Pēc ST sprieduma — vai nu atvainošanās pašvaldību vēlēšanu uzvarētājam, vai arī nav izslēgta atkārtota nobalsošana Ventspils domes vēlēšanās

Satversmes tiesa par neatbilstošu Satversmei atzina normu, kas liedz apcietinājumā esošajiem balsot pašvaldības domes vēlēšanās: šāds aizliegums ir atzīts par neatbilstošu konstitucionālo tiesību normām mūsu valstī. Arī plašākā nozīmē šim ierobežojumam nevar atrast nekādu pamatu valststiesību teorijā un pat ne vēsturē, jo pilsoņu tiesības balsot vēlēšanās un tautas nobalsošanās ir vienas no tām pamattiesībām, kas ir starp no Rietumu civilizācijas stūrakmeņiem kopš Atēnu un Spartas demokrātiju pirmsākumiem, kopš romiešu “Res publica”, kopš Žečspospoļitas un zviedru laikiem, ieskaitot Aizkrāces kazaku siči un Krimas tatāru Kurultaju — un tā līdz pat mūsdienām, neaizmirstot 1905. gada revolūcijas kulminācijā notikušās pašvaldību vēlēšanas pie mums, kad vēl padsmit gadus pirms Latvijas Republikas proklamēšanas pirmo reizi jebkur Eiropā sievietes varēja ne tikai balsot kopā ar vīriem, bet arī kandidēt pašas un tikt ievēlētas.

Satversmes tiesai, protams, ir taisnība: nav adekvāti, ja viens likums paredz — Saeimas vēlēšanās drīkst nobalsot visi aiz restēm esošie (ieskaitot acīmredzami netaisnīgi ieslodzītos uz safabricētu kriminālprocesu pamata, kādu Latvijā nav mazums), taču otrs likums pilnīgi pretēji nosaka — pašvaldību vēlēšanās turpretī balsot var tikai tie, kas vēl nav notiesāti, pie kam tikai tad, ja viņi fiziski atrodas cietumā tajā pašvaldībā, par kuras domes kandidātiem viņiem ir tiesības balsot. Līdzšinējā situācija noveda pie absurda: ja kāds aizdomās turamais (neatkarīgi no tā, ir faktiski vainīgs vai ne) atradās pirmstiesas apcietinājumā Valmieras cietumā, viņš nevarēja nobalsot, ja konkrētajam vēlētājam bija paredzēts balsot par kandidātiem jebkur Pierīgā, Tukumā, Ludzā vai Ventspils novadā. Turpretī pie Olaines cietumā sēdošas personas, kas aizturēta blakus līķim ar kūpošu pistoli rokā un ar heroīna ķieģeļiem mugursomā, pie kuras piekārtas Georga lentītes un kas aprakstīta Z burtiem, vēlēšanu iecirkņa komisijas pārstāvjiem ar mazo izbraukuma urnu jāierodas cietumā — tas ir, ja vien attiecīgā figuranta adrese deviņdesmitajā dienā pirms balsošanas datuma ir skaitījusies tajā pašā novadā, kur cietumam.

Tā kā šādi ierobežojumi ir pretrunā gan ar Satversmi, gan starptautiskām cilvēktiesību normām, gan elementāru veselo saprātu, tad nav brīnums, ka Satversmes tiesas spriedums ir viennozīmīgs: nedrīkst cilvēkam liegt balsot. Drīzāk ir dīvaini, ka šī situācija, kas gadu gaitā skārusi neskaitāmus iedzīvotājus, prasīja tieši Aivara Lemberga iesniegumu — pēc būtības šādam iesniegumam vajadzēja tikt apmierinātam pirms daudziem gadiem. Ja vien kāds cits pilsonis šo jautājumu būtu iedomājies izvirzīt, iznākums būtu tāds pats.

Iesnieguma izskatīšanas gaitā tikusi pieaicināta Tieslietu ministrija, kuru šobrīd vada pieteicējam konkurējošais politiķis Jānis Bordāns. Gods kam gods, J. Bordāna ministrija nostājusies taisnības pusē. “Tieslietu ministrija norāda, ka likumdevējs paredzējis apcietinājumā esošām personām tiesības balsot un Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 32. pantā noteicis, ka […] balsošana tiek organizēta šo personu atrašanās vietā. […] Tomēr balsošana vēlētāja atrašanās vietā notiek tikai tad, ja vēlētājs atrodas […] teritorijā, kur vēlētāju sarakstā viņš ir reģistrēts. 

Savukārt, ja vēlētājs atrodas cita vēlēšanu apgabala teritorijā, viņam faktiski netiek nodrošinātas vēlēšanu tiesības. […] Kriminālprocesa norises laikā lēmumus attiecībā uz apcietinātajiem pieņem konkrētā procesa virzītājs. No spēkā esošā tiesiskā regulējuma izriet, ka apcietināto var pārvietot uz citu vietu tikai likumā noteiktajos gadījumos,” Tieslietu ministrijas informāciju savā spriedumā atreferē Satversmes tiesa.

Tātad no šīs Tieslietu ministrijas informācijas izriet visai saprotami slēdzieni. Būtu visai vienkārši: ja kāds pilsonis (vienalga, pamatoti vai nepatiesi aizturēts) cietumā sēž svešā novadā vai pilsētā, bet nāk pašvaldību vēlēšanas — tātad cilvēku vajadzētu kaut uz nedēļas nogali pārvietot uz deklarētās adreses vietu, kaut vai īslaicīgās aizturēšanas “obezjaņņiku”, lai var izsaukt vietējā vēlēšanu iecirkņa pārstāvjus ar urnu un nobalsot, un pēc tam aizvest atpakaļ uz iepriekšējo cietumu. Taču šādai rīcībai ir vajadzīgs lēmums no procesa virzītāja, kas dažādās kriminālprocesa stadijās ir vai nu izmeklētājs, vai prokurors, vai kāda no tiesu instancēm: šīm amatpersonām likums uzdod par pienākumu virzīt kriminālprocesus, ievērojot cietušo personu un valsts intereses utt., bet ne sekot līdzi vēlēšanu norisei. Savukārt vēlēšanu komisijām vai CVK nav tiesības uzdot policijai uz pāris dienām pārvietot kādas personas uz citiem novadiem.

Līdz ar to Satversmes tiesa atreferē: “Tieslietu ministrija atzīst, ka tehnisku risinājumu neesamības dēļ personām, kurām kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums, tiek ierobežotas tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās”. Vēl vairāk: “Problēma nav tikai tehniska vien, jo pilsoņtiesību ierobežošana apcietinātajiem […] uzskatāma par personu tiesību pārkāpumu. Vēlēšanu tiesības atzītas par svarīgākajām politiskajām tiesībām, un valsts pienākums nodrošināt, lai tās būtu praktiski īstenojamas bez ierobežojumiem.” Šādi Satversmes tiesa pilnajā spriedumā atsaucas uz Tieslietu ministrijas atzinumiem.

Dilemmas izskatīšanas gaitā Iekšlietu ministrija ieturējusi neitrālu nostāju, savukārt tiesībsargs sniedzis savu ekspertīzi. “Tiesībsargs uzskata: apstrīdētās normas […] ierobežo Satversmes 101. pantā personām garantētās tiesības. […] Ir pamats pieteikumu izvērtēt pēc būtības, jo konstitucionālā sūdzība ir vispārsvarīga,” savā atzinumā raksta tiesībsargs, piezīmējot, ka jau 2014. gada sākumā norādījis uz šo problēmu.

Tāpat Centrālā vēlēšanu komisija atzina problēmas esamību, atzīmējot — 2016. gadā CVK ierosinājusi izlabot situāciju elementārā veidā, ieviešot balsošanu pa pastu, taču Saeima to noraidījusi.

Situāciju demonstratīvi absurdu padara fakts, ka koronavīrusa pandēmijas apstākļos, lai veicinātu Latvijas pilsoņu iesaisti politikā, kopš 2021. gada jūnija pašvaldību vēlēšanām tiešām ir atļauta balsošana pa pastu, bet… tikai tajā gadījumā, ja pilsonis atrodas ārzemēs. Ja vēlētājs atrodas Ukrainā, Gruzijā, Maltā, Ķīnā vai Dienvidamerikā, vēlētājam ir nodrošināts mehānisms, kā balsot pa pastu. Pat Latvijas pilsonim, kurš iestrēdzis komandējumā Baltkrievijā, ir iespēja nobalsot pa pastu, kaut arī viņš atrodas teritorijā, kurā ir slēgta mūsu vēstniecība un kur vietējie iedzīvotāji par tādu savu pamattiesību izpausmi kā atklātas vēlēšanas var tikai sapņot. Turpretī, ja tas pats Latvijas vēlētājs īslaicīgi atrodas Valmieras cietumā, kaut vai tikai uz 5 diennaktīm par nekaitīgu ālēšanos dzērumā, svinot veiksmīgu tikšanu prom no Baltkrievijas, tad šim vēlētājam balsstiesības tiek liegtas.

Visbeidzot, pat Ieslodzījuma vietu pārvalde uzskata: apcietinātajiem vajadzētu būt nodrošinātai iespējai piedalīties vēlēšanās. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pantā uzsvērts — katram pilsonim bez jebkādas diskriminācijas un bez nepamatotiem ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai balsot.

Tāpat Satversmes tiesa pieaicinājusi četrus dažādus neatkarīgos ekspertus (profesorus, zinātņu doktorus un bijušo CVK priekšnieku), no kuriem visi četri atzinuši — jebkāds ierobežojums nobalsot ir nelikumīgs.

Sniedzot paskaidrojumus no savas puses, Saeima nav spējusi norādīt, kāds būtu apstrīdētajā normā noteiktā pašvaldības domes vēlēšanu tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis — kamdēļ šāda norma savulaik bijusi vispār izdomāta.

Ņemot vērā visu minēto, nav pārsteigums, ka Satversmes tiesa nosprieda atzīt attiecīgo Pašvaldību vēlēšanu likuma normu “par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un otrās daļas pirmajam teikumam”. Šis Satversmes pants nosaka: “101. Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā. […] Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda.” Tagad Saeimai būs jādomā, kā uzlabot likumu.

Taču tālāk Satversmes tiesa, pievēršoties konkrētā iesniedzēja prasību izvērtēšanai, nospriež: “Attiecībā uz Aivaru Lembergu — atzīt Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 32. panta ceturto un astoto daļu, ciktāl šīs normas liedz viņam balsot pašvaldības domes vēlēšanās, […] par neatbilstošu Satversmes 101. pantam […] un spēkā neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.”

Var atzīmēt, ka situācijas absurdumu īpaši izgaismo fakts, ka A. Lembergam, pirms gada atrodoties apcietinājumā, no vienas puses likums atļāva kandidēt (un uzvarēt ar absolūto balsu vairākumu) domes vēlēšanās, taču — no otras puses — tas pats likums viņam vienlaikus aizliedza nobalsot pašam par savu sarakstu.

Savā pieteikumā A. Lembergs bija prasījis atzīt viņa tiesību aizskārumu attiecībā uz 2021. gada 5. jūniju (balsošanas galveno dienu), taču Satversmes tiesa gājusi tālāk un nolēmusi vispārīgā veidā paziņot, ka atceļamais ierobežojums attiecībā uz konkrēto pieteicēju nav bijis spēkā jau kopš “aizskāruma rašanās brīža”, un šeit to var konstatēt no 22. februāra. Tātad A. Lembergam spriedums ļauj negaidīt kādu teorētiski iespējamu brīdi nākotnē, kad Saeima izlabos greizo likumu — attiecībā uz viņu kā fizisku personu aizskārums ir jau atzīts un konstatēts.

Kas notiks tālāk? Likumā nav aprakstīta līdzīga situācija, jo tik specifiska gadījuma iestāšanos neviens likumdevējs nevar prognozēt. Atslēga slēpjas Satversmes tiesas spriedumā, kurš nav pārsūdzams un stājies spēkā 4. aprīlī: tiesa uzsver, ka cilvēku tiesības piedalīties visu līmeņu vēlēšanās ir pašas fundamentālākās pamattiesības demokrātijā.

Saskaņā ar Satversmes 92. panta trešo teikumu “nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu”. Patlaban A. Lembergs izplatījis preses relīzi, kurā uzsver — viņš grib saņemt nemantisku atlīdzinājumu, kas izpaustos kā publiska atvainošanās no Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces, tieslietu ministra Jāņa Bordāna, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka, CVK priekšsēdētājas Kristīnes Bērziņas un Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas Daigas Vilsones. Neviena no šīm amatpersonām gan nav atbildīga par greizo likuma normu, jo minētās amatpersonas to nav pieņēmušas, tāpēc atvainošanās te neko nemainītu pēc būtības.

Tā kā ir tikušas aizskartas pašas fundamentālākās pilsoņa demokrātiskās pamattiesības (un šeit ir vienalga, kā konkrēto pilsoni sauc), reālākais veids novērst tiesas atzīto tiesību aizskārumu ir noturēt par jaunu nobalsošanu attiecīgajā pašvaldībā.

Likums paredz kārtību, kas darāms vēlēšanu pārkāpumu gadījumā. Kā jau minēts, likumā nevar paredzēt tik specifisku gadījumu kā Satversmes tiesas spriedums, taču — no otras puses — šāds spriedums nav pārsūdzams, tāpēc nav apstrīdams Satversmes tiesas nolemtais, ka aizskārums ir bijis, pie kam aizskāris pašas fundamentālākās demokrātiskās tiesības.

Skatoties pēc analoģijas, domes vēlēšanu likums paredz citos pārkāpumu konstatēšanas gadījumos vai nu nodrošināt balsu pārskaitīšanu (šinī gadījumā tas nav vajadzīgs, jo pašā balsu skaitīšanas procesā nekādas kļūdas Ventspilī netika konstatētas), vai nu izsludināt jaunas vēlēšanas (nav liela vajadzība sākt visu procesu no jauna), vai arī izsludināt atkārtotu nobalsošanu par tiem pašiem sarakstiem un kandidātiem. Konkrētajam vēlētāja tiesību aizskārumam un tā novēršanai tātad atbilst atkārtota nobalsošana, kam var bez problēmām nozīmēt jaunu nobalsošanas dienu tikai Ventspils pilsētā (ne apkārtējā novadā), ar to pašu vēlētāju reģistru. Protams, tā nebūtu pirmā reize — atkārtota balsošana notikusi, piemēram, Ķekavas novadā 2017. gadā, kur 3. jūnija vēlēšanās tika konstatētas sešas nodotas balsis vairāk, nekā bija iecirknī ieradušies un parakstījušies vēlētāji, un pēc atkārtotās nobalsošanas 22. jūlijā (par tiem pašiem kandidātiem un partijām) deputātu sastāvs līdz ar mēru reāli nomainījās. Paskatoties kaimiņvalstu pieredzi — Ukrainā ne reizi vien pēc problēmām vēlēšanu gaitā atsevišķos vēlēšanu apgabalos nozīmētas vai nu atkārtotas vēlēšanas, vai papildus nobalsošanas datums, vai otrreizēja nobalsošana.

Pirms gada nevienu Ventspils domes kandidātu nebaidīja fakts, ka jāspēkojas ar A. Lemberga popularitātes līmeni. Debates un sacensība sita augstu vilni. Turpretī neviens no politiskajiem sāncenšiem neatbalsta vēlēšanu līdzdalības tiesību ierobežošanu ne A. Lembergam, ne (teorētiski) jebkādam citam pilsonim. “Konservatīvo” saraksta pirmais numurs un pašreizējais domes opozīcijas līderis Bruno Jurševics “Ventas Balss” portālā kodolīgi rezumē: “Demokrātisks un saprotams lēmums. Nav jāskata uzvārds, bet princips. Vēl viens solis tuvāk tiesiskai valstij!”

Līdz ar to nevar saskatīt praktiskas dabas problēmas gadījumā, ja izsludinātu otrreizēju nobalsošanu par tiem pašiem kandidātiem. Nepilna gada laikā nekas daudz nav mainījies. Ķekavā 2017. g. atkārtotā nobalsošana tika sarīkota sešu nedēļu laikā, tātad Ventspilī arī var izdarīt līdzīgi, pie kam tagad balsotājiem netraucētu kovida ierobežojumi. Var izteikt minējumu, ka pret atkārtotu nobalsošanu diez vai kāda no partijām iebilstu, jo visām būtu vienādas iespējas uzlabot savus rezultātus.

Pilns spriedums: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2021/06/2021-23-01_Spriedums.pdf

Novērtē šo rakstu: