Plānoju atsākt regulāru raidījumu vadīšanu, tāpēc iebilstu pret ierobežojumiem saistībā ar masku lietošanu raidījumos

Šis ierobežojums skar daudzus manus kolēģus un visu sabiedrību. Tā kā vistuvākajā laikā plānoju atsākt regulāru raidījumu vadīšanu, tas tieši skar arī manus profesionālos pienākumus un potenciālo audiovizuālo darbu dalibniekus. Turpmāk izklāstītie fakti un argumenti ir pamats apšaubīt, vai šādam ierobežojumam ir pienācīgs pamatojums, un secinājumam, ka šāds ierobežojums ir nesamērīgs no sabiedrības interešu aspekta, tāpēc nekavējoties atceļams.

l) Daudzu Eiropas valstu piemēri liecina - tāda ierobežojuma kā Latvijā nav

Virknē valstu, kurās ir gana ilgas demokrātijas un vārda brīvības tradīcijas, bet epidemioloģiskā situācija pēdējos mēnešos arī ir bijusi smaga, nereti līdzvērtīga Latvijai, dažviet pat sliktāka, ir publiski pieejami paraugi, kā medijos pārraidītās diskusijas šajos mēnešos turpina notikt klātienē un bez maskām būtiski ilgāk par 15 minūtēm. Piemēram: Francija; Vācija; Itālija; Dānija; Somija; Šveice.

Tikai atsevišķos gadijumos, kuros starp raidījumu dalībniekiem nav pienācīga distance, starp viņiem novietoti stikla aizslietņi. Nav informācijas, vai konkrētajos gadījumos ir papildu nosacījumi atticcibā uz dalībnieku testēšanu par saslimstību, taču, jebkurā gadījumā, rezultāts ir acīmredzams ekrānā.

Neizslēdzot, ka atsevišķās valstis ir atšķirīgi piemēri, tomēr šie daudzie piemēri rada pamatu jautājumiem: uz kādu argumentu pamata Latvijas Republikas valdība ir pieņēmusi ierobežojumus, kas ir stingrāki nekā augšminētajās valstīs? Vai Latvijas lēmumu pieņēmējiem ir argumenti, ka šo ārvalstu epidemioloģisko ierobežojumu noteicēji ir kļūdījušies? Vai arī kļūda ir notikusi Latvijā?

2) Ierobežojums raidījumiem nav samērīgs pret vārda brīvību un demokrātiju

Arī pandēmijas laikā valstī un sabiedrībā ikdienā turpinās trīs saistīti procesi - darbs medijos, dažādās nozarēs privātajā sektorā un valsts pārvaldē vai publiskajā sektorā. Demokrātija ietver nepieciešamību medijos veidot intervijas un diskusijas par aktualitātēm starp dažādu nozaru privātā sektora un publiskā sektora/valsts pārvaldes pārstāvjiem, lietpratējiem un dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem.

Arī paralēli mediju veidotiem raidījumiem nozaru un pilsoniskas sabiedrības pilnvērtīgai funkcionēšanai ir nepieciešamas diskusijas, tostarp publiskas, lai sasniegtu atbilstošu auditoriju un dotu iespēju tās atspoguļot medijiem, translējot tās pilnibā vai izmantojot fragmentus. To visu ietver vārda un informācijas brīvība, un demokrātija.

Pilnvērtīgas intervijas un diskusijas var būt tikai klātienē un bez sejas da|as aizklāšanas. Tikai tādā gadijumā sarunas dalībnieki var nekavējoties reaģēt viens uz otra teikto, apmainoties ar jautājumiem vai replikām, bet auditorija var pilnā apjomā vērot un vērtēt dalībnieku verbālas un neverbālas reakcijas - ķermeņa valodu un vaibstus, grimases, mīmiku, ko neaizsedz sejas maskas.

Tikai šādi raidījumi var pilnvērtīgi sniegt, citējot nesenu mūsu valsts oficiālu dokumentu*, "nozīmīgu ieguldījumu demokrātijas stiprināšanā un Latvijas informācijas telpas kvalitātē, risinot valstiski un sabiedriski nozīmīgus tematus un pārstāvot kvalitatīvu, profesionālu un ētisku žurnālistiku".

Satversmē ir noteikts, ka personu tiesības var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību. Augšminētajos valdības dokumentos bija un ir noteikts, ka starp izņēmumiem attiecībā uz sejas masku lietošanu iekštelpās ir gadījumi, kad intervijas nav ilgākas par 15 minūtēm. Vienlaikus cits izņēmums paredz, ka maskas nav lietojamas, ja notiek kultūras vai reliģiskas norises tiešraides translācija vai ieraksts vai audiovizuāla darba veidošana, ja tas nepieciešams pilnvērtīgai darba pienākumu veikšanai.

Valdības regulējums paredz pretrunas un nevienlīdzīgumu. Nav pamatojuma, kāpēc izņēmums attiecināts uz kultūras vai reliģisku norišu translāciju, nevis, piemēram, biznesa, tieslietu vai sporta nozarēm. Nav saprotams, kāpēc uz audiovizuālu darbu, piemēram, kinofilmu veidošanu, ir visaptverošs izņēmums, taču raidījumi medijos ierobežoti papildus. Kaut gan medijos veidoti vai pārraidīti raidijumi arī ir audiovizuāli darbi.

Ierobežojumus attiecībā uz raidījumu dalībniekiem trūkst pamata interpretēt kā citu cilvēku tiesību uz veselību vai sabiedrības drošības uz veselību aizsardzību, vai kā tamlīdzīgi.

Raidījumi nav preču veikals vai sabiedriskais transports, kur vienuviet pēc nejaušības principa nonāk dažādi cilvēki un tur pastāvīgi pārvietojas. Intervijās vai diskusijās dalībnieku loks ir iepriekš noteikts, un dalībnieki piedalās atbilstoši savām tiesībām un pienākumiem, atrodoties fiksētās vietās pienācīga izmēra telpās ar atbilstošu ventilāciju, neaizskarot vienas un tās pašas virsmas, un tamlīdzīgi.

Jāpiebilst, ka daudzi Latvijas politiķi un valsts pārvaldes pārstāvji, paralēli ierobežojumiem par sejas masku lietošanu raidījumos, ir sākuši arī pastāvīgi un masveidīgi izmantot epidemioloģiskos faktorus kā ieganstu praksei nepiedalīties raidījumos klātienē. Pretējus precedentus parāda arī augšminētie ārvalstu piemēri. Turpinot tos:

•     Marta beigās, kad Vācijā arī bija ļoti smaga epidemioloģiskā situācija, Vācijas kanclere piedalījusies stundu ilgā televīzijas intervijā - klātienē bez maskas,

•     Marta otrajā nedējā, kad Igaunijā bija rekordaugsta saslimstība, veselības ministrs piedalījies televīzijas intervijā, ilgāk par 15 minūtēm - klātienē bez maskas.

Arī šie piemēri rada pamatu jautājumiem, vai šo ārvalstu politiķu un amatpersonu rīcība iepretim viņu Latvijas kolēģu atšķirīgajai nostājai, nepiedaloties raidījumos klātienē, ir aplama, vai arī - laba prakse un pienācīga atbildība sabiedrības priekšā. Jo pašsaprotami, ka jebkura intervija vai diskusija, kas notiek nevis klātienē, bet attālināti, nevar būt pilnvērtīga ne sarunas dinamikas un spriedzes aspektā, ne vizuāli un tehniski.

Papildus jāatzīmē, ka pašreizējā vakcinācijas stadijā liela daļa visdažādāko raidījumu vadītāju un dalībnieku jau ir vai vistuvākajā laikā būs pilnībā vakcinēti.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, kā arī personisku ilggadēju pieredzi interviju un diskusiju veidošanā, aicinu:

a)   publiski sabiedrībai sniegt atbildes uz augšminētajiem jautājumiem,

b)   atcelt valdības noteikumos ietvertos ierobežojumus attiecībā uz sejas maskām raidījumos, piemērojot vispārējo izņēmumu kā visiem audiovizuālajiem darbiem,

c)   nekavējoši atjaunot labo praksi - politiķu un amatpersonu dalību raidījumos medijos klātienē.

* pamatojums J. Dombura un 11 citu žurnālistu apbalvošanai ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Novērtē šo rakstu: