Iesaki rakstu: 
Pirmajiem būt ir gods un slava. Vienlaikus pirmajiem arī visgrūtāk – jāiet savs, nepārbaudīts ceļš. Tiesa, ja šī pirmā vieta iegūta godīgā cīņā. Viens ir skaidrs un neatņemams – Krievija pirmā paziņoja par vakcīnas izstrādi pret COVID-19. Šo faktu neviens nevar ne apšaubīt, ne ignorēt. Cits stāsts par izstrādātās vakcīnas efektivitāti. Bet par to jau runāts sen, tamdēļ neatkārtošos, bet, ja kāds vēlas, lai izlasa, ka Eiropas eksperti apšauba Krievijas Covid-19 vakcīnas pētījumu.1 Vēl viena lieta ir skaidra – Krievija pirmā uzsāka vakcinēšanu. Šo arī nevar noliegt. Tiesa, tas arī viss.
Pēc idejas – protams, ka ir svarīgi pirmajiem izstrādāt vakcīnu, bet vēl svarīgāk, ka tā tik tiešām ir efektīva. Tāpat svarīgi ir pirmajiem uzsākt vakcinēšanu, bet vēl svarīgāk – pirmajiem pabeigt visu iedzīvotāju vakcinēšanu.
Protams, Krievija ir plaša, bet arī tās resursi ir attiecīgi plašāki nekā pārējām valstīm. Vismaz tā vajadzētu būt, bet izskatās, ka tā īsti nav. Krievijas prezidents V. Putins lūdzis Francijas prezidentam Emanuelam Makronam palīdzību vakcīnas "Sputņik V" ražošanā. Tā apgalvo Francijas izdevums "Challenges", atsaucoties uz diplomātisku avotu. Arī Kremļa interneta vietnē vēstīts, ka Putins 7. novembrī telefonsarunā ar Francijas līderi izteicies, ka nepieciešams noorganizēt sadarbību starp Krieviju un Pastēra institūtu Parīzē. Makrons esot lūdzis dot laiku, lai apspriestos ar zinātniekiem.
Kaut arī Maskava solīja jau šogad sākt masveida vakcināciju pret Covid-19, atklājies, ka Krievijai nav jaudas to saražot tādos apmēros. Arī Putins oktobra beigās atzina, ka ir “noteiktas problēmas, saistītas ar dzelžiem” – vajadzīgajām iekārtām masveida ražošanai.2 Piekritīsiet, kaut kā velk uz to, ka lielība naudu nemaksā.
Par būšanu pirmajiem uzslava, bet, ja tā pirmā būšana ir arī vienīgais sasniegums? Kā būs šoreiz, nezinu, bet dažas nianses vairāk raisa bažas, ka nekas cits kā izrādīšanās atkal nav. Iesim secīgi.
Par izstrādāšanu pirmie paziņoja, par vakcinācijas uzsākšanu arī. Laikam tas tad arī ir viss, jo ir arī citu izstrādātāju vakcīnas nākušas klāt. Kuras būs efektīvākas – to tagad neviens nevar pateikt, jo nepieciešams laiks. Tas viss saliks pa plauktiņiem, bet vienā pozīcijā Krievija jau ir sākusi ļoti zaudēt. Proti, vakcinēto skaitā. Ja reiz pirmie izstrādāja vakcīnu un sāka arī vakcinēt kā minimums piecas dienas ātrāk nekā pārējie, tad jau arī vairāk cilvēku vajadzēja būt savakcinētiem, bet lai runā skaitļi3:
Krievija uzsāka vakcinēšanu 5.decembrī
Lielbritānija uzsāk vakcinēšanu 8.decembrī
Kanāda uzsāka vakcināciju 14.decembrī
ASV uzsāka vakcinēšanu 14.decembrī
Ķīna uzsāka vakcinēšanu 19.decembrī
Izraēla uzsāka vakcinēšanu 20.decembrī
Informācija par vakcinēto skaitu uz 23.decembri bija šāda:
Ķīna – 1 miljons vakcinēto
ASV – 556,208 vakcinēto
Lielbritānija – 500 000 vakcinēto
Krievija – 200 000 vakcinēto
Kanāda – 17 633 vakcinēto
Izraēla – 10 000 vakcinēto
Paskatot šos datus vēlāk, 4.janvārī, ņemot vērā tikai šo valstu rādītājus, redzama šāda informācija par vakcinēto skaitu (sarindoti secībā no lielākā uz mazāko):
Ķīna – 4,5 miljoni
ASV – 4,23 miljoni
Izraēla – 1,09 miljoni
Lielbritānija – 944 539
Krievija – 800 000
Kanāda – 112 246
Nav izslēgts, ka vakcinēto dati netiek atspoguļoti tiešsaistes režīmā, bet, ņemot vērā, cik aktīvi Krievija komunicēja kā par vakcīnas izstrādāšanu, tā arī vakcinēšanas uzsākšanu, nav šaubu, ka veiksmīgas vakcinēšanas gadījumā par šo faktu arī netiktu noklusēts. Laika nogrieznis un savakcinēto iedzīvotāju skaits jau runā bez vārdiem, turklāt visnotaļ izteiksmīgi.
Bet, paskatīsim, ko par vakcinācijas procesu saka pašā Krievijā. Protams, ka šādus tekstus neatradīsiet varas kontrolētajos centrālajos medijos.
Tātad Krievijā tā saucamā “masveida vakcinēšana” saistīta tikai ar medicīnas, izglītības, sociālo un citu noteiktu profesiju pārstāvju vakcinēšanu. Tiesa, kā reģionos jau runā medicīnas darbinieki – vakcinācija viņiem vairs nav vajadzīga, jo līdz jaunajam gadam lielākā daļa mediķu jau būs pārslimojuši COVID – 19.
18. decembrī tika paziņots, ka vairāk nekā tūkstotis vakcīnas devu ir piegādātas 40 Krievijas Federācijas subjektos, savukārt 27 ir saņemtas vismaz 500 vakcīnas devas, bet par atlikušajiem 18 nav ziņots, ka ir saņemtas vairāk nekā 500 vakcīnas. Piemēram, Kirovas apgabalā, uzsākot vakcināciju, bija tikai 200 dozas. Divas dienas vēlāk vēl pievestas 700 dozas, bet, no attiecīgas personu mērķu grupas uz vakcīnu bija pieteikušies 1000 cilvēku. Runājot par pašu vakcīnu – tās glabāšanas temperatūra ir –
Kā iepriekš tika minēts, izskatās, ka Krievija nespēj saražot vakcīnu vajadzīgā daudzumā. Vismaz tādā, lai pienācīgā tempā varētu savakcinēt savus iedzīvotājus. Līdz ar to Krievijas apsolījumi piegādāt šo vakcīnu citām valstīm arī vērtējams ar zināmu skepsi.
Ir jau ne tikai indikācijas, bet arī fakti, proti, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns pirmdien paziņoja, ka Ungārija droši vien neizmantos Krievijas izstrādāto koronavīrusa vakcīnu "Sputnik V" tās ierobežoto ražošanas jaudu dēļ. Salīdzinot ar "Sputnik V", "Ķīnas vakcīna ir daudzsološāka, šķiet, ka tā būs pieejama ātrāk un lielākos daudzumos", sacīja Orbāns.5
Tamdēļ arī bez smaida pagrūti lasīt Krievijas plašsaziņas līdzekļos izskanējušo ziņu “Igaunija nosauc nosacījumus „Sputnik V” izmantošanā”6. Raksta nosaukums jau graujošs – zemtekstā lasās, ka Igaunija bezmaz vai gaida, kad varētu izmantot „Sputnik V”.
Tiesa, rakstā minēts – Igaunija dos atļauju „Sputnik V” izmantošanā, ja tā tiks reģistrēta ES. Te gribas iesaukties – nu gan ir jaunums. Tie, kuri kaut cik zina ES tiesības, arī zina, ka tad, ja kaut kas oficiāli ir atļauts ar ES institūciju lēmumu, ir atļaujams visās ES dalībvalstīs. Faktiski rakstā tiek pateikts kā sensacionāls jaunums tas, ka visi tie, kuriem ir autobusu biļete uz konkrēto reisu, drīkst braukt ar šo autobusu.
Te kāds pajautās – kāds tad ir šī raksta mērķis. Atbilde būs vienkārša – Krievijas iedzīvotājiem radīt ilūziju, ka visa pasaule bezmaz vai alkst pēc Krievijas ražojuma „Sputnik V”. Varbūt alkst, bet kāda jēga, ja Krievija to nespēj saražot pat tādā daudzumā, lai savus iedzīvotājus efektīvi savakcinētu.
Ja salīdzina Krievijas veikumu ar tām valstīm, kurās tika izstrādāta vakcīna, jāsecina, ka Krievija ir vissliktākā. Jā, pirmā paziņoja, ka vakcīna izstrādāta, pirmie sāka vakcinēt, bet pašlaik savakcinēto ziņā palikusi pēdējā vietā, un, vērojot indikācijas, ir skaidrs, ka ASV un Ķīna būs jau sen parūpējušās par saviem iedzīvotājiem, kamēr Krievija turpinās tik skandināt, ka pirmā izgudroja vakcīnu.
Tāda nu tā realitāte, bet ko Krievijas oficiālie mēdiji klāsta par pārējām vakcīnām? Tie, kuri mēģināja minēt un teica, ka neko labu, tie uzminēja.
Pats raksta nosaukums jau ir ko vērts – “Nesaskaņu vakcīna: kāpēc Rietumi neuzticas savām korporācijām”7. Raksta pamatā tiek pārstāstīts, kādās valstīs ir notikušas demonstrācijas pret vakcināciju. (Nu, Krievijā jau tāpat tagad nekādus protestus nevar organizēt, un, ja kāds arī ko pamēģinās, tā ātri tiks nolikts pie vietas.) Krievijā tātad neprotestē, līdz ar to var uzskatīt, ka visi uzticas.
Kā viena no lielākajām atšķirībām tiek minēta, ka uzticību vairo tas, ka Krievijā vakcīnu izstrādā valsts uzņēmums, pretēji Rietumiem, kur to izdarījuši privātie uzņēmumi. (Te gribas kautrīgi pajautāt, ja jau tik liela Krievijas iedzīvotāju uzticība valsts medicīnas institūcijām, tad kamdēļ visa valdošā elite cenšas tikt pie Rietumu medicīniskās palīdzības?)
Tālāk rakstā tiek analizēti visi skandāli, kuros attiecīgie izstrādātāji ir bijuši iesaistīti. Savukārt, ja nav, tad arī pasaka labi – šiem vispār nav vēstures. Domājiet, ko gribat, bet piekritīsiet, neveidojas tas labākais priekšstats.
Līdz ar visu iepriekš minēto sanāk, ka Krievija vakcīnu, iespējams, pirmie izdomāja, bet te jautājums, cik pašu darbs un cik… Tā arī – vakcināciju uzsāka pirmie, bet te jau atkal bet…
Katrai valstij ir savas raksturīgās iezīmes. Krievijā tā ir izrādīšanās. Reizēm var būt tikai izrādīšanas, bet reizēm, diemžēl pārsvarā, izrādīšanās un blefošana. Sava veida “pakazuha”. Viena daļa cilvēku, kuri dienējuši PSRS armijā, ļoti labi saprot šo vārdu. Tas ietver kā vienkāršu vides sakārtošanu labāk, nekā ikdienā pierasts, tā ceļu apmaļu un pat zālītes krāsošanu. Precīzāk sakot – izlikties labākiem, nekā patiesībā ir. Savukārt Krievija, lai izliktos labāka, ir gatava uz blefošanu, tajā skaitā arī citu nomelnošanu, lai uz tā rēķina izceltu sevi.
Tamdēļ, redzot rakstu, ka Krievijā tiek radīts jauns lāzerierocis, smaids man bija līdz ausīm, redzot kārtējo izrādīšanos. Visnotaļ ticams, ka Krievijas intelektuālais potenciāls ir pietiekams, lai izstrādātu kādu jaunu prototipu, bet vai iespējams uzsākt izstrādātā produkta ražošanu – apšaubāmi. Ja jau nepietiek resursu pašu izstrādāto vakcīnu ražošanā, lai glābtu savas valsts iedzīvotāju dzīvības, vai pietiks resursu kaut kam citam?
Neliels atskats vēsturē, kas tad īsti bija šis sputņiks, kura vārdā Krievija pompozi nosauca savu vakcīnu: Sputnik-1 (no krievu: спутник — pavadonis), oficiālais nosaukums Iskusstvenyj sputnik Zemli (Искусственный спутник Земли), kodētais nosaukums PS-1 (no Prosteišij Sputnik — Простейший Спутник-1 „vienkāršākais pavadonis”) bija pirmais Zemes mākslīgais pavadonis (ZMP), kas ievadīts ģeocentriskā orbītā. Tas tika palaists no Padomju Savienības teritorijas 1957. gada 4. oktobrī ar starpkontinentālās ballistiskās raķetes (SKBR) R-7 nedaudz modificētu variantu R-7 PS. Ar Sputnik startu iesākās „kosmiskā ēra”.8
Uzmanīgāki lasītāji jau noteikti pamanīja, ka sputņiku gaisā pacēla starpkontinentālā ballistiskā raķete. Sākumā varētu šķist, ka PSRS tādu tajā brīdi bija daudz un tamdēļ kādas varēja ziedot kosmosam. Faktiski tajā laikā bija palikušas tikai trīs šādas raķetes no sešām. Iepriekšējās trīs tika izmēģinātas, un izmēģinājumos tika secināts, ka raķetes sadeg trajektorijas pēdējā posmā. Līdz ar to, kamēr netiks uzlabotas priekšējās konstrukcija, lai tā efektīvāk aizsargātu pret termiskām slodzēm, nesējraķetes izmantot atbilstoši to mērķim bija nelietderīgi. Gaisā uzšaut var, bet līdz mērķim nenonāks – pati sadegs. Tā nu arī tika izdomāts šaut tā, lai mērķis nebūtu saistīts ar raķetes atgriešanos zemes atmosfērā.
Tā kā arī tuvojās revolūcijas 40.gadskārta, pirmajiem uzšaut augšā mākslīgo zemes pavadoni likās labs risinājums. Tā nu var secināt, ka sputņiks tika palaists tikai tamdēļ, ka raķetes, kuras bija izstrādātas, vel nederēja tam, kam bija domātas. Tiesa, tas fakts, ka PSRS bija pirmā pasaules valsts, kura palaida mākslīgo zemes pavadoni, arī bija gandrīz vienīgais panākums kosmosa jomā.
Patiesi ceru, ka vismaz pašlaik vakcīna ir izstrādāta tam, kam domāta. Vismaz Krievijas iedzīvotāju dēļ.
1 https://www.apollo.lv/7059820/eiropas-eksperti-apsauba-krievijas-covid-19-vakcinas-petijumu
2 https://jauns.lv/raksts/arzemes/414805-putina-solita-vakcina-iebuksejusi
3 https://ourworldindata.org/covid-vaccinations
4 https://www.bbc.com/russian/features-55281568
5 https://www.tvnet.lv/7146604/ungarija-atsakas-no-krievijas-koronavirusa-vakcinas
6 https://radiosputnik.ria.ru/20201229/sputnik-1591473165.html
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
