Iesaki rakstu: 
Jaunais konkurss (sarunu procedūra) Inčukalna piesārņotās teritorijas sakopšanai ir pavisam atklāta, pat demonstratīva valsts iestādes "spēle uz vieniem vārtiem". Viens brālis – zvērināts advokāts Gints Vilgerts – konsultē Valsts vides dienestu (VVD), kā tam organizēt iepirkumu un ko rakstīt nosacījumos. Otrs, Jānis Vilgerts, pretendē uz šo iepirkumu.
Jānis Vilgerts kopā ar tēvu vada AS "BAO" – bīstamo atkritumu utilizācijas uzņēmumu, ir tā īpašnieks. "BAO" kopā ar līdzīga profila uzņēmumu SIA "Eko osta" veido vienu no konkursa pretendentiem – pilnsabiedrību "Inčukalns Eko", kas tādejādi šķiet vienkārši nolemta uzvarai.
Turklāt Jānis Vilgerts vides politikas administrēšanā ir caurcaurēm savējais, jo pats no 2002. līdz 2006. gadam bija Raimonda Vējoņa vadītās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (vēlāk Vides ministrijas) parlamentārais sekretārs. Šīs amats viņu sasaistīja ar AS "BAO", kurā politiķis sākotnēji pārstāvēja valstij piederošās akcijas un ieņēma valdes priekšsēdētāja posteni.
Agrāk bijis uzticīgs «Jaunajam laikam» (partijas pastāvēšanas laikā ziedojis tai vairāk nekā 70 tūkstošus eiro), taču Vilgertam esot draudzīgas attiecības ar Nacionālās apvienības – tagadējās VARAM "saimnieces" – politiķiem.
Protams, tas būtu efektīgi, ja brālis Gints kopā ar VVD saorganizētu «kurvīti» brālim Jānim (un tēvam), publiski pierādot nelokāmu konsekvenci. Tā gan notiek tikai filmās, turklāt ne pārāk labās. Radu asins nav ūdens, vai ne?
Tāpēc es nevaru saprast: uz ko cer otrs pretendents, AS "A.C.B."? Diez vai tā dalība konkursā ir formāla – tikai izpalīdzēt VVD, radot konkurences ilūziju.
Vai tiešām ceļu un tiltu būvē specializēta uzņēmuma vadība palaida gar ausīm eksministra Romāna Naudiņa un dažu valsts piebarotu "zaļo" aktīvistu gluži kā caur koppapīru pausto viedokli? Uzticēt gudrona dīķu sanāciju būvfirmai bijusi kļūda, ko VVD vairs nedrīkst atkārtot – tā esot jāuztic tikai vides sakopšanas profesionāļiem.
Vai tiešām ceļinieki ir pārliecināti, ka šis lozungs tika sludināts vien tāpēc, lai sabiedrībai demagoģiskā vienkāršībā izskaidrotu VVD lauzto līgumu ar "Skonto Būvi", un tagad ir atmests viņiem par labu?
(Nekādas pretenzijas par SB paveikto darbu kvalitāti gan nav apskaņotas, pat neraugoties uz tās konfliktu ar apakšuzņēmēju. Būvfirma, uzstājot uz papildu samaksu, paveica klasisko Olivera Tvista «noziegumu»: viņš bāreņu patversmē atļāvās naivi painteresēties par iespēju dabūt ēdiena papildu porciju, ar to iedzenot svētās dusmās cienījamo iestādes personālu. Protams, līguma laušana bija neizbēgama, kad SB palika bez politiskās aizmugures.)
Laikraksts «Diena» nesen gudronkonkursa dīvainības aizplīvuroti saistīja ar iespējamu politisko korupciju, pieļaujot, ka no devīgajiem advokātu honorāriem nozares politiskajiem pārraugiem tiek "komisija".
Taču ir cits būtisks, bet banāls cēlonis, kāpēc VVD un VARAM tik ļoti vajag profesionālu sanācijas darbu veicēju, kas vienlaikus arī ir "elastīgs" un saprot no pusvārda, ko īsti klients vēlas.
VVD vēlas dzelžainu iekļaušanos finansējumā. Šo primāro mērķi, iespējams, darbu veicējam vajadzēs panākt uz sanācijas kvalitātes rēķina un/vai atsakoties no gudrona galīgas utilizācijas (sadedzināšanas īpaši pielāgotā krāsnī) kā pārāk dārgas «greznības».
SB, ko VVD padzina no Inčukalna, kategoriski apgalvo, ka par projektam atvēlēto finansējumu nav iespējams sanāciju veikt pilnībā, jo īpaši – savākto piesārņojumu pilnībā sadedzinot. Gudrona apjomi tur esot būt krietni lielāki par aprēķinātajiem.
Privātuzņēmums, kurš sadūšojies tiesāties ar Latvijas valsti Latvijas tiesā, šķiet, nevar atļauties tukši muldēt. Turklāt "BAO" un "Eko osta" jau ir pieredze strādāt Inčukalnā – domājams, abas firmas pietiekami skaidri zina, uz ko tās parakstās.
Riecienam, kas drīz var tikt "Inčukalnam Eko" rokās, būs cieta garoza – reputācijas riski. Tauta dzīvo pārliecībā, ka piesārņojuma likvidēšana tiks īstenota tikpat konsekventi kā līdz 2015. gadam. Taču jaunā iepirkuma prasības sanācijas veicējam vairs neuzstāj uz piesārņojuma galīgu iznīcināšanu. Cilvēki var sadusmoties, atklājot, ka sērskābais gudrons, piemēram, tiek vienkārši kaut kur "pagaidām" uzglabāts.
Tur tas vai nu gaidīs pakāpenisku sadedzināšanu Brocēnu cementa krāsnī – vai arī brīdi, kad publika par šiem krājumiem piemirsīs. Ļoti iespējams, ka līdzekļu ekonomijas vārdā par gudrona glabātuvi kļūs Zebrenes bīstamo atkritumu poligons (kur, kā gan tika ziņots pirms vairākiem gadiem, esot daudz brīvu platību – te pieminēts arī Jānis Vilgerts un "BAO"). VVD to publiski noliedz.
Raugoties no sabiedrības labuma skatupunkta, Inčukalna gudrona dīķu sanācija ir padarīta par pavisam tipisku "eiroprojektu". Tā īstenošanu darbina birokrātiska loģika, koncentrējoties tikai uz formāliem parametriem un «pareizi sakārtotiem» papīriem, nevis paliekošu rezultātu.
(Arī skandalozajā pasažieru vilcienu iepirkumā galvenais bija nevis atrisināt uzņēmuma vajadzību pēc jauna transporta vai rūpēties par cilvēku ērtībām. Tam vajadzēja sakārtot valdības partiju delikātās attiecībās ar Šveices mašīnbūves uzņēmumu – tas neizdevās, un tāpēc tika uzskatīts par politiski pareizu, ka "Pasažieru vilciens" turpina veikt pārvadājumus ar galīgi nodzītiem un rūsas saēstiem elektrovilcieniem.)
Tāpēc gluži veltīgi būtu spriest par to, kas šajos sanācijas darbos – ja tiem ir strikts atvēlēto līdzekļu apjoms – ir svarīgāk: attīrīt un sakopt piesārņoto teritoriju vai likvidēt bīstamos atkritumus? Jo galvenais ir pareizi iztērēt 25 miljonus eiro, lai no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saņemtu atpakaļ 70 procentus izlietotās naudas. Protams, sabiedrībai tiks uzrādīta sakopta, ar zālāju apsēta vai priedītēm apstādīta teritorija – cerot, ka mūs neinteresēs, kas un kur ticis "paslaucīts zem paklāja".
P.S. Tiem, kas piemirsuši/nezina: virsrakstā ir apspēlēts ulmaņlaiku lauksaimnieciskās politikas lozungs.
P.P.S. Ja šī tēma interesē, te ir mans agrāk tapis teksts (kā aizrādīja draugs Ģirts K., pārāk garš – esat brīdināti!).
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
