Piecpadsmit "Vienotības" valdīšanas gadi. Kas būtu citādi, ja pie varas būtu bijuši citi?

Tagad, kad gandrīz visos rādītājos esam nostabilizējušies pēdējā vietā starp Baltijas valstīm un plaisa ar kaimiņiem palielinās, arvien biežāk izskan aicinājumi izvērtēt tieši “Vienotības” lomu šajā atpalicībā. Var jau teikt, kā to darīja bijušais prezidents Egils Levits šī Saeimas sasaukuma pirmajā darba dienā: jūsu uzdevums ir apturēt šo atpakaļslīdēšanu, bet, kamēr valsti turpina vadīt “Vienotība”, šie aicinājumi ir visai bezjēdzīgi.

Vienlaikus var rasties jautājums - bet kas gan būtu citādi, ja pie varas šos gadus būtu bijuši citi? Turklāt šim retoriskajam jautājumam viegli klāt piekabināt noteiktās krāsās ietonētus uzvārdus. Vai tiešam domājat, ka, ja pie varas būtu Gobzems, Urbanovičs..., būtu labāk? Tas, ka šī retorika daudz neatšķiras no Krievijā populārās – ja ne Putins, tad kas - Žirinovskis, Zjuganovs? –, maz kuru mulsina. Ne tikai Krievijā, bet arī pie mums.

Taču lieta ir nopietna, jo runa nav tik daudz par personālijām, cik idejisko uzstādījumu. Kas varēja būt citādi, ja pie varas būtu nevis tie, kas bija, bet viņu idejiskie pretmeti? Nosacītā “AntiVienotība”.

Vispirms noskaidrosim, kāds bija un joprojām ir “Vienotības” galvenais ideoloģiskais uzstādījums? Ko iemieso šī politiskā spēka tēls Latvijas politiskajā mitoloģijā?

Jau no pašiem pirmsākumiem, no “Jaunā laika”, Eināra Repšes laikiem tā bija “gaismas spēku” cīņa pret tiem “tumsas spēkiem”, kurus iemiesoja trīs kanonizētie oligarhi. Cīņa pret korupciju bija visas šīs kustības karogs. Mēs tie godīgie, iepretim tiem tur - negodīgajiem. Tumsas spēkiem. Tas bija pamats, uz kura balstījās gandrīz visas šī politiskā veidojuma publiskās darbības. Pareizāk sakot, nevis bija, bet tas joprojām ir Latvijas politiskās mitoloģijas centrālais serdenis.

Agrāko gadu “lielie stāsti”

Lai labāk saprastu, kas notiek šodien un tagad, jāatskatās uz mūsu valsts noieto ceļu ilgākā laika posmā kopš neatkarības atjaunošanas paša sākuma. Daudzi jau aizmirsuši, kāds “lielais stāsts” bija valdošais sabiedriskajā apziņā pašā sākumā. Tas saucās: astoņi gadi. Tik ilgs laiks būšot nepieciešams, lai mēs sasniegtu Rietumu attīstītāko valstu - Zviedrijas, Somijas - līmeni. 1998.-2000. gads.

Tolaik astoņi gadi šķita nepanesami ilgs laiks, un gribējās visu ātrāk. Tāpēc viss jādara steigšus, bez liekas vilcināšanās. Vecā ekonomika jāsagrauj. Jo ātrāk, jo labāk. Kolhozi, rūpniecība. Īpaši rūpniecība, kura esot interfrontes perēklis. Tur pārsvarā strādā cittautieši, tāpēc, jo tā ātrāk tiks likvidēta, jo labāk. Šeit obligāti nepieciešama atruna, ka netaisos sērot par konkurences cīņu neizturējušajiem PSRS laiku rūpniecības monstriem. Es runāju tikai un vienīgi par attieksmi. Un arī par to bez jebkāda vērtējuma - vai tas bija labi vai slikti.

Tātad pirmajos neatkarības gados ideoloģiskais uzstādījums bija vērsts pret rūpniecību kā tādu. Tika uzskatīts: jo lielāks pakalpojumu īpatsvars tautsaimniecībā, jo labāk. Līdz ar to rūpniecība tika nostādīta pabērna lomā.

Kāpēc to pieminu? Tāpēc, ka tad, kad vecā rūpniecība bija tikpat kā sagrauta, radās jauns “ienaidnieks” - transporta nozare. Jaunā pabērna lomā nonāca viss, kas saistīts ar transportu, ostām, tranzītu. Daļējs izņēmums bija aviācija, lai gan arī “airBaltic” un it īpaši tās pirmais vadītājs Bertolts Fliks ne mirkli nebija “Vienotības” fanu kluba mīluļu sarakstā.

Rezultātā notika permanenta cīņa pret transporta nozari. Vai tas bija vilcienu iepirkums vai cīņa ar/pret ostām, pret dzelzceļa elektrifikāciju. Vēlreiz atkārtoju - nesaku, ka tas bija labi vai slikti. Es tikai atgādinu “Vienotības” tā brīža “lielo stāstu”, kurš vienmēr tika skandēts zem cīņas ar korupciju karoga. Visus šos “Vienotības” valdīšanas gadus esam, rokas nenolaižot, cīnījušies ar korupciju, ar “tumsas spēkiem”.

Nupat publicētajā korupcijas uztveres indeksā gan esam... nu, protams, pēdējā vietā Baltijā. Šeit atkal jāuzsver - nevis pašas korupcijas indeksā, bet gan tās uztveres indeksā. Respektīvi, nav svarīgi, kāds tu esi, bet, ja tev diendienā stāsta, ka esi resns un neglīts, tad savā fiziskās formas uztveres indeksā arī būsi starp resnajiem un neglītajiem.

Korupcijas mazāk pieminētā šķautne

Ieslēgsim kritisko domāšanu tās patiesajā, nevis viltus izpratnē (kad ar kritisko domāšanu saprot “pareizo”, pamatplūsmas domāšanu) un pārbaudīsim šķietamo aksiomu par korupcijas neviennozīmīgo ļaunumu. Lai nerastos pārpratumi, uzreiz atzīsim, ka korupcija kopumā jāvērtē negatīvi, taču tā nav viennozīmīgi negatīva. Tai ir arī sava pozitīvā komponente. Kāda?

Viena no Latvijas politiskās šķiras raksturīgākajām iezīmēm ir cenšanās neko nedarīt. Tā vienmēr atradīs iemeslus, kāpēc kaut ko nevar izdarīt. Uzsvars ir uz - kāpēc to nevar, nevis - kā to izdarīt. Ja no kādas konkrētas lietas nevienam neatlec kāds labumiņš, tad lieta nekust ne no vietas. Taču, tiklīdz šīs lietas zobratiņos ielej korupcijas smēreļļu, tā lieta aiziet. Tā tiek sakoptas un par sirdi priecējošiem parkiem pārvērstas agrāk nolaistas teritorijas, būvēti tilti, bērnu rotaļu laukumi, uz ielām parādās jauni trolejbusi un vilcieni. Nesaku, ka notiek tā un tikai tā, bet zināma konsekvence tur ir.

Ak, nu jā, ar vilcieniem gan sanāca tieši otrādi. Tā cīnījās, tā cīnījās ar nepareizajiem oligarhiem, ka desmit gadus vilcienus tā arī nevarēja nopirkt. Tas var šķist šausmīgi nesimpātiski, bet tāda ir realitāte. Nevajag arī stāstīt, ka, lūk, Igaunijā šos vilcienus, kuru iepirkumu uzsākām ar viņiem kopā, nopirka desmit gadus agrāk bez šīs korupcijas smēreļļas. Jūs tur bijāt klāt, jūs zināt visas aizkulišu sarunas? Ak nē. Tad nestāstīsim, cik citiem viss labi, bet mums vienīgajiem viss slikti. Nu neesam mēs nekāds īpašais izņēmums cilvēces kopējā saimē.

Nesaku, ka tā ir, bet kā hipotēzi varu izvirzīt: varbūt šī pārspīlētā un savā ziņā vienpusīgā cīņa ar korupciju (korumpanti ir tikai tie, kas saistīti ar “nepareizajām” partijām) ir tieši viens no mūsu atpalicības cēloņiem? Var jau skandēt, ka korupcija ir nepārprotams ļaunums, kurš jāiznīdē visiem iespējamajiem veidiem, taču netiek atbildēts uz jau pieminēto jautājumu: kā piespiest atbildīgās amatpersonas kaut ko darīt, ja tās var arī nedarīt?

Vai kāds var nosaukt kādu gadījumu, kad neatkarīgajā Latvijā kāds politiķis būtu cietis no tā, ka kaut ko nebūtu darījis? Taču tiklīdz kāds sāk demonstrēt pastiprinātu aktivitāti, tā pār viņa galvu birst visdažādāko pārmetumu krusa. Uzskatāms piemērs ir kādreizējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, kura laikā satiksmes sektors piedzīvoja nebijušu uzplaukumu (lidosta “Rīga” trīskāršoja pasažieru skaitu; uz Rīgu tika atvests “Tallink” prāmis reisam uz Stokholmu; uzbūvēts “VIA Baltica”, Saulkrastu apvedceļš utt.), bet vēl tagad viņš tiek piesaukts ik reizi, kad vajag kādu negatīvu politiķa piemēru.

Pavisam nesen gadījās lasīt kāda komentētāja piezīmi, kurš, gribēdams pazoboties par pašreizējā satiksmes ministra Kaspara Briškena neizdarību un nekompetenci, rakstīja, ka viņš jau tuvojoties Šlesera līmenim. Ko ar to bija domājis šis komentētājs, grūti teikt, jo Šlesera vulkānisko enerģiju un darbaspējas (ne velti viņu dēvēja par buldozeru) vēl tagad Satiksmes ministrijā atceras ar šausmām. Ministrs ne tikai pats bija nepieredzēti aktīvs, bet lika nenogurstoši strādāt arī visam aparātam, kas pēdējam, protams, nepatika.

“Vienotības” “labo darbu” saraksts

Tātad kas tika izdarīts vai neizdarīts “Vienotības” laikā? Elektrovilcienu iepirkums izgāzts un apturēts uz desmit gadiem. Beigu beigās iepirkts brāķis. Dīzeļvilcienu iepirkums norauts uz visiem laikiem. Nemitīgā cīņa pret “sliktajām” ostām vainagojusies panākumiem - savas vadošās pozīcijas Baltijas jūras ostu konkurencē esam zaudējuši. Dzelzceļa elektrifikācija tika norauta, līdz ar to mūsu dzelzceļš ir kļuvis nekonkurētspējīgs uz ilgiem, ja ne uz visiem laikiem.

Banku sistēmā jebkāda konkurence ir minimizēta, tāpat kā tautsaimniecības kreditēšana kopumā. “ABLV banka” iznīcināta, finanšu pakalpojumu jomā Lietuva mums tālu aizgājusi priekšā. Lietuva to izdarīja tieši tajā brīdī, kad pie mums tika veikts tā dēvētais banku sistēmas kapitālais remonts.

Lietuva jau pērn pavasarī ieviesa banku virspeļņas nodokli, bet mūsu ašeradeni no “Vienotības” ilgi minstinājās, spriedelēja par draudīgajiem banku atbildes soļiem, līdz beigās nonāca pie risinājuma, par kuru nevienam nav īsta gandarījuma.

Visus šos 15 “Vienotības” valdīšanas gadus ir ieturēts kurss uz provinciālu izdabāšanu, izpatikšanu “centra čaļiem”, kā es dēvēju pārspīlētu pakļāvību katram šķaudienam no Briseles vai vēl kaut kurienes. Tās pašas bankas Latvijā darbojas kā 18. gadsimtā kungi savās dzimtmuižās. Bankas ārpus Rīgas un dažām lielākajām pilsētām nekreditē tikpat kā neko, bet, ja rūpniecības attīstībā cenšas kaut ko investēt vietējās pašvaldības, tad KNAB un “Vienotības” informatīvā apkalpe ir acumirklī klāt un skaļi kliedz sev tik iecienīto - korupcija.

Rezumējot. “Vienotība” iemieso to latvisko arhetipu, kuru no folkloras pazīstam kā vagara tēlu. Vietējo iezemiešu puskundziņš, kurš citā valodā runājošo kungu uzdevumā izkalpina savus tautiešus. Kurš sava izdevīguma dēļ strikti rūpējas par savu saimnieku labumu. Aprēķins vienkāršs - jo es būšu pakalpīgāks un vairāk spiedīšu sulas ārā no savējiem, jo pret mani labāk izturēsies un varbūt pat pie kungu galda kādā brīdī aicinās.

Tieši tā, kā tas izdevās jau pieminētajam Dombrovskim un uz ko tagad tik ļoti cer Krišjānis Kariņš. Tas arī ir viss viņu darba stratēģiskais plāns. Līdz ar to šo 15 gadu rezultāts pat teorētiski nevarēja būt nekāds cits. Viss loģiski. Atbilstoši slavenajai Alberta Einšteina atziņai: atkārtojot vienu un to pašu darbību, muļķīgi gaidīt citu rezultātu. Tālākos secinājumus katrs var izdarīt pats.

Novērtē šo rakstu: