Pateikt, ka šī būs katastrofāla valdība, var tikai kāds, kuram galvā ir atdzisusi putra, un arī okupācijas varas kolaborants Kūtris būs lielisks Saeimas priekšsēdētājs

Sēde turpinājās līdz plkst. 17.12. Pieļauju, kaut kur pa to starpu gudrajām galvām bija iespēja iet uzpīpēt un paēst pusdienas. Tāpat pieļauju, atsevišķi deputāti uzpīpēt vai kafiju uzdzert arī gāja ārpus brīvajiem periodiem, jo kā vienmēr demagoģija debatēs par jauno valdību brīžiem sita ļoti augstus viļņus.

Debates uzsāka pati Siliņas kundze. Viņai bija dota stunda laika, bet topošā premjere izmantoja tikai deviņas minūtes un piecas sekundes. Sekoja sērija uzrunu no deputātiem, kuri pārstāvēja savu frakciju.

Vispirms runāja Raivis Dzintars no Nacionālās apvienības (06:37). Sekoja Edgars Tavars no Apvienotā saraksta (10:58), tad Aleksejs Rosļikovs no Stabilitātei! (08:22) un tad Ainārs Šlesers no partijas Latvija pirmajā vietā (20:08 – Šlesera kungam nu dikti, dikti patīk klausīties pašam savā balsī).

Sekoja uzruna no trim ierindas deputātiem no Apvienotā saraksta, tajā skaitā no aizejošā Saeimas spīkera Edvarda Smiltēna. Kā nākamais ar frakcijas viedokli nāca deputāts un topošais ekonomikas ministrs Viktors Valainis no ZZS (14:03). Partijas Progresīvie viedokli savukārt pārstāvēja Andris Šuvajevs (08:46).

Starp Valaiņa kungu un Šuvajeva kungu iespraucās Edmunds Jurēvics no Jaunās Vienotības (04:21). Pēc Šuvajeva kunga bija 27 uzrunas par jauno valdību, tajā skaitā divreiz savus kolēģus ar savu viedumu un šarmu nolēma aplaimot kādreizējais un īslaicīgais premjerministrs Vilis Krištopans.

Runātāju sarakstā bija deviņi Apvienotā saraksta pārstāvji, septiņi deputāti no Nacionālās apvienības, seši no Latvija Pirmajā vietā, divi no Progresīvajiem un viens no partijas Stabilitātei!.

No Jaunās Vienotības un zaļajiem zemniekiem tālākas piedalīšanās debatēs nebija. Galējais balsojums par jauno Ministru kabinetu bija 53 par (koalīcijas partijas JV, ZZS un Progresīvie plus vēl deputāts Oļegs Burovs, kurš pērn ievēlēts no partijas LPV saraksta, bet kurš šogad jūnijā nolēma kļūt par pie frakcijām nepiederošu deputātu), 39 pret (NA, AS, LPV un S! deputāti).

Pirms apspriest valdību kā tādu, pāris vārdu par to, kā sabiedrība uz šo lietu ir reaģējusi. Vienā vārdā sakot – nejauki.

Trīs vakarus pēc kārtas manā raidījumā “Vēlais ar Streipu” sadaļā “Diskusija X” (kādreiz tā bija Tvitersāga, bet tad Tviteri pārņēma ekscentriskais miljardieris Masks) bija liela ņerkstēšana un bāršanās:

“Katastrofāla „valdība” top. Tās dinamiskais izrāviens būs – uz leju.”

“Kopējā sajūta ir tāda, ka būsim vēl lielākā dimbā.”

“Latvija šobrīd stāv bezdibeņa malā, bet jaunā valdība spers soli uz priekšu.”

“Jaunās valdības sastāvs ne tikai mudina steigšus sakravāt 72 stundu somu, pieteikties ieroča nēsāšanas atļaujai un iepirkt krājumam pāris dīzeļauto ar pilnām degvielas tvertnēm, bet arī atdot atpakaļ Dailes teātra, Nacionālās operas un nākamo Dziesmu svētku abonementa biļetes.”

“Pirms dažiem gadiem bija vīzija par LV virzību uz Ziemeļvalstīm, bet tagad faktiskais rezultāts ir tuvāk Balkānu valstīm.”

Uzsveru, visas šīs replikas nāca laikā, kad jaunā valdība vēl pat nebija apstiprinājusi, kur nu vēl sākusi savu darbu. Te ir tas pats kā tie darba ļaudis, kuri nākamajā dienā pēc Saeimas vēlēšanām sāk vākt parakstus par nupat ievēlētās Saeimas atlaišanu. Tikpat muļķīgi.

“Diskusijā X” bija arī šāda replika:

“Tā ir, ja valdību uzdod taisīt tiem pašiem, kuru valdība ir kritusi. Kur tas vispār ir redzēts?!”

Nu, ja godīgi, šeit pat mūsu daiļajā dievzemītē tas redzēts, un ne reizi vien. 1994. gada 15. septembrī krita Valda Birkava (Latvijas ceļš) valdība, un viņa vietā stājās Māris Gailis (arīdzan Latvijas ceļš).

2007.g. 20. decembrī krita otra no divām Aigara Kalvīša vadītajām koalīcijām (Tautas partija). Viņa vietā stājās Ivars Godmanis no partijas LPP/LC, kurš Kalvīša valdībā bija iekšlietu ministrs.

2008.g. 22. janvārī no amata demisionēja Valdis Dombrovskis (Vienotība), un viņa vietā stājās Laimdota Straujuma (arīdzan Vienotība).

Ja kas, pēdējā valdība pirms 13. Saeimas vēlēšanām bija Māra Kučinska vadītā valdība (ZZS), un pēc vēlēšanām jauno valdību veidoja koalīcijas partneri no Vienotības, tiesa – nevis Saeimas deputāts, bet gan Eiropas parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš. Arī tur iepriekšējās valdības dalībniece pārņēma vadošo lomu jaunajā.

Pirmās brīvvalsts laikā bija trīs valdības pēc kārtas, kuras vadīja Latviešu zemnieku savienības pārstāvji (Hugo Celmiņš, Kārlis Ulmanis un Arturs Alberings). Mazliet vēlāk bija divas valdības ar tās pašas partijas pārstāvjiem (vēlreiz Celmiņš un tad vēlreiz Ulmanis).

Vecajā Tviterī mēdza un portālā X joprojām mēdz būt ļaudis, kuri gvelž tukšu un līdz ar to apliecina, ka izglītība kaut kā viņus ir pievīlusi.

Viens iemesls, kāpēc ļaudis ir iebilduši (vai vismaz izlikušies iebilstam) pret jauno valdību, ir ZZS. Ir tiesa, ka šai partijai joprojām ir sadarbības līgums ar partiju Ventspilij un Latvijai, un Ventspilij un Latvijai boss, protams, ir pirmajā instancē notiesātais noziedznieks Lembergs.

Pēc 13. Saeimas vēlēšanām “zaļie zemnieki” šī konkrētā iemesla dēļ skaitījās spitālīgi. Neviens cits ar tiem kamanās kāpt negribēja, un ZZS visus četrus gadus pavadīja opozīcijā.

Kā esmu rakstījis citreiz un atkārtoti, nekādi nevaru saprast “zaļo zemnieku” fetišu attiecībā uz šo cilvēku. Pat pēc notiesāšanas, pat pēc ļoti smagām pret Ventspils bosu uzliktām sankcijām par korupciju – pat pēc visa tā pēc 14. Saeimas vēlēšanām ZZS mēbele Augusts Brigmanis spēja tik blēt “bet viņš ir tik populārs, tik populārs”.

Evikas Siliņas valdībā ZZS uzticēti trīs amati – klimata un enerģētikas ministrs būs Kaspars Melnis, labklājības ministra darbu kūrēs Uldis Augulis, bet Zemkopības ministrijā saimniekos Armands Krauze.

Tas, pirmkārt, nozīmē, ka “zaļie zemnieki” tiek turēti pa gabalu no tā dēvētajām spēka ministrijām, kā arī no ļoti naudīgās Satiksmes ministrijas, par kuru Lembim nudien varētu būt konkrēta interese.

Otrkārt, pieļauju, ka Evika Siliņa neklīrējās tad, kad viņa pateica, ja viņa manīs nepieņemamu ietekmi no Puzes ķeizara, tad viņa nekavējoties prasīs ietekmētā valdības ministrija demisiju.

Manā uztverē pietiek ar šo kadru ņemties. Noziegumos notiesāts un Magņitska sarakstā iekļauts. Manā uztverē “zaļajiem zemniekiem” par savu Stokholmas sindromam līdzīgo laizīšanos ap viņu būtu dziļi, dziļi jākaunas.

Kādu brīdi kultūras pasaulē bija liela brēkšana tad, kad izskanēja doma, ka par kultūras ministru varētu kļūt kādreizējais Satversmes tiesas tiesnesis un priekšsēdētājs Gunārs Kūtris. Pats Kūtra kungs ātri vien sevi izņēma no procesa laukā.

Tā vietā premjere Siliņa piemeklēja Agnesi Loginu no Progresīvajiem. Viņai ir bakalaura grāds humanitārajās zinātnēs un maģistra grāds mākslās, attiecīgi no Amsterdamas universitātes un Latvijas Universitātes. Agnese ir lektore Latvijas Kultūras akadēmijā un kādreiz ir bijusi Rīgas Kino muzeja vadītāja.

Vismaz uz papīra šķiet, ka šī būs dāma, kura Kultūras ministrijā jau no paša sākuma pazīs drēbi.

Tāpat prieku man rada fakts, ka veselības ministrs jaunajā valdībā būs Hosams Abu Meri. Viņš ir gastroenterologs un vienkārši ļoti sirsnīgs un jauks cilvēks. Veselības ministrija allaž Latvijā bijusi pabērna lomā. Ir bijuši ministri no medicīnas pasaules un ministri no ārpus tās. Aizejošajā valdībā veselības ministre bija kādreizējā un ilggadīgā Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone. Tas nav amats ar acīmredzamu saiti ar veselības aprūpi. Turēšu īkšķi, ka Hosamam viss izdosies labi.

Zinu, ka jaunās valdības vadītāja ir teikusi, ka viņa cer tikt galā ar diviem jautājumiem, kādi Latvijā ir radījuši nudien stulbu un nevajadzīgu jezgu.

Pirmkārt, Stambulas konvencija. Eiropas padomes konvencija, kura stājās spēkā 2014. gadā pēc tam, kad to bija ratificējis vajadzīgais dalībvalstu skaits. Laikā kopš tam konvenciju parakstījušas 45 valstis, arī mūsējā, un ratificējušas 37 (mūsējā nav to starpā).

Stambulas konvencija allaž ir bijusi par sievietes aizsargāšanu pret vardarbību. Demagogi un populisti no īkšķa ir izzīduši to, kas pagājušajā nedēļā bija rakstīts Manabalss.lv petīcijā aicinot konvenciju neratificēt:

“Latvija, nepievienojoties Stambulas konvencijai, izvairītos no nelabvēlīgām izmaiņām sabiedrības apziņā, saglabājot Satversmē paredzētās vērtības, un pasargātu sabiedrību no Stambulas konvencijā paredzēto sociāli konstruēto dzimumu formu uzspiešanas.”

Nav taisnība. Stambulas konvencijā nekā tamlīdzīga nav, kur nu vēl “uzspiesta”. Jā, tajā ir diskusija par dzimuma lomām kā tādām, un tajā ir paredzēta aizsardzība transpersonām, bet tikai attiecībā uz vardarbību pret tām kā pret sievietēm.

Histērijai te nav nekādas nozīmes. Bet vienalga, par Manabalss.lv pieteikuma pieņemšanu pagājušajā nedēļā nobalsoja 61 deputāts, tajā skaitā visi klātesošie Zaļo un zemnieku savienības pārstāvji. Pret bija 26 no Jaunās Vienotības un Progresīvajiem. Astoņi JV deputāti sazin kāpēc atturējās.

ZZS ir vieta jaunajā koalīcijā.

Līdzīgi muļķīga un nevajadzīga histērija ir bijusi ap jautājumu par viendzimuma pāru tiesībām. Pēdējā reize, kad Saeima par tām balsoja, bija pērn 15. decembrī, kad 14. Saeimas priekšā bija jautājums, vai tālāk izskatīt Civilo savienību likumu, kurš divos lasījumos tapa apstiprināts iepriekšējā parlamenta sasaukumā, bet līdz galīgajam lasījumam 13. Saeima netika.

Par jautājuma tālāku skatīšanu nobalsoja 33 deputāti no JV un Progresīvajiem. Pret bija 55, arī šajā gadījumā šo pamata cilvēka tiesību jautājumu noraidot visiem klātesošajiem ZZS deputātiem.

Ir skaidrs, ka Krišjāņa Kariņa valdība jautājumu atjaunot nevarēja, jo koalīcijā bija institucionāli homofobiskā un aizspriedumu pārņemtā Nacionālā apvienība, kā arī Apvienotais saraksts, par kuru ir ļoti grūti spriest, kas tas tāds ir.

No dažādiem gabaliem kopā sastiķēts, tajā skaitā ar vairākiem smagsvariem, kuri kādreiz bija “zaļo zemnieku” kadri un valdības ministri. Man personīgi šķiet, it īpaši, ja saraksts tagad nonāks opozīcijā, tas būs vienam Saeimas sasaukumam derīgs un 2026. gadā 15. Saeimas vēlēšanās tas diez vai tiks pāri pieciem procentiem.

Pagājušajā piegājienā tas neizdevās Konservatīvajiem un apvienībai Attīstībai/Par. Abos gadījumos tās bija 13. Saeimā pirmoreiz ievēlētas partijas. Pieļauju, ar AS būs tāpat.

Nezinu, vai sarunās par jaunas valdības veidošanu Jaunā Vienotība un Progresīvie pārliecināja Zaļo un zemnieku savienību mainīt savu viedokli un balsot par LGBT kopienas tiesībām.

Taču viens te ir pavisam skaidrs. Šis nav jautājums, kurš ir tikai un vienīgi atkarīgs no politikāņiem Jēkaba ielā.

Kopš Satversmes tiesas obligātā sprieduma, kurā bija obligāti noteikts, ka Saeimai obligāti ir jāpieņem likums, kurās obligāti atzītas viendzimuma pāru tiesības, komentāra rakstīšanas dienā bija pagājuši divi gadi, 10 mēneši un piecas dienas.

Kopš Eiropas Cilvēka tiesību tiesas sprieduma, kurā pateikts tas pats, pagājuši divi gadi, divi mēneši un četras dienas. Abos gadījumos runa nav par rekomendācijām, runa nav par ieteikumiem vai mājieniem. Runa ir par obligātiem spriedumiem.

Ignorēt konstitucionālas tiesas spriedumu nav tiesiskas valsts cienīgi. Histērija, kādu ap šo jautājumu ir cēluši atsevišķi politikāņi un atsevišķas partijas, ir vienkārši idiotiska, jo pasaulē ir pietiekami daudz valstu, kurās viendzimuma pāru tiesības, tajā skaitā laulāties, ir bijušas jau sen, un vienu par to varu garantēt bez jebkādām šaubām: nevienam gabals tāpēc nav nokritis. Nezinu, ko par to patlaban domā “zaļie zemnieki.” Bet ceru, ka arī viņi saprot, ka cilvēka tiesības nav kaut kas tāds, kas pienākas tikai dažiem, bet citiem ne.

Jaunās valdības izveidošana nozīmēs pārmaiņas Saeimā. Cik saprotu, par Saeimas 13. priekšsēdētāju kopš 1. Saeimas ievēlēšanas 1923. gadā, un 11. spīkeri kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas kļūs komentārā jau minētais Gunārs Kūtris.

Kā Satversmes tiesas priekšsēdētājam viņam bija jādara līdzīgs darbs. Nešaubos, ka Kūtra kungs būs labs Saeimas priekšsēdētājs.

Ministri no divām partijām, kuras bija aizejošajā koalīcijā, bet jaunajā nav, atgriezīsies Saeimā, un tas nozīmēs “mīksto mandātu” zaudējumu attiecīgajiem deputātiem. Deputāti no ZZS un Progresīvajiem savukārt dosies uz Ministru kabinetu, un viņu vietā stāsies nākamie no attiecīgajiem sarakstiem, arīdzan ar “mīkstajiem mandātiem.”

Neesmu no tiem, kurš allaž visu grib redzēt tumšās krāsās. Turēšu īkšķus par Evikas Siliņas valdību, tajā skaitā paturot prātā faktu, ka šī ir tikai otrā reize mūsu valsts vēsturē, kad par valdības vadītāju ir kļuvusi sieviete.

Novērtē šo rakstu: