Par Krievijas iebrukumu Ukrainā

Tiem, kuri vēl ir saglabājuši spēju domāt patstāvīgi, paskaidroju – ja Krievijas karaspēks tik tiešām iebruktu Ukrainā, tad par to būtu nevis viena, nožēlojama, veca un apšaubāmas  izcelsmes fotogrāfija, bet gan milzums daudzums svaigu foto un videouzņēmumu, un pati karadarbība dažu dienu laikā tiktu pārnesta uz Rietumukrainas reģioniem.

Tas tāpēc, ka Krievijas armija ir galvastiesu pārāka par tām bruņoto grupu atliekām, ko dēvē par Ukrainas armiju. Un, ja šāds iebrukums nebeigtos ātri (kas visticamāk tā būtu), tad tas iestrēgtu Rietumukrainā, kur tik tiešām nemīl krievus un Krieviju atšķirībā no Austrumukrainas un pat Vidusukrainas, kur iedzīvotāju attieksme ir diametrāli pretēja.

Bet varbūt Krievija rīkojas slepeni un iesūta tur savus karavīrus kā privātpersonas? Varbūt! Varbūt pilnībā tā, varbūt daļēji tā, bet varbūt savādāk! Bet tas kardināli maina lietas būtību, un tādu taktiku nevar nosaukt par Krievijas iebrukumu tādēļ, ka ir milzīga atšķirība starp atklātu iebrukumu un šādām slēptām aktivitātēm.

Kāda starpība? Tāda, ka netiek izmantotas esošas, atstrādātas formālas organizatoriskās struktūras. Karot neviens negrib. Gandrīz neviens, izņemot sadistus un idejiski augsti motivētus cilvēkus, kuri karo par savu ideālu. šādu cilvēku nav nemaz tik daudz. Tāpēc regulārā armijā, kura ir daudzskaitliska, ir stingra reglamentācija, disciplīna un sodi par pavēļu neizpildi. šo mehānismu uz pilnu jaudu var iedarbināt, tikai un vienīgi dodot formālu pavēli, kuru ir grūti noslēpt, jo uz tās pamata tiek dotas citas formālas pavēles, tiek veiktas dažādas darbības, tai skaitā armijas daļu pārvietošanās, kuras pretinieki fiksē un analizē.

Ja kaut kādu iemeslu dēļ nav vēlēšanās atklāti sākt karadarbību, tad tas rada nozīmīgus ierobežojumus, kas ievērojami samazina bruņoto spēku izmantošanas efektivitāti gan skaitliskā, gan bruņojuma ziņā. Piemēram, lai neformālā kārtā iesūtītu pretinieka teritorijā savus karavīrus, tad tādi vispirmām kārtām ir jāatlasa (jo atklātu pavēli dot nav iespējams), kas nav nemaz tik vienkārši gan tādēļ, ka ir maz gribētāju karot un pakļaut sevi nogalināšanas riskam, gan arī tādēļ, ka šādos gadījumos ļoti būtiska ir konkrētu karavīru uzticamība.

Ja ar neformālu pavēli tiek iesūtīts neuzticams karavīrs, viņš vienkārši var dezertēt un kļūt par pierādījumu šādām darbībām. Šī iemesla dēļ ir arī ierobežotas iespējas izmantot regulārās armijas diversantu grupas (var, bet mazskaitliski un salīdzinoši īslaicīgi).

Tātad kas patiesībā notiek Ukrainā? Tur notiek pilsoņu karš starp ukraiņu nacistiem (kuri, diskreditējot nacionālismu, sauc sevi par nacionālistiem), ko atbalsta Rietumi (ASV, Polija u.c. valstis), un Ukrainas antinacistiem (kas ir gan krievi, gan ukraiņi), ko līdzīgā kārtā atbalsta Krievija. Ukrainā pilnīgi atklāti strādā CIP darbinieki, ASV palīdz ukraiņu nacistiem ar operatīvo informāciju, konsultē tos, nacistu pusē karo ASV un Polijas privātas militārās kompānijas, kuras piegādā arī ieročus.  Tas ir fakts, un tā dēļ var teikt, ka ASV jau kopš februāra ir iebrukusi Ukrainā.

Savukārt no Krievijas uz Donbasu pilnīgi atklāti plūst brīvprātīgie, daudzi no kuriem ir bijušie vai pat esošie (atvaļinājumā) Krievijas armijas karavīri (kopsummā apmēram 3000), un privātā kārtā tiek piegādāti arī ieroči. Tāpat, protams, ir Krievijas mediju informatīvais atbalsts, atspoguļojot puslīdz patiesi notikumus Donbasā (atšķirībā no Rietumu informatīvā atbalsta nacistiem, kurš visvairāk izpaužas tieši melu izplatībā).

Tomēr, neskatoties uz ārējo ietekmi, galvenais konflikts tomēr ir starp ukraiņu nacistiem un tiem Ukrainas iedzīvotājiem, kuri kategoriski negrib dzīvot nacistiskā Ukrainā, un nacisti šai konfliktā ir agresori, jo ir atnākuši savā saprašanā „ukrainizēt” tos ukraiņus un krievus, kuriem ir pavisam citas vērtības un pavisam cita sapratne, kas ir ukrainis.

Un uzvedība nacistiem ir atbilstoša – viņi apzināti iznīcina infrastruktūras objektus, apšauda ar artilēriju dzīvojamās mājas un veic nežēlīgus kara noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Citiem vārdiem sakot, ukraiņu nacisti Austrumukrainā veic teroru pret tur dzīvojošajiem, viņi slepkavo, izvaro, piekauj, laupa un pazemo visus, kuri neatbilst viņu nacistiskajiem uzskatiem. Un tas rada noteiktu pretreakciju, kā rezultātā karot gribošo austrumukraiņu skaits strauji aug (Doņeckas zemessardzē ir vairāk nekā  80% vietējo brīvprātīgo).

Tas viss notiek jau kopš maija. Lai gan mediji visu laiku vaino Krieviju, lai gan visu laiku tiek melots par tur notiekošo, tomēr paziņojumi par to, ka Krievija ir tieši iebrukusi Ukrainā, netika izplatīti. Tagad tiek. Kāpēc? Tāpēc, ka Ukrainas armijas, neskatoties uz trijām visukrainas mobilizācijām, ir gandrīz pilnībā sagrauta, ir nogalināts neiedomājami liels skaits nacistu pusē karojošo, pazaudēta lielākā daļa kara tehnikas (iznīcināta vai atņemta), un Doņeckas zemessardze ir uzsākusi strauju pretuzbrukumu.

Gan no propagandiskā, gan atlikušo nacistiski orientēto stulbeņu mobilizēšanas viedokļa ir ļoti neizdevīgi atzīt, ka visu valsts armiju ir iznīcinājusi skaitliskā ziņā apmēram desmit reizes mazākā zemessardze ar daudzkārt sliktāku bruņojumu (un tas viss, neskatoties uz no Krievijas nākušo atbalstu). Atzīt to nozīmē atzīt, ka esošie Ukrainas pārvaldītāji nekam neder un ļoti īsā laikā ir noveduši valsti līdz pilnīgam sabrukumam, kas tā arī ir (paši ukraiņu nacisti atklāti gauduļo par visdažādākajām absurdām nejēdzībām valsts pārvaldē un kara vešanā).

Pavisam cita lieta ir paziņot, ka pie visa ir vainīga Krievija un ka īstenībā varonīgo Ukrainas armiju iznīcināja Krievija. Tas ir gan universāls attaisnojums jebkam muļķa nacistiski orientēto antikrievu acīs, kas ļauj piesegt jebkuru nelietību, neizdarību, neprofesionalitāti utt. , gan arī paši iedomības pārpilnie nacisti tad nejūtas tik maziņi un bezspēcīgi.

Var šādi melot, un var šiem meliem ticēt, tikai jāņem vērā, ka tam, kurš zaudē saikni ar realitāti, tā agri vai vēlu visnežēlīgākā kārtā atriebjas, tāpēc latviešiem būtu pēdējais laiks pārstāt akli ticēt amerikanizēto Latvijas mēdiju melīgajai propagandai.

Red. piebilde: šī ir tā reize, kad mēs tomēr uzskatām par nepieciešamu īpaši norādīt, ka no autora domām un uzskatiem patiešām norobežojamies - nu, par procentiem 80-90.

Novērtē šo rakstu: