Rimšēvičs nesaprotot, kāpēc kādu var interesēt Latvijas Bankas lēmumi par algām
L. Lapsa21.03.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam neesot skaidrs, kāpēc kādu varētu interesēt viņa vadītās iestādes lēmumu saturs par tās vadības iepriekšējo gadu algām, kas bija lielākās Latvijas valsts iestāžu darbinieku vidū. Pēc Rimšēviča domām, kas izklāstītas Latvijas Bankas oficiālā iesniegumā tiesai, sabiedrībai ir pilnīgi pietiekami, ja tai tiek sniegta informācija par lēmuma pieņēmēju, pieņemšanas datumu, nosaukumu un lietvedības numuru.
Šo oficiālo skaidrojumu Rimšēvičs tiesai sniedzis, Latvijas Bankai turpinot cīniņu par to, lai tai nevajadzētu atklāt pilno savas vadības atalgojumu, kas iepriekšējos gados dažiem darbiniekiem varēja pārsniegt pat 10 tūkstošus latu mēnesī.
Kā informējis Pietiek, šā gada februāra sākumā jau otrais Administratīvās rajona tiesas spriedums uzlicis par pienākumu Rimšēviča vadītajai Latvijas Bankai atklāt pilnīgu informāciju par tās padomes un valdes jebkāda veida atalgojumu.
Saskaņā ar tiesas spriedumu Latvijas Bankai uzlikts par pienākumu sniegt „informāciju par Latvijas Bankā 2008. gadā pieņemtajiem lēmumiem, kuros lemts par Latvijas Bankas padomes un valdes locekļu jebkāda veida atalgojumu, norādot to pieņēmēju, pieņemšanas datumu, nosaukumu un lietvedības numuru, kā arī atbildei pievienot Latvijas Bankā 2008. un 2009. gadā pieņemto lēmumu, kuros lemts par Latvijas Bankas padomes un valdes locekļu jebkāda veida atalgojumu, kopijas vai sniegt atbildi, kādēļ pieprasīto lēmumu kopijas nav izsniedzamas”.
Taču nu Pietiek kļuvis zināms, ka Latvijas Banka pārsūdzējusi arī šo spriedumu, turklāt šoreiz izmantota būtiski cita argumentācija.
Pārsūdzot pirmo spriedumu, kas lika atklāt Latvijas Bankas vadības atalgojumu, Rimšēvičs pauda viedokli, ka Valsts pārvaldes iekārtas likumā lietotā termina „iestāde” attiecināšana uz Latvijas Banku, nosakot, ka Latvijas Banka ir iestāde Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē, nemaz neesot pamatota.
Tāpat nepamatots un pretrunīgs esot arī tiesas uzskats, ka informācija par valsts pārvaldes iestādes amatpersonu atalgojumu demokrātiskajā valstī tiešām būtu atzīstama par vispārpieejamu informāciju un iesniedzama pēc ikvienas privātpersonas pieprasījuma.
„Informācija par attiecīgo Latvijas Bankas amatpersonu atalgojumu pēc nodokļu nomaksas ir informācija par attiecīgo personu ienākumiem, respektīvi, cik katrai konkrētai fiziskai personai ir iespējams tērēt saviem personiskajiem tēriņiem, līdz ar to, informācija par personas privāto dzīvi, nevis informācija par Latvijas Bankas līdzekļu izmantošanu,” uzskata Rimšēviča vadītā iestāde.
Savukārt informācijas pieprasījumus par algu atklāšanu saskaņā ar Rimšēviča skaidrojumu „Latvijas Banka nevērtē kā pieprasījumus ar mērķi īstenot sabiedrības kontroli pār Latvijas Bankas budžeta līdzekļu izlietojumu”. Tā esot „fiziskās personas personiska interese par konkrētajām Latvijas Bankas amatpersonām izmaksāto neto atalgojumu, nevis sabiedrības interese zināt par Latvijas Bankas līdzekļu izlietojumu”.
Savukārt otrā tiesas sprieduma pārsūdzībā Rimšēviča izmantotā argumentācija ir cita, - Latvijas Bankas prezidents pauž uzskatu, ka sabiedrībai nemaz nav jāzina viņa vadītās iestādes pieņemto lēmumu saturs.
„Nav skaidrs, kādēļ, sniedzot visu pieprasīto informāciju par lēmumiem, būtu nepieciešams pievienot arī lēmumu kopijas, un otrādāk - kad pieprasīti lēmumi, kuri satur informāciju par pieņēmēju, pieņemšanas datumi, nosaukumi un lietvedības numuri, kādēļ atbildes vēstulē būtu nepieciešams vēlreiz uzskaitīt lēmumos esošo informāciju,” teikts Rimšēviča parakstītajā kasācijas sūdzībā.
Tikmēr tiesas spriedumā, ko pārsūdzējusi Rimšēviča vadītā iestāde, ir norādīts, ka Latvijas Republikā vispārpieejamā informācija sniedzama pēc jebkuras privātpersonas, kas to vēlas saņemt, pieprasījuma, ievērojot personu vienlīdzību informācijas iegūšanā, turklāt pieprasītājam nav īpaši jāpamato sava interese par vispārpieejamu informāciju un to viņam nevar liegt tāpēc, ka šī informācija neattiecas uz pieprasītāju.
„Ikvienai iestādei, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus, nodrošinot sabiedrības intereses, ir pienākums sniegt jebkurai personai vispārpieejamu informāciju, kas ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei ir pienākums radīt. Tai skaitā pienākums sniegt informāciju ir arī Latvijas Bankai, kuras galvenais mērķis saskaņā ar likuma „Par Latvijas Banku" 3.pantu ir saglabāt cenu stabilitāti valstī, tātad realizēt valsts pārvaldes kompetenci monetārās politikas veidošanā,” atzinusi Administratīvā rajona tiesa.
Tāpat tiesa atsaukusies uz Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija spriedumu, kurā atzīts, ka personas tiesības iegūt informāciju ir neierobežotas, ciktāl likums nenosaka pretējo: „Demokrātiskas valsts pārvaldes funkcionēšanas neatņemama pazīme ir tās pārskatāmība un informācijas par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu pieejamība. Pārvaldes iestādēm savā ikdienas darbā jāievēro un jāpiemēro cilvēktiesību normas, kas noteiktas Satversmē un citos likumos. Ikvienam cilvēkam saskaņā ar Satversmi ir tiesības būt informētam par valsts pārvaldes sistēmas institūciju darbību, lai pārliecinātos, ka tās efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem, pilda sabiedrības uzticētās funkcijas.”
Kā zināms, pašlaik Latvijas Banka ir spiesta atklāt savas vadības iepriekšējā mēneša atalgojumu. Saskaņā ar šiem publiskotajiem datiem Rimšēvičs februārī saņēmis Ls 4579, viņa vietnieks Andris Ruselis – Ls 3980, bet valdes loceklis, Tirgus operāciju pārvaldes vadītājs Raivo Vanags – Ls 6150.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
