Plaģiators Uldis Cinkmanis turpina ieņemt prokurora posteni, Lato Lapsa vēršas ar jaunu iesniegumu Latvijas Universitātē, kas centusies nepamanīt plaģiātu arī maģistra darbā

[1] Par žurnālistu tiesībām pieprasīt un saņemt informāciju

Ar Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 22.septembra spriedumu lietā Nr. A420169021 strīdā starp mani, Lato Lapsu, kā pieteicēju un Latvijas Universitāti kā atbildētāju par atteikumu izsniegt pieprasīto informāciju saistībā ar Ulda Cinkmaņa maģistra darba plaģiāta pārbaudes lietvedību) (Pielikums Nr. 1), ir nospriests apmierināt Lato Lapsas pieteikumu – atzīt par prettiesisku Latvijas Universitātes 2021.gada 31.marta vēstulē Nr.1-13/266 ietverto atteikumu izsniegt pieprasīto informāciju, kā arī uzlikts par pienākumu Latvijas Universitātei izsniegt Lato Lapsam pieprasīto informāciju.

Tiesa skaidri norādījusi: “Pieteicējs pieteikuma papildinājumā atsaucas uz plašsaziņas līdzekļu publikācijām, kurās atspoguļoti valsts prezidenta, ģenerālprokurora un Satversmes tiesas priekšsēdētājas viedokļi, kas pieteicēja ieskatā liecina par situācijas sabiedrisko nozīmīgumu. Tāpat pieteicējs uzsver, ka visas sabiedrības interesēs ir noskaidrot, vai valsts varu prettiesiski neīsteno persona, kas prettiesiski ieguvusi juridisko kvalifikāciju un secīgi valsts amatpersonas – prokurora amatu. Tiesa minētajiem pieteicēja argumentiem piekrīt. Proti, tiesa konstatē, ka bakalaura un maģistra diplomu pārbaudes trešajai personai U. Cinkmanim apstākļi ir sabiedriski nozīmīgi, it īpaši situācijā, kad jau ir ticis pieņemts lēmums par bakalaura diploma anulēšanu. Līdz ar to pieprasītā lēmuma, ar kuru atzīts, ka maģistra diploms U. Cinkmanim nav anulējams, izsniegšana var dot pienesumu šajā sabiedriski nozīmīgā jautājumā.”

Turklāt būtiski ņemt vērā, ka LU nav pārsūdzējusi tiesas pieņemto spriedumu un tas ir stājies spēkā. Tādā veidā LU ir atzinusi par sev saistošiem tiesas secinājumis un spriedumu, kam ir likuma spēks saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 16.panta ceturto daļu.

 “Vārda un preses brīvība ir viena no demokrātiskas, atklātas sabiedrības stūrakmeņiem. Žurnālistika kā profesija ir šīs brīvības sargs, vācot informāciju, prasot atbildību un izplatot dažādus uzskatus par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Latvijā žurnālista darbības pamats – vārda brīvība – ir noteikts Satversmē. Speciālie likumi (likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, elektroniski plašsaziņas līdzekļu likums) rāda īpašas tiesības, kas profesijai piešķirtas: darboties autonomi, neatkarīgi no ārēja (izdevēja, reklāmdevēja, politiska, ekonomiska) spiediena, atrasties sabiedriski svarīgo notikumu vietās, pieprasīt un izplatīt informāciju, sargāt tās avotus.”[1]

Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 24.panta pirmajā punktā noteiktas žurnālistu tiesības vākt informāciju jebkādā ar likumu neaizliegtā veidā un no jebkura ar likumu neaizliegta informācijas avota. Šā paša likuma 5.pantā noteikts, ka masu informācijas līdzekļiem ir tiesības saņemt informāciju no valsts un sabiedriskajām organizācijām. Ņemot to vērā, man kā žurnālistam, kas pārstāv sabiedrības intereses, ir tiesības no LU kā valsts dibinātas atvasinātas publiskas personas, kura šajā gadījumā analizējusi prokurora - valsts amatpersonas prettiesisko rīcību – bakalaura un maģistra darbu plaģiātu, saņemt informāciju par Pārbaudi.

Judikatūrā[2] saistībā ar žurnālistu tiesībām saņemt informāciju nostiprināts: “Informācijai piemītošs ierobežotas pieejamības informācijas statuss neizslēdz iespēju, ka arī šāda informācija var tikt izsniegta trešajām personām. Lemjot par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, jāapsver, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. Arī informācija par fiziskas personas datiem un privāto dzīvi var tikt izsniegta trešajām personām, ja konkrētā gadījumā ir konstatējami tādi apstākļi, kuros informācijas pieprasītāja leģitīmā interese bauda lielāku aizsardzību nekā konkrētās personas interese uz privātās dzīves neaizskaramību.”

Tiesu praksē[3] norādīts: “Informācijas atklātības likuma 2.pants noteic, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt, un šis likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kura ir iestāžu informācijas apritē. Tādējādi Informācijas atklātības likuma regulējums ir vērsts uz Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā garantēto tiesību piekļūt iestāžu rīcībā esošajai informācijai nodrošināšanu (piemēram, Senāta 2019.gada 18.aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-917/2019 (A420169118) 7.punkts, 2019.gada 31.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-255/2019 (A420358416) 7.punkts, 2007.gada 8.gada jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-194/2007 (A42158404) 14.punkts).”

Šajā pašā spriedumā tiesa norādījusi, ka jāņem vērā, ka gadījumā, ja tiek pieprasīta ierobežotas pieejamības informācija, nozīmīgs var būt apstāklis, vai informāciju pieprasa sniegt privātpersona vai mediju pārstāvis.[4] Senāta praksē, vērtējot preses tiesības pieprasīt atsevišķu informāciju, ir atzīts, ka, iegūstot un analizējot iegūto informāciju, prese pilda savu demokrātiskas sabiedrības “sargsuņa” funkciju (skat. piem., Senāta 2010.gada 1.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-347/2010 (A42404707) 17.punkts, Senāta 2019.gada 18.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-917/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0418.A420169118.5.S) 12. un 13.punkts), tādējādi pastāv leģitīma interese ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanai, un šai interesei ir piešķirams liels svars.

No šī sprieduma motīvu daļas izriet, ka žurnālistiem tiesības saņemt informāciju ir plašākas nekā privātpersonām.

Tādējādi vēlos uzsvērt, ka esmu nevis parasts iesnieguma iesniedzējs, kuram ir subjektīvas intereses, bet gan speciāls subjekts - žurnālists Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 23.panta izpratnē, kuram, tostarp administratīvajā lietā Nr. A420169021 saistībā ar informācijas un dokumentu pieprasījumiem par valsts amatpersonas – prokurora Ulda Cinkmaņa maģistra darba plaģiāta pārbaudes lietvedību, atzīta priekšroka tiesībām uz informāciju iepretim valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datiem.

[2] Par Ulda Cinkmaņa bakalaura un maģistra darbu plaģiāta pārbaudes lietvedību

Kā žurnālists – Latvijas Žurnālistu savienības biedrs (Pielikums Nr. 2) ar iesniegumiem biju vērsies pie Latvijas Universitātes (turpmāk – LU) atbildīgajām amatpersonām saistībā ar LU absolventa – valsts amatpersonas – prokurora Ulda Cinkmaņa bakalaura un maģistra darba plaģiāta izvērtēšanu (turpmāk – Pārbaude).

Veicot Pārbaudi daļā par bakalaura darbu, LU 2021.gada 15.martā pieņēmusi lēmumu Nr.20-3/30 atzīt bakalaura darbu par plaģiātu, tādējādi atceļot JF domes 2008.gada 19.jūnija lēmumu Nr. 9 par sociālo zinātņu bakalaura grāda tiesību zinātnē piešķiršanu Uldim Cinkmanim un anulēt viņam izsniegto diplomu Nr. BD E 1204.

LU 2021.gada 15.martā pieņemto lēmumu Uldis Cinkmanis atbilstoši Administratīvā procesa likumam ir pārsūdzējis, savukārt LU 2021.gada 13.maijā pieņēmusi lēmumu Nr. 1-13/408, ar kuru sūdzība noraidīa. Uldis Cinkmanis šo lēmumu ir pārsūdzējis tiesā, tiesā ierosināta administratīvā lieta, taču tā vēl nav izskatīta pēc būtības.

Savukārt, veicot Pārbaudi daļā par maģistra darbu, LU atbildīgās personas neatzina Ulda Cinkmaņa maģistra darbu par plaģiātu, vien norādot, ka tajā konstatējami visai būtiski trūkumi, tādējādi netika pieņemts lēmums atcelt LU lēmumu, ar kuru Uldim Cinkmanim piešķirts maģistra grāds tiesību zinātnē un anulēts viņam izsniegtais diploms par maģistra grāda iegūšanu.

Iesniegumos par Ulda Cinkmaņa maģistra darba plaģiātu tika aprakstītas veiktās plaģiātisma metodes un piemēri, iesniedzot konkrēti identificētus plaģiāta avotus (tajā skaitā svešvalodās), kā arī aprakstītas darbības, ko būtu nepieciešams veikt, lai LU atbildīgas personas varētu pārliecināties par šī darba plaģiātu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses vispārinājumā norādīts: “Gan Augstākās tiesas Senāta, gan zemāko instanču tiesu praksē un tiesību zinātnē atzīts, ka objektīvās izmeklēšanas princips kā viens no administratīvā procesa procesuālajiem pamatprincipiem piemērojams ne tikai administratīvajā procesā tiesā, bet arī administratīvajā procesā iestādē (sk., piemēram, spriedumu lietā SKA-30).” 

Atbildīgās personas, kas piedalījušās Pārbaudes lietvedībā daļā par maģistra darbu, ir pieļāvušas bezdarbību administratīvā procesa ietvaros, pieļaujot objektīvās izmeklēšanas principa pārkāpumu administratīvajā procesā iestādē. Tas pamatojams ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] LU atbildīgās personas nav izpildījušas pienākumu nodot Ulda Cinkmaņa maģistra darbu pārbaudei LU Informācijas teholoģiju departamentam

Saskaņā ar LU “Noteikumu par akadēmisko godīgumu Latvijas Universitātē” 24.punktu: “Ja saņemts iesniegums par akadēmiskā godīguma pārkāpumu noslēguma darbā, pēc kura sekmīgas aizstāvēšanas personai ir piešķirts atbilstošs grāds vai kvalifikācija, tad LU Informācijas tehnoloģiju departaments pēc attiecīgās fakultātes dekāna pilnvarotās personas pieprasījuma veic darba elektronisko plaģiātisma pārbaudi. Iesniegumu izskata saskaņā ar Administratīvā procesa likumu, t.i., koleģiāla institūcija, kas pieņēmusi lēmumu par diploma piešķiršanu:

         24.1. fakultātes dome skata iesniegumu par plaģiātu kvalifikācijas darbā, bakalaura darbā, diplomdarbā, maģistra darbā;

        24.2. promocijas padome skata iesniegumu par plaģiātu promocijas darbā.”

Kā norādīts LU Preses centra informatīvajā paziņojumā[5], LU ar datorprogrammas palīdzību kontrolē plaģiāta studiju noslēguma darbos. Turklāt, kā norādīts paziņojumā, noslēguma darbus un promocijas darbus savstarpēji salīdzina ne tikai vienas studiju programmas un fakultātes ietvaros, bet arī ar citās LU fakultātēs un citās augstskolās izstrādātajiem darbiem.

Ievērojot to, ka Ulda Cinkmaņa diplomdarbs rakstīts 2010.gadā, taču Vienotā datorizētā plaģiāta konstatēšanas sistēma ieviesta tikai 2014.gadā, priekšlaicīga diplomdarba pārbaude pirms tā aizstāvēšanas 2010.gadā nebija iespējama. Taču LU atbildīgās personas to nav veikušas arī šobrīd, lai konstatētu vēl citus, manis neatrastus vai pat nepieejamus plaģiāta avotus.

LU savā 2021.gada 30.marta vēstulē (reģ. Nr. 1-13/266) bija norādījusi: “Tāpat informējam, ka Komisija, vērtējot maģistra darbu, izmantoja gan plaģiāta kontroles sistēmu [..]”. Ņemot to vērā, saprotams, ka plaģiāta kontroles sistēmas izmantošanai būtu jāidentificē Ulda Cinkmaņa aizgūtie teksta fragmenti no citu LU studentu absolventu noslēguma darbiem.

Ir zināms, ka Uldis Cinkmanis ir aizguvis teksta fragmentus no citu LU absolventu diplomdarbiem, piemēram:

LU Juridiskās fakultātes absolventes Līvas Jonikānes 2009.gada bakalaura darba “Kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju”;

LU Ekonomikas un vadības fakultātes absolventes Ineses Brunovskas 2009.gada diplomdarba “Progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme pasaulē un tās ieviešanas iespējas Latvijā”;

LU Ekonomikas un vadības fakultātes absolventes Vinetas Krūmiņas 2008.gada diplomdarba “Nodokļu ietekme uz komercdarbību Latvijā”;

LU Ekonomikas un vadības fakultātes absolventa Anda Kulmaņa 2008.gada bakalaura darba “Pievienotās vērtības nodoklis”.

Tādējādi secināms, ka LU nepatiesi norādījusi uz plaģiāta konstatēšanas sistēmas izmantošanu maģistra darba plaģiāta Pārbaudē, jo, ja Komisija tiešām būtu izmantojusi plaģiāta kontroles sistēmu, tad tā būtu konstatējusi, ka Uldis Cinkmanis savā diplomdarbā izmantojis šo citu personu diplomdarbos norādītos teksta fragmentus un par to būtu sniegts atzinums gan Komisijai, gan Domei, kas pēc manā rīcībā esošajām ziņām nav noticis.

Apzinoties tehnoloģiskās iespējas mūsdienās, paredzu, ka Vienotajai datorizētajai plaģiāta konstatēšanas sistēmai ir filtru sistēma, kas ļautu atlasīt tikai tos darbus, kuri iesniegti līdz 2010.gadam, nevērtējot jau vēlāk iesniegtos darbus, kuru teksta fragmenti varētu pārklāties ar Ulda Cinkmaņa maģistra darbu, kaut arī tie iesniegti vēlāk. Turklāt šādas darbības veikšana attiecīgā administratīvajā lietā – plaģiāta pārbaudē saprātīgam cilvēkam liktos kā pirmais un imperatīvi veicamais solis iestādes objektīvas izmeklēšanas pamatā.

Ievērojot augstāk minēto, ir secināms, ka LU nav izpildījusi LU “Noteikumu par akadēmisko godīgumu Latvijas Universitātē” 24.punktā minēto pienākumu – nav pieprasījusi un uzdevusi LU Informācijas tehnoloģiju departamentam veikt darba elektronisko plaģiāta pārbaudi.

[2.2] LU atbildīgās personas nav veikušas Ulda Cinkmaņa plaģiāta avotu svešvalodās analīzi

Uldis Cinkmanis sava maģistra darba 4.nodaļas [KRĀPŠANAS REGULĒJUMS ĀRVALSTU NORMATĪVAJOS TIESĪBU AKTOS] apakšnodaļas ir lielākoties “rakstījis”, tulkojot dažādus ārvalstu plaģiāta avotus, tostarp:

Visa diplomdarba 4.2 nodaļa [PVN nodokļa regulējums un cīņa ar PVN atmaksas izkrāpšanu Eiropas Savienība] - astoņas lapas ar tekstu (vairāk nekā 2400 vārdi) vārds vārdā pārtulkota latviešu valodā no Eiropas Komisijas 2007.gada ziņojuma “Combating VAT fraud in the EU. The way forward”;

Praktiski visa diplomdarba 4.1. nodaļa [Nodokļu krāpšanas regulējums starptautiskajos normatīvajos tiesību aktos] tulkota no ārvalsts juridiskās literatūras grāmatas “Bantekas I., Nash S. International Criminal Law. Second Edition. London: Cavendish Publishing Limited, 2003.” ;

Diplomdarba 4.3. nodaļa [Eiropas Krāpšanas apkarošanas birojs (OLAF)] ir veidota, tulkojot Eiropas Komisijas lēmumu un atreferējot tiesību aktu teksta fragmentus;

Diplomdarba 4.4. nodaļa [EIROPOL] ir veidota, tulkojot informāciju no mājaslapām, kuras satur informāciju par EIROPOL;

Diplomdarba 4.5. nodaļa [Eurojust] lielākoties tulkota no Eurojust 2009.gada oktobra periodikas;

Diplomdarba 4.6. nodaļa [Amerikas Savienotās valstis] lielākoties tulkota no ārvalsts juridiskās literatūras grāmatām - “Kozochkin I.D. Criminal Law of the USA progress and problems of reforming. Saint Petersburg: Yuridichesky Center Press, 2007.” un “An Investigation of Fraud in Nonprofit Organizations: Occurrences and Deterrents. Janet Greenlee, Mary Fischer, Teresa Gordon etc. [b.v.]: Sage, 2007”;

Diplomdarba 4.8. nodaļa [Krāpšana Apvienotajā karalistē] aptuveni 50% apmērā tulkota no Apvienotās karalistes Juridiskās komisijas ziņojuma par krāpšanu;

Diplomdarba 4.11 nodaļa [Ungārijas Republika] vairāk kā 65 % apmērā  ir Ungārijas Republikas Kriminālkodeksa teksta fragmentu atreferēti tulkojumi;

Diplomdarba 4.7 nodaļa [Krievijas Federācija] vairāk kā 50 % apmērā ir Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa teksta fragmentu atreferēti tulkojumi.

Kā redzams no uzskaitījuma, tad pārtulkotais teksts ir bijis objektīvi apjomīgs un pats par sevi, neņemot vērā arī citus plaģiāta avotus no latviešu valodas, sasniedz tādu apjomu, lai atzītu diplomdarbu par plaģiātu.

Atbildīgās personas plaģiāta vērtēšanai pat speciāli bija piesaistījušas arī eksperti – LU Akadēmiskās ētikas komisijas priekšsēdētāju Signi Mežinsku. Piesaistītā eksperte savā slēdzienā norādījusi, ka no svešvalodām izmantotais teksts varētu būt plaģiāts un tas būtu jāpārbauda atsevišķā ekspertīzē, proti, atzinumā norādīts: ““Iespējams, ka maģistra darba 47.-54. lappusēs ir izmantoti tulkoti teksta fragmenti no internetā pieejama avota angļu valodā (http://www.accountingnet.ie/artman2/uploads/iva_paper_final.pdf). Ja teksta lingvistiska ekspertīze pierādītu, ka lielas maģistra darba teksta daļas 47.-54. lappusē (viena vai vairākas rindkopas) ir tulkotas no minētā avota, tas būtu klasificējams kā plaģiāts.”

Tādējādi tika secināts, ka Ulda Cinkmaņa maģistra darba plaģiāta vērtēšanas procesā būtiska nozīme būtu bijusi atsevišķai ekspertīzes veikšanai, turklāt, ja teksta lingvistiska ekspertīze pierādītu, ka viena vai vairākas rindkopas (šajā gadījumā ir pārtulkota 41 (četrdesmit viena) rindkopa no šī avota) ir tulkotas, maģistra darbs būtu klasificējams kā plaģiāts.

Būtiski pieminēt, ka pieaicinātās ekspertes norādītais avots angļu valodā (http://www.accountingnet.ie/artman2/uploads/iva_paper_final.pdf) nav vienīgais pārtulkotais avots, par ko bija nepieciešams taisīt atsevišķu lingvistisku ekspertīzi. Uldis Cinkmanis pārtulkojis arī citus angļu un krievu valodas avotus:

Bantekas I., Nash S. International Criminal Law. Second Edition. London: Cavendish Publishing Limited, 2003.,

http://web.archive.org/web/20090206002847/http://eur-lex.europa.eu/pri/en/oj/dat/1999/l_136/l_13619990531en00200022.pdf ,

https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/PDF/?uri=CELLAR:7f9036bd-ac1d-4305-887d-4c5841f9279b&from=GA ,

https://www.ip-rs.si/en/data-protection/europol/#:~:text=Europol%20has%20no%20executive%20powers,by%20the%20relevant%20national%20authorities ,

https://www.eurojust.europa.eu/sites/default/files/Publications/EJNews/EurojustNews_Issue1_2009-10-EN.pdf,

Kozochkin I.D. Criminal Law of the USA progress and problems of reforming. Saint Petersburg: Yuridichesky Center Press, 2007.

Neskatoties uz konkrēti norādītajiem plaģiāta avotiem svešvalodās, kā arī uz piesaistītās ekspertes norādījumu pārbaudīt no svešvalodām izmantoto tekstu, Atbildīgās personas nebija uzskatījušas par nepieciešamu pieaicināt ekspertu šo tulkoto teksta fragmentu līdzības salīdzināšanai, bet gan vienkārši nav tos ņēmušas vērā diplomdarba plaģiāta analizēšanas procesā, tādējādi neatzīstot praktiski veselas pārtulkotas nodaļas pārkāpumu LU “Noteikumu par akadēmisko godīgumu Latvijas Universitātē”[6]  10.2.6. punkta[7] izpratnē.

Ņemot vērā šo Atbildīgo personu bezdarbību, nepiesaistot atsevišķu ekspertu, kas veiktu šo svešvalodu tekstu salīdzināšanu ar Ulda Cinkmaņa teksta fragmentiem, 2021.gada 3.martā LU atbildīgajām personām tika iesniegts diplomētas juridisko tekstu tulkotājas - Astrīdas Vucānes atzinums par teksta fragmentu latviešu valodā līdzības novērtējumu salīdzinājumā ar angļu un krievu valodas teksta fragmentiem, ko lūdzu pievienot un izvērtēt kopsakarā ar citiem iesniegtajiem Pārbaudes lietas materiāliem.

Neskatoties uz manu 2021.gada 3.martā adresēto iesniegumu, lai pievienotu lietas materiāliem augstāk minēto atzinumu, kam neapšaubāmi ir būtiska nozīme maģistra darba Pārbaudes procesā, - kā norādīts LU 2021.gada 30.marta atbildē (reģ. Nr. 1-13/266) - Domes slēgtā sēdē 2021.gada 15.martā ar balsu vairākumu tika pieņemts priekšlikums nenodot manu papildu iesniegumu ar tam pievienotajiem materiāliem atkārtotai vērtēšanai, pamatojoties uz to, ka Komisija šo darbu jau esot vērtējusi (bez papildus iesniegtajiem plaģiāta avotiem).

Arī publiskajā telpā šādu ziņu ir apstiprinājusi viena no LU atbildīgajām personām. Jautrīte Briede skaidri un gaiši ir norādījusi, ka šo Astrīdas Vucānes veikto lingvistikas ekspertīzes atzinumu, kuru bija ieteikusi veikt Akadēmiskās ētikas komisijas priekšsēdētāja Signe Mežinska, vērtēšanas komisija nav ņēmusi vērā. Skat. publikāciju[8]:

“Tulks pieļauj plaģiātismu

Jauns.lv rīcībā ir informācija, ka vēl šī mēneša sākumā fakultātes domei ir iesniegti diplomēta tulka iesniegti materiāli, kas tomēr apliecina, ka maģistra darbā bez atsaucēm, iespējams, ir izmantoti ārvalstu autoru darbi. Turklāt vērtēšanas komisijas speciāli piesaistītā eksperte savā slēdzienā arī ir rakstījusi, ka no angļu valodas izmantotais teksts varētu būt plaģiāts un tas būtu jāpārbauda atsevišķā ekspertīzē, tomēr tas nav izdarīts. Sazinoties arī ar vienu no šīs vērtēšanas komisijas loceklēm, Augstākās Tiesas senatori Jautrīti Briedi, viņa atzina, ka šādi materiāli patiešām ir saņemti, taču, tā kā komisija savu vērtējumu ir pabeigusi jau novembrī, šie no jauna iesniegtie dokumenti nav vērtēti vispār.”

Minēto apstiprina arī audio fails (Pielikums Nr. 3) Jautrītes Briedes vadītajā seminārā Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē (seko precīzs teiktā atšifrējums): „Secinājām nu ka tajā bakalaura tiešām ir ļoti lielas problēmas, respektīvi, mēs viņu atzinām par par plaģiātu un arī attiecīgi Domei komisija ieteica tad to bakalaura grādu atņemt, bet attiecībā uz maģistra darbu tajā brīdī mums vēl nebija pēc tam vēl papildus pienestā informācija. Tajā brīdī mēs izskatījām un mums šķita ka nu ka – jā, tur ir problēmas, bet ka tas darbs nav tāds, lai nu teiktu, ka šis cilvēks noteikti neaizstāvētu. Viņam tiktu nu ļoti samazināta atzīme par to, ka viņš nav norādījis visas atsauces, bet tomēr bija sajūta, ka… ka šo darbu droši vien ka varētu novērtēt ar pozitīvu atzīmi, rezultātā mēs neieteicām arī anulēt maģistra grādu.”[9]

Jautrīte Briede seminārā tostarp atzinusi, ka papildus pienestie materiāli netika izskatīti pēc būtības un iestādei ir tiesības to darīt: „Tad, kad jau tas viss bija noticis, respektīvi, persona bija uzklausīta, tad tika atnesta vēl papildus informācija, bet... bet... bet šeit atkal… nu es stāstu tāpēc, ka zinu, ka arī sabiedrībai diezgan interesēja tas kāzusiņš, kāpēc.. kāpēc tā kā netika tā papildus informācija ņemta vērā, bet šeit ir jāņem vērā arī tas, ka lieta… Nu, pirmkārt, iestādei vispār ir rīcības brīvība vai viņa atver vai neatver lietu. Mēs atvērām, izskatījām, maksimāli mēģinājām piesaistīt arī ekspertus no malas, tā kā uzklausījām šo personu, nododot viņai tos visus materiālus, viņa varēja izteikties par šiem materiāliem… Un tad, kad jau mēs esam jau faktiski nonākuši pie tiem secinājumiem un paziņojuši jau Domei, tad Dome pēkšņi saņem vēl papildus materiālus. Tad ir jautājums – nu cik ilgi atkal mēs tās lietas vērsim vaļā un atkal pētīsim un līdz ar to tad šie papildus pienestie materiāli netika izskatīti pēc būtības un iestādei ir tiesības to darīt…”.[10]

Ievērojot augstāk minēto, secināms, ka Komisija nebija ņēmusi vērā pašas piesaistītās Ekspertes slēdzienu un Komisija savu vērtējumu priekšlaicīgi pabeigusi jau 2020.gada novembrī, nemaz nepiesaistot lingvistisko ekspertu tekstu fragmentu salīdzināšanai. Tādējādi Komisija, izsakot LU Juridiskās fakultātes Domei priekšlikumu anulēt tikai personas bakalaura darbu, bija pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 59.panta pirmajā daļā noteikto objektīvās izmeklēšanas principu maģistra darba Pārbaudes ietvaros. 

Turklāt jāņem vērā, ka Komisijas priekšlikums nav uzskatāms par gala lēmumu uzsāktā administratīvā procesa ietvaros. Arī vēlāk LU Juridiskās fakultātes Dome, balsojot par mana 2021.gada 3.marta iesnieguma, kuram pievienots augstāk minētais atzinums (kas faktiski uzskatāmi par jauniem un līdz šim nevērtētiem apstākļiem), vērtēšanu, ar balsu vairākumu to nevērtējot pēc būtības, pārkāpusi objektīvās izmeklēšanas principu, jo nav pārraudzījusi Komisijas nepilnīgi veikto Pārbaudi un ņēmusi vērā manis iesniegtos jaunatklātos apstākļus. 

Tādējādi LU savā 2021.gada 30.marta atbildē (reģ. Nr. 1-13/266) nepatiesi norādījusi, ka Komisija jau bija konstatējusi, ka darbā ir ietverts nekvalitatīvs tulkojums no angļu valodas, taču, izvērtējot darbu kopumā, bija secinājusi, ka darbā konstatējamie trūkumi nav uzskatāmi par tik būtiskiem, lai maģistra darbu kopumā uzskatītu par plaģiātu, jo gadījumā, ja tas būtu veikts, saskaņā ar piesaistītās ekspertes slēdzienā noteikto – maģistra darbs būtu jāatzīst par plaģiātu. 

Neskatoties uz Atbildīgajām personām iesniegto iesniegumu, nesaprotamu iemeslu dēļ Astrīdas Vucānes veikto atzinumu LU atbildīgās personas tomēr nav ņēmušas vērā, kā arī joprojām nav uzskatījušas par vajadzīgu piesaistīt ekspertu šīs ekspertīzes veikšanai no iestādes puses, lai nepārprotami apstiprinātu svešvalodu plaģiātu avotu atbilstību Ulda Cinkmaņa maģistra darba teksta fragmentiem. 

[2.3] LU atbildīgās personas nav pieprasījušas publiski nepieejamos plaģiāta avotus no citām iestādēm

Savā 2020.gada 9.jūlija iesniegumā argumentēti biju norādījis, ka Uldis Cinkmanis izmantojis publiski nepieejamus – iekšējus dokumentus diplomdarba rakstīšanai, lai to apjomu izmantošanu nebūtu iespējams pārbaudīt, konkrētāk, -

Valsts ieņēmumu dienesta iekšējo normatīvo aktu;

Latvijas Republikas prokuratūrai adresēto Eurojust materiālu par Eurojust Koordinācijas sanāksmi 2010.gada 17.februārī.

Lai atvieglinātu LU objektīvās izmeklēšanas principa pienākumu - pierādījumu vākšanas pēc iestādes iniciatīvas, attiecīgos publiski nepieejamos, iekšējos dokumentus attiecīgajām iestādēm tika lūgts izsniegt, taču gan no Valsts ieņēmumu dienesta, gan no Eurojust tika saņemts atteikums.

Tādējādi, adresējot iesniegumus LU atbildīgajām personām, tika lūgts pieprasīt no Valsts ieņēmumu dienesta iekšējo normatīvo aktu – “Kārtība, kādā izskatāmi apliekamo personu pievienotās vērtības nodokļa pārmaksu atmaksu pieprasījumi: Valsts ieņēmumu dienesta iekšējs normatīvs tiesību akts; Valsts ieņēmumu dienesta 1998.gada 22.aprīļa rīkojumā nr.199 apstiprinātās Nodokļu uzskaites rokasgrāmatas 7.9.1.nodaļa.” un lūgts pieprasīt materiālus no Eurojust un Latvijas Republikas prokuratūras - Eurojust materiālus par Eurojust Koordinācijas sanāksmi 2010.gada 17.februārī.

Neraugoties uz argumentētajiem lūgumiem šos dokumentus pieprasīt, LU atbildīgās personas to nav darījušas. Turklāt atbildīgajām personām atšķirībā no privātpersonas ir Administratīvā procesa likuma 53.pantā [Sadarbība administratīvajā procesā] un 59.pantā [Informācijas iegūšana] noteiktās tiesības pieprasīt citām institūcijām nepieciešamo informāciju, kas ietilpst objektīvas izmeklēšanas principa pamatā – atvieglinot iespēju saņemt šo nepieciešamo informāciju.

[2.4] Ignorēts fakts, ka Uldis Cinkmanis izmantojis likuma teksta fragmentus ar spēkā neesošām likuma redakcijām, tātad noslēguma darba rakstīšanas brīdī nav aplūkojis spēkā esošo normatīvo regulējumu vai arī ir izmantojis citus iepriekš rakstītus noslēguma darbus, kas varētu atrasties LU noslēguma darbu datubāzē

Apzinoties, ka nodokļus regulējošo normatīvo aktu un tiesu prakses bāze ir ļoti dinamiska un tamdēļ normatīvie akti tiek nepārtraukti grozīti, - lasot maģistra darbu, jau sākotnēji pievērsa uzmanību apjomīgi pārkopētie likuma teksti, kas mākslīgi palielināja diplomdarba apjomu.

Salīdzinot diplomdarbā iekopēto / pārfrazēto likumu tekstu fragmentu redakcijas ar likumu tekstu redakcijām, kuras ir bijušas spēkā diplomdarba aptuvenajā rakstīšanas brīdī, t.i., līdz 2010.gada 31.maijam, tika konstatēts, ka autors diplomdarba ietvaros ir analizējis spēkā neesošas likuma redakcijas.

Tāpat autors sniedzis nepatiesu atsauci uz likuma normām, proti, viena likuma norma, uz kuru norādīta atsauce, izslēgta ar 2000.gada 23.novembra likuma grozījumiem, kā arī tajā laikā esošā likuma normas redakcija nemaz nesatur informāciju, uz kuru autors norāda atsauci diplomdarbā.

Turpinot analīzi, vēlāk secināts, ka autors atsevišķā gadījumā analizējis vecās likuma teksta fragmentu redakcijas arī tāpēc, ka pārrakstījis tās no juridiskās literatūras grāmatas.

Ievērojot to, ka maģistra darbā Uldis Cinkmanis analizējis vecas likumu tekstu redakcijas, secināms, ka autors, visticamāk, izmantojis kādu plaģiāta avotu, kuru līdz šim nav bijusi iespēja atrast, bet kurš ir uzrakstīts līdz 2008.gada 28.novembrim, jo atsevišķi likuma normas, uz kurām Uldis Cinkmanis diplomdarbā atsaucas, ir grozītas ar 2008.gada 29.novembri.

Turklāt šādu faktu paspilgtina arī novecojusī tiesu prakse – spriedumi, uz kuriem dotas atsauces diplomdarbā. Tā kā tiesu prakse nodokļu jomā nepārtraukti un dinamiski mainās, ir papildus aizdomīgs apstāklis, ka autora diplomdarbā izmantotie Latvijas Republikas tiesu spriedumi ir pārsvarā tieši no 2007. un 2008.gada un tikai divi ir no 2009.gada (viens no tiem nav pat par nodokļu jomu), bet neviens no paša diplomdarba rakstīšanas gada.

Papildus tam jānorāda, ka neviens no darbā izmantotajiem Latvijas Republikas tiesu spriedumiem (izņemot 2009.gada spriedumu, kas nav par nodokļu jomu) nav publiski pieejams, kas arī rada aizdomas, ka šādu materiālu izmantošanas iemesls ir citas personas (iespējams – Ulda Cinkmaņa darbavietas) veidots apkopojums par aktuālāko praksi nodokļu krāpšanas jomā.

Šādas aizdomas pastiprina arī maģistra darba ievada pēdējā rindkopā norādītais: “[..] autors ar darba tematu saistītās problēmas apsprieda savā darba vietā Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētajā prokuratūrā.” Šāda norāde liecina, ka darba autors izmantojis publiski nepieejamus – iekšējus dokumentus maģistra darba rakstīšanai, lai to apjomu izmantošanu nebūtu iespējams pārbaudīt.

LU atbildīgās personas nav izvērtējušas šo apstākli, kas liecina par plaģiātu.

[2.5] Nav ievērotas sabiedrības ievērojamas intereses, lemjot par maģistra darba plaģiāta atkārtotu vērtēšanu

Papildus visam iepriekš minētajam LU savā 2021.gada 30.marta vēstulē (reģ. Nr. 1-13/266) norādījusi, ka, lai lemtu par maģistra darba pārbaudes turpināšanu, ir jāsalīdzina personas tiesību aizskārums ar sabiedrības ieguvumu, ņemot vērā, ka privātpersonas būtisku ierobežošanu var attaisnot tikai ievērojams sabiedrības ieguvums, taču noteica: “Latvijas Universitāte nesaskata, ka sabiedrības interešu ieguvums, ņemot vērā visus apstākļus, šobrīd būtu tik nozīmīgs, lai samērojot ar to privātpersonas tiesību aizskārumu, situācijā, kad jautājums jau vienreiz ir izskatīts, maģistra darba pārbaude būtu jāturpina. Ņemot vērā tiesiskās noteiktības principu, arī iespējamo neleģitīmo interesi, kuras dēļ Latvijas Universitātei tika ziņots par iespējamiem trūkumiem maģistra darbā, saskatām, ka Domes lēmums neatsākt lietas izskatīšanu ir pamatots.”

Šāds arguments ir absurds, jo tieši otrādāk – sabiedrības ievērojamās interesēs ir panākt, ka tiesu sistēmai piederīga amatpersona (kura prettiesiski nonākusi tiesu sistēmai piederīgu valsts amatpersonu starpā) prettiesiski nerealizētu valsts varu, nevis lai LU kā kompetentā iestāde aizsargātu šādu prettiesiski iegūtu administratīvu aktu (maģistra grāda piešķiršanu un tam sekojošu jurista kvalifikācijas piešķiršanu), ko persona panākusi ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu.

Attiecīgajā gadījumā plaģiāta Pārbaudei pakļautie bakalaura un maģistra darbi ir valsts amatpersonas – prokurora Ulda Cinkmaņa diplomdarbi. Jāņem vērā, ka prokurori ir tiesu sistēmai piederīgas amatpersonas, kuras piedalās lietu izskatīšanā tiesā un veic citus pienākumus saskaņā ar likumu.[11] Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā nostiprināts, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, tāpat, ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Juridiskajā literatūrā it īpaši uzsvērta procesa virzītāja – prokurora loma šo Satversmē nostiprināto tiesību īstenošanā.[12] Vēl jo vairāk, prettiesiski iegūtu maģistra grādu, secīgi arī iegūtu jurista kvalifikāciju nedrīkstētu nostiprināt ar valsts amatpersonas statusa iegūšanu, taču, kā to norādījusi Pārbaudes komisijas priekšsēdētāja publiskajā telpā: “Šāda precedenta vēl nekad nav bijis. Tomēr laikā, kad prokurors rakstīja maģistra darbu, viņa bakalaura darbs bija spēkā. Ir tomēr arī tāds termins kā tiesiskā paļāvība, un mēs nevaram neņemt vērā arī to, kur un cik ilgi šī persona strādā. Es pat domāju – vai Universitātei vajadzēja pieņemt šādu lietu izskatīšanai vai ne. Tomēr augstas reputācijas vārdā tas tika izdarīts.”[13]

Jānorāda, ka Administratīvā procesa likuma 6.pantā nostiprināts vienlīdzības princips, kurš nosaka: “Pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem, — atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem.”

Tādējādi no Ulda Cinkmaņa noslēguma darbu pārbaudes komisijas vadītājas Jautrītes Briedes teiktā izriet, ka LU, piemērojot samērīguma principu, secinājusi, ka valsts amatpersonas – prokurora Ulda Cinkmaņa tiesību aizskārums, kas viņam var rasties, anulējot prettiesiski iegūtu maģistra grādu un jurista kvalifikāciju, ir vairāk aizsardzības vērts nekā sabiedrības ievērojams interešu ieguvums, pārskatot maģistra darba Pārbaudes lietu. Tomēr, šādam argumentam nevar piekrist, jo:

Administratīvais process iestādē ir veikts, tikai daļēji pārbaudot plaģiāta esamību maģistra darbā, ko apstiprina Pārbaudes komisijas priekšsēdētājas izteiktais publiskajā telpā;[14]

prettiesiska labvēlīga administratīvā akta (maģistra grāda) iegūšana ar sekojošu prettiesisku juridiskās kvalifikācijas iegūšanu tādējādi leģitimizēta ar valsts amatpersonas (šajā gadījumā – prokurora) amata iegūšanu, pārkāpjot vienlīdzības principu, jo plaģiāta vērtēšanā tiek ņemts vērā arī personas nodarbošanās veids - valsts amatpersonas – prokurora statuss, ko apstiprina Pārbaudes komisijas priekšsēdētājas izteiktais publiskajā telpā;[15]

prettiesiska valsts varas realizēšana ar prettiesiski iegūtu prokurora amatu pakļauj personas Satversmes 92.pantā nostiprinātās pamattiesības aizskārumam.

Kā norādīts juridiskajā literatūrā: “Ierobežojums ir samērīgs, ja sabiedrības intereses nevar tikt ievērotas citādi, kā vien uzliekot attiecīgo pienākumu.”[16] Attiecīgajā gadījumā, tā kā Pārbaude nebija pilnvērtīgi novesta līdz galam, jo 1) nebija veikta pārtulkoto tekstu fragmentu lingvistiskā ekspertīze, 2) netika izmantota plaģiāta kontroles sistēma un 3) netika pieprasīta informācija no citām institūcijām ziņu iegūšanai - LU nedrīkstēja pieņemt lēmumu par manis papildus iesniegto, būtisku jaunatklāto apstākļu noraidījumu, bet gan tie jāņem vērā un jānodod Komisijas atkārtotai vērtēšanai.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, uzskatu, ka LU kā iestāde, kurai plaģiāta izskatīšanas lieta ir piekritīga, pretēji ievērojamām sabiedrības interesēm nepilnīgi veikusi Pārbaudi, tādējādi pārkāpusi objektīvas izmeklēšanas principu administratīvā procesa ietvaros.

LU norādījusi nepatiesu informāciju par Pārbaudi – tulkoto teksta fragmentu analīzi un iekšējās kontroles sistēmas izmantošanu, kā arī nav pieprasījusi Pārbaudes ietvaros nepieciešamos dokumentus no citām institūcijām. Tāpat LU centusies noslēpt un notušēt maģistra grāda plaģiāta konstatēšanu, to līdz galam neizmeklējot, aizbildinoties ar Pārbaudes veikšanu slēgtās sēdēs.

Būtiski pieminēt, ka LU kā piekritīgā iestāde atbilstoši APL 57.pantam pēc tam, kad tai kļuva zināmi fakti par iespējamu personas plaģiātismu, neatteica uzsākt administratīvo procesu – plaģiāta pārbaudes lietvedību un ierosināja administratīvo lietu. APL 59.panta pirmās daļas pirmais teikums nosaka: “Pēc administratīvās lietas ierosināšanas iestāde iegūst informāciju, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu.” Kā atzinis Augstākās tiesas Senāts lietā SKA-309: “[..] kaut arī Administratīvā procesa likumā attiecībā uz iestādes administratīvo procesu nav lietots administratīvajā tiesas procesā esošais jēdziens “objektīvās izmeklēšanas princips”, no tiesību normām, kas regulē informācijas iegūšanu un faktu noskaidrošanu administratīvajā procesā (Administratīvā procesa likuma 59.pants) izriet iestādes pienākums pašai iegūt informāciju, lai noskaidrotu lietas apstākļus un pieņemtu attiecīgu lēmumu lietā. Tādējādi Senāts ir norādījis, ka objektīvās izmeklēšanas principa būtība nemainās – gan administratīvajā procesā tiesā, gan administratīvajā procesā iestādē nepieciešams objektīvi noskaidrot lietas apstākļus.”[17]

Ņemot to vērā, tā kā LU ierosināja administratīvo lietu, tā nevarēja atkāpties no administratīvā procesa pamatprincipa – objektīvā izmeklēšanas principa izrietošajiem pienākumiem un pabeigt administratīvo procesu, zinot, ka objektīvi nav noskaidroti visi lietas apstākļi.

Uzskatu, ka LU Pārbaudes ietvaros ir rīkojusies prettiesiski, tādējādi uzskatu par nepieciešamu izprasīt papildu informāciju un saņemt dokumentus.

[3] Par leģitīmo interesi

Adresējot savus iesniegumus par Ulda Cinkmaņa bakalaura un maģistra darba plaģiātiem, es rīkojos visas sabiedrības kopīgu interešu vārdā – lai nepieļautu, ka persona, kura prettiesiski ieguvusi juridisko kvalifikāciju un secīgi arī valsts amatpersonas – prokurora amatu, turpinātu prettiesiski īstenot valsts varu.

Juridiskajā literatūrā norādīts: “Valstij ir jāizveido un jāsaglabā tiesu sistēma, turklāt šai sistēmai jābūt neatkarīgai, objektīvai un kompetentai.”[18] “Par “tiesu” Satversmes 92.panta izpratnē ir atzīstama neatkarīga tiesu varas institūcija, kas spriež tiesu (skata lietu). Šis termins ir interpretējams kopsakarā ar Satversmes 6.nodaļu, citstarp Satversmes 86.pantu, kas noteic, ka tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētā kārtībā.”[19]

“Latvijā prokuratūra ir tiesu varas institūcija un prokurori ir tiesu sistēmai piederīgas amatpersonas. Šāda prokuratūras statusa mērķis ir nodrošināt prokuratūras neatkarību no izpildvaras, pēc iespējas tuvinot prokurora statusu tiesneša statusam. No vienas puses, prokuratūra ir vienota, centralizēta triju pakāpju iestāžu sistēma, ko vada ģenerālprokurors, bet, no otras puses, prokuratūras funkcijas patstāvīgi un vienpersoniski veic prokuratūras amatpersonas jeb prokurori.”[20] Ņemot to vērā, nepārprotami saprotams, ka prokurors ir tiesu varas pārstāvis, kuram būtu jānodrošina personu tiesības uz taisnīgu tiesu Satversmes 92.panta izpratnē. Tomēr augstāk minētās prokurora prettiesiskās darbības ir par pamatu apšaubīt šī prokurora objektivitāti un kompetenci, tādējādi apdraudot Satversmes 92.pantā nostiprinātās cilvēka pamattiesības.

Ievērojot situācijas unikalitāti un skandalozo dabu, kā arī sabiedrības ieinteresētību nodrošināt Satversmes 92.pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu, es aktīvi sekoju līdzi un līdzdarbojos uzsāktajai Pārbaudei.

Pašlaik, vērtējot konkrētās valsts amatpersonas – prokurora prettiesiskās rīcības un secīgu LU darbību un bezdarbību, man radušās pamatotas šaubas ne tikai par šī prokurora objektivitāti un kompetenci, bet arī par pašas LU objektīvu vēlēšanos novest situāciju līdz taisnīgam noregulējumam.

Man nav saprotama LU atbildīgo personu vēlēšanās izvairīties no informācijas un dokumentu sniegšanas par Pārbaudi, kā arī LU “Noteikumu par akadēmisko godīgumu Latvijas Universitātē” 24.punktā noteiktā pienākuma nepildīšana, kaut arī Pārbaude ir veikta par tiesu sistēmai piederīgas valsts amatpersonas prettiesisku rīcību, kas pakļauj būtiskam reputācijas riskam visu Latvijas valsts tiesisko vidi, vienlaicīgi radot šaubas par tiesībām uz taisnīgu tiesu ievērošanu.

Ievērojot augstāk izklāstītos apstākļus un argumentus par sabiedrības interešu aizsardzību un informācijas atklatības veicināšanu, pieprasu:

izsniegt man Latvijas Universitātes 2021.gada 13.maija lēmumu Nr. 1-13/408 par Ulda Cinkmaņa sūdzību par Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta pieņemto lēmumu Nr.20-3/30;

sniegt man informāciju, vai Latvijas Universitātei ir datubāze, kurā tiek glabāti visu absolventu noslēguma darbu iesniegtās elektroniskās versijas (tajā skaitā to, kuri netiek publicēti noslēguma darbu repozitorijā);

nodrošināt man iespēju iepazīties ar Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes absolventu noslēguma darbu datubāzi, kurā ir glabāti arī noslēguma darbi, kuri netiek publicēti noslēguma darbu repozitorijā;

elektroniski izsniegt man Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes absolventu noslēguma darbu datubāzē esošos absolventu noslēguma darbus, kas tikuši rakstīti līdz 2011.gadam;

nodrošināt, lai tiktu izpildīts LU “Noteikumu par akadēmisko godīgumu Latvijas Universitātē” 24.punkts – Latvijas Universitātes Informācijas tehnoloģiju departaments pēc Juridiskās fakultātes dekāna pilnvarotās personas pieprasījuma veiktu Ulda Cinkmaņa maģistra darba elektronisko plaģiātisma pārbaudi.

[1] Azanda I., Jaunalksne I., Bjerregård M.B. Rokasgrāmata žurnālistiem. Īsi par mediju likumiem. Re:Baltica un SSE Riga Mediju studiju centrs, 2018, 3.lpp.

[2] Senāta Administratīvo lietu departamenta 18.04.2019. spriedums lietā Nr. A420169118, SKA-917/2019

[3] Administratīvā rajona tiesas 13.05.2021 sprieduma lietā Nr. A42-00088-21/18 8.punkts.

[4] Administratīvā rajona tiesas 13.05.2021 sprieduma lietā Nr. A42-00088-21/18 14.punkts.

[5] Pieejams: https://estudijas.lu.lv/mod/resource/view.php?id=184057

[6] https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/LU.LV/www.lu.lv/Dokumenti/Dokumenti_LV/1._VISPAREJIE_DOKUMENTI/SL_2-3-48-2021_Noteikumi_par_akad_god_LU.pdf

[7] “autors tulko citu autoru darbus vai interneta resursos pieejamo informāciju no citas valodas ar vai bez tajā esošajām atsaucēm, norādot tikai sevi kā darba oriģinālo autoru.”

[8] https://jauns.lv/raksts/zinas/434089-valsts-prezidents-sis-prokurors-nevar-turpinat-savu-darbu

[9] Sīk. sk. https://pietiek.com/raksti/plagiata_kartelis_1dala_jautrite_briede/

[10] Sīk. sk. https://pietiek.com/raksti/plagiata_kartelis_1dala_jautrite_briede/

[11] https://tiesas.lv/institucijas-un-personas

[12] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011., 146.lpp. 104.punkts.

[13] Valsts prezidents: šis prokurors nevar turpināt savu darbu. Jauns.lv, 19.03.2021. https://jauns.lv/raksts/zinas/434089-valsts-prezidents-sis-prokurors-nevar-turpinat-savu-darbu

[14] Sīk. sk. https://jauns.lv/raksts/zinas/433495-plagiatisma-apsudzetajam-prokuroram-cinkmanim-tiek-anulets-bakalaura-diploms

[15] Valsts prezidents: šis prokurors nevar turpināt savu darbu. Jauns.lv, 19.03.2021. https://jauns.lv/raksts/zinas/434089-valsts-prezidents-sis-prokurors-nevar-turpinat-savu-darbu

[16] Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs Dr. iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: TNA, 2013., 648.lpp. 32.punkts

[17] Latvijas Republikas Augstākās tiesa. Objektīvās izmeklēšanas princips – interpretācija un piemērošana, 2005, 27.lpp. Pieejams: http://at.gov.lv/files/uploads/files/6_Judikatura/Tiesu_prakses_apkopojumi/2016/1-Obj_izm_princips_visparinajums-2005.doc

[18] Latvijas Republikas Satversmes 92.pants: tiesības uz taisnīgu tiesu. Satversmes tiesas judikatūra. Rīga: TNA, 2020, 18.lpp.

[19] Latvijas Republikas Satversmes 92.pants: tiesības uz taisnīgu tiesu. Satversmes tiesas judikatūra. Rīga: TNA, 2020, 24.lpp.

[20] Latvijas Republikas Satversmes 92.pants: tiesības uz taisnīgu tiesu. Satversmes tiesas judikatūra. Rīga: TNA, 2020, 41.lpp.

Novērtē šo rakstu: