Patiesā šķiru cīņa 21. gadsimtā: budžeta pildītāji pret birokrātiju
Artūrs Leitlands, partijas Pašcieņa priekšsēdētāja vietnieks14.02.2024.
Komentāri (43)
Iesaki rakstu: 
Kā šodienas vidusskolas absolventam iekļūt un izdzīvot darba tirgū? Kā to vispār izprast? Skaidru atbildi līdz šim nav sniegusi ne valdība, ne šķietami ieinteresēti ekonomisti, ne turīgu mecenātu apgādātās nevalstiskās organizācijas, kuru pirmrindniekiem un kvēlākajiem oratoriem tajā pašā laikā vienmēr ir viedoklis par tēmām, kuras nevienu tā īsti nemaz neinteresē.
Cilvēkam sadzīvē primārais ir budžets, ģimene, labklājība un, vienkārši izsakoties, ledusskapis, nevis abstraktas un nepraktiskas idejas un tēmas. Senajam teicienam “nevaru atrast (atbilstoši atalgotu) darbu, jo man nav pieredzes – man nav pieredzes, jo nevaru atrast darbu” ir skumji reālas un satrūdējušas saknes.
Pirmām kārtām – acīmredzamais, jeb kur mēs reiz iebraucām grāvī. Ar mērenām reformām, piedāvājot "kursus" un "kvalifikācijas celšanu", un, piemēram, NVA ieviestām “simtlatniekiem” pielīdzināmām "junioru darba atbalsta programmām" grāvis kļūst vēl dziļāks. Kursi un kvalifikācijas celšanai paredzētās stundas, kuras normāls cilvēks vienkārši atsēž, urbinot degunu, ir nesakarīgas valsts budžeta tērēšanas paraugs. Tajos neapgūst praktiskas iemaņas.
Praktiskas iemaņas "apgūst" tikai praksē - strādājot un gūstot pieredzi. No kursiem iegūst tikai kursu pasniedzēji, kuri tiek neslikti atalgoti par nekam nederīgu demagoģiju. Turklāt nevar pacelt kvalifikāciju cilvēkam, kuram sākotnējā kvalifikācija un pieredze nemaz nav. Savukārt "simtlatniekiem" pielīdzināmie papīru stumdītāju radītie "projekti jauniešiem" nekad labprātīgi nebūs neviena jaunieša pirmā darba vieta. Ja kāds ar mietu trieks savu atvasi Prada legingos lasīt tukšās alenes – pazemosi, iedzīsi kompleksos un pieradināsi pie sevis nicināšanas. Izpratne par darba tirgu, izglītības lomu, sociālo statusu un atalgojuma apjomu tiek aplami mācīta kopš sākumskolas.
Tuvāk realitātei – nav absolūti nekāda atbalsta mehānisma inovatīviem, uz materiālu pienesumu vērstiem uzņēmējiem, ja vien barības vads nav pieslēgts turīgu vecāku makam vai nepastāv teju asinsradniecība ar pašreizējo valsts aparātu. Ar gripu neattaisnoties, jo būtībā kopš "liktenīgā gada" sarkanā marta absolūti nekas nav mainījies.
Ja neskaita izputējušās nozares gripas uzliesmojuma laikā gan pirms, gan pēc šī noziedzīgā sociālekonomiskā eksperimenta, vienīgais mehānisms, kas jebkad ir veicinājis uzņēmējdarbības mobilitāti, ir atbaidošā nodokļu politika, kas radīja stihisku visa mēroga komersantu pārvākšanos uz valstīm, kurās savā jomā darboties ir rentablāk – tā, lai pēc nodokļu nomaksas uz rokas paliktu vairāk kā telpu īrei.
Joprojām, protams, pastāv nesabalansēta svešvalodu zināšanu nepieciešamība darba vietās, bet ar katru gadu šī problēma kļūst aizvien mazāk aktuāla, jo, atšifrējot reiz pabijušā prezidenta Levita teikto, ar katru gadu aizvien mazāk cilvēku sagaida Ziemassvētkus un, lai arī Latvija demogrāfiski noveco, jaunā paaudze visā visumā, ja atmet liekus principus, viens otru saprot: latvietis – vismaz 2, krievs vismaz 2 – 3 valodas.
Arī izglītības sistēma, nepietiekami pievēršoties profesionālās vidējās izglītības tendencēm un lieki konservējot augstākās izglītības prestižu un kontinuitāti, ir atbildīga par pieaugušu cilvēku pielīdzināšanu mūžīgajiem skolēniem un no reālās dzīves atrautiem zinātniekiem. Jauna un spējīga cilvēka problēma nereti ir iespēja sevi atbilstoši realizēt darba tirgū, kamēr par to atbildīgais Brežņeva klases biedrs pilnīgi izšķērdīgi līdz paša izvadīšanai turpina saņemt nepelnīti augstu atalgojumu par saviem nekam nederīgajiem tituliem un priekšrakstiem.
Tiek uzturēts mākslīgs konflikts starp darba ņēmējiem un darba devējiem ar valdības partiju un pakļauto vai pielīdzināmo satelītpartiju un nevalstisko organizāciju alkatīgajām ķetnām, ignorējot pašas valsts pārvaldes parazītisko raksturu.
Vispār jau risinājums ir visnotaļ vienkāršs un ietilpst pat dažos teikumos, kuros īsi un saprotami būtu jāaprunā, jāizskaidro un jālabo darba devējiem nelabvēlīgo normatīvo regulējumu. Nu nav tā, ka darba ņēmējs spētu pastāvēt bez devējam labvēlīga normatīvā regulējuma. Tā ir utopija, filozofēšana un pilnīgs bezsakars. Abi sniedz materiālu pienesumu. Bet par abiem lemj no reālās dzīves attālinātais birokrāts.
Nekas nevar mainīties un nemainīsies, kamēr darba devējs darba ņēmēju nesāks uzlūkot kā potenciālo ieguvumu, nevis vienu no Juriem, Ivaniem un Annām, kuri pieteicās uz kaut kādu vakanci, kuras pašizmaksa ir kaut kāda summa. Un ar pašreizējo regulējumu tas nav iespējams.
Nodokļu slogs atbaida uzņēmējus (piemēram, joprojām neesmu saņēmis atbildi - kādēļ uzņēmējam vispār būtu jāmaksā VSAOI), tātad uzņēmēju paliek mazāk, tātad darba vietu ir mazāk, tātad darba ņēmēji ar nagiem zobiem, ragiem un visiem saviem LU SZF plakātiem karos par to pašu darba vietu, kurā. visticamāk. labāk derētu cits kandidāts ar zemāku teorētiskās izglītības līmeni, kurš 4,5 gadus nesimulēja Šopenhaueru, bet tā vietā no 6 g.v. sāka apgūt praktiskas iemaņas ar šādu vai tādu tehniku.
Un tātad būtu pēdējais laiks saprast, ka tikai un vienīgi regulējums, kas darba devēju Latvijā pašu nostāda pamuļķa pozīcijā, ir radījis situāciju, kurā neapmierināts ir gan darba ņēmējs, gan devējs, bet tikmēr visu aizmirstais un nepieminētais birokrāts savas 3 - 8 stundu garās darba dienas (pēc pašsajūtas) laikā attālināti sastādīs 3. komentāru sējumu attiecīgā regulējuma 536. panta 72. punkta 31. apakšpunkta 12. labojumam.
Valsts pārvalde un tās lobijs savā bezkaunībā ir kļuvuši par parazītisku svešķermeni un absolūtu uzurpatoru, kas apspiež visus, kuri pilda valsts maku. Šie mūsdienu nomenklatūristi. kuri pārdala citu nopelnīto, sēj naidu starp budžeta pildītājiem un uztur lieku un nepamatoti sarežģītu normatīvu ilūziju, ir ekonomikas bendes, nodokļu maksātāju apspiedēji un audzējs valsts ķermenī.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
