Par Veselības ministrijas jaunradīto Ārstniecības likumu

Neticami, bet atradās daži ārsti, kas lasa Veselības ministrijas mājas lapu, un viņi ziņu par jaunu likumprojektu nodeva Ārstu biedrībai, Ģimenes Ārstu asociācijai, Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrībai. 23. oktobrī ministrija saņēma dažus pieklājīgus protestus ar mājienu, ka veselības ministram būtu laiks pāriet mierīgākā darbā uz Saeimu.

Kāpēc radās šis unikālais likumprojekts? Pirms divām nedēļām veselības ministrs Guntis Belēvičs nāca klajā ar vairākām idejām, no kurām nozīmīgākās bija:

• pacientiem, kas ārstējas pie privātārstiem, diagnostiku un ārstniecību (laboratorijas izmeklējumus, radioloģiskos izmeklējumus, manipulācijas) pilnā apjomā turpmāk nāksies maksāt pašiem;

• ģimenes ārstiem turpmāk būs kvotas laboratoriskiem izmeklējumiem un zālēm. Ja kāds pārtērēs – to bargi sodīs.

Latvijas Ģimenes ārstu asociācija centās skaidrot situāciju – lauku rajonos ģimenes ārsta praksē ir galvenokārt veci cilvēki, Rīgā un Pierīgā vidējais pacientu vecums ir ievērojami mazāks. Diemžēl vecākajai paaudzei vajag vairāk izmeklējumu un zāļu, medicīnā nav iespējams vidējais aritmētiskais. Argumentu bija pietiekami daudz, ģimenes ārsti ministra diktātam nepiekrita. Ministrs bija neapmierināts tik ļoti, ka teica bargus vārdus. Tik bargus, ka man nācās piemeklēt literāru analogu, un ar grūtībām es to atradu Jaroslava Hašeka grāmatas „Krietnā kareivja Šveika dēkas 1. pasaules karā” Annas Baugas tulkojumā:

„Šveiks skaidri dzirdēja leitnanta Duba griezīgo balsi:

– Vai jūs mani pazīstat?

– Bet es Jums saku, ka Jūs mani vēl nepazīstat!

– Jūs mani varbūt pazīstat no labās puses, bet es Jums saku, ka Jūs mani mācīsieties pazīt arī no sliktās puses!

– Jūs pie manis vēl dabūsiet raudāt, ēzeļi tādi!”

Tātad nepagāja lāga divas nedēļas, un Veselības ministrija radīja jaunu virslikuma – Ārstniecības likuma redakciju. Atslēgas vārds jaunajā likumprojektā ir “kontrole”. Ministrijas vārdā Veselības inspekcija kontrolēs, atņems tiesības ārstēt visiem, kas nepiekrīt vienam vai otram ministrijas verdiktam. Likumā nav nekā no nozares kopskata, nekā no piemērojamiem principiem. Nav anotācijas, kur būtu skaidrots, kāpēc vispār šādas tik sīki detalizētas normas nepieciešamas galvenajā nozares likumā.

Daži jaunieviesti likuma panti pilnībā atbilst nacistiskās Vācijas likumdošanas principiem 1939. gadā: piemēram, likumā paredzēts aizskart Satversmē noteiktās personas tiesības izvēlēties nodarbošanos – tikai tā var lasīt 7. panta 1. daļas 4. un 5. punktu. Veselības ministrija likumā ieraksta tēzi, ka persona nedrīkstēs nodarboties ar ārstniecību, ja Veselības inspekcija būs to divreiz gadā administratīvi sodījusi. Līdz šim šāda apjoma aizliegums bija iespējams vienīgi kā drošības līdzeklis kriminālprocesā vai ar notiesājošu spriedumu, ja piemērots papildsods – noteiktas nodarbošanās aizliegums. Līdz šim 95% administratīvo sodu ir par dokumentu kārtošanas kļūdām – piemēram, spirta norakstīšanu (birokrāti radījuši sistēmu, ka jānoraksta katri 5 ml no 50 ml spirta, ko atļauts uzglabāt doktorāt– ja pudelītē ir 35 ml, nevis 45 ml spirta, administratīvais sods garantēts).

75. pants veltīts Veselības inspekcijas kontrolei. Unikāla ir panta 2. daļa, ka Veselības inspekcijas lēmums izpildāms nekavējoši, pat tad, ja ir pārsūdzēts.

40. pantā Veselības ministrija cenšas medicīnu pārvērst par „pavārgrāmatu medicīnu”. Nekādas jaunas metodes, kas nav reģistrētas ministrijā (rinda uz tehnoloģiju reģistrēšanu šobrīd ir 7 gadi). Vairs nekādas fizikālās terapijas, nekādas homeopātijas, nekādas lāzerterapijas. Atbilstoši jaunajam likuma burtam un garam katrs ārstniecības iestādes vadītājs tiks bargi sodīts, ja iestādē ārstniecību veiks ārpus ierēdņu radītām un Ministru kabineta kārtībā apstiprinātām medicīniskām tehnoloģijām un ārstniecībā izmantojamiem algoritmiem, kā arī klīniskajām vadlīnijām vai ārstniecībā izmantojamo metožu un farmakovigilances un ārstēšanas efektivitātes novērtējumam. Likumā netieši ierakstīts: ministrija jums pateiks priekšā – ar kurām (kuras firmas ražotām, kuras vairumtirdzniecības sistēmas izplatītām) zālēm jums būs ārstēt.

Viss būtu labi, ja vien Latvijā vadlīnijas būtu uzrakstītas kaut 10% visu medicīnas situāciju un ja tās mainītos un attīstītos atbilstoši Eiropas uzstādījumiem – vismaz reizi gadā.

Jaunu Ārstniecības likumu vajag. Pašreizējais Ārstniecības likums ir novecojis, daudzkārt labots, tam nav struktūras un virzības. Kā izsmiekls skan likuma 2. pants, kas apgalvo, ka Ārstniecības likums regulē sabiedriskās attiecības: “Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju.”

Pašreizējais Ārstniecības likums apgalvo, ka par pacienta veselību atbildīgs ir valsts budžets, tajā reāli nav pieminēta profilakse, tas nenosaka medicīnas finansēšanas principus, kur nu vēl naudas izlietošanas principus. Neticami lielu likuma daļu aizņem psihisko slimību ārstēšanas jautājumi, kam būtu nepieciešams atsevišķs likums (tiesa, šajā jomā Veselības ministrija rīkojusies ar taustiņiem „copy–paste”).

Likuma normu sakārtošana neapšaubāmi būtu pamati, uz kuriem pārbūvēt mūsu nedaudz noplukušo veselības namu. Jaunu likumu rakstīšanai nebūtu jēgas, ja likuma radīšana neietu rokrokā ar reformām. Tiesa, par reformām katram no mums ir savs viedoklis, kas dziļi sakņojas katra personiskajā pieredzē. Katra reforma kādam ir apdraudējums, un vairākums allaž ir pret reformām pat tad, ja tās kopumā ir noderīgas. Tiesa, pēdējā gada laikā esam vērojuši reformas tikai un vienīgi farmācijas jomā, kas līdz šim tika uzskatīta par sakārtotāko nozares sadaļu.

Novērtē šo rakstu: