Par nacionālpatriotiskajiem cepumiem un to recepšu grāmatu
Pietiek lasītājs31.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad 2013. gada ziemā pašreizējais Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks publicēja fotogrāfiju ar cepumiņiem, kuru forma lika domāt par svastiku, pamanīju nelielu detaļu. Precīzāk, to, ka Jāņa fotogrāfijā līdzās Otrā pasaules kara daļas notikumu grafiskajam simbolam līdzīgiem priekšmetiem bija arī cita nacistiem raksturīga manta - krāsns.
Atceroties krāsni Jāņa bildē, nemitīgi sev uzdevu vienu un to pašu jautājumu – vai šī kompozīcijas detaļa bija nejaušība vai tomēr mājiens? Un tad pagājušajā nedēļā Jānis beidzot apmierināja manu ziņkāri ar saviem vārdiem par deviņdesmit pieciem procentiem, kas vismaz no pirmā acu uzmetiena izskatās pēc aicinājuma uz etnisko tīrīšanu.
Dabiski, ka ļoti nedaudziem cilvēkiem Jāņa vārdi šķita saprātīgi. Dabiski, ka ar Jāni, iespējams, kāda Iekšlietu ministrijas iestāde organizēs terapijas sesiju un, iespējams, pat izrakstīs viņam sodu uz veseliem 30 eiro. Dabiski, ka ne garīgi līdzsvarotu cilvēku, ne tiesībsargu viedokļi Jāni nekādi neietekmēs. Un dabiski, ka Jānis, it kā nekas nebūtu noticis, arī turpmāk uzvedīsies kā brāķēta Vladimira Žirinovska baltiešu parodija.
Tā kā turpmāko notikumu attīstība ir nežēlīgi garlaicīga, daudz par to runāt nav jēgas. Bet būtu ļoti interesanti paspekulēt par motīviem, kādi varēja būt aiz izrādes, kuru izpildīja Jāņa ne pārāk gaišā, bet noteikti ļoti karstā galva.
Pirmais variants ir politiskā tirgošanās. Šajā gadījumā uz Jāņa vietu partijā, Seimā vai kāda citā vietā, kur Jānim tika deleģēta kāda atbildība, parādījās pircējs. Šī pieprasījuma rezultātā Jānim tika lūgts brīvprātīgi organizēt savu diskreditāciju, kas būs iemesls viņa turpmākai aiziešanai no ietekmes grupas, kurā Jāņa vieta tika pārdota kādam citam.
Šī versija izklausās ticama, pirmkārt, ņemot vērā, ka Jānis 15 gados politikā nav guvis absolūti nekādus būtiskus sasniegumus un tā vietā 15 gadus ir bijis parasts politiskais funkcionārs, kuru mūsu valstī ir tūkstošiem. Starp citu, to apliecina arī viņa ļoti viduvējais un ļoti īsais politiskais CV.
Turklāt, īpaši pēdējā laikā vērojot, kādas funkcijas un pienākumus Jānis pilda politikā, šķiet, ka viņa galvenais uzdevums ir pareizā vietā un laikā pacelt vai nolaist roku.
Tāpat versija par tirgošanās izklausās ticama, ņemot vērā, ka līdz Saeimas vēlēšanām vēl ir diezgan daudz laika. Galu galā tik spēcīgus paziņojumus kā mājienus uz etniskām tīrīšanām vajadzēja izteikt nevis pusgadu pirms vēlēšanām, bet burtiski dienu pirms Nacionālās apvienības vēlētāju došanās uz iecirkņiem.
Bet Jānis politiskās retorikas bumbu nolemj nomest laikā, kad ar šādu rīcību politisko kapitālu nopelnīt iespējams nav, bet piespiest sevi ienīst tos cilvēkus, kuri par tevi pat nav dzirdējuši, ir ļoti vienkārši.
Otrais variants ir saistīts ar Latvijas politiķu neticamo intuīciju. Tas ir saistīts ar vēstnieka Riekstiņa intuīciju, kurš, lai Ziemassvētkos apsveiktu krievu bāreņus, aizsūtīja uz Maskavas bērnu namu alus darītāju. Tas ir saistīts ar deputāta Kaimiņa intuīciju, kurš ļoti neatlaidīgi un ļoti ilgi mēģināja panākt, lai no reliģisko pienākumu pildīšanas tiktu atlaists gandrīz viss Latvijas Pareizticīgās Baznīcas augstākais bīskapāts. Ar deputāta Kiršteina intuīciju, kurš Pārdaugavas pieminekļa apmeklētājiem ierosināja izveidot koncentrācijas nometni turpat parkā.
Otrs variants, protams, saistīts arī ar paša Jāņa dresētāju fenomenālo intuīciju. Šie cilvēki noteikti zina kaut ko tādu, ko mēs nezinām, un tieši tāpēc ar sava īpaši izpalīdzīgā protežē palīdzību turpina morāli terorizēt okupantus jeb padomju militāros pensionārus, kuri Latvijā nodzīvo mūža atlikumu.
Diemžēl ir arī trešais variants, kurš ir daudz vienkāršāks un banālāks nekā pirmie divi. Trešais variants neparedz nekādus noslēpumus un aizkulišu intrigas. Trešais variants nozīmē, ka daži mūsu Saeimas deputāti, no tribīnes uzrunājot sabiedrību, balstās uz idejām, kuras aprakstītas Frānsisa Galtona grāmatās.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
