Rail Baltica ir trīs valstu kopprojekts, un igauņu pārmetumi par mūsu muļļāšanos ir saprotami. Ja lietuviešiem, iespējams, ir pilnīgi vienalga par to, kas projekta sakarā notiek Latvijā un Igaunijā, tad igauņiem nav citu iespēju savienoties ar Eiropas dzelzceļa līnijām kā tikai caur Latviju. Mūsu neizdarības dēļ igauņi riskē ar investīcijām savā pusē, jo kāda tad jēga no ātrgaitas dzelzceļa, ja tas beigsies uz Latvijas robežas.
Tas, ko saprotu no Igaunijas Klimata pārmaiņu ministrijas Rail Baltica departamenta vadītāja Andresa Lindemana teiktā:
- Latvijas pusei jāpārstāj sapņot un jāatgriežas realitātē, jo savienojumam ar Rīgas lidostu naudas un arī laika nav;
- ir vēl trakāk, šobrīd nav pieejami naudas līdzekļi pat pamattrases izbūvei, un ir jādomā, kā samazināt pirmā posma izmaksas, tāpēc piedāvājums ir sākotnēji izbūvēt tikai vienu ceļu;
- skaidrojot priekšlikumu par viena ceļa izbūves lietderību, Igaunijas atbildīgais ierēdnis kā argumentu min to, ka vismaz sākotnēji daudz ko vadāt pa ātrgaitas dzelzceļu nebūs.
Tātad igauņi reāli skatās gan iespējamo pasažieru skaitu, gan pieejamo kravu bāzi. Tur viņam var piekrist. Tāpēc nav nekādas jēgas taisīt jaunu izmaksu/ienākumu pētījumu, jo pēc tam nezinās, ko ar to darīt. Tāpat skaidrs, ka projekts nav no ekonomikas puses pamatojams. Rail Baltica ir stratēģiski svarīgs politisks projekts, un punkts.
Tuvākajās dienās tikšoties Baltijas valstu premjerministri, un Rail Baltica jautājums būšot dienas kārtībā. Pagaidīsim.
Nesaprotu satiksmes ministra nostāju, paziņojot, ka negrasās pieļaut scenāriju, kurā projekts ietu garām Rīgai. Es tādā gadījumā redzu tikai divas iespējas. Viena ir dabūt papildu finansējumu no ES vai arī Latvijas budžeta, otra - nepieļaut projekta realizāciju vispār. Tā teikt, ja nebūs pa manam prātam, tad nebūs vispār.
Ceru, ka Briškena kungs "izsitīs" papildu finansējumu un saglabās savu seju.
P.S. Pārāk daudz dīvainību sāk krāties ap Rail Baltica. Vispirms viens ministrs (Tālis Linkaits - attēlā) četrus gadu neliekas ne zinis par briestošajām problēmām un iekavē lēmumu pieņemšanu. Tad cits virza skaistus un politiski pareizus priekšlikumus, zinot, ka finansējuma nav un arī visdrīzāk nebūs.
Tā ir tāda taktika, kā norakt šo projektu, vai vienkārši hroniska mūsu valsts pārvaldes institūciju mazspēja?