Pedagogu algu aprēķina sistēma ir sarežģīta, un tam ir gan vēsturiski, gan pavisam objektīvi, gan diemžēl arī politiski iemesli
Anita Muižniece, bijusī izglītības un zinātnes ministre02.11.2023.
Komentāri (39)
Iesaki rakstu: 
Jau kopš 2014.gada vienu vai citu iemeslu un apstākļu dēļ nākas (un neslēpšu - ir arī interesanti) sekot līdzi pedagogu algu jautājumam. Ja vienā teikumā, tad teiktu: "Kā pa celmiem," bet šoreiz plašāk.
Algu aprēķina sistēma ir sarežģīta, un tam ir gan vēsturiski, gan pavisam objektīvi, gan diemžēl arī politiski iemesli.
Trūkst godīgas sarunas par to, kā tad īsti ir (un kurš gan vispār saprot līdz galam, kā), un kāpēc lai pēc tās meklētu tikpat godīgus risinājumus vienkāršošanai.
Divas būtiskas lietas - ne visi, spriežot par algām, atceras, ka vairumā gadījumu pedagogu algām ir divi avoti - valsts UN pašvaldību mērķdotācija.
Otrs, kas mēdz piemirsties, ir pedagoga slodze un stundu skaits nedēļā pilnai slodzei (atšķirīgs no klasiski pieņemtajām 40h/ned.).
Viedoklis - piemirstot iepriekšminētos priekšnoteikumus, labā ticībā iecerētai, godīgai sarunai par to, vai algas mazas/lielas un kurš pie tā "vainīgs", pievienojas vispārināšana jeb nesalīdzināmu lielumu salīdzināšana.
Valsts uzdevums ir noteikt godīgu, taisnīgu zemākās (!) algas likmi par pilnu slodzi (no šī gada 36 h, iepriekš 30h nedēļā), no valstij pieejamajiem budžeta līdzekļiem šim mērķim. Par maz vai daudz - tas ir citas sarunas jautājums.
Valsts mērķdotācijas aprēķina formulas pamatā ir skolēna izmaksa (sākumskolas, pamatskolas un vidusskolas) + programmu koef. (padziļinātās, speciālās, ģimāzijas utml.) + reģionālie koeficienti (pamatā atkarībā no apdzīvotības blīvuma) + kvalitātes %, ja skolēnu-skolotāju proporcija virs vidējās valstī.
Valsts nosaka zemāko algas likmi pedagogam par pilnu slodzi, nosaka, cik skolēnu konkrētās pašvaldības izglītības iestādēs mācās, sarēķina papildu koeficientus konkrētajās "+" izglītītības programmās, vecumposmos, pievieno reģionālo koeficientu un pārskaita X naudas summu pašvaldībai.
Pašvaldības kā izglītības iestāžu dibinātāji ir tās, kas pieņem lēmumu - atvērt, slēgt skolu, cik un kur, kādas skolas pašvaldībā vajadzīgas, tāpēc, manuprāt, loģiski, ka valsts mērķdotācija nonāk katras pašvaldības rīcībā, nevis kā senāk, kad nauda tiešā veidā sekoja skolēnam.
Nesaku, ka šis ir ideāls modelis, bet pirms 10+ gadiem igauņi ieviesa un viņiem izdevās resursus, ko Latvijas pedagogu algām no valsts atvēl lielākus (šis kādam var būt pārsteigums), caur pašvaldību atbildības iedarbināšanu aizvirzīt uz skolotāju maciņiem, ne ekonomiski neefektīvām skolām.
To ņemot vērā, pašvaldības rīkojas dažādi: kāda uztur skolas ar proporciju - 6 skolēni uz 1 skolotāju, nespējot samaksāt pat cienīgu algu vai nodrošināt pilnas slodzes darbu, kādi optimizējas, spējot pierobežā maksāt Rīgi līdzvērtīgas algas, kādi dreifē, gaidot, kad valsts pieliks naudu.
Teorijā pašvaldībā drīkstētu pastāvēt arī skola ar 10 skolēniem, kamēr izglītības līmenis ir kvalitatīvs:
A) spējot pārējās skolas efektivizēt izmaksu ziņā, lai arī šīs uzturēšanai resursu pietiktu;
B) maksājot no pašvaldības līdzekļiem.
Te arī slēpjas atbilde, kāpēc īsti neticu skolēnu skaita (klasē/izglītības posmā) noteikšanai kā panākumu atslēgai uz labāku izglītību. Valstij jādomā par sistēmu lielajos rāmjos un nosacījumos, kamēr pašvaldībām ir spēja vērtēt un pielāgot individuālus gadījumus.
Pašvaldību mērķdotācija.
A) veids, kā radīt konkurenci (manuprāt, vairāk +, jo konkurence stimulē uzlabojumus un attīstību);
B) veids, kā kompensēt pašas pašvaldības lēmumus vai to nepieņemšanu;
C) rīks, kas sakropļo priekšstatus.
Nepareizo variantu nav.
Un slodzes... Pilna no šī gada tuvināta 40h (36), bet ilgu laiku bija 30h nedēļā. Nu, kā var godīgi salīdzināt 900 eur par 30h nedēļā pret vidējo algu valstī (abas vairs neaktuālas vienības, ja kas) 1200 eiro par 40h? Ne emocionāli šoreiz. Nevar.
Punkts.
Tāpat nedrīkst iedomāties, ka, ja zemākās algas likme ir, piemēram, 1450 eur par slodzi, tad visi tā saņem. Kāds strādā 0,3 slodzes (paša izvēle vai priekšmeta specifika), kāds 1,2 slodzes. Kādam tikai valsts mērķdotācija, bet kādam palaimējies ar pašvaldības piešprici. Salīdzināt nevar.
Un visbeidzot - šis ieraksts. Tik gari, jo, ja būtu pavisam vienkārši, būtu vieglāk, saprotamāk un izsekojamāk, un arī dažam politiķim nebūtu jāsamudžinās līkločos, bet, ja gribas vienkāršāk:
A) pārņemt visu valstij - lemšanu, kvalitāti, uzturēšanu (nedomāju, ka var atļauties);
B) turpināt strādāt ar pašvaldībām par "iedalīto" resursu efektīvu un uz kvalitāti vērstu izglītības nodrošināšanu, sagaidot, kad esošais finansēšanas modelis īstenosies pilnībā, analizēt rezultātus un pilnveidot, ja nepieciešams.
C) valsts daļu tiešā veidā uzreiz skaitīt pašvaldībām un valstij atstāt tikai satura, kvalitātes un kontroles jautājumus (ne izmisuma risinājumus LIZDA prasību izpildei vai pašvaldību piespiešanai optimizēt tīklu). Par daudz laika tam velta ministrija.
Tādas, lūk, pārdomas.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
