Iesaki rakstu: 
Vienmēr ir interesanti no jauna apmeklēt vietas, kuras palikušas atmiņā ar spēcīgiem emocionāliem piedzīvojumiem. Toreiz, svešajā pilsētā pirmoreiz atrodoties supermārketā, acis no brīnumiem iepletās platākas, un žoklis kļuva jūtami smagāks. Tā bija sajūta, kurai līdzīgu neatceros piedzīvojis ne pirms, ne pēc tam. Vēlāk, pārdomājot par organisma neparasto reakciju uz ārējo kairinājumu, biju spiests atzīt, ka īstenībā esmu visparastākais materiālists, nevis ideālists, kā uzskatīju agrāk.
Manā atmiņā šī pilsēta ir saglabājusies ar savu īpašo šarmu. Likās, katram krūmiņam ir neatkārtojama smarža un katrs garāmgājējs ir noslēpumaina personība. Tā varētu justies ieslodzītais ārpus cietuma mūriem, elpojot to pašu, taču tai pašā laikā pilnīgi citu – brīvības gaisu.
Divarpus gadu desmitu laikā daudz kas ir mainījies - gan gaiss kļuvis savādāks, gan organisms vairs tik ātri nepakļaujas jauneklīgām sajūtām. Cerēju, ka apkārtējo ainavu fons no atmiņu dzīlēm izvilinās paslēpušos sevi pašu, līdz ar to arī zudušo naivo apbrīnas spēju, kuru gandrīz pilnībā ir iznīcinājusi pieredze.
Nepacietības pilns, spirgtajā rīta gaisā devos uz tikšanos ar jūrmalu. Pa ceļam uzklausīju draudzīgu padomu, ka nav vēlama tik agra pludmales apmeklēšana, taču vai tad brīdinājums ir šķērslis apņēmīgam nodomam? Biju atvērts jaunu emociju uzņemšanai vietā, kur satiktos jūra, sauszeme un es.
Pirmais iespaids diemžēl nebija patīkams. Nelielā strūklaciņa, kas bija paredzēta kāju noskalošanai no smiltīm, bija izpostīta. Caurules gals bija pakarināts uz koka, un tuvumā mētājās izlietota šampūna iepakojums. Liedagā rosījās cilvēki, kuri vāca saplacinātas kartona kastes un aizdomīga izskata krēslus. Viņu klātbūtnē bija neiespējami nodoties romantiskai jūsmai, tāpēc nolēmu to atlikt uz vēlāku laiku.
Pēcpusdienā biju gatavs no jauna tuvoties jūrmalai. Strūklaka bija salabota, un nekas neliecināja par rīta postažu. Ļaužu pilnā pludmalē iekārtojos uz pēc iespējas ērtāku zvilnēšanu, aizvēru acis un, lai neaizmigtu, cītīgi klausījos apkārtējās skaņās. Spalga, skaļa un neapmierināta sievietes balss lika pietrūkties sēdus.
Maza meitene bija aiz rokas paņēmusi vēl mazāku puisēnu un vilka prom no jūras malas. Puisēns bija dusmīgās sievietes bērns, bet meitene – gados jaunu vecāku atvase. Meitene gribēja peldēties, taču nepazīstamais puisēns viņai sekoja, tāpēc meitene nolēma viņu aizvest atpakaļ pie mātes. Tas izraisīja puisēna raudāšanu un mātes skaļo kliegšanu.
Iespējams, konflikts tiktu atrisināts miermīlīgi, ja abas puses runātu savstarpēji saprotamā valodā. Valodas nezināšana lika izskaidroties ar žestu palīdzību, tomēr pārāk atšķirīgās kultūras tradīcijas acīmredzot nepalīdzēja saprasties arī žestu valodā. Atvainošanos otra puse uztvēra kā vainas atzīšanu, kurai būtu jāseko sodam. Ar nepārprotamām rokas kustībām dusmīgā sieviete vēlējās, lai vainīgie dodas prom no šīs vietas. Viņai piepalīdzēja bērnu bariņš, kuri uz jauno vecāku mantām sāka bērt smiltis.
Sieviete lūdzoši paskatījās uz savu vīru – dari kaut ko! Vīrs pārjautāja, vai viņa vēlētos, lai viņš tiktu apvainots vardarbībā pret maziem bērniem? Abi saskatījās un gandrīz vienlaicīgi noteica, ka jāiet prom. Aizejot viņi atvadām pamāja ar roku, kas varētu nozīmēt, ka gudrākie piekāpjas, taču uz māti šis žests neatstāja nekādu iespaidu. Viņas bērni bija ieguvuši jaunu vietu rotaļām, turklāt apkārtējie pat neuzdrošinājās paskatīties uz viņas pusi.
Vakarpusē ciemos atnāca satraukta kaimiņiene. Izdzirdēju, ka viņas māja ir apzagta. Videokameras bija fiksējušas divus saulē iedegušus vīriešus, kuri ar dažiem kājas spērieniem bija salauzuši durvis. Par laimi, viņa bija saglabājusi gandrīz visus čekus, tāpēc nozagto mantu vietā esot atvestas jaunas. Policija pašlaik ierīkojot dzelzs durvis, kuras būšot izturīgas pret kāju spērieniem.
Pēc manas saprašanas, apkārt notiekošais bija kaut kas draudīgs un nepatīkams. Cilvēkiem, kuri dzīvoja šajā teritorijā, vajadzētu kaut kā reaģēt uz notikumiem, nevis tos vienkārši pārrunāt. Sarunās drīzāk valdīja priecīgs, pacilāts noskaņojums, nevis uztraukums par tagadni un nākotni. Ar prātu to nebija iespējams saprast, tāpēc ļāvu vaļu fantāzijai.
Lai dzīvoklī veiktu remontu, sākumā nepieciešams atbrīvoties no vecās apdares. Starp jauno un veco vienmēr ir netīrība un haoss. Arī politikā, lai dzīve kļūtu citāda, ir jāiziet caur reformu posmu. Sliktais nozīmē veiksmes stāsta sākumu, pēc kuras sekos labāka dzīve. Tā ir divu pakāpju apkārtējās pasaules uztvere, atšķirībā no tiešās, vienas pakāpes uztveres. Ja Latvijā īstenotās reformas būtu veiksmīgākas, tad arī mūsu sabiedrībā būtu šāda izpratne par apkārtnē notiekošajiem procesiem.
Apkārt esošās netīrības un haosa mērogs bija pārāk liels, lai to varētu saukt par kosmētisko remontu. Tas drīzāk atgādināja vecās būves pilnīgu nojaukšanu un jauna mitekļa celtniecību. Tikai un vienīgi ar ticību valdības pareizai rīcībai šķita par maz, lai sabiedrība ar entuziasmu uztvertu apkārt notiekošo. Biju pārliecināts, ka noteikti vajadzētu būt kādai vietējiem iedzīvotājiem saprotamai, taču tūristam vārdos nepasacītai idejai, kura iedvesmotu pārciest tik grandiozas nekārtības.
Pagājušā gadsimta vidū radās jauno marksistu kustības, kuras radoši apvienoja komunisma un romantiskā kapitālisma idejas. Šo kustību izpratnē komunismu nodrošinās nevis zinātniski tehniskās revolūcijas, bet gan kultūras uzvara. Cilvēks kļūs brīvs, pateicoties nevis mehānismiem, bet gan spējai manipulēt ar zemākas kultūras cilvēkiem. Attīstījās dažādi sociālās inženierijas virzieni un skolas, kuras toreiz Latvijas teritorijā tika uzskatītas par viltus zinātni. Pēc neatkarības atjaunošanas vairāk uzmanības pievērsa šo cilvēku, galvenokārt mākslinieku, konfliktiem ar padomju varu, mazāk – viņu atšķirīgajiem uzskatiem.
Pirms dažiem gadiem visus pasaules ziņu portālus apceļoja amerikāņa raksts, kuru atzina par gada nozīmīgāko notikumu žurnālistikā. Raksta autors apgalvoja, ka cilvēki, no kuriem ir atkarīga civilizācijas pastāvēšana, saņem daudz mazāku atalgojumu par tiem cilvēkiem, no kuriem civilizācijas pastāvēšana nav atkarīga. Augstais apbalvojums tika piešķirts nevis par ideju, kādā veidā šo netaisnību labot, bet gan par fakta pierādīšanu, ka sabiedrībās, kurās valdošā ir divu pakāpju domāšana, streiki vairs nav iespējami.
Visaptverošu streiku draudi bija galvenais iebildums pret jauno marksistu idejām. Sabiedrībā no jauna atdzima idejas par bagātu un bezatbildīgu dzīvi. Zelta miljarda jēdziens no teritorijas pārcēlās uz kultūru. Atšķirībā no īstā marksisma, inženiera vietu ieņemtu sabiedrisko attiecību speciālists. Ar augstu kultūru apveltītam cilvēkam nevajadzētu iesaistīties konfliktā ar zemākas kultūras pārstāvi, to atstājot sabiedrisko inženieru pārziņā.
Jaunais pasaules uzskats pieprasa no jauna pārvērtēt vērtības. Ir skaidrs, ka par šo vērtību izskaidrošanu parūpēsies speciālisti, nevis paši topošie nākotnes cilvēki. Tikmēr viņiem ar nepacietīgām trīsām jāpārcieš pašreizējās neērtības un jācer uz ātrāku reformu īstenošanos.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
