Rinkēviča kancelejas noslepenotās atlaišanas izmaksas Ēlertei un citiem: dokumentu V daļa – pieteikums administratīvajai tiesai

Rīgā 2023.gada 25.septembrī

Pieteikums par informācijas sniegšanu un iestādes izdotā administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku

Pieteicējs ir žurnālists likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 23.panta izpratnē, kas ir vispārzināms fakts, kā arī Latvijas Žurnālistu savienības biedrs[1].

Pieteicējs nolūkā gatavot mediju publikāciju par nodokļu maksātāju līdzekļu iespējami nelietderīgu, izšķērdīgu izlietojumu 2023.gada 17.jūlijā ar pieprasījumu (turpmāk – Pieprasījums)  (Pielikums Nr. 2) vērsās Valsts prezidenta kancelejā, lai saņemtu šādu informāciju un atbildes pēc būtības uz šādiem jautājumiem:

kādas izmaksas papildus noteiktajai amatalgai un ar kādu pamatojumu no 2023. gada 1. janvāra līdz darba attiecību beigšanai ar Jūsu iestādi ir veiktas Jūsu iestādes darbiniekam Andrim Teikmanim?

kādas izmaksas papildus noteiktajai amatalgai un ar kādu pamatojumu no 2023. gada 1. janvāra līdz darba attiecību beigšanai ar Jūsu iestādi ir veiktas Jūsu iestādes darbiniecei Sarmītei Ēlertei?

kādas izmaksas papildus noteiktajai amatalgai un ar kādu pamatojumu no 2023. gada 1. janvāra līdz darba attiecību beigšanai ar Jūsu iestādi ir veiktas Jūsu iestādes darbiniekam Jānim Kažociņam?

kādas izmaksas papildus noteiktajai amatalgai un ar kādu pamatojumu no 2023. gada 1. janvāra līdz darba attiecību beigšanai ar Jūsu iestādi ir veiktas ikvienam no pārējiem Jūsu iestādes darbiniekiem, kas neturpina darbu Jūsu iestādē līdz ar jaunā valsts prezidenta stāšanos amatā?

vai Jūsu iestādē ir iecerēts veikt auditu par nodokļu maksātāju līdzekļu izmantojumu iepriekšējās iestādes vadības un iepriekšējā valsts prezidenta pilnvaru laikā?

cik neizmantotas valsts prezidenta medaļas un plaketes, kurās kā valsts prezidents minēts Egils Levits, ir palikušas Jūsu iestādes bilancē un nav izmantotas? Kādas darbības plānots veikt ar tām? Kādas ir bijušas šo priekšmetu kopējās izmaksas?

2023.gada 1.augustā Pieteicējs saņēma Valsts prezidenta kancelejas atbildes vēstuli (turpmāk – Atbildes vēstule) (Pielikums Nr. 3). Atbildes vēstulē pēc būtības nav sniegtas atbildes uz Pieteicēja 2023.gada 17.jūlija pieprasījumā uzdotajiem jautājumiem, bet gan izvairīgi sniegtas virspusējas, nekonkrētas atbildes, lai tikai formāli izpildītu pienākumu kaut ko atbildēt uz Pieteicēja pieprasījumu.

Ievērojot to, ka atbilde uz Pieteicēja 2023.gada 17.jūlija pieprasījumu netika sniegta pēc būtības, Pieteicējs 2023.gada 9.augustā atkārtoti ar pieprasījumu (turpmāk – Atkārtotais pieprasījums) (Pielikums Nr. 4) vērsās Valsts prezidenta kancelejā, kurā lūdza konkretizēt un:

sniegt informāciju par katru izmaksu, kas minēta 2023.gada 1.augusta atbildes vēstulē, minot katras izmaksas konkrēto summu,

sniegt informāciju par to, cik valsts prezidenta medaļas un plaketes ir bijušas iegādātas, kāda bijusi iegādes summa un kam tās piešķirtas.

2023.gada 24.augustā Valsts prezidenta kanceleja nosūtījusi atbildes vēstuli (turpmāk – Atkārtotā atbildes vēstule) (Pielikums Nr. 5) uz Pieteicēja 2023.gada 9.augusta atkārtoto pieprasījumu. Atkārtotajā atbildes vēstulē atteikts sniegt informāciju par Atkārtotā pieprasījuma 1.jautājumu, proti, atteikts sniegt informāciju par katru izmaksu, kas minēta 2023.gada 1.augusta Atbildes vēstulē, minot katras izmaksas konkrēto summu. Turklāt, sniedzot atbildi uz Atkārtotā pieprasījuma 2.jautājumu, Valsts prezidenta kanceleja atkārtoti nav sniegusi atbildi pēc būtības, bet gan izvairīgi sniegusi virspusējas, nekonkrētas atbildes, lai tikai formāli izpildītu pienākumu kaut ko atbildēt uz Pieteicēja pieprasījumu.

Pieteicējs uzskata, ka Valsts prezidenta kancelejas izdotais administratīvais akts (Atkārtotā atbildes vēstulē ietvertais atteikums sniegt informāciju) ir prettiesisks, tāpēc atbilstoši Administratīvā procesa likuma 76., 79., 188.pantam Pieteicējs vēršas ar pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā nolūkā to atcelt.

[1] Par žurnālistu tiesībām pieprasīt ierobežotas pieejamības informāciju

Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 24.panta pirmajā punktā noteiktas žurnālistu tiesības vākt informāciju jebkādā ar likumu neaizliegtā veidā un no jebkura ar likumu neaizliegta informācijas avota. Šā paša likuma 5.pantā noteikts, ka masu informācijas līdzekļiem ir tiesības saņemt informāciju no valsts un sabiedriskajām organizācijām.

“Vārda un preses brīvība ir viena no demokrātiskas, atklātas sabiedrības stūrakmeņiem. Žurnālistika kā profesija ir šīs brīvības sargs, vācot informāciju, prasot atbildību un izplatot dažādus uzskatus par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Latvijā žurnālista darbības pamats – vārda brīvība – ir noteikts Satversmē. Speciālie likumi (likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, elektroniski plašsaziņas līdzekļu likums) rada īpašas tiesības, kas profesijai piešķirtas: darboties autonomi, neatkarīgi no ārēja (izdevēja, reklāmdevēja, politiska, ekonomiska) spiediena, atrasties sabiedriski svarīgo notikumu vietās, pieprasīt un izplatīt informāciju, sargāt tās avotus.”[2]

Tiesu praksē[3] norādīts: “Informācijas atklātības likuma 2.pants noteic, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt, un šis likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kura ir iestāžu informācijas apritē. Tādējādi Informācijas atklātības likuma regulējums ir vērsts uz Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā garantēto tiesību piekļūt iestāžu rīcībā esošajai informācijai nodrošināšanu (piemēram, Senāta 2019.gada 18.aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-917/2019 (A420169118) 7.punkts, 2019.gada 31.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-255/2019 (A420358416) 7.punkts, 2007.gada 8.gada jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-194/2007 (A42158404) 14.punkts).”

Šajā pašā spriedumā tiesa norādījusi, ka jāņem vērā, ka gadījumā, ja tiek pieprasīta ierobežotas pieejamības informācija, nozīmīgs var būt apstāklis, vai informāciju pieprasa sniegt privātpersona vai mediju pārstāvis.[4] Senāta praksē, vērtējot preses tiesības pieprasīt atsevišķu informāciju, ir atzīts, ka, iegūstot un analizējot iegūto informāciju, prese pilda savu demokrātiskas sabiedrības “sargsuņa” funkciju (skat. piem., Senāta 2010.gada 1.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-347/2010 (A42404707) 17.punkts, Senāta 2019.gada 18.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-917/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0418.A420169118.5.S) 12. un 13.punkts).

Tiesu praksē[5] saistībā ar mediju lūgumu valsts iestādei saņemt atbildi pēc būtības norādīts: “Gan personas tiesības vērsties iestādē un saņemt atbildi pēc būtības uz sevi interesējošu ar valsts pārvaldes īstenošanu saistītu jautājumu, gan personas tiesības pieprasīt, lai iestāde izsniedz vispārpieejamo informāciju, cita starpā ir vērstas uz ikviena tiesībām būt informētam par valsts pārvaldes sistēmas institūciju darbību, lai pārliecinātos, ka tās efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem pilda sabiedrības uzticētās funkcijas. Līdz ar to abas šīs tiesības nereti ir cieši saistītas (sal. sk., piemēram, Augstākās tiesas 2007.gada 8.jūnija spriedumu lietā Nr.SKA-194/2007).”

“Personas tiesības likumā noteiktā kārtībā vērsties iestādē un saņemt atbildi pēc būtības uz sevi interesējošu jautājumu ar valsts pārvaldes īstenošanu saistītu jautājumu izriet no Latvijas Republikas Satversmes 104.panta. Šīs tiesības ir daļa no valsts labas pārvaldības. Tās tiek īstenotas uz personas iniciatīvas pamata, vēršoties pie valsts kāda tai interesējoša jautājuma noskaidrošanai. Valsts pienākums atbilstoši šai konstitucionālajai normai ir sniegt atbildi, kurā ir izvērtēti uzdotie jautājumi un tie motivēti atbildēti (sk. Augstākās tiesas 2021.gada 10.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-3/2021 6.punktu un 2008.gada 21.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-22/2008 17.punktu).”[6]

Judikatūrā[7] saistībā ar žurnālistu tiesībām saņemt ierobežotas pieejamības informāciju nostiprināts: “Informācijai piemītošs ierobežotas pieejamības informācijas statuss neizslēdz iespēju, ka arī šāda informācija var tikt izsniegta trešajām personām. Lemjot par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, jāapsver, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. Arī informācija par fiziskas personas datiem un privāto dzīvi var tikt izsniegta trešajām personām, ja konkrētā gadījumā ir konstatējami tādi apstākļi, kuros informācijas pieprasītāja leģitīmā interese bauda lielāku aizsardzību, nekā konkrētās personas interese uz privātās dzīves neaizskaramību.”

No augstāk minētā izriet, ka žurnālistiem tiesības saņemt informāciju ir plašākas nekā privātpersonām, jo žurnālistu darbība un mērķis ir vērsts uz sabiedrības informēšanu, nevis subjektīvo interešu apmierināšanu. Lai lemtu par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, iestādei ir jāapsver, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka, un tā jāpamato.

[2] Sabiedrības intereses saņemt pieprasīto informāciju prevalē par konkrēto personu interesi uz privātās dzīves neaizskaramību

Pieteicējs jau savā 2023.gada 17.jūlija Pieprasījumā skaidri norādīja, ka ir žurnālists un Latvijas Žurnālistu savienības biedrs. Tāpat tika skaidri norādīts, ka Pieteicējs kā žurnālists plāno mediju publikācijas par iespējamu nodokļu maksātāju līdzekļu nelietderīgu, izšķērdīgu izlietojumu Valsts prezidenta kancelejā.

Ir nepārprotami skaidrs, ka, Pieteicējam adresējot savus pieprasījumus, uzdodot skaidrus jautājumus par to, kādas izmaksas papildus noteiktajai amatalgai un ar kādu pamatojumu no 2023.gada 1.janvāra līdz darba attiecību beigšanai ir veiktas atsevišķiem Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem, bet viņam uz tiem sniedzot vispārīgas atbildes, ka darbiniekiem vienkārši ir izmaksātas naudas balvas, piemaksas par darbu svētku dienās, prēmijas, atlīdzības par neizmantotajiem atvaļinājumiem, atlīdzības par neizmantotajiem papildatvaļinājumiem, piemaksas par nakts darbu, piemaksas par ieguldījumu institūcijas stratēģisko mērķi sasniegšanu, piemaksas par virsstundu darbu, atlaišanas pabalsti, Valsts prezidenta kanceleja acīmredzami izvairās no konkrētu summu minēšanas, tā rīkojas negodprātīgi, mēģina slēpt nodokļu maksātāju līdzekļu izlietojumu, kā arī vienkārši nesniedz atbildes pēc būtības, kā to paredz Satversmes 104.pants.

Valsts prezidenta kanceleja savā 2023.gada 24.augusta Atkārtotajā atbildes vēstulē ir formāli atsaukusies uz vairākiem Senāta nolēmumiem, ka:

informācija par konkrētām personām un tām izmaksātajām atlīdzībām ir šo personu dati un līdz ar to ietilpst tiesību uz privāto dzīvi tvērumā,

nozīme ir piešķirama ierobežotas pieejamības informācijas pieprasījumā norādītajam pamatojumam, kāpēc pieprasīta informācija. Ierobežotas pieejamības informācijas pamatā esošajiem apstākļiem jāspēj sniegt ticamu priekšstatu par informācijas nepieciešamību un izmantošanas veidu. Saņemot informācijas pieprasījumu iestādei ir jākonstatē, vai pastāv objektīva saikne starp pieprasīto informāciju un mērķi, kādam tā ir pieprasīta,

informāciju pieprasītājam izsniedz tad, ja, izvērtējot pieprasījumā norādīto informācijas nepieciešamības pamatojumu, secināms, ka konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka tai interesei, kuras nodrošināšanai informācija pieprasīta, iepretim tai interesei, kuras aizsardzības labad informācijai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss.

Atsaucoties uz minētajām Senāta atziņām, no Valsts prezidenta kancelejas puses neseko nekāds juridisks pamatojums, kas saistīts ar tajā izklāstītajām atziņām, un kā šīm atziņām būtu saistība ar Pieteicēja adresētajiem informācijas pieprasījumiem. Proti, Valsts prezidenta kancelejas Atkārtotajā atbildes vēstulē:

nav analizēts un vērtēts fakts, ka Pieteicējs ir žurnālists, kuram tiesības saņemt informāciju ir plašākas nekā privātpersonām, jo žurnālistu darbība un mērķis ir vērsts uz sabiedrības informēšanu, nevis subjektīvo interešu apmierināšanu,

nav analizēts un vērtēts Pieteicēja pieprasījumos norādītais informācijas izmantošanas mērķis – veidot mediju publikācijas par nodokļu maksātāju līdzekļu nelietderīgu, izšķērdīgu izlietojumu Valsts prezidenta kancelejā,

nav analizēts un vērtēts Pieteicēja pieprasījumos norādītais informācijas izmantošanas mērķis ar citām interesēm, kurām būtu dodama priekšroka.

Valsts prezidenta kanceleja nav ņēmusi vērā, ka Senāts ir vairākkārt norādījis, ka nodokļu maksātāju finanšu līdzekļu izlietojums demokrātiskā sabiedrībā neapšaubāmi ir sabiedrību interesējoša tēma, līdz ar to šādā gadījumā, preses pārstāvjiem pieprasot attiecīgo informāciju, tiek īstenotas visas sabiedrības tiesības iepazīties ar informāciju par valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izlietojumu.[8]

Judikatūrā ir atzīts, ka par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datu, kas ir sabiedrības leģitīmas intereses lokā, aizsardzība ir mazāka, nekā tā ir privāti nodarbinātai personai. Tāpēc, ja tiek pieprasīta tāda informācija par valsts civildienesta ierēdņu vai amatpersonu datiem, kas saistāma ar minēto personu ieņemamā amata publisko dabu, šai informācijai var tikt piešķirta zemāka aizsardzība kā iestādes rīcībā esošo trešo personu datu un informācijas par privāto dzīvi aizsardzībai. Šāds nošķīrums pamatojams ar aizsargājamu sabiedrības interesi iegūt informāciju, kas saistīta ar valsts budžeta līdzekļa izlietojumu.[9]

Iestādei ir jāapzinās, ka sabiedrībai ir tiesības zināt (un tātad žurnālistiem ir pamats pētīt), vai publiskie līdzekļi tiek izlietoti tiesiski un sabiedrības interesēs. Līdz ar to, ja žurnālisti iestādei prasa informāciju par budžeta līdzekļu izlietojumu un norāda, ka tas nepieciešams žurnālistikas vajadzībām, iestādei ir pamats konstatēt informācijas pieprasītāja leģitīmu interesi. Iestādei nav pamata šādos gadījumos pieprasīt žurnālistam sniegt papildu informāciju par topošo publikāciju saturu.[10]

Ņemot to vērā, saprotams, ka par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas ir zināmā mērā atteikušās no privātuma privilēģijas saistībā ar saviem ienākumiem.

Latvijas Republikas Augstākā tiesa atzinusi, ka žurnālistu darbība, īstenojot vārda un preses brīvību, ir fundamentāla vērtība demokrātiskā valstī, jo tieši ar tās palīdzību lielā mērā tiek nodrošinātas sabiedrības tiesības iegūt informāciju par visai sabiedrībai būtiskiem jautājumiem un tostarp sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas un kā rīkojas ar nodokļu maksātāju budžetā iemaksātajiem līdzekļiem.[11]

Jautājums par personām izmaksātajiem publiskās pārvaldes budžeta līdzekļiem nereti kontekstu iegūst vien tad, kad ir zināma informācija par to, kuras personas un par kādu tieši darbību veikšanu attiecīgo atlīdzību ir saņēmušas. Līdz ar to kopējā atlīdzības summa, nenorādot personas, kuras šo atlīdzību ir saņēmušas, neļauj žurnālistiem gūt pilnvērtīgu priekšstatu par valsts un pašvaldības budžeta līdzekļu izlietojuma lietderību un pamatotību.[12]

Valsts prezidenta kanceleja Pieteicējam kā žurnālistam ir liegusi īstenot visas sabiedrības tiesības iepazīties ar informāciju par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Valsts prezidenta kanceleja, sniedzot vispārīgas atbildes, ka atsevišķiem darbiniekiem no valsts budžeta līdzekļiem ir vienkārši izmaksātas, tostarp, naudas balvas, prēmijas, piemaksas par ieguldījumu institūcijas stratēģisko mērķu sasniegšanā, Pieteicējam raisa vēl lielākas aizdomas par nodokļu maksātāju līdzekļu nelietderīgu, izšķērdīgu izlietojumu, jo iestāde izvairās preses pārstāvim sniegt detalizētu informāciju par izmaksātām summām un veikto izmaksu pamatojumu.

[3] Par Valsts prezidenta kancelejas izdotā administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku

Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas 1.punktā noteikts, ka pieteikumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku var iesniegt, ja tiesas spriedums par administratīvā akta prettiesiskumu ir nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.

Tiesību doktrīnā[13] norādīts: “Šim pieteikuma priekšmetam ir divi kumulatīvi priekšnoteikumi: 1) persona vēlas saņemt atlīdzinājumu vai novērst līdzīgu gadījumu atkārtošanos nākotnē; 2) pieteikums ir pieļaujams, ja attiecīgās tiesiskās intereses nevar īstenot, iesniedzot cita veida pieteikumu par administratīvo aktu, faktisko rīcību vai publisko tiesību līgumu […].”

[3.1] Par Pieteicēja vēlēšanos saņemt atlīdzinājumu – mantisko zaudējumu

Administratīvā procesa likuma 92.pantā noteikts, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai nemantisko kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmo daļu, mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ.

Juridiskajā literatūrā sniegts skaidrojums, ka Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā ietvertais formulējums ir pārņemts no Civillikuma 1770.panta un attiecas uz jau radušos zaudējumu, kas saskaņā ar Civillikuma 1172.pantu ietver gan tagadējās mantas samazinājumu, gan atrauto (neiegūto) peļņu.[14]

Informācijas pieprasīšana no valsts pārvaldes iestādēm Pieteicējam ir ierasta prakse, jo tā saistīta ar Pieteicēja profesionālo darbību – žurnālistiku. Vēršoties Valsts prezidenta kancelejā, lai saņemtu pieprasīto informāciju, Pieteicējs norādījis un pamatojis visu, kas bija nepieciešams, lai šo informāciju saņemtu.

Valsts prezidenta kanceleja uz Pieteicēja uzdotajiem jautājumiem nav atbildējusi pēc būtības, kā rezultātā Pieteicēja vienīgā juridiskā iespēja novērst šo prettiesiski izdoto administratīvo aktu ir bijusi vēršanās Administratīvā rajona tiesā ar pieteikumu. Tomēr nav apšaubāms, ka pieteikuma pareiza sastādīšana un tajā iekļautais strīda izklāsts var būtiski ietekmēt tiesvedību, tādējādi pieteikuma sagatavošanu ir nepieciešams uzticēt kvalificētam juristam.

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešajā daļā norādīts: “Mantiskais zaudējums ir arī zaudējums, kas saistīts ar administratīvā akta atcelšanu, iestādes faktiskās rīcības novēršanu vai tās seku likvidēšanu, zaudējuma samazināšanu vai likvidēšanu. Mantiskais zaudējums aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību.”

Arī Pieteicējam ir radies mantiskais zaudējums, kas saistīts ar juridiskā palīdzība izmaksām, jo ir uzticējis sagatavot šo pieteikumu, gan arī citus procesuāla rakstura dokumentus advokātam, lai pienācīgi un juridiski korekti risinātu šo administratīvo strīdu. Pieteicējam par juridiskajiem pakalpojumiem ir jāmaksā EUR 300.00 (trīs simtus eiro), taču saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 859 “Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru”, Pieteicējs nevar pieprasīt atlīdzināt visu minēto summas apmēru, jo šajā normatīvajā aktā ir noteikts slieksnis. Ievērojot minēto, Pieteicējs lūdz valstij atlīdzināt izmaksas saskaņā ar šo noteikumu 3.1..punktu, kopsummā EUR 50.00 (piecdesmit eiro), proti, par šī pieteikuma sastādīšanu.

[3.2] Par to, kādēļ attiecīgās tiesiskās intereses nevar īstenot, iesniedzot cita veida pieteikumu]

Kā jau minēts šī pieteikuma [3.1] punktā, Valsts prezidenta kanceleja uz Pieteicēja uzdotajiem jautājumiem nav atbildējusi pēc būtības, kā rezultātā Pieteicēja vienīgā juridiskā iespēja novērst šo prettiesiski izdoto administratīvo aktu ir bijusi vēršanās Administratīvā rajona tiesā ar pieteikumu.

Valsts prezidenta kancelejas izdotā administratīvā akta atzīšana par prettiesisku ir nepieciešama, lai ne tikai Pieteicējs saņemtu atlīdzību par mantiskajiem zaudējumiem, bet gan arī veidotu tiesu praksi un novērstu Valsts prezidenta kancelejas darbinieku informācijas nesniegšanas pārkāpumus un līdzīgu gadījumu atkārtošanos nākotnē, nepamatoti atsakot informācijas sniegšanu par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, Pieteicējs uzskata, ka Valsts prezidenta kancelejas izdotais administratīvais akts (atteikums sniegt informāciju) ir prettiesisks.

Iestādes Atbildes vēstulē un Atkārtotajā atbildes vēstulē atbildes uz Pieteicēja uzdotajiem jautājumiem nav sniegtas pēc būtības, jo Pieteicējam kā žurnālistam tās nedod iespēju pilnvērtīgu priekšstatu par valsts un pašvaldības budžeta līdzekļu izlietojuma lietderību un pamatotību, un saistību (vai to neesamību) ar Valsts prezidenta kancelejas darbinieku veiktajām darbībām.

Iestāde nav ņēmusi vērā Pieteicēja kā žurnālista – sabiedrības interešu pārstāvja tiesības saņemt pieprasīto informāciju, lai informētu sabiedrību, nevis apmierinātu savas subjektīvās intereses. Nav vērtēts nedz pats Pieteicēja pieprasījumos norādītais informācijas izmantošanas mērķis, nedz arī šīs informācijas izmantošanas mērķis salīdzinājumā ar citām interesēm, kurām būtu dodama priekšroka.

Pieteicējs ir lūdzis sniegt informāciju par izmaksām, kas personām ir veiktas no valsts budžeta līdzekļiem, tādējādi šīs informācijas sniegšanai ir piešķirama lielāka interese  kā šo personu privātās dzīves aizsardzībai.

Atkārtotajā atbildes vēstulē norādīts: “Atteikumu sniegt informāciju vai informācijas nesniegšanu pieprasītajā apmērā Jūs varat pārsūdzēt Administratīvā rajona tiesā viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas.”

Tā kā Atbildes vēstule man nosūtīta 2023.gada 24.augustā, saskaņā ar Paziņošanas likuma 9.panta otro daļu un Administratīvā procesa likuma 42.panta pirmo daļu, uzskatāms, ka man par to ir paziņots un tas ir stājies spēkā 2023.gada 28.augustā (otrā darba diena pēc tā nosūtīšanas), tādējādi pieteikumu Administratīvā rajona tiesā man ir tiesības iesniegt līdz 2023.gada 28.septembrim.

Ievērojot augstāk izklāstītos apstākļus un pamatojoties uz Satversmes 100., 104.pantu, Administratīvā procesa likuma 76.pantu, 79.pantu, 92.pantu, 184.panta otrās daļas 1.punktu, 187.panta pirmās daļas 3.punktu, 188. pantu, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešo daļu, Ministru kabineta noteikumu Nr. 859 3.1.punktu,

lūdzu tiesu:

pieņemt Pieteicēja pieteikumu un ierosināt administratīvo lietu;

atzīt par prettiesisku Valsts prezidenta kancelejas izdoto administratīvo aktu – 2023.gada 24.augusta Atkārtotajā atbildes vēstulē ietverto atteikumu sniegt informāciju;

noteikt ar prettiesiski izdoto administratīvo aktu radītos mantiskos zaudējumus – izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību EUR 50.00 (piecdesmit eiro) apmērā;

uzlikt par pienākumu Valsts prezidenta kancelejai:

sniegt informāciju par katru izmaksu, kas minēta Valsts prezidenta kancelejas 2023.gada 1.augusta Atbildes vēstulē, minot katras izmaksas konkrēto summu, kā arī veikto izmaksu pamatojumu,

sniegt informāciju par to, kādām personām (vārds, uzvārds) piešķirtas prezidenta medaļas un plaketes.

[1] Skat. Pielikumu Nr. 1

[2] Azanda I., Jaunalksne I., Bjerregård M.B. Rokasgrāmata žurnālistiem. Īsi par mediju likumiem. Re:Baltica un SSE Riga Mediju studiju centrs, 2018, 3.lpp.

[3] Administratīvā rajona tiesas 13.05.2021 sprieduma lietā Nr. A42-00088-21/18 8.punkts.

[4] Administratīvā rajona tiesas 13.05.2021 sprieduma lietā Nr. A42-00088-21/18 14.punkts.

[5] Administratīvās rajona tiesas 15.05.2018. spriedums (Lietas arhīva Nr. A42-01030-18/3) 8.punkts

[6] Administratīvās rajona tiesas 15.05.2018. spriedums (Lietas arhīva Nr. A42-01030-18/3) 9.punkts

[7] Senāta Administratīvo lietu departamenta 18.04.2019. spriedums lietā Nr. A420169118, SKA-917/2019

[8] Senāta 2019.gada 19.decembra spriedums lietā Nr. SKA-579/2019 (ECLI:LV:AT:2019:1219.A420302617.5.S), 5.punkts, 2019.gada 18.aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-917/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0418.A420169118.5.S), 8.punkts ar atsauci uz Senāta 2010.gada 1.jūlija spriedumu lietā Nr. SKA-347/2010 (A42404707), 17.punkts, Senāta 2011.gada 26.maija spriedums lietā Nr. SKA-421/2011 (A42924309), 6.punkts, 2010.gada 1.jūlija spriedums lietā Nr. SKA-347/2010 (A42404707)

[9] Sk. Senāta 2018.gada 28.maija sprieduma lietā Nr. SKA-208/2018 8.punktu.

[10] Senāta 2019.gada 18.aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-917/2019

[11] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Tiesu prakses apkopojums. Tiesības uz pieeju informācijai (2010.gada janvāris-2019.gada decembris), 2020, 8.3.punkts, Senāta 2021.gada 30.novembra spriedums lietā Nr. SKA-1333-2021, 7.punkts ; Senāta 2019.gada 18.aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-917/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0418.A420169118.5.S), 8.punkts ar atsauci uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.gada 12.jūlija spriedumu lietā „Diena and Ozoliņš v. Latvia”, iesnieguma Nr. 16657/03,  76.punkta „b” apakšpunkts

[12] Senāta 2019.gada 18.aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-917/2019

[13] Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvā procesa tiesības. Mācību grāmata. Rīga: TNA, 2023, 280.lpp.

[14] J. Briede, E. Danovskis, A. Kovaļevska. Administratīvā procesa tiesības. Mācību grāmata. Rīga: TNA, 2023, 338.lpp.

Novērtē šo rakstu: