Prezidents ir viens, skolotāji ir daudzi

Pirmkārt, prezidents ir viens. Skolotāji ir daudzi. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc prezidenti neveido arodbiedrības.

Otrkārt, prezidents bez skolotājiem nevar. Nezinu nevienu gadījumu, kad par prezidentu kļūtu cilvēks, kurš nav mācījies pie kāda skolotāja. Paldies visiem skolotājiem un atbalsta personālam, kuri strādājuši ar mani un turpina skolot nākotnes prezidentus un, protams, cilvēkus ar citiem mērķiem.

Skolotāji bez prezidenta gan var iztikt. Un skolotāji dzīvo un strādā. Skolotāji mierīgi var iztikt bez prezidenta. Bet, ja man neviens nebūtu iemācījis lasīt un rakstīt, es te šodien nerunātu.

Treškārt, Latvijā valsts prezidents var būt prezidents ne ilgāk kā astoņus gadus pēc kārtas. Taču mums ir ļoti daudz skolotāju, kuri strādā ne tikai astoņus, bet 28 vai 38 gadus.

Spēku un izturību mācīt un galvenais – mācīties un pilnveidoties pašiem! Un nekad nepaļauties uz to, ka risinājums ir pareizs, jo varbūt tas bija pareizs arī pirms 10 vai 20 gadiem.

Ceturtkārt, skolotājiem aktīvais darba laiks ir rudens, ziema, pavasaris. Savukārt es pagaidām prezidenta amatā esmu strādājis tikai vasarā. Tiesa – manu priekšgājēju pieredze rāda, ka visticamāk darbs būs jāturpina arī aukstajā sezonā.

Piektkārt, likumā nav noteikta kārtība, kā prezidents var pieteikt streiku. Skolotājiem šādas iespējas ir. Arī viena prezidenta pikets izskatītos visai amizanti, kamēr pedagogu cīņu par labākiem darba apstākļiem sabiedrība saprot. Es nedomāju, ka, cīnoties par savām un nākotnes skolotāju tiesībām, jūs kaut kā pieviltu savus skolēnus. Nē! Jebkurā darbā ir jāsaņem taisnīga samaksa un jābūt skaidriem un godīgiem spēles noteikumiem. Un runājiet skaļi ne tikai par samaksu, bet arī par izglītības saturu un kvalitāti! Par to, kādām jābūt vēstures stundām, veselības mācības stundām, matemātikas stundām, sporta nodarbībām. Par to, kas vajadzīgs, lai risinātu konfliktus bērnu un arī kolēģu starpā, lai skola varētu būt drošības saliņa ikvienam. Pamatojiet, ko un kāpēc vajag, un ko – nekādā gadījumā. Pastāviet par savām interesēm! Ne tikai sevis dēļ.

Bet arī – lai jūsu audzēkņi redz, ko nozīmē būt aktīvam. Lai viņi redz, cik grūti, bet svarīgi ir nākt kopā un cīnīties par labo.

Sestkārt, par prezidentu var kļūt no 40 gadu vecuma. Skolotājiem šāda ierobežojuma nav. Taču jaunam skolotājam tikko pēc augstskolas var nākties gadiem ilgi sevi pierādīt citu kolēģu priekšā, laikam jau patiesi pieņemts jeb inaugurēts esi ap 40 gadu vecumu. Tas ir lieks enerģijas patēriņš un nevienam nevajadzīgas izraudātas asaras. Dārgie skolotāji, man, jums, jūsu bērniem, visiem bērniem, visai sabiedrībai vajag jaunus, motivētus skolotājus. Bet palīdziet iejusties saviem kolēģiem, ļaujieties viņu idejām un pieņemiet viņu skatījumu arī tad, ja tas nesakrīt ar jūsējo! Jo laiki mainās. Tā tas bijis vienmēr. Meklējiet kopīgo, nevis atšķirīgo! Tā darīšu arī es.

Un tagad sešas lietas, kas kopīgas prezidentam un skolotājam.

Kopīgā ir tik daudz, ka ir pat tādi gadījumi pasaules vēsturē, kad skolotāji kļuvuši par prezidentiem. Es vēl neesmu bijis skolotājs. Laiks rādīs.

Pirmā kopīgā iezīme – bijušo prezidentu un bijušo skolotāju nav. Varbūt būsiet ievērojuši – arī tos, kuri prezidenta pienākumus jau beiguši pildīt, pasākumos uzrunā par prezidenta kungu vai prezidentes kundzi. Tāpat ar skolotājiem. Arī tad, ja jau sen esat citos karjeras ceļos vai pelnītā atpūtā, jūsu bijušie audzēkņi, jūs satiekot, sauks: “Skolotāj,” nevis “bijušais skolotāj!”

Otrkārt, gan prezidents, gan skolotājs ir piemērs. Tāpēc mēs nevaram atļauties smēķēt parkā, iet pāri ielai pie sarkanās gaismas vai lamāties pat tad, ja hokeja tiesnesis tiesā par labu pretinieka komandai.

Treškārt, gan prezidents, gan skolotājs, kurš savu darbu pilda tikai formāli un neieklausoties savas auditorijas viedoklī, augstu cieņu neiemanto. Pieņemu, ka tas mums varētu būt kopīgs ar arī mediķiem, pārdevējiem, zinātniekiem, ierēdņiem, treneriem un citiem – visi priecājas, ja katrs savu darbu dara no sirds, nemitīgi prātojot, kā izdarīt labāk.

Ceturtkārt, gan prezidents, gan skolotājs dažkārt nezina, kā rīkoties. Trūkst metodisko materiālu, bet Skola 2030 jau ieradusies klasē un kaut ko raksta uz tāfeles.

Grūstot Padomju Savienībai, es mācījos skolā. Pēkšņi tai vēsturei, kas bija skolas grāmatās, bija beidzies derīguma termiņš. Un īstā Latvijas vēsture dažam bija mācīta ģimenē, cik nu varēja un kā nu varēja. Kā tagad atceros, ka vēstures skolotājs bez nekādiem materiāliem mums stāstīja par Latviju, par okupāciju, par meliem un nodevību, par tautas spēku. Bez nekādiem resursiem skolotājs Dzintars Koks visu izstāstīja tik loģiski un saprotami, ka arī tobrīd notiekošā mūsu valsts brīvības atgūšana šķita pilnīgi loģiska un saprotama. Un literatūras stundas.

Ko vispār lasīt? Padomju autoru un Latvijas nodevēju grāmatas mēs aizvērām, un bez jebkāda noteiktā saraksta skolotājas Dzintra Janisela un Liesma Kalve sāka mūs iepazīstināt ar latviešu, ar mūsējo dzeju un prozu.

It kā nevienam nebija ne grāmatu, ne skaidras programmas, bet Aleksandrs Grīns, Edvarts Virza kļuva par mūsu rakstniekiem. No jauna tika atklāti Aleksandrs Čaks un Kārlis Skalbe. Mani skolotāji tika galā ar Skola 1988, jums jātiek galā ar Skola 2030. Es pasekošu līdzi, lai tas notiek raiti.

Bez šaubām – saturs un izpildījums ir jāuzlabo. Daudz kas vienkārši nav saprotams. Protams, ka neziņa nav labs darbarīks. Pārmaiņu laikā strādāt ir grūti. Bet atcerieties, ka jūs vēro skolēni! Viņiem jūs tagad parādāt, ko nozīmē piemērošanās, mācīšanās darbā, nepilnību kopīga novēršana – tās ir prasmes, kas būs nepieciešamas arī viņu karjerā neatkarīgi no tā, vai viņi ir topošie ķirurgi, jūtūberi, programmētāji vai diriģenti.

Piektā kopīgā lieta – līdz pat pēdējam brīdim var nebūt skaidrs, kurš būs nākamais prezidents un kurš aizņems tukšās skolotāju vakances. Mācību gads praktiski sācies, bet dažviet vēl tiek meklēti skolotāji. Dažas nedēļas pirms prezidenta vēlēšanām bija tāpat.

Un visbeidzot – iedvesma. Mēs varam iedvesmot cilvēkus gan ar skarbu vārdu, gan ar atbalstu. Mēs varam likt cilvēkam justies svarīgam un īpašam, mēs varam virzīt ļaudis uz cēliem mērķiem, mūsu atbalsta plecs var būt kādam izšķirošs. Tāpat izšķirošs var būt nepārdomāts noniecinošs vārds vai nevērība.

Ne tikai ļaujiet, bet mudiniet jauniešus sapņot arī tad, ja viņu mērķi šķiet nereāli vai gluži otrādi – maznozīmīgi! Palīdzēsim mūsu līdzcilvēku sapņu pilis celt. Jo bagāta un laimīga Latvija sastāv no daudzām mazām, uzceltām sapņu pilīm.

* uzruna, atklājot izglītības darbinieku konferenci “Eiropas Savienība – mūsu ikdienā un mācību stundā”

Novērtē šo rakstu: