Pleca sajūta ir atpakaļ! Prātojums par žesta spēku, deputātu Lagzdiņu atceroties

Lai arī ieturēts staļinlaiku/naci propagandas stilā, vizuālā asociācija ar deputātu Lagzdiņu Saeimas logā, kurš rādīja sev ierasto uzvaras simbolu caurkritušā valsts prezidenta amata kandidāta Aivara Endziņa atbalstītājiem, šķitās jautru troļļu stila vingrinājums un naivs joks.

Uzšķīris VM lapu, pagalam apstulbu: tā tik tiešām ir ministrijas laipnu roku apmaksāta kampaņa. Pirmais tur ir tas pats Majakovska plakātu vai Rīfentāles filmu personāžs, kurš ar plaši pazīstamo žestu akcentē savu kailo plecu kā piedāvājumu un solījumu, bet tālāk ir vēl un vēl. Līdz pat koķetai pleca atsegšanai ar apģērba gabala pavilkšanu uz leju, veltot skatītājam rēni skumīgu skatu, ieturētu 20. gadsimta vidus soft porno stilā. Šķiet, ka no šīs epizodes būs ietekmējies mans kolēģis Dzintris Kolāts, kurš soctīklos rakstīja, ka savā iztēlē uzbūris kampaņas variantu, ja injekcijas ievadīšana būtu nevis plecā, bet gan kādā lielākā muskulī.

Tajos pašos soctīklos arī noskaidrojās, ka pasākuma budžets ir ap 70 tūkstošiem un Lagzdiņa elkoņžestu jaunā veidolā mums dāvājusi viena no citkārt sešciparu summas saņemošajām aģentūrām DDB. Un te nu no jautrošanās centos pārslēgties uz nopietnību, cik nu šajā karstumā ir iespējams.

Varētu šķist, ka viss ir vienkārši: ministrs Pavļuts kārtējo reizi izbrīnīts vēro, kā pasūtījumu saņem viņa bijusī darbavieta, tie fiksi uzcep kādu pilnīgi nederīgu mēslu, naudiņa notinkšķ, un viss kā parasti. Bet no otras puses, iepretim pēdējos divus gadus nu jau ierastajiem valsts kases iztīrīšanas PR mega projektiem šis ir salīdzinoši pieticīgs, un tīri politiski Pavļuta kgam šoreiz ir vajadzīgs arī vienkārši nomērāms rezultāts: vakcinēto skaita pieaugums. Skaidrs, ka šī pliko plecu un lagzdiņžestu kampaņa labākajā gadījuma procesam nekaitēs, bet nekādu taustāmu rezultātu nedos.

Ja reiz liela un it kā cienījama aģentūra plašai publiskai apskatei izliek savu sabiedrības apmaksātu darbu, kurš nekādi nepalīdz pasūtītāja uzstādīto mērķu sasniegšanai, tai pat laikā pašu pasūtītāju padarot par apsmieklu, tad ko šie “kreatīvie” un “oriģināli domājošie” milzu tāmju apguvēji dara mazāk uzkrītošos projektos? Viņu klientu starpā ir gan “Rimi”, gan LMT, un kāda var būt šo pasūtītāju pārliecība, ka pēkšņi viņu intereses šie “kreatori” liks priekšā savējām?

Miljonu naudas pārdalīšana, finansējot mazjēdzīgus sabiedrisko attiecību projektus, novedusi pie stāvokļa, kurā politiski vārguļi kļuvuši par šādu aģentūru marionetēm kā, piemēram, Kustība “Par!” ir vairs tikai Deep White un DDB piedēklis. Un piedēklis neko daudz nevar kunkstēt, ja produkts ir pašam pasūtītājam mazderīgs vai pat kaitīgs.

Tālajā 2007. gadā Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš centās stulbi izmeloties, ka tas elkoņa – pleca žests ir bijis domāts kaut kā ne tā. Toreiz Saeimas kolēģi viņa blēņās neklausījās, atzina žestu par huligānismu un par to viņam piešķīra bargāko Saeimas kārtības rullī paredzēto sodu – rakstveida brīdinājumu, par ko paziņots no Saeimas tribīnes un laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Gadi pagājuši, un šoreiz vai it visi procesā iesaistītie izliekas par muļķīšiem, piristi turpinās kāst naudu, špricbirojs un ministrija stāstīs, cik šis viss labi un pareizi, un mums pārējiem būs tā laime vērot kailos plecus, ar kuriem mums vajadzētu sakļauties ceļā uz uzvaru. Nekādu sodu ne par žestiem, ne par naudiņām nevienam nebūs, nav tie laiki. Tagad jāsakļauj plecs pie pleca.

Pārpublicēts no aprinkis.lv

Novērtē šo rakstu: