Parex bankas sarakste atklāj bankas slēpto ziņu apjomu

Sarakste ar banku pērn tika uzsākta pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka līdz šā gada maijam Parex būs jāpārdod aktīvi, lai savāktu 163 miljonus latu – pēdējo sindicētā kredīta daļu. Tad bankas valdes priekšsēdētājam Kristoferam Gviljamam (attēlā) tika nosūtīts „vienkārša interesenta” iesniegums – vēstules autors norādīja, ka gribot iegādāties atsevišķus no pārdodamajiem aktīviem, tāpēc vēloties no bankas saņemt precīzas ziņas par to, kad un kādi tieši aktīvi tiks piedāvāti iegādei, kā arī, kur un kā tiks publiskotas ziņas par šo aktīvu iegādes nosacījumiem.

Uz šo iesniegumu Gviljams sniedza atbildi, ka interesenti „no ielas” banku nemaz īpaši neinteresē, turklāt bankas mērķis vispār esot „nevis tās īpašumā esošo aktīvu steidzama pārdošana, bet gan to vērtības celšana, lai, stabilizējoties situācijai Latvijas ekonomikā un nekustamo īpašumu tirgus segmentos, realizētu šo aktīvu iespējami izdevīgu pārdošanu valsts ieguldījuma maksimālai atgūšanai”. Turklāt „šobrīd vairumā gadījumu tūlītēja objektu pārdošana nav uzskatāma par labāko iespējamo saimniecisko risinājumu, jo arī piesardzīgākās prognozes ļauj cerēt uz labākiem objektu pārdošanas nosacījumiem nākotnē”.

Gviljams arī paziņoja, ka, „ņemot vērā Parex bankas šā brīža darbības specifiku”, tirdzniecība ar bankas aktīviem brīvajā tirgū nemaz nenotiekot un kā potenciālos sadarbības partnerus Parex saskatot specializētos problemātisko aktīvu portfeļa pārvaldīšanas un realizācijas jomas investorus. Savukārt „citām ieinteresētajām pusēm” varot vienīgi piedāvāt veikt „aktīvu izvērtēšanu, lai identificētu jūsu iespējām un vēlmēm atbilstošos objektus”.

Kad kļuva skaidrs, ka banka atklātā tirgū nekādus aktīvus vispār netaisās pārdot un arī pārdodamo aktīvu cenas nenosaka pēc izsoles principiem, tā neļaujot valstij par aktīviem saņemt iespējami augstāko cenu, sekoja vēstule Parex bankas padomes priekšsēdētājam Maiklam Borkam, kuram jau tika uzdota vesela virkne jautājumu par Parex procedūrām bankas aktīvu pārdošanas organizēšanā.

Borkam tika pieprasīts sniegt skaidrojumus, vai Parex bankā ir izstrādāta un apstiprināta iekšējā kārtība, kādā tiks pārdoti bankas aktīvi ar mērķi ģenerēt naudas līdzekļus sindicēto aizdevumu atmaksai 2011. gada maijā, kādos bankas iekšējos tiesību aktos šī kārtība noteikta, kas tos apstiprinājis un kad, kā arī - vai bankas padome ir iepazinusies un apstiprinājusi šo kārtību. Tāpat tika pieprasīta iespēja iepazīties ar šiem Parex bankas iekšējiem tiesību aktiem, bet, ja ne, sniegt precīzas ziņas par šo bankas iekšējo aktu nosaukumiem, lietvedības numuriem, pieņēmušo institūciju un pieņemšanas laiku.

Tāpat Borkam tika pieprasīts paskaidrot, kā bankā tiek pieņemti izskatīšanai un izskatīti aktīvu pirktgribētāju pieteikumi, kā pirktgribētāji tiek iepazīstināti ar pārdošanai pieejamiem aktīviem, vai ir kādi kritēriji, pēc kuriem daži pirktgribētāji netiek pielaisti pie iepazīšanās ar aktīviem, un kā tiek noteikta aktīva pārdošanas cena? Visbeidzot, tika pieprasīts paskaidrot, kā tiek novērsti Parex bankas amatpersonu un darbinieku interešu konflikti un korupcijas risks aktīvu pārdošanas procesā.

Tomēr Parex bankas padomes priekšsēdētājs izvēlējās par labāku ne uz vienu no šiem jautājumiem vispār neatbildēt, tā vietā uzticot atbilžu sagatavošanu bankas valdes priekšsēdētājam Gviljamam. Savukārt tas puslīdz skaidru atbildi sniedza tikai uz vienu no uzdotajiem jautājumiem.

„Aktīvu iegādes interesentu pieteikumu izvērtēšana tiek veikta saskaņā ar apstiprinātajām Parex bankas procedūrām, attiecīgi vērtējot piedāvāto cenu, darījuma partnera reputāciju, finanšu līdzekļu pietiekamību, norādīto finanšu līdzekļu izcelsmes legalitāti, kā arī piedāvāto norēķinu kārtību un citus būtiskus faktorus. Piekļuve aktīvu padziļinātai izpētei tiek dota tiem pretendentiem, kas pilnībā atbilst visiem minētajiem kritērijiem,” – šāda bija Gviljama atbilde uz jautājumu par aktīvu pirktgribētāju iesniegumu izskatīšanu.

Savukārt ne uz vienu citu jautājumu atbilde netika sniegta, pieminot vienīgi nenosauktas „izveidotas koleģiālas institūcijas, kuru darbību reglamentē bankas iekšējie organizatoriskie dokumenti”, un „procedūras, kas atkarībā no aktīvu veida nosaka to atsavināšanas kārtību, proti, lēmumu pieņemšanas procesu, cenas noteikšanu, pretendentu izvēli, darījumu slēgšanu u.c.”. Netika nosauktas ne konkrētās bankas institūcijas, ne pat bankas iekšējo dokumentu pieņemšanas laiks.

Pat atbildi uz jautājumu, kā tiek novērsti Parex bankas amatpersonu un darbinieku interešu konflikti un korupcijas risks aktīvu pārdošanas procesā, Gviljams nesniedza, aizbildinoties ar to, ka „minētie dokumenti ir paredzēti lietošanai bankas ietvaros un satur ar Parex bankas saimniecisko darbību saistītus komercnoslēpumus, tādējādi banka nav tiesīga tos izsniegt trešajām personām. Jāuzsver, ka komercinformāciju saturošu dokumentu publiskošana var nodarīt būtisku kaitējumu Parex bankas darbībai, tādējādi apgrūtinot valsts līdzekļu atgūšanas procesu”.

Pēc tam Borkam tika nosūtīta vēl viena vēstule, vēl skaidrāk pieprasot sniegt ziņas, kad un kādas procedūras Parex bankā pēdējos divos gados apstiprinātas bankas aktīvu iegādes interesentu pieteikumu izvērtēšanai, kādas koleģiālas institūcijas, kuru darbību reglamentē bankas iekšējie organizatoriskie dokumenti, izveidotas Parex bankā, lai izslēgtu iespējamo interešu konfliktu un korupcijas risku nozīmīgu ar aktīvu atsavināšanu saistītu lēmumu pieņemšanā, kā arī – kad un kādas konkrētas procedūras Parex bankā atkarībā no aktīvu veida nosaka to atsavināšanas kārtību.

Taču Borks nevēlējās atbildēt arī ne uz vienu no šiem jautājumiem, savukārt Gviljams šoreiz rakstiski paziņoja, ka visa bankas publiskojamā informācija esot atrodama tās publiskajos pārskatos un bankas tiesības sniegt plašāku informāciju esot ierobežota.

„Vēršam jūsu uzmanību uz faktu, ka Kredītiestāžu likuma 64. pants paredz kriminālatbildību Bankas izpildinstitūciju locekļiem un darbiniekiem, kuri tīši vai netīši darījuši zināmas atklātībai vai izpauduši personām, kurām nav tiesību saņemt attiecīgo informāciju, ziņas par kredītiestādes klientiem un ar tiem slēgtajiem darījumiem,” – šādi skanēja Gviljama atbilde arī uz jautājumu, kādu Parex banka aktīvu veidu atsavināšana ir saskaņojama ar atbildīgajām valsts institūcijām, kā notiek šī procedūra un ar kādām valsts institūcijām šī atsavināšana tiek saskaņota.

Tikmēr otrdienas, 18. janvāra paziņojumā medijiem Parex banka un Gviljams pauž viedokli, ka „Lato Lapsa izmantojis bankas atvērtības politiku, nevis tikai pieprasot materiālu gatavošanai nepieciešamas ziņas, bet arī nepārtraukti tiranizējot atbildīgos darbiniekus ar daudz un grūti izprotamiem pieprasījumiem”. Turklāt „uz visiem jautājumiem” esot „gatavotas godprātīgas atbildes paredzētajā kārtībā”.

Bankas paziņojumā arī apgalvots, ka „Parex banka ir atvērta jebkuriem žurnālistu jautājumiem” un „izņēmumi ir tikai Kredītiestāžu likumā noteiktie gadījumi, kad informācija, aizstāvot un respektējot klientu intereses, ir konfidenciāla”. Paziņojumā nav minēts tas, vai banka par konfidenciālu Kredītiestāžu likuma izpratnē uzskata pat jautājumu, kādos gadījumos tā saskaņo ar valsti aktīvu pārdošanu un kā tā cīnās pret korupcijas riskiem bankas iekšienē.

Novērtē šo rakstu: