Sabiedriskās televīzijas blēņas par okupāciju „skatītājam parastajam”
Inese Dreimane18.06.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Filma "Parasta okupācija" diemžēl ir kārtējais piemērs tam, ka, mēģinot iztikt bez vēsturniekiem vēsturei veltītu jautājumu analīzē, nekas izcils nesanāks. Neticat? Pamēģiniet paši sev zobu salabot - redzēs, kādas būs "izaicinājuma" sekas.
Dokumentāli kadri vienmēr ir laba lieta. Taču arī ar tiem jāprot strādāt, un nedrīkst paļauties tikai uz savu revolucionāro sirdsapziņu. Rezultāts ir aptuveni šāds - jā, okei, bija jums tur okupācija-šmokupācija, bet pie visa vainīgs Ulmanis un viņa autoritārisms. Atcerieties to, pastaljanči!
Es neesmu autoritārisma piekritēja (lai gan tam daudzi netic). Protams, K. Ulmanis pieļāva dažādas kļūdas, nedomāja ne trīs un ne četrus soļus uz priekšu u.t.t. Tomēr - gāzties iekšā svešā zemē ar savu karaspēku nav nedz labi, nedz smuki pat tad, ja tur nevalda izcilākā demokrātija pasaulē. Filmā par to nav ne vārda.
Uz beigām jau sāk likties, ka Sarkanā armija te mīļi tika paaicināta, jo autoritārs režīms jau citādi nevar beigties. Nē, draugi, - Latvija nevienu neaicināja un negaidīja ar tankiem ciemos! Kas attiecas uz politiskām iekārtām - Čehijā nebija autoritārisma, tak vācu karaspēks tur ienāca bez tā paša hrestomātiskā "neviena šāviena".
Savdabīgu panoptikumu veidoja arī intervētās personas. Laikam jau painteresēties par šo cilvēku biogrāfijām filmas veidotājiem bija par grūtu (lai gan nekas sarežģīts tas nav).
Kas bija "Rīgas pilsētas lielvecākais" Jānis Pupurs, kuru, saskaņā ar filmu, tā vienkārši paaicināja ieņemt amatus? Viņa komunistisko aktivitāšu sākums datējams ar 1919. gadu. Strādāja PSRS tirdzniecības pārstāvniecībā par grāmatvedi. Trīs reizes sēdēja cietumā par pretvalstisku darbību.
Kāpēc par to nav ne vārda? Lai skatītājs parastais noticētu blēņām, ka okupācijas sākumposmā par amatpersonām un deputātiem varēja kļūt ikviens "cieši labs cilvēks"? Saruna ar kādu tēmas speciālistu būtu novērsusi šo nejēdzību, bet nešķiet, ka tāds bija filmas mērķis.
Anatolijs Jekaraševs pēc okupācijas kļuva par robežsargu. 1941. gada 4. jūlijā aktīvi piedalījās kaujās pret latviešu karavīriem Limbažos, protams, Sarkanās armijas sastāvā. "Fašistus" sita, saprotiet... Tas nekas, ka pretī viņam bija pārsvarā tādi paši Latvijas armijas karavīri, kuri nevēlējās karot sarkano pusē. Vāciešu tobrīd Limbažos nebija. Vēlākos gados biedram Jekaraševam lāgā nav paticis atcerēties to dienu notikumus. Kā zināms, Limbažos tika noslepkavoti arī civiliedzīvotāji, kurus okupanti un viņu līdzskrējēji uzskatīja par "piekto kolonnu".
1940. gada 15. jūlija vēlēšanas filmā attēlotas kā savdabīgs tingeltangelis. Taču nebija paša galvenā - viena vienīga teikuma par to, ka vēlēšanas svešas armijas klātbūtnē NAV likumīgas. Punkts! Nav svarīgi - viens saraksts vai četrdesmit pieci, un kāpēc pasēs liek zīmogus.
Šī paskaidrojuma trūkums ļoti daudziem radīs nepareizu priekšstatu par to, ka nekas traks jau galu galā nebija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka uz ekrāna parādās mīļi smaidošs Olgas Augustes ģīmis vecumdienās, ar anotāciju "Saeimas deputāte". Nevis nelikumīgi ievēlētās, bet pavisam riktīgas Saeimas...
To, kas bija O. Auguste, izlasiet paši. Šobrīd periodikas materiāli ir visiem pieejami. Būs pavisam skaidrs, ka arī viņa nebija vienkārša latvju sieviņa, kuru iecēla saulītē. Tas pats attiecas uz Ievu Paldiņu.
Par atbildību. Kā jau minēju, filmas tonis vēsta, ka vainīgs ir tikai un vienīgi Ulmaņpapus. Bet tik vienkārši vis nav. Atbildīgi ir arī visi sarkanie kolaboranti, kuri pirmajās okupācijas dienās metās pārņemt varu, "iecelties" amatos, grupēties un pārgrupēties. Un arī viņus potenciālā nezināšana par situāciju PSRS neatbrīvo no atbildības.
Kārlis Ulmanis nonāca cietumā un par savu nezināšanu samaksāja ar dzīvību. Okupācijas režīma īstenotāji par savām privilēģijām lika ar dzīvībām maksāt Latvijas iedzīvotājiem.
Noslēgumā dziesma:
Seko mums 
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
