Patiesība par nelieti vārdā Mārcis Judzis

Esmu pieaugusi un stāvu pāri Ziemassvētku kartiņās vai filmās atainotajam. Arī no dāvanām man ir trauma, jo pēdējā gada laikā vīrs man atņēma visu, ko iepriekš bija pircis vai dāvinājis. Neko materiālu vairs nevēlos saņemt ne no viena. Šī apziņa sniedz man brīvības sajūtu un, iespējams, arī patieso svētku noskaņu - man ir dots laiks vienatnē pārcilāt patiesi būtisko.

Kāpēc esmu nolēmusi būt par šiem notikumiem atklāta un izģērbties publiski? Tas prasa no manis lielu drosmi un noteikti radīs neērtības tuvākajā nākotnē. Tomēr tas, kas ar mani noticis, nedrīkst palikt tikai manā sirdī.

Morālā vardarbība ir klusa un nepierādāma, bet tās radītais posts un sāpes - līdzvērtīgas smagai piekaušanai. Es zinu, ka to ikdienā piedzīvo daudzas un caur savu pieredzi esmu pārliecinājusies, cik sieviete šādās situācijās ir neaizsargāta. Visi apstākļi ir labvēlīgi tam, lai mēs kā sabiedrība to pieņemtu. Ja sieviete fiziski neasiņo - viņa tiek ignorēta gan no sabiedrības, gan atbildīgo instanču puses. Pat manā gadījumā, kaut arī man ir paveicies ar atbalstošiem vecākiem.

Daudzām sievietēm nav nekāda atbalsta. Viņas turpina pieciest un tādējādi nodod vardarbību tālāk, jo bērni nereti pārņem vecāku attiecību modeli. Meitas visdrīzāk tolerēs necienīgu attieksmi no saviem partneriem, bet dēli sekos tēva rīcības paraugam. Tas viss pamazām kļūst par normu, jo neviens jau neiebilst. Klusēšana apburto apli tikai stiprina un to pārcirst kļūst aizvien grūtāk.

Man ir trīs mīļi bērni, kuriem vēlējos dot mierīgu un patīkamu bērnību, bet viss izvērtās pavisam citādi. Pat tagad jūtos vainīga, bet vairs nespēju ilgāk paciesties. Trīs mājas, trīs "šķiršanās" un trīs bērni. Katrs no šiem atkārtojumiem realizējās ar vēl lielāku jaudu un sarežģītības pakāpi. Ceturtā atkārtojuma vairs nebūs.

Pirms gada sāku smēķēt. Zinu, ka tas ir kaitīgi un stresu nemazina, tikai grauj. Esmu vairākkārtīgi saņēmusi jautājumu: "Kāpēc tu to dari?" Sākumā man nebija atbildes. Nesen, skatoties filmu par 2. Pasaules kara notikumiem, atbilde atnāca - karavīri tolaik smēķēja cigareti pēc cigaretes. Es arī esmu kara apstākļos, īpaši pēdējo gadu. Katra mana diena ir trauksmes, baiļu, neziņas un nepatīkamu pārsteigumu pilna. Protams, es piedzīvoju arī labas lietas, bet tas spēcīgi kontrastē ar šausmām, kurās katrreiz nākas atgriezties.

Karš sākās brīdī, kad uzsāku reālu ceļu uz izlaušanos no destruktīvām attiecībām. Tad, kad mans trauks beidzot bija pilns. Savas iekšējās sajūtas biju iemanījusies ignorēt, bet tad pat mans ķermenis sāka brīdināt, ka tā turpināt vairs nedrīkst. Principā tas bija dzīvības un nāves jautājums, jo 2021. gada pavasarī manu ikdienu satricināja diagnoze "krūts vēzis". Veicot papildu pārbaudes, ar diagnozi nodzīvoju kādu mēnesi. Šis laiks mani strauji mainīja. Es sastapos ar patiesību, ka esmu mirstīga. Nekāds atklājums jau tas nav, bet šī apziņa spēcīgi iedarbina daudzus procesus. Diagnoze tomēr neapstiprinājās, simptomi gandrīz pazuda. Paliku ārsta uzraudzībā.

Slimība ar desmit reižu spēcīgākiem simptomiem atgriezās pēc nepilna gada. Nācās atkal iet cauri visām pārbaudēm. Šoreiz nekas nebija ignorējams vai aizmirstams, jo cietu arī fiziskas sāpes un citas nepatīkamas slimības blaknes. Tādā noskaņā pagāja visa mana 2022. gada vasara, kurā es ārstējos, strādāju ar sevi, meklēju atbildes un meklēju sevi. Klusībā un vienatnē.

Jau kopš bērnības visu esmu pārdzīvojusi klusu. Tuvākie ģimenes locekļi, protams, zināja par manu slimību, bet nezināja, ka ikreiz dušā raudu no sāpēm un bailēm. Emocionāli biju norobežojusies no visiem. Maziem soļiem sāku pakāpeniski likt sevi kopā. Apmeklēju deju nodarbības, terapiju, ārstu, septiņas reizes dienā apkopu lēni dzīstošas brūces. Vēroju ap sevi notiekošo un savu dzīvi kopumā.

Tieši šajā periodā kārtējo reizi saasinājās manas attiecības ar vīru. Slimība man izgaismoja, ka esmu ne tikai viena savā ceļā, bet pat apdraudēta. Ievēroju, ka mans tuvākais mani neatbalsta un pat savā ziņā sabotē manu tiekšanos uz atveseļošanos. Nopēla visu, kas man sagādāja kaut nedaudz prieka. Pārmeta, ka tērēju laiku dejošanai un terapijai. Ja mājās pārrados pozitīvi uzlādēta - jau pārkāpjot slieksni, tiku iemīta zemē.

Šādas izpausmes sāku novērot aizvien biežāk un visdažādākajās situācijās. Diemžēl, arī atskatoties pagātnē, kurā vīram bijuši vairāki sānsoļi. Tas bija mans uzticības kredīts, kuru piedevu un samierinājos - noriju ģimenes un bērnu dēļ. Vīram par to nekad nav bijusi nožēla. Pat ne apjausma, ka rīkojies neētiski un daudzus sāpinājis.

Par katrām jaunām attiecībām mūsu laulības laikā viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem lepojās medijiem. Šajā sāpīgajā slimības laikā vīrs mani bieži sauca par nulli. Nezinu, kas to izraisīja. Varbūt pakāpeniskās, bet nenovēršamās izmaiņas manī. Es kļuvu spēcīgāka, pārliecinātāka un apzinātāka. Acīmredzot es biju uzsākusi bīstamu ceļu viņa acīs.

Alkohola reibumā viņš vienmēr kļūst nepatīkams un agresīvs. Es alkoholu nelietoju gandrīz nemaz jau daudzus gadus. Lielāko mūsu kopdzīves laiku. Tas notika dabiski – baidoties kļūt tādai pašai kā viņš. Arī tāpēc, ka man vienmēr nācās uzņemties pilnu atbildību par bērniem.

Atceros brīdi, kad sēdēju mājās uz dīvāna un apkopu savas brūces. Līdzās apsēdās mans iedzērušais vīrs. Šoreiz viņš bija dusmīgs par nenomazgātu katlu. Tas bija tā vakara iemesls, lai sauktu mani par nekam nederīgu nulli. Apsaukāšanās nebija nekas jauns, bet šoreiz pat manas brūces viņu neapstādināja. Tieši šajā mirklī sapratu, ka viņš ir pārkāpis visas robežas. Šim cilvēkam nekas vairs nav svēts. No rīta vīrs neko neatcerējās vai izlikās neatceramies. Pārmeta, ka nesmaidu. Un arī to, ka nav seksa.

Manai slimībai šai stāstā ir būtiska loma. Tā mani sakārtoja un ļoti daudz ko izgaismoja. Droši vien brūču dzīšanas process vilkās tik ilgi, jo man vajadzēja laiku, lai nostiprinātu savu pārliecību. Soli pa solim. Tas nevarēja notikt ātri. Viss notika mijiedarbībā – fiziskā slimība un dvēseles slimība. Kā sinhronizēta dzīšana.

Pienāca rudens, un es biju izmainījusies kā cilvēks. Biju pilnībā pārstājusi tolerēt sev nepieņemu vīra rīcību un kļuvusi neērta savam dzīvesbiedram. Vīrs arvien biežāk centās mani pazemot un apspiest, tomēr es vairs neļāvos. Redzēju, ka tas viņu dzen teju vai izmisumā. Tajā laikā mums bija jāpārvācas uz jauno māju, kura nebija pabeigta, bet dzīvošanai atbilstoša.

Par mūsu kara sākumu uzskatu brīdi, kad vīrs vēl īrētajā dzīvoklī man spontāni pateica, lai es ar bērniem izvācos un eju, kur vēlos. Tā sākās manipulāciju ķēde. “Ej! Tu tāpat nevienam nebūsi nekad vajadzīga!” Viņš apzinājās, ka man patiešām nav, kur iet. Bērnu skolas bija Siguldā, kur esmu iebraucēja. Līdz ar to man nebija arī tuvu cilvēku tepat apkārt, kas varētu uzreiz palīdzēt. Noķēru spēcīgu izmisumu, un vīra attieksme ļoti sāpēja.

Tobrīd man bija pilns dzīvoklis ar mantām, trīs bērni ar skolām Siguldā, slikti apmaksāts darbs un slimība vēl akūtā stadijā. “Ej! Meklē, kur dzīvosi!” Tas man tika teikts katru dienu vairākas reizes. Tiku turēta spriedzē, līdz pieņēmu lēmumu, ka mans vienīgais variants ir pārvākties uz nepabeigto māju Siguldā, kaut arī vīrs to negribēja atļaut.

Galu galā mēs tomēr ievācāmies Siguldas mājā kā ģimene. Tas bija 2022. gada 31. oktobrī. 6. novembrī viņš no mums aizgāja. Kā izrādījās – ne tāpēc, ka bija nolēmis pamest mani vai vienkārši iepauzēt, bet lai atkal manipulētu. Lai pierādītu, ka man tāpat nav izvēles un esmu strupceļā. Šī bija jau trešā vīra aiziešana no ģimenes un no pārējām reizēm atšķīrās tikai ar to, ka šoreiz nesaucu atpakaļ. Es viņam ļāvu iet.

Mana nereaģēšana momentā iedarbināja turpmāko teroru, kurā dzīvoju jau gadu. Manu telefona numuru viņš iedeva visiem, kam bija parādā naudu par mājas būvniecību. Arī pats viņš man sūtīja rēķinus un atgādinājumus norēķināties par summām, kuru man nebija, un viņš to zināja. Tas uzreiz bija intensīvs mobings bez brīvdienām un pat bez brīvstundām. Man atņēma automašīnu, ar ko ikdienā vadāju bērnus. Tika izdarīts spiediens dažādos veidos – draudot, noniecinot, pazemojot, vainojot it visā.

Neskatoties uz to, ka pats aizgāja no mājām, viņš man uzspieda savu klātbūtni nebeidzamās sarunās. Ja tajās neguva vēlamo rezultātu, kļuva īpaši agresīvs un pazemojošs. Vairs ne tikai vārdos, bet arī grūstoties, spļaujot man virsū un ierobežojot manas fiziskas iespējas izvairīties. Man bija ar varu jāklausās tajā, cik slikta esmu. Es esmu vainīga ģimenes izjukšanā, sabojājusi bērnus, neko dzīvē neesmu sasniegusi. Es esmu nulle, nekam nederīga, nekas man te nepieder, neko neesmu nopelnījusi. Bez robežām un bez prāta kārtējās sarunas laikā dzīvesbiedrs mani nosauca par... vienpupi.

Laikam viss bija izmēģināts un vairs nedarbojās - finansiālais mobings, vainošana, pazemošana un pa vidu tam visam kontrastā ik pa laikam arī atzīšanās mīlestībā... Un tagad - veselības jautājums. Kaut kas tik sensitīvs, tobrīd mans sāpīgākais temats. Vīrs gan aprāvās... pēc tam noliedza, ka tā teicis, tad atvainojās un vēlāk... nosauca mani par vienpupi vēlreiz. Jāpiebilst, ka šis cilvēks ar savu mūzikas grupu vairākas reizes spēlējis labdarības koncertus organizācijai, kas atbalsta ar krūts vēzi slimas sievietes…

Šādas epizodes bija regulāras, un es nezināju, kā no tām sevi pasargāt. Dažas palikušas atmiņā īpaši spilgti. Manam vīram joprojām bija mājas atslēga, un kādu laiku es arī neiebildu, ka viņa saskarsme ar bērniem varēja notikt mūsu dzīvesvietā. Tā šķita ērtāk un bērniem patīkamāk, bet izrādās - tādējādi es upurēju savu drošību.

Vienu vakaru pārrados mājās, un viņš bija nobloķējis durvis no iekšpuses. Bija dzēris, nelaida mani iekšā - tikai pavēra spraugu un teica, ka atņems man visu un iznīcinās mani. Kad mēģināju tikt iekšā mājās, viņš sita man ar durvīm un spēra ar kāju, lai varētu durvis aizvērt. Pamodās bērni, kas mani ielaida, un es gāju gulēt uz dīvāna.

Bērnu klātbūtne viņu nekad neapstādināja, viņi bieži bija liecinieki. Vīrs man neļāva ņemt spilvenu, palagu, segu, jo es neko no tā neesmu nopirkusi - gulēju apsegusies ar mēteli. Tomēr viņš man liedza naktsmieru un sēdēja blakus, turpinot izteikt apvainojumus. Es aizspiedu ar rokām ausis un aizvēru acis, bet viņš ņēma manas rokas nost ar spēku, lai es visu dzirdētu. Viņš uzgūlās man virsū un spieda elkoni man vēderā. Es cietu sāpes, bet pēdu tam nebija. Kad vēlējos izsaukt policiju, mans telefons tika sašķaidīts. Pēc pāris stundām miega devos uz darbu, neļaujot darbā nevienam nojaust pārciesto.

Mājās, no kurām pats aizgāja, vīrs varēja parādīties jebkurā diennakts stundā. Viņš ņēma prom no mājas lietas, ko bija pircis, atkal un atkal norādot, ka es neesmu neko nopelnījusi. Ik dienu tika sagādāti nepatīkami pārsteigumi mājās un darbā, apzināti un mērķtiecīgi padarot manu ikdienu pēc iespējas smagāku. Visu šo periodu eju rehabilitāciju kā vardarbībā cietušais.

Rehabilitācijas ietvaros man tika uzdots mājasdarbs - līdz nākamajai nodarbībai uzrakstīt visu, par ko man dzīvē bijis kauns vai esmu izjutusi vainas sajūtu. Rakstīju ar roku uz lapas. Viņš atrada šos materiālus, nofotogrāfēja un izmantoja manis pazemošanai - tie tika sūtīti man un maniem tuvajiem cilvēkiem. Viņš terorizēja arī visus, kas man palīdzēja. Jo vairāk tuvākie draugi un vecāki man palīdzēja, jo lielāku naidu no mana vīra viņi saņēma un tika apbērti ar ziņām pat nakts stundās. Man paveicās ar dažiem pierādījumiem un draugu liecībām no šiem notikumiem, kas ļāva iegūt pagaidu aizsardzību un vīra liegumu man tuvoties.

Tagad domāju, ka vajadzēja mukt ar bērniem prom, bet nebija spēka tik lielam solim. Mājā vairs iekšā viņu nelaidu un ik pa laikam vērsos policijā ar jauniem iesniegumiem. Šim ārprātam vairs neredzēju izeju. Kad viņš netika man klāt pats personīgi, iesaistīja visus, kurus varēja pārliecināt ar saviem stāstiem. Par katru manu soli, pametot māju vai atgriežoties, viņam ziņoja kaimiņi, sūtīja bildes. Arī manu sociālo tīklu saturu kāds viņa labvēlis viņam vienmēr piegādāja.

Uz āru vīrs ir šķietami jautrākais un labestīgākais cilvēks pasaulē. Tur, kur būs skatītāji, būs arī aina ar gādīgāko tēvu un lieliskāko vīrieti. Viņš pacienās ar pašgatavotu ēdienu, stāstīs smieklīgākās anekdotes un uzaicinās uz koncertu. To, kas notiek ģimenes iekšienē, nezināja neviens. Un arī tagad – zina tikai tuvākie.

Manas iespējas sevi aizstāvēt visu šo gadu apgrūtina vīra atpazīstamība - viņam ir daudz paziņas un sakari. Arī pilsēta, kurā dzīvoju, ir viņa teritorija. Tas nozīmē ļoti daudz lojālu cilvēku, kas viņu pazīst tikai no ārpuses. Reiz pat saskāros pat ar situāciju, ka izsaucu policiju, bet viens no tā vakara ekipāžas policistiem bija vīra paziņa. Dzirdot manu uzvārdu, policists izkāpa no busa uzpīpēt un privāti uzzvanīja manam vīram. Kad viņš iekāpa atpakaļ, sāka man jautāt, vai es pārāk daudz nelietoju alkoholu vai ko nomierinošu. Man radās aizdomas, ka viņš mēģina likt man justies neadekvātai. Pēc šādas pieredzes bija grūti saņemties atkārtoti vērsties pēc palīdzības, lai vairs neizjustu šo bezpalīdzību.

Kad visi sodamēri jau bija pielietoti, atlika vien pēdējais, kurā mani piebeigt līdz galam. Viņš man tiesiskā ceļā atņēma bērnus. Esmu bijusi pilna laika mamma un nepazīstu nevienu citu sievieti, kas tik apzinīgi un pašaizliedzīgi nesusi savu mammas lomu. Jā, varbūt pat pārāk daudz, aizmirstot par sevi. Bet bērni izaug ātri, un es vienmēr esmu vēlējusies dot tik, cik viņiem nepieciešams. Jebkurš cilvēks, kas pazīst mūsu ģimeni, to apliecinātu. Tomēr šobrīd pēc tiesas lēmuma esmu palikusi viena. Iemesls - es dzīvoju mājā, kas nav nodota ekspluatācijā! Jā, tajā pašā mājā, kuru ģimenes galva pirms vairāk kā gada tomēr atzina par pietiekami drošu bērniem.

Bet karā jau visi līdzekļi labi un upuri - dabiski. Izskatās, ka mākslinieks nošarmējis arī Siguldas pilsētas Bāriņtiesas pārstāvi. Šī sieviete ārpus saviem pienākumiem ieturēja pusdienas kopā ar maniem bērniem un vīru makdonaldā. Vai tā ir sakritība, ka uz tiesas sēdi, kurā lēma par pagaidu regulējumu bērnu dzīvesvietas jautājumā, kļūmes dēļ nebija pievienots protokols par manas dzīvesvietas apsekošanu?

Tagad piecgadīga meitenīte, kura bija radusi ar mani pavadīt katru dienu, redz mani reti. Savu jauniegūto varu vīrs izmanto regulāri - tas tagad ir vēl viens instruments manis pazemošanai. Man tiek norādīts, ko drīkstu ar bērniem darīt un ko ne. Tieku sodīta, ja neaizvedu uz dārziņu, kad bērns ir saguris. Sods man tiek arī tad, ja uz pavēli nedodu runāt pa telefonu, kad bērni ciemojas pie manis. Nedrīkstu būt pie stūres, veikalā vai dušā. Būs sods. Nedrīkstu negribēt ar viņu runāt pa telefonu - tad arī būs sods. Iepriekš pierādītie vardarbības fakti un liegums netuvoties ir paslaucīts zem tepiķa.

Šobrīd no manis tiek piedzīti pat uzturlīdzekļi, neskatoties uz to, ka līdz tiesas spriedumam teju 24 stundas diennaktī esmu rūpējusies par bērniem. Man ir atņemta mašīna, bet bērnus pēc atļautajām stundām jānogādā laukos. Mūsu spēki vairs nav samērojami, tas ir absurds. Man ir jāizdzīvo un jāspēj aizstāvēties, kā arī strādāt un nevainojami rūpēties par bērniem šādos apstākļos. Varbūt varat kāds pateikt, kas ir tā instance, kurā es varēju vērsties savā situācijā un būtu patiesi sadzirdēta, aizsargāta?

Es turpināšu cīnīties, kaut arī esmu fiziski, mentāli un emocionāli novārdzināta. Tas, protams, rada maznozīmīgas kļūdas, kas vienmēr, vienmēr tiek vērstas pret mani. Kā jau teicu - es esmu karā. Tomēr ticu, ka esmu ceļā uz savu brīvību.

Novērtē šo rakstu: