Iesaki rakstu: 
Tiekamies ar smalku izdarību. Smalkām izdarībām ir vajadzīgi smalki jēdzieni. Bez smalku jēdzienu klasiķa Kanta palīdzības neiztikt. Imanuels Kants par heteronomiju (atvasinājums no sengrieķu heteros un nomos; „atšķirīgs” un „likums”) smalki dēvēja stāvokli, kurā cilvēku rīcību nosaka nevis morālā griba, bet gan citi apsvērumi – praktisks aprēķins, materiālā ieinteresētība, ambīcijas, varas kāre.
Kanta ētikā heteronomija ir cilvēku atšķirīga izturēšanās pret morāles likumu – kategorisko imperatīvu (vēl viens viņa smalks jēdziens). Cilvēku izturēšanās liecina par atsacīšanos pakļauties morālajai gribai. Tādai cilvēku rīcībai ir drūmas sekas. Ja cilvēku rīcību nenosaka morālā griba, tad viss tūlīt būtiski pazeminās. Morālās gribas trūkums momentā devalvē cilvēku rīcību. Tā kļūst amorāla.
Tagad katru dienu tiekamies ar politikas pazemināšanos. Tagad politika vairs nav politika. Tā nefunkcionē saskaņā ar morālo gribu – politikas kategorisko imperatīvu. Politiku tagad nosaka citi faktori. Politika ir zaudējusi specifisko identitāti. Politikas vietā tiekamies ar kaut ko pilnīgi citādāku, kam nākas izdomāt nosaukumu. Tas, ko sabiedrībā joprojām dēvē par politiku, faktiski ir pseidopolitika – neīsta un šķietama nodarbošanās. Politikas navigācija vairs neeksistē. Politikas kuģošana ir beigusies. Tiekamies ar pseidopolitikas navigāciju. Pēcpadomju Latvijā ir bijusi tikai pseidopolitikas navigācija. Ar politiku maskējas savtīgs un alkātīgs aprēķins, kā arī plebejisko parvēniju ambīcijas.
Cilvēku kolektīvai aprūpei politika kā idejiski organizatorisko paņēmienu kopa ir pastāvējusi vienmēr. Taču jēdzienu „politika” sāka lietot tikai IV gs. pirms mūsu ēras senajā Grieķijā. Politikas jēdziens ir radies sengrieķu valodā. Politikas jēdzienu pirmais esot lietojis Aristotelis. Viņa definīcijā politika ir māksla pārvaldīt valsti. Platonam politika bija prasme „aizsargāt visus pilsoņus un pēc iespējas viņus padarīt labākus”. Uz mūsu politiķiem tas neattiecas.
Uz mūsu politiķiem tāpat neattiecas tas, ka aizvadītajos gadu tūkstošos par politikas būtību ir izteikušies ļoti daudzi filosofi, zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki. No viņiem mūsu politiķi varētu mācīties. Taču mūsu politiķiem neviens neprasa zināšanas par politiku. Mūsējiem nav svarīgi, ka no Aristoteļa laika līdz šodienai principā nav mainījusies attieksme pret politiku. Politika ir valstiskā darbība. Tas tiek atzīts lielā vienprātībā. Politika attiecas uz valsts varu, tās institūtiem un sociāli valstiskajiem procesiem. Mūsu „simts gudrākajām galvām” ir smalkāks viedoklis par politiku.
Politikas idejiskajā kodolā vienmēr ir stingri uzskati par cilvēku, tautu, nāciju, valsti, kultūru, saimniecisko darbību, izglītību, veselības aizsardzību, audzināšanu, reliģiju, zinātni, mākslu. Šos uzskatus sauc par politiskajiem uzskatiem, un tie sakņojas politiskajās idejās, teorijās, koncepcijās. Politisko uzskatu kolektīvās identitātes un kolektīvās realizācijas pamatforma ir politiskā partija. Tās idejiskie uzskati un disciplinārās prasības koncentrējas partijas statūtos un partijas programmā, kas reizē ir attiecīgās politiskās organizācijas ideoloģijas apkopojums.
Kā zināms, mūsu politiķi regulāri maina partijas, jo viņiem un partijām nav nekādu politisko uzskatu. Eksistē vienīgi uzskatu simulācija. Pirms 6.oktobra parlamenta vēlēšanām ceļošana no vienas partijas uz otru partiju ir kļuvusi īpaši intensīva. Mūsu „jaunie konservatīvie” nezina konservatīvisma teoriju. Pie mums politikā drīkst uzdarboties „par-politikas” idiotija. Politiķus nekautrējas tēlot noziedznieki bordāni, juraši, strīķes, sudrabas. Rīgas lielākais blēdis savu kabatas partiju ir nosaucis „Gods kalpot Rīgai”.
Atbildēt uz jautājumu „Kas konkrēti liecina par politikas pazemināšanos ?” ir samērā viegli. Par politikas pazemināšanos konkrēti liecina politikas neatbilstība tās vēsturiski klasiskajiem kritērijiem. Tas sākas ar politikas misijas apzinātu neievērošanu un politisko uzskatu deficītu. Lai konstatētu politikas pazemināšanos, attiecīgā politika jāsalīdzina ar politikas klasiskajiem paraugiem. Tad tūlīt atklājas, ka pie mums politikai nav nekā kopēja ar politiku tās vēsturiskajā izpratnē.
Pagaidām ne tik viegli ir saprast, vai politikas pazemināšanās ir intelektuālā pagrimuma, tumsonības un morālās deģenerācijas liecība jeb politikas pazemināšanās ir objektīvi cēloniska un antropoloģiski neizbēgama pārmaiņa. Proti, loģiska pārveidošanās un pārvēršanās, īpašību un raksturlielumu mainīšanās atbilstoši cilvēku evolūcijas jaunākajām iezīmēm.
Attieksme pret morāli turpina masveidā mainīties. Morāle tiek izstumta ne tikai no politikas, bet arī no slavenās tirgus ekonomikas, izglītības un medicīnas. Par to liecina izglītības dokumentu tirdzniecība un aptieku bizness. Atsacīšanās no morāles kategoriskā imperatīva ir ne tikai proletārisko lumpeņu kaislība bijušās „padomju tautas” populācijā.
T.s. finansu kapitālisma nekaunība, paātrinātās globalizācijas musināšana, transnacionālo korporāciju agresija liecina par morāles masveida izstumšanu arī Rietumu sabiedrībā. Tātad kaut kas būtisks ir izmainījies cilvēkos vispār un varbūt politikas pazemināšanās ir antropoloģisko izmaiņu sekas. Cilvēki ir izmainījušies savā evolūcijā. Ne velti nākas lietot tādus apzīmējumus kā postcilvēki, postkultūra, postvēsture, postinteliģence, postpatiesība, postkapitālisms.
Politikas identitātes zuduma iemeslus pagaidām ne tik viegli ir saprast vēl viena iemesla dēļ. Rietumu civilizācijā daudzās zemēs eksistē politika atbilstoši tās tradicionālajai misijai. Eksistē politiskās partijas ar stingriem politiskajiem uzskatiem un stingru partijas biedru disciplīnu. Eksistē politiķi, kuru darbības pamatā ir kalpošana tautai un valstij. Tādi politiķi ir pie varas. Ne visās zemēs muļķojās ar ideoloģisko nihilismu – blādīšanos par ideoloģijas nevajadzību.
Starptautiskajās zinātniskajās aprindās tēmu par politikas pazemināšanos galvenokārt stimulē bijušo padomju republiku politika (patiesībā – pseidopolitika). „Perestroika” dzemdēja krimināli oligarhisku valstiskumu. Krimināli oligarhiskais valstiskums ir pilnīgi jauna parādība. Tāds valstiskums radās un pašlaik eksistē tikai bijušās Padomju Savienības teritorijā. Latvija nav izņēmums, un politikas pazemināšanos grūti ir konstatēt vienīgi akliem, kurliem un izcili stulbiem cilvēkiem. LR politikas pseidobūtība momentā atklājas salīdzinājumos ar īstu politiku. Vietējā politiskā retorika nevis glābj partiju un politiķu reputāciju, bet gan vēl vairāk atmasko politikas pazemināšanos.
Konkrētus piemērus nav vērts minēt. Pats galvenais piemērs ir tas, ka visu nosaka Maskavas necilvēku organizētās „perestroikas” ievazātais nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valdošās kliķes režīms. Tādā režīmā politikas pastāvēšana vispār nav iespējama. Tādā režīmā politika nevar būt idejiski centrēta valstiskā darbība. Politika nevar būt tautas interešu un valsts interešu aizstāve.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
