Sadomāsiet filmēt, kā jums sastāda administratīvo protokolu? Tiksiet pie panta par huligānismu
PIETIEK09.09.2014.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pensionārs ar juridisko izglītību ir neizpratnē, kā policija liegusi viņam un viņa dēlam realizēt Satversmē noteiktās vārda brīvības tiesības, turklāt arī tiesa atzinusi, ka filmēšana administratīvā protokola sastādīšanas laikā ir atzīstama par huligānismu. Pietiek jau publicēja dokumentus šajā savdabīgajā lietā, savukārt šodien - paša Nikolaja Buivida stāsts par notikušo.
Pensionāra Nikolaja Buivida dēlu Sergeju Buividu policija aizturējusi veikalā it kā par šokolādītes zādzību. Kad policijas aizturētais vēlējies noskaidrot, par ko tad īsti ierosināta lieta, jo viņš bijis pilnīgi pārliecināts, ka tam nav pamata, tā kā varējis pat uzrādīt čeku, kur samaksāts par šokolādīti, viņš devies uz prokuratūru.
Lai fiksētu visu, ko viņam saka prokuratūrā, viņš izvēlējies sarunu ar prokurori nofilmēt. Kamēr viņš gaidījis sarunu ar prokuroru, prokuratūras telpās nestas tortes un citi našķi, un viņš nofilmējis arī šīs „gastronomiskās prokuratūras darbības”. Prokuratūras darbinieki nekavējoties izsaukuši policiju, kas viņu aizturējusi un nogādājuši policijas iecirknī Gogoļa ielā Rīgā.
Arī tur Sergejs Buivids vēlējies iemūžināt administratīvā protokola sastādīšanu, un kā viņa aizstāvis ieradies viņa pensionētais tēvs Nikolajs Buivids, kurš, labi pārzinot likumus, taujājis, kādu likumu tad viņa dēls neievēro, filmējot protokola sastādīšanu. Policists paskaidrojis, ka tiekot pārkāpts Personu datu aizsardzības likums, gan neprecizējot, kurš īsti pants.
Pensionārs tomēr skaidrojis, ka šis likums skaidri un gaiši atļauj veikt video un audio ierakstus, ja tie netiek publicēti. Tomēr tieši viņa iebildumi bijis iemesls tam, lai arī viņš pats tiktu pie administratīvā pārkāpuma protokola par huligānismu pret policistiem.
„Kā var sarunu un runāto tekstu uzskatīt par uzbrukumu policistiem,” neizpratnē ir Nikolajs Buivids. Turklāt viņš nesaprot, kā viņam kā aizturētā aizstāvim varēja sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu par to, ka viņš aizstāv sava klienta intereses, turklāt to darījis, no galvas citējot ne tikai likumu pantus, bet arī konkrētos fragmentus no likuma. Turklāt policija viņu arī pēc šī incidenta aizturējusi. „Tā bija tikai mutiska pretošanās nelikumībām, ko pieļāva policisti,” neizpratnē par policistu rīcību ir Buivids.
Policijas iecirknī viss gan noritējis kriminālfilmas cienīgā stilā. Policisti fiziski mēģinājuši atņemt Sergeja Buividam videokameru, viņš pretojies, un grūstīšanās rezultātā nokritis uz galda, kas salūzis. Uz pensionāra Nikolaja Buivida iebildumiem par policistu neatbilstošo rīcību policijas darbinieki reaģējuši visai agresīvi, strīda karstumā sirmgalvis pat nokritis uz grīdas, jo viņam palicis slikti. Tad izsaukta ātrā palīdzība.
Pēc visas grūstīšanās un asās vārdu apmaiņas policisti paziņojuši, ka arī sirmgalvis tiek aizturēts, un arī viņam sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols par huligānismu.
Tā kā pensionārs bijis pilnīgi pārliecināts, ka nekādus likumus nav pārkāpis, viņš apstrīdējis administratīvā pārkāpuma protokolus tiesā, kas arī divās instancēs pilnīgi negaidīti lēmusi policijai par labu – filmēšana administratīvā protokola sastādīšanas laikā bez policista piekrišanas ir huligānisms, par ko pienākas sods. Turklāt tiesa lēmusi, kas šis noziegums pastrādāts personu grupā ar iepriekšēju nodomu, kā arī norādījusi, ka abu Buividu rīcībā saskatāmas arī Krimināllikuma pārkāpuma pazīmes par huligānismu un pretošanos varas pārstāvim un citai amatpersonai.
Cīnoties par savu taisnību, pensionārs vērsies pie tiesībsarga, kas viennozīmīgi atzinis, ka normatīvie akti neaizliedz veikt amatpersonas rīcības audio vai video ierakstu. Turklāt personas datu drošība būtu pārkāpta tikai tajā gadījumā, ja video ierakstā fiksētu policijas darbinieku privāto dzīvi, bet ne dienesta pienākumu veikšanu. „Veicot protokola sastādīšanas video ierakstu, trešo personu aizskārums var rasties vienīgi, ja amatpersona procesuālo darbību nav pienācīgi organizējusi,” konstatējis tiesībsargs.
Tiesībsargs savu atzinumu pamatojis ne tikai ar Latvijas likumiem, bet arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, tādēļ sodītajam ir visas iespējas vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā un pietiesāt no valsts kompensāciju par vārda brīvības ierobežošanu un sodīšanu ar savu tiesību realizēšanu.
Pagaidām gan Buividi vēl neprāto par Eiropas Cilvēktiesību tiesu, bet sakās esam pārliecināti, ka izdosies lietu atrisināt tepat Latvijā. Tā kā tiesas spriedumā norādīts, ka Buivids, iespējams, pārkāpis arī Krimināllikuma pantus, un rosināts materiālus nosūtīt prokuratūrai, lai tā izlemtu par lietas ierosināšanas nepieciešamību, pensionārs ir pārliecināts, ka, šķetinot šo jautājumu tālāk, viņam izdosies pierādīt, ka arī policistiem ir jāievēro likumi un nedrīkst sodīt par to, ka cilvēks pieprasa garantēt viņa tiesību ievērošanu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
