Rihards Kols atklāj Evas Juhņēvičas "veiksmes stāsta" noslēpumu
Bens Latkovskis*15.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad rekordīsā (pusotras nedēļas) laikā tika izveidots “Vakcinācijas birojs” (ar Latvijas apstākļiem ļoti pieklājīgām algām) un no vairāk nekā 400 pretendentiem paziņots jaunā biroja vadītāja vārds – Eva Juhņēviča, šī ziņa ne vienam vien izraisīja zināmu pārsteigumu. Konkursa nolikumā tomēr bija rakstīts, ka vēlamas zināšanas medicīnā un pieredze veselības aprūpes sistēmas darba organizācijā, kuras Juhņēvičai nebija. Acīmredzot viņai bija citas prasmes, kas tieši viņu padarīja par vēlamāko pretendenti uz biroja vadītāja amatu. Kādas bija šīs prasmes, gluži nejauši atklāja Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols.
Kols 11. janvārī sociālajos tīklos publicēja ierakstu, kurā paziņoja: “Šodien saņēmu poti pret SARSCoV-2. Pote nesāpīga, pašsajūta kopumā laba...” Uz šo ierakstu reaģēja LTV1 raidījuma “De facto” žurnāliste Inga Šņore: “Kā tika organizēta Jūsu pieteikšanās vakcinācijai? Pats lūdzāt Mūrnieces kundzei Jūs ielikt kaut kādā īpašajā sarakstā? Viņa piedāvāja, Jūs neatteicāties? Varēja izvērtēt savu nozīmīgumu un kaut kur pieteikties?” Rihards Kols: “Ar mani vakar sazinājās Eva Juhņēviča un informēja, ka esmu kā Ārlietu komisijas priekšsēdētājs iekļauts šo amatpersonu sarakstā.”
Saeimas deputāts šo ierakstu vaļsirdīgi publicē kā ikdienišķu, gluži normālu skaidrojumu, nesaskatot tajā kaut kādas politiskās trupes pazīmes. Ievērojiet, ar deputātu sazinājās nevis kāda “Vakcinācijas biroja” darbiniece, bet gan pati vadītāja. Jāievēro taču rangu paritāte. Vakar “sazinājās”, šorīt jau pote. Viss ātri, bez kavēšanās, kā jau pie “cilvēkiem” pierasts.
Lūk, kādas bija prioritāras “prasmes”, izvēloties biroja vadītāju. Nodrošināt valsts politiskās šķiras (dažkārt dēvētas par elites) prioritāti vakcinācijas procesā. Seniori un citi vairāk apdraudētie plebeji var pagaidīt, galvenais, lai pirmajiem vakcīna tiek augstmaņu šķirai.
Kas notiku, ja Juhņēvičas vietā “Vakcinācijas biroja” vadībā nonāktu kāds cilvēks ar pieredzi medicīnā, nevis ar “ilggadīgu pieredzi nacionāla mēroga pārnozaru projektu vadībā”, kā rakstīts viņas CV? Ja nu pēkšņi vakcīnas tiktu dalītas nevis pēc šķiriskās piederības un rangu tabulām, bet gan pēc nepieciešamības? Ja nu pēkšņi augstām valsts amatpersonām netiktu demonstratīvi piešķirtas sirdi sildošās privilēģijas?
Nē, to nevar pieļaut nekādā gadījumā. Tāpēc biroja galvgalī jāieliek pārbaudīts kadrs ar attiecīgu pieredzi.
Nedomāju, ka Kols briesmīgi rāvās pēc vakcīnas. Taču sajūta, ka viņš ir kaut kas īpašs; ka pati galvenā vakcīnu distributore ar viņu sazinājusies un pavēstījusi par viņa iekļaušanu izredzēto sarakstā, droši vien patīkami kairina pašapziņu. Arī Juhņēviča ar šo “sazināšanos” ir apliecinājusi, ka labi saprot spēles noteikumus un arī turpmāk vienmēr tos ievēros. Tāpēc arī nākamajos konkursos, kuros algas varbūt būs pat vēl lielākas, viņai ir lielas cerības uzvarēt.
Lai neaizmirstu Juhņēvičas iepriekšējos sasniegumus, esot dziesmu svētku galvenajai organizētājai, Kristīne Pitkēviča atgādina: „Ļoti atgādina sāgu ar DzSv biļetēm - cilvēki uzkar internetu, kamēr tās mierīgi izdala “elitei”.”
Sanita Jemberga cenšas aizstāvēt Juhņēviču: Ne jau viņa to izdomāja - kā raksta Inga Šņore, valdības iniciatīva ar Levita spēcīgu atbalstu. Jau Viņķeles laikā šī doma klīda, atceros presenē, bet, lai gan vakcīnu iepirkumā ir daudz, ko pārmest, viņa vismaz to neizlaida cauri.
Ilze Viņķele: Neizlaidu gan. Uz šo īpaši uzstāja Ministru prezidents jau no sākta gala. Bet ļoti savā stilā - izmeta ideju, tā no Veselības ministrijas netika atbalstīta. Tad sāka griezt uz riņķi, pie katras iespējas atkal uzsverot, ka sagaida skaidrību par amatpersonu vakcināciju. Lai izpildītu Ministru prezidenta uzdevumu, par amatpersonām vaicāju prof. Zavadskai. Viņa paskatījās un teica: “Tātad jūs gribat, lai valdību vakcinē pirms cilvēka, kas gaida nieru transplantāciju?” Atbildēju, ka es - nē. P.S. Uz to brīdi vēl neviena vakcīna ES nebija piereģistrēta.
Ko no visa šī varam secināt? To, ka viens no “Vakcinācijas biroja” galvenajiem uzdevumiem jau no paša sākuma bija nodrošināt “pareizās” prioritātes vakcinācijas procesā. Tā kā bija pamatotas aizdomas, ka Veselības ministrija (neatkarīgi no tā, kas sēdētu ministra krēslā) varētu būt kūtra šādas prioritātes nodrošināšanā, tad tika izveidota speciāla institūcija ar “pārbaudītiem” kadriem, kas “prot strādāt” pēc sistēmā pieņemtajiem spēles noteikumiem. Proti, strikti ievērojot subordināciju - rangu sarakstus.
Par galveno kritēriju biroja vadītāja amatam tika noteikta bezierunu gatavība darboties esošo spēles noteikumu ietvaros, kur pret katru augstāku amatu izturas ar atbilstošu pietāti un cieņu. Skaidrs, ka ar medicīnu saistīts cilvēks šim kritērijam varēja arī neatbilst. Tāpēc izvēle krita par labu Juhņēvičai, kura jau bija pierādījusi savu lojalitāti sistēmai.
Viņa jau bija pratusi nodrošināt to, ka neviens no politiskās šķiras, ja vien vēlējas tikt uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu, bešā nepalika. Visi, kuri piederīgi augstmaņu kastai, tika pie biļetēm labās vietās. Tieši tāpat arī tagad, visi, kas gribēja potēties un skaitās piederīgi “elitei”, to varēja izdarīt. Tas arī viss Evas Juhņēvičas “profesionālās varēšanas” noslēpums.
* Pārpublicēts no nra.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
