„Rail Baltica” es jau visu sakārtoju, tagad manai labbūtībai noderēs parunāšana par turīgāku nākotni

Pēdējā gadsimta laikā sievietes Eiropā ir darījušas daudz, lai kļūtu finansiāli neatkarīgākās – ieguvušas labu izglītību un arvien aktīvāk iesaistījušās darba tirgū. Pirmajā brīdī šķiet, ka sievietes ir visur – gan uzņēmumu un iestāžu vadītājas, inženieres, gan galu galā mūsu premjerministre. Tomēr dati ir nepielūdzami, sieviešu finansiālā labbūtība vēl stipri atpaliek no vīriešiem. Kāpēc ir svarīgi to izskaust? Lai iegūtu lielāku mieru un plašākas izvēles iespējas. Un ne tikai sievietes, bet arī vīrieši!

Jaunākie dati liecina, ka 2022. gadā sieviešu vidējais bruto atalgojums bija par 17,1% mazāks nekā vīriešu, turklāt, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, situācija ir nevis uzlabojusies, bet plaisa ir vēl vairāk pieaugusi. Un tas noteikti nav izglītotības jautājums, jo Latvijā katrai otrajai jaunajai sievietei ir augstākā izglītība, kamēr augstskolu pabeidz tikai 28% vīriešu. Ar dažiem izņēmumiem līdzīga tendence ir vērojama arī citviet Eiropā – neskatoties uz augsto izglītotību, sievietes joprojām nespēj nopelnīt tikpat.

Noteikti daļa vainas ir tajā, ka sievietes retāk izvēlas studēt naudīgākās STEM nozares (zinātne, tehnoloģijas, inženierija un matemātika), tomēr tas nav vienīgais iemesls. Arī pati uz savas ādas esmu pieredzējusi to, ka sievietei ir jābūt divtik izglītotai, radošai un ambiciozai, lai pretendētu uz tādiem pašiem amatiem un atalgojumu kā vīrieši.

Tikai krietni vēlāk uzzināju, ka divos darbos mans atalgojums bija ievērojami mazāks nekā vīriešiem līdzīgās pozīcijās un tikai tāpēc, ka biju sieviete, ārzemniece. Te nu lomu spēlē dziļi apslēptie stereotipi par sieviešu un vīriešu profesijām un amatiem, neņemot vērā katra indivīda specifiskās zināšanas un prasmes.

Pētījumi liecina, ka būtisku robu sievietes karjerā iecērt bērna kopšanas atvaļinājumi, īpaši, ja tie ir vairāki. Lai gan Latvijā atbalsta sistēma ir viena no dāsnākajām Eiropā, nodrošinot iespēju ar mazuli palikt mājās līdz pat 1,5 gadiem, tomēr tas ir koks ar diviem galiem.

Pusotrs gads ir pietiekami ilgs laiks, lai "izkristu no aprites". Savukārt ātrāk atgriezties darbā, vismaz Rīgā, liedz bērnudārzu trūkums, bet privātos bērnudārzus vai auklīšu pakalpojumus ne visas ģimenes var atļauties. Turklāt lielākās rūpes, lai ģimene būtu paēdusi, apģērbta, izglītota un veselīga galvenokārt uzņemas sievietes. Tās ir neskaitāmas stundas neapmaksāta darba. Nereti, atgriežoties darba vietā, sievietei ir jāatgūst iekavētais, no jauna sevi jāpierāda, reizēm pat jāpacīnās par savas amata vietas saglabāšanu. Un te daudzas padodas, atstājot karjeru otrajā plānā, jo visu "pavilkt" un neizdegt reizēm patiešām ir grūti. Lai to risinātu, palīdzīga roka būtu nepieciešama, gan no darba devējiem, gan ģimenes locekļiem.

Arī mums pašām ir jākļūst drosmīgākām un uzstājīgākām. Nevienam nepatīk runāt par atalgojuma palielināšanu, taču, ja ir zināms, ka konkurējošos uzņēmumos vai kolēģiem maksā vairāk par līdzīga tipa darbu, sarunai ir pamats. Un kas gan slikts var notikt. Parasti rezultāti ir tikai divi – vai nu algas palielinājums tiek saņemts, vai arī situācija paliek nemainīga, tomēr būsiet mēģinājusi un, iespējams, nonāksiet pie jaunām atklāsmēm par savu darba devēju.

Jaunībā tā nedomāju, tomēr šobrīd mans viedoklis par dzimuma kvotu sistēmu ir mainījies. Proti, Eiropas prakse liecina, ka situācijas straujāku uzlabošanos šādi ir iespējams panākt. Tāpēc uzskatu, ka ES uzstādījums par kvotu ieviešanu dzimumu līdzsvara panākšanai sākotnēji biržā kotētajos uzņēmumus un pēcāk arī parējos ir pareizs un atbalstāms solis. Reizēm, lai panāktu izmaiņas, ir nepieciešams pārāk ilgs laiks, tāpēc neliela "revolūcija" jeb piespiedu mehānisms ir vajadzīgs. Tāpat ir jāatrod veidi, kā veiksmīgāk atbalstīt sievietes, kas vēlas attīstīt savus mazos biznesus vai veidot jaunuzņēmumus.

Jāatzīst, ka arī pašu sieviešu starpā nav "stilīgi" runāt par finansiālo labbūtību. Runājam par kleitām, kurpēm, izglītību, ēdieniem, ceļojumiem, bet nekad neesmu sēdējusi draudzeņu lokā, kur runātu par ieguldījumu stratēģijām, kā to mēdz darīt vīrieši. Piemēram: "Es nupat nopirku "Alūksnes putnu fermas" akcijas, kā jums šķiet vai šis bija prātīgs lēmums? Varbūt vajadzēja iegādāties "ZARA Investment holding" daļas? Kādu ieguldījumu stratēģiju jūs esat izvēlējušās?" Sievietēm ir arī mazāk iespēju un profesionālu klubu, kur pulcēties ar sev līdzīgām un apspriest izaicinājumus, piemēram, ar kādiem sastopas sievietes vadītājas.

Šis ir aicinājums arī medijiem veidot plašāku sarunu un sniegt padomus, kā sievietei dzīves laikā gudri pārvaldīt ne tikai savu ģimeni, bet arī savu kapitālu. Un tā nebūs sievišķības zaudēšana, jo galu galā jau latvju dainās mūsu sievietes ir raksturotas kā ļoti saimnieciskas un spēcīgas. Tas būs par ieguldījumu turīgākā nākotnē, gan sievietēm, gan vīriešiem!

Novērtē šo rakstu: