Iesaki rakstu: 
Kādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man – šajās pāris stundās no sirds varēju uz savas ādas izbaudīt to, par ko beidzamajā laikā žēlojas šoferīši – un viņus var labi saprast! – par absolūti sabrukušajām Rīgas ielām.
Dažviet tā vien likās, ka sniegs ir ne tikai nokusis ar visu asfaltu, bet izkausējis caurumus un pat 20 centimetrus dziļas bedres. Jāteic atklāti – lai gan beidzamajos gados pat salīdzinoši nesen asfaltētu un renovētu ielu stāvoklis nav diez cik spožs, tas, ko redzēju sestdien, no Pļavniekiem braucot uz “Alfu”, pārspēja visu, ko jebkad biju redzējusi.
Jā, ir gana daudz dzirdēts par to, ka temperatūras maiņu ietekmē asfaltā veidojas bedres, taču diez vai tas ir mierinājums, piemēram, tam šoferim, kurš mašīnai nolauza riteni bedrē kādā no Āgenskalna ielām, vai dāmai, kuras auto tādas pašas ķibeles dēļ piektdienas rītā bez riteņa palika uz Zemitāna tilta.
Kas ir visfascinējošākais? Protams, atbildīgo dienestu ieteikums ievērot atbilstošu ātrumu, solījums “nopietni ķerties pie bedrīšu remonta”, tiklīdz būs piemēroti laikapstākļi, un vēl visas citas iespējamās atrunas. Taču, kamēr visu šo demagoģiju (piedodiet, bet nekā citādi to nosaukt nevar!) klausāmies, šoferi riskē ar saviem braucamajiem, vagojot arvien neizbraucamākās Rīgas ielas. Par līdera godu var sacensties Čaka iela, Ulbrokas un Dzelzavas ielas stūris, kur asfalta vairs nav vispār, un tā šo sarakstu varētu turpināt...
Man rodas patiešām naivs jautājums atbildīgajiem dienestiem, ceļu būvētājiem un līdzpilsoņiem: kāpēc nav iespējams ielu noasfaltēt tā, lai jau neilgu laiku pēc darbu pabeigšanas tā nekļūtu par braucēju lamatām?! Kas traucē – līdzekļu trūkums, paviršība, nepilnīgas tehnoloģijas?
Visspožākais attieksmes piemērs, protams, ir jau pieminētais Zemitāna tilts – objektīvi novērtējot tā tehnisko stāvokli, kāds inženieris “Twitter” rakstīja, ka labāk pār to nebraukt vispār. Tikmēr tā vietā, lai uzsāktu tilta remontu, Rīgas domes Satiksmes departaments paziņojis, ka ir atrasts situācijas risinājums – kopš pagājušās nedēļas uz tilta ir stājies spēkā ātruma ierobežojums, un turpmāk pār to varēs pārvietoties ar ātrumu 30 kilometri stundā. Par daudzviet netīrītajām ietvēm, kur sabristais sniegs un devīgi izbērtais sāls veido neizbrienamu žļurgu, un neizvestajām sniega kupenām arī laikam vairs nav vērts runāt...
Kas atliek rīdziniekiem? Mēs varam mētāties ar ironiskām piezīmēm sociālajos tīklos, varam ziņot Satiksmes departamentam par ieraudzītajām bedrēm uz ielām, lai vismaz uz dažām stundām vai dienām tās tiktu aizlāpītas ar aukstā asfalta tehnoloģiju. Var arī, protams, brīvdienā sapulcēties Rātslaukumā, lai atbalstītu mēru par viņa labajiem darbiem un aizstāvētu pret nepamatotajiem pārmetumiem korupcijā, izliekoties, ka viss taču ir kārtībā.
Tikai mana, tava un mūsu Rīga ar katru gadu kļūst aizvien pelēkāka, noplukušāka un aizdomīgi sāk atgādināt kādas kaimiņvalsts pilsētu, nevis skaistu, sakārtotu un brīnišķīgu Eiropas pilsētu, kādai tai patiesībā būtu jābūt… Bet vēl jau ir kāda cerība, jo tā, kā zināms, mirst pēdējā.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
