Iesaki rakstu: 
Nepagāja ne dažas stundas kopš vakardienas tiesas lēmuma Bankas Baltija lietā, ar kuru Latvijas Bankai par labu BB likvidatoram jāšķiras no gandrīz 60 miljoniem latu, kad centrālā banka nāca klajā ar tik aizkaitinātu, pat histērisku paziņojumu, kādi reti manīti no šīs it kā solīdās iestādes ar izcili labi apmaksāto vadību.
Gandrīz vai neiespējami atcerēties vēl kādu gadījumu, kad pēc tiesas sprieduma kāda valsts iestāde – lai cik nelabvēlīgs tai būtu spriedums – atļautos publiski nievīgi paziņot, ka šis ir tikai kaut kādas „vienas tiesu instances spriedums”, kas turklāt „nekad nestāsies likumīgā spēkā”.
Šī „viena tiesu instance” – starp citu, tā pati Rīgas apgabaltiesa, kas pirms pieciem gadiem bijušajam Bankas Baltija saimniekam Aleksandram Laventam piesprieda septiņarpus gadu cietumsodu, - lūk, nez kāpēc neesot ņēmusi vērā „Latvijas Bankas argumentu būtību un pamatotību”, vēl arī pieļāvusi procesuālo normu pārkāpumus un vispār, var teikt, čammājusies garus piecarpus gadus.
Vārdu sakot, - leksika, kas solīdu valstsvīru mutē izklausās, maigi izsakoties, dīvaina. Ar ko tad izskaidrojama šī Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un viņa no valsts līdzekļiem dāsni atalgotās „profesionāļu komandas” viegli slēptā histērija?
To faktiski atklāj pati Latvijas Banka savā vakardienas paziņojumā. Pirmkārt, tiek apgalvots, ka tā esot tiesai iesniegusi „visus nepieciešamos dokumentus, kas pierāda pret to izvirzītās prasības nepamatotību un absurdumu”. Taču tā acīmredzot nav vis bijis.
Pavisam nesen mūsu portāla lasītāji varēja iepazīties ar Latvijas Bankas brīžam pat uzjautrinošajiem pseidojuridiskajiem argumentiem, mēģinot paskaidrot, kāpēc kaut kādas fiziskās personas vēlme uzzināt, cik tieši no valsts līdzekļiem visa veida atalgojumā saņem Rimšēvičs un Co, ir pretlikumīga un nepamatota.
Acīmredzot arī argumenti šajā prāvā, kur nu uz likmes bija nevis tikai Rimšēviča un Co. „personiskās dzīves” aizstāvība, bet gan desmiti miljonu valsts naudas, ir bijuši sagatavoti tikpat „rūpīgi” un „profesionāli”.
Un tagad, kad tiesa ir atzinusi to nepamatotību, Rimšēviča „profesionāļu komanda”, gluži loģiski, sajūt apdraudējumu sev, savam mieram un labsajūtai. Jo, kazi, parādīsies kādi, kas likumsakarīgi apjautāsies – par ko tad jūs tur saņemat savu milzu algu, ja juridiskā cīniņā par milzu summām izgāžaties kā veca sēta?
Bet tas vēl nav svarīgākais. Savā paziņojumā Latvijas Banka īpaši uzsver, ka neesot taču vispār jēga par kaut ko tagad tiesāties, jo „tie, kas ir vainojami Bankas Baltija līdzekļu izlaupīšanā, ir jau noskaidroti un sodīti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu krimināllietā”.
Tie, kas vainojami izlaupīšanā, - tie jā. Savukārt tie, kas vistiešākajā veidā vainojami tajā fantastiskajā nolaidībā un paviršībā, kāda komercbanku uzraudzībā valdīja līdz Bankas Baltija kraham, vēl joprojām ir uz brīvām kājām, vēl vairāk – tiek uzskatīti par augstas raudzes profesionāļiem ar tiesībām profesionāli vārīt jaunas un jaunas ziepes.
Viens no viņiem – toreizējais Latvijas Bankas prezidents, tagadējais finanšu ministrs Einārs Repše – visiem ir labi zināms un pieminams. Taču pilnīgi nepelnīti piemirsts ir toreizējais Latvijas Bankas viceprezidents, tagadējais centrālās bankas vadītājs Rimšēvičs, kura atbildība par Bankas Baltija krahu ir tikpat liela kā Repšem – ja ne vēl lielāka.
Tagad pēkšņi ir parādījusies pietiekami liela iespējamība, ka Rimšēvičam var reizē pajautāt visu – gan to, kāpēc tiesā piedzīvots šāds centrālajai bankai potenciāli tik dārgs zaudējums, gan to, kā tad tur īsti bija ar banku uzraudzību gan 1995., gan 1999. gadā?
Vēl vairāk – kādam beidzot var ienākt prātā Rimšēvičam tā nopietni apjautāties ne tikai par viņa kategoriskās iestāšanās pret naudas aizplūšanas ierobežojumu uzlikšanu no sabrukušās Parex bankas iemesliem, bet arī par to, kāpēc gan viņa vadītā tik nopietnā darba grupa līdz pat Parex beigu sākumam tā arī nebija pat iedomājusies, ka vajadzētu taču radīt plānu lielas bankas iespējama kraha gadījumam... Ar vārdu sakot, Rimšēviča un Co. viegli histēriskā panika ir viegli saprotama, - var gadīties, ka tuvojas brīdis beidzot par kaut ko būt atbildīgiem arī pašiem.
Savukārt tiem, kam nepietiek tikai ar šādām vispārējām pārdomām, portāls Pietiek šodien piedāvā ko īpašu – daļu no pret Latvijas Banku vērstās likvidatoru prasības, ko tiesa, spriežot pēc prāvas iznākuma, acīmredzot ir atzinusi par pietiekami pamatotu. Un, lai kā Rimšēvičs censtos, dēvējot to par „nepamatotu un absurdu”, tajā aprakstītie fakti, kuri dienu pa dienai restaurē visas tās neizdarības, kas 1995. gadā noveda pie Bankas Baltija kraha, daudziem var šķist ne tikai pārsteidzoši vien.
Bet, ja mūsu pašreizējais Latvijas Bankas vadītājs šajā dokumentā aprakstīto attieksmi pret komercbanku uzraudzību uzskata par normālu un pieņemamu vai arī cenšas tajā aprakstītos faktus vienkārši ignorēt, bail pat iedomāties, kādi „negaidīti pārsteigumi” mūsu finanšu sistēmu var sagaidīt varbūt pat jau rīt.
Lejuplādēt dokumentus kā PDF failu
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
