Putina raksts par Otrā pasaules kara tēmu - dezinformācija ar tālejošu mērķi (1.daļa)

Domnīcu vada tās prezidents Dmitrijs Saimss (Dimitri Simes) - ebrejs pēc tautības, emigrēja uz ASV no PSRS, kur pirms emigrācijas strādāja Starptautisko attiecību institūtā. Īpašā prokurora Roberta Millera (Robert Mueller) ziņojumā saistībā ar Krievijas iejaukšanos 2016.gada ASV prezidenta vēlēšanās šis kungs ir pieminēts kā Kremļa kontaktpersona sakariem ar Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas organizētājiem.

Raksta apjoms ir 23 lapas, un atreferēt šeit to pilnībā nav nozīmes, tādēļ pieskaršos galvenajiem tur paustajiem apgalvojumiem un secinājumiem (saites uz rakstu krievu un angļu valodā dotas raksta nobeigumā). Visticamāk, ka pie raksta ir piestrādājuši Putina spīčmeikeri un galma vēsturnieki ar Kremļa saimnieka vadību un svētību, tādēļ turpmāk zem vārda „autors” būtu jāsaprot autoru kolektīvs.

Ievadā autors apraksta, cik lielas ciešanas nācās pārdzīvot padomju tautai kara rezultātā, un piemin arī zaudējumus savā ģimenē. Jāpiekrīt, ka 25-40 miljonu cilvēku dzīvības ir Bībeles kataklizmu mēroga traģēdija. Šeit gan autors nepaskaidro, kāpēc tik nesamērīgi lieli zaudējumi, salīdzinot ar pretinieku Vāciju, kas karoja divās frontēs.

Jāpiezīmē, ka skaitlim, kas raksturo PSRS iedzīvotāju zaudējumus karadarbības rezultātā, ir tendence laika gaitā pieaugt. Tūlīt pēc kara beigām ar Staļina rīkojumu tika noteikts skaitlis - 7 miljoni, tā, lai būtu nedaudz mazāk kā Vācijai. Hruščova laikā tika nosaukts skaitlis - 20 miljoni, bet Gorbačovam tie jau bija 27 miljoni. Savukārt 2017.gadā Krievijas valsts domes deputāts un kustības „Nemirstīgais pulks” vadītājs Nikolajs Zemcovs, atsaucoties uz veikto pētījumu, nosauc skaitli - 42 miljoni, tai skaitā militārpersonas 19 miljoni un 23 miljoni civiliedzīvotāju.

Un vēl, pieminot bojāgājušos, loģiski būtu viņus pieminēt, izsludinot sēru dienu, bet tā vietā tiek rīkots politizēts teātris ar ieroču žvadzināšanu, feikiem veterāniem, uzrakstiem „varam atkārtot” un citām jocīgām izdarībām. Turklāt pasākums tiek spītīgi organizēts, pat neskatoties uz Covid pandēmiju, riskējot pievienot tiem miljoniem vēl pāris simtus līķu.

Līdzekļi šādiem „prazdņikiem” netiek žēloti, tanī pat laikā par to, kādos apstākļos dzīvo patiesie veterāni Krievijā, katrs interesents var pārliecināties tīmeklī. Nosaukšu tikai dažus skaitļus. „Sakautajā” Vācijā atkarībā no pakāpes vērmahta veterāniem karavīru ikmēneša pensijas tiek maksātas no 1600 līdz 9000 USD, bet Vācijā dzīvojošiem Sarkanās Armijas veterāniem (arī tādi ir) 450-550 USD, un tas, neskaitot sociālo nodrošinājumu.

Savukārt Krievijā 2019.gadā vidējā veterānu pensija bija aptuveni 43 500 rubļu. Ar vidējo valūtas kursu šajā gadā 1 USD = 65 RUR šī pensija līdzinājās 670 USD. Arguments par to, ka vērā būtu ņemams ekonomikas attīstības un vidējās labklājības līmenis abās piemietajās valstīs, nerullē, jo tad, pirmkārt, rodas jautājums, kāpēc ir šāda labklājības nevienlīdzība valstī zaudētājā un valstī uzvarētājā, un, otrkārt, prātā nāk Putina pietuvināto oligarhu dzīves līmenis ar piecstāvu dzīvokļiem, villām-pilīm un citiem jaukumiem. Ja nu vienīgi pieņem, ka Putina līdzgaitnieku un kolēģu no VDK laikiem „ieguldījums” valsts varenības stiprināšanā ir nesalīdzināms ar veterānu zaudētajām rokām un kājām aizstāvot šo valsti. Patiesā veterāna vērtība Krievijā- https://youtu.be/W8SjdD8VFoY.

Turpinājumā raksta autors uzdod retorisku jautājumu - kur radās tas dzelžainais gara spēks, kas ļāva uzvarēt padomju tautai šai karā. Un tūdaļ pats dod atbildi - tā bija Dzimtenes un Tēvzemes mīlestība. Jā, Dzimtenes mīlestība ir laba lieta, ja to neidentificē ar tur valdošo noziedzīgo režīmu. Diez vai deportētajām čečenu un tatāru tautām, līdzīgi kā izsūtītajiem baltiešiem bija dzelžaina vēlme mirt par Staļinu un viņa bandu. Bet viņi taču arī bija padomju tauta. Krasnova Donas kazaki bija gatavi sadarboties ar pašu nelabo, lai tikai gāztu nīsto lielinieku režīmu (par kazaku skarbo likteni WWII izskaņā biju rakstījis šajā portālā 2013.gadā (https://pietiek.com/raksti/jalta_pardotie). Atstājot malā retoriku, turpinājumā uzskaitīšu dažus pazīstamākos etnisko krievu militāros formējumus, kas karoja Hitlera pusē.

A.Vlasova krievu atbrīvošanas armija (Русская освободительная армия РОА). 1. Kājnieku divīzija saformēta 23.11.1944, skaitliskais sastāvs - 20 tūkst.; 2. Kājnieku divīzija saformēta 17.01.1945, skaitliskais sastāvs - 12 tūkst.; 3. Kājnieku divīzija formēšana uzsākta 12.02.1945 un nepabeigta bruņojuma trūkuma dēļ. Jāpiezīmē, ka uz to brīdi kara iznākums bija skaidrs, tāpēc Vlasova armijas kaujas spējas bija zemas un reālu pienesumu III Reiham nedeva.

Kazaki (Казачий стан. Kosakenlanger). Militāra kazaku organizācija nodibināta 1942.gada oktobrī vācu okupētajā Novočerkaskā. Kopējais militārpersonu un civilo skaits - 24.tūkst. Izcēlās ar īpašu nežēlību Varšavas sacelšanās apspiešanā 1944.gadā. Tīmeklī ir atrodama informācija par to, ka pazīstamais WWII perioda pētnieks un pārbēdzējs V.Suvorovs (Rezuns) 2003.gadā ir nodevis kādam poļu izdevumam fotogrāfiju, kur it kā attēlots pašreizējā Krievijas prezidenta bioloģiskais tēvs Vladimirs Spiridonovičs Putins, kas esot dienējis šajā formējumā. Pēc V.Suvorova teiktā, saskaņā ar britu arhīvos iegūto informāciju, Putina tēvs dienēja NKVD virsnieka pakāpē un pie Vitebskas padevās gūstā vāciešiem. Kopā ar vāciešiem esot piedalījies soda akcijās pret poļu iedzīvotājiem. Parakņājies tīmeklī, ticamu apstiprinājumu šai versijai neatradu, tāpēc šo tēmu neattīstīšu, turklāt mans raksts nav par Putina biogrāfiju, bet gan par viņa sacerējumu.

Divīzija „Russland”. Nokomplektēta no krievu emigrantiem. Skaitliskais sastāvs - 6-10 tūkst.

29. Waffen SS divīzija “POHA” 29. Waffen-Grenadier-Division der SS „RONA” (russische Nr. 1). Izveidota uz tā saucamās krievu atbrīvošanas tautas armijas (POHA) Kaminska brigādes bāzes 1944.gada augustā. Skaitliskais sastāvs - 20 tūkst. Izcēlās ar īpašu nežēlību Varšavas sacelšanās apspiešanā 1944.gadā.

Krievu nacionālistu kaujas savienība (Боевой союз русских националистов). Pretpadomju organizācija, ko 1942.gadā vācieši izveidoja no padomju karagūstekņiem. Šī organizācija piedalījās ebreju iznīcināšanā nāves nometnēs Sobiborā un Treblinkā, kā arī poļu pretošanās kustības apspiešanā. 1943.gadā no šīs organizācijas biedriem tika izveidots tā saucamais 1. Krievu nacionālais SS pulks bijušā Sarkanās armijas 229. Strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka Giļ-Rodionova vadībā. Šajā pat gadā minētā vienība ar divu SS bataljonu atbalstu nodedzināja vairākas baltkrievu sādžas, nogalinot vairāk nekā tūkstoti civilo iedzīvotāju. Nedaudz vēlāk brigāde pārgāja padomju partizānu pusē un tika nosaukta par 1. Antifašistisko partizānu brigādi. Zīmīgi, ka šeit jau pieminētais brigādes komandieris vēlāk tika atjaunots dienestā Sarkanajā armijā, piešķirot pulkveža dienesta pakāpi, un apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Sarakstu varētu turpināt, tomēr to nedarīšu šī raksta ierobežotā formāta dēļ. Jāpiezīmē, ka augstāk minētie formējumi pamatā sastāvēja no etniskiem krieviem. Papildus tam vācieši Waffen SS sastāvā iekļāva vienības, kas bija saformētas no PSRS mazākumtautību pārstāvjiem, piemēram, 15. un 19.divīzija, kas sastāvēja no Latvijas iedzīvotajiem kuri, sākoties tā saucamajam Lielajam Tēvijas karam, atbilstoši padomju jurisdikcijai skatījās PSRS pilsoņi „brīvprātīgas inkorporācijas” rezultātā, par ko būs runa turpmāk. Nobeidzot šo tēmu, vienīgi piebildīšu, ka pēc dažu ekspertu atzinuma visā WWII periodā Vācijas pusē karoja līdz 1 miljonam PSRS pilsoņu. Tāda nu bija tā „padomju tautas vienotība nežēlīgā ienaidnieka priekšā”. Ņemot vērā, ka visā kara periodā Sarkanajā armijā mobilizēto PSRS pilsoņu skaits bija aptuveni 34 miljoni, tad Lielo Tēvijas karu loģiski būtu pārdēvēt par pilsoņu karu. Pastāv viedoklis, ka gadījumā, ja, uzbrūkot PSRS, Hitlers būtu atteicies no savām rasistiskajām dogmām un piesolījis krieviem kaut vai ierobežotu valstisko neatkarību, Staļina režīmam būtu kirdik. Vēsturnieks Marks Soloņins ar skaitļiem parāda patieso padomju tautas vēlmi karot kara sākumā - https://youtu.be/c0lQRna8hF8.

Raksta turpinājumā V.Putins pamatoti norāda uz to, ka drastiskie Versaļas līguma nosacījumi radīja priekšnoteikumus Hitlera nākšanai pie varas, taču kautrīgi noklusē faktu, ka Staļins caur Kominterni (Starptautiska komunistu organizācija, kas izveidota pēc Ļeņina iniciatīvas) deva rīkojumu Vācijas komunistiem nekādā veidā nesadarboties ar sociāldemokrātiem, tādejādi atvieglojot nacistu nākšanu pie varas. Vai Staļins tā rīkojas ar tālejošu mērķi palīdzēt Hitleram izraisīt konflikta situāciju Eiropā, vai vienkārši aiz naida pret sociāldemokrātiem? 07.09.1939, jau pēc Vācijas iebrukuma Polijā, Staļins pieņem pie sevis Kominternes vadītāju G. Dimitrovu, lai skaidrotu partijas (savu) pozīciju jaunajos apstākļos: „Karš ir starp divām kapitālistisko valstu grupām par pasaules pārdali. Mēs nebūt neesam pret to, lai viņi kārtīgi sakaujas savā starpā un novājina viens otru.” Ņemot vērā šos izteikumus, kā arī Staļina pragmatismu, pirmais variants liekas būt reālākais.

Tālāk Putins atzīmē to, ka ASV un britu finansisti ieguldīja līdzekļus Vācijas kara rūpniecības attīstībā, taču atkal aiz iedzimtas kautrības klusē par Sarkanās armijas un vērmahta sadarbību divdesmitajos gados, apejot Versaļas līguma nosacījumus un ļaujot vērmahtam attīstīt mehanizētos spēkus un aviāciju.

Turpinājumā tiek pieminēta Nāciju Līga (pirmskara starptautiska organizācija analoga šodienas ANO), kas, pēc autora domām, pierādīja savu neefektivitāti, jo neieklausījās PSRS aicinājumos izveidot kolektīvo drošības sistēmu. Un atkal autors aiz kautrības vai aizmāršības nepiemin to, ka PSRS tika izslēgta no šīs organizācijas pēc uzbrukuma mazajai Somijai. Par tā saucamo Ziemas karu plašajā rakstā vispār netiek pieminēts.

Un tālāk seko „pārliecinošs” arguments, kam vajadzētu apliecināt tālredzīgā Staļina antipātijas pret Hitleru. Redziet, Staļins esot bijis vienīgais no Eiropas valstu līderiem, kas neaptraipīja sevi, tiekoties ar Vācijas fīreru. Jāpiezīmē, ka tolaik Staļins vispār nepameta PSRS teritoriju, bažījoties par savu drošību, un ārzemju misijās sūtīja Molotovu. Vācijas Ārlietu ministrijas arhīvā ir pieejami dokumenti, kas detalizēti apraksta draudzīgo atmosfēru Kremlī pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas. Vēršoties pie Vācijas ārlietu ministra Ribentropa, Staļins uzsauca tostu ar vārdiem „Es zinu, cik stipri vācu nācija mīl savu vadoni, tāpēc es vēlos iedzert par Ādolfa Hitlera veselību.” Tiek iedzerts arī uz vācu komunistu bendes reihsfīrera Heinriha Himlera veselību. Kā vēlāk atzinās Ribentrops savam itāļu kolēģim, „Kremlī es jutos kā būdams starp veciem partijas biedriem”. Šo vēsturisko notikumu aprakstu sniedzu 2012.gadā publicētajā rakstā ( http://bit.ly/GG2uNP ).

Tālāk rakstā, kā jau tas ierasts, tiek pieminēta Polija. Šoreiz gan Polija tiek vainota nevis “ar mātes pienu uzņemtā” antisemītismā, bet gan par pretenzijām uz poļu apdzīvotu Čehoslovākijas apgabalu. Turklāt šis lokālais konflikts tiek minēts ar piebildi, ka Polija visiem spēkiem pretojās kolektīvās drošības sistēmas izveidei Eiropā, attiecīgi, lai lasītājam rastos iespaids, par Poliju un Vāciju kā galvenajiem vaininiekiem WWII izraisīšanā. Par poļu-čehu teritoriālā konflikta vēsturiskajam saknēm biju rakstījis jau iepriekš - https://www.pietiek.com/raksti/par_antisemitiskam_cukam_un_polu-cehu_teritorialo_konfliktu.

Atstāju lasītāja ziņā izvērtēt, cik lielā mērā Polijas-Čehoslovākijas teritoriālais konflikts ietekmēja WWII izraisīšanu.

 Rakstā tiek pieminētas Polijas ārlietu ministra Jozefa Beka pārrunas ar vāciešiem šai jautājumā, bet tiek noklusēts par to, ka 1938.gada 24.oktobrī Ribentrops izteica piedāvājumu Polijas sūtnim Lipskim pievienoties pret PSRS vērstam pretkominternes paktam, bet 1939 gada janvārī, savas vizītes laikā Varšavā Ribentrops deva mājienu iespējamam darījumam - militāra savienība ar Vāciju pret PSRS apmaiņā pret Dancigu. “Jūs esat tik spītīgs jūras robežu jautājumā. Melnā jūra arī ir jūra,” izteicās Ribentrops, vērsdamies pie Beka, uz ko saņēma atbildi, ka Polija noslēgto neuzbrukšanas paktu ar PSRS uztver nopietni un negrasās to lauzt.

Polijas atteikšanās rast kompromisu ar vāciešiem Dancigas (Gdaņska) un tā saucamā „Polijas koridora” jautājumā (Polijas teritorija 30 - 200 km platumā ar izeju uz Baltijas jūru, kas atdalīja Vāciju no tai vēsturiski piederīga apgabala – Austrumprūsijas) bija pēdējais arguments, kas lika izšķirties Hitleram par uzbrukumu Polijai. Kā zināms, tad poļi bija pārvērtējuši ne vien savus spēkus, bet arī britu un franču vēlmi reāli pildīt savas Polijai dotās garantijas. 1939.gada 5.maijā sava runā Polijas Seimā, komentējot Hitlera lēmumu lauzt Polijas-Vācijas neuzbrukšanas paktu, Polijas ārlietu ministrs Beks savu uzstāšanos nobeidza ar vārdiem: “Mēs Polijā neatzīstam jēdzienu “miers par katru cenu”. Ir tikai viena lieta cilvēku, tautu un valstu dzīvē, kas ir nenovērtējama: šī lieta ir gods.”

Turpinājums sekos.

Saites uz V.Putina rakstu:

http://kremlin.ru/events/president/news/63527

https://nationalinterest.org/feature/vladimir-putin-real-lessons-75th-anniversary-world-war-ii-162982

Novērtē šo rakstu: