Par kolektīvo stulbumu un nacionālismu

Daudz ir dzirdēts, ka nedrīkst padoties, ka ūdens pat akmenī rievu izskalo un zāle cauri asfaltam izlaužas. Bet šie un līdzīgie stāsti ir tikai daiļrunība. Mazs cinītis lielu vezumu gāž tikai tad, ja atrodas īstajā vietā un laikā. Ja neprecizitāte ir kaut par desmit laika vai attāluma vienībām, tad cinītis nekādi neietekmē vezuma gaitu.

Nu jau par tradīciju ir kļuvis svētku un atceres brīžos piesaukt labā nozīmē Helsinki 86 grupu un tās darbību PSRS laikā. Bet, ja viņu aktivitātes būtu piecus gadus iepriekš vai piecus vēlāk, tos vienkārši iesēdinātu cietumos. Par to piecus gadus pirms astoņdesmit astotā gandrīz neviens neuzzinātu, un piecus gadus pēc astoņdesmit astotā tas maz kam interesētu. Daži šo manis rakstīto skaidros un pamatos ar zvaigžņu stāvokli un citiem neizmērāmiem un nepierādāmiem faktoriem, bet būtību tas nemaina. Jāatzīst, ka tā ir.

Lai ko censtos panākt nacionālās organizācijas tas neizdodas lielākoties tāpēc, ka tie, kam par labu tas nāks un kuru labumam darītājs vai cīnītājs ziedojas, viņa veikto nenovērtēs un atraidīs.

Šeit atļaušos vienu anekdotisku atkāpi, kaut izteiktā doma ir nopietnu pārdomu vērta.

Sabiedriskā transportā iekāpj sieviete stipri gados jeb, kā mēs sadzīvē dažreiz sakām, – veca. Kāds jauneklis pieceļas un aicina sievieti apsēsties. Sieviete sašutumā kliedz: kas es tev, kāda vecene?

Līdzīgi ir ar to, ko dara dažādas nacionālās grupiņas un pat daža partija. Izrādās, ka tiem, kuru labā minētie darbojas, tas ir lieks un traucējošs. Viņiem daudz svarīgāk ir, kā nospēlēja Rīgas Dinamo, ar ko beidzās seriāls un galu galā kāds rīt būs laiks un kāda laika prognoze. Pirmā vai otrā.

Zināt, pret ko mūsu tautieši nav vienaldzīgi? Zināt, kad latvieši sacelsies? Tad, ja tiem atņems internetu! Tad nemieri ir garantēti. Vai atņems mīļās izklaides – kā sportu, seriālus un, citus burziņus. Vairums cilvēku pret līdzcilvēkiem un valsti ir vienaldzīgi. Viņi nav ļauni, viņiem vienkārši tas nerūp. Bet, ja rūp, tad tikai tāpēc, lai pašam tiktu.

Ir teikts, ka nedrīkst mainīt maizi pret brīvību. Ja būsi atdevis brīvību (lai iegūtu maizi), tad drīz vien atņems arī maizi. Jo esi atteicies no brīvības, un maizes atņemšana būs šīs atteikšanās sekas.

Aklais nezina, ka ir akls. Viņš domā, ka visi dzīvo tumsā. Aklie bieži tiem, kas redz un nav akli, ceļu rāda. Tas ir par mums.

Daudz ir dzirdēts par kolektīvo atbildību. Šai rakstā par kolektīvo stulbumu, nepateicību un kolektīvo gļēvumu, bieži pat kolektīvo nodevību. To varētu ilustrēt, kad kādi vai biežāk kāds vēlas novelt lielu akmeni, bet viņam neizdodas, jo ir tūkstotis to, kuri nevēlas, lai šo akmeni pārvieto. Viņi vēlas, lai viss paliek, kā ir, jo viņi jau ir kaut kā iekārtojušies, pieraduši un tos baida izmaiņas, jo tās var prasīt viņu līdzdalību akmens velšanā. Bet akmens ir smags un tik viegli nepadodas.

Ap mums ir tik daudz attapīgu, izdomas bagātu, augsti izglītotu un it kā gudru cilvēku. Cik veikli viņi prot piemēroties, atrast izdevību un izmantot sev labvēlīgus apstākļus! Viņi prot gan gudri runāt, gan aktīvi darboties un veiksmīgi tiek galā pat ar ļoti sarežģītām situācijām un dzīves pārbaudījumiem. Tikai kopdarbs mums nez kādēļ neveicas. Vēl vairāk, ja paskatāmies, ko esam kolektīvi sastrādājuši valsts mērogā, tad citādi kā par stulbumu to nosaukt nevar. Par kolektīvu stulbumu.

Tad kur īsti ir tā ļaunuma sakne, kas rada šo kolektīvo stulbumu, kas mūs visus dzen pretim nabadzībai un iznīcībai? Kur šis stulbums ir radies? Kas pie tā vainojams?

Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, ir jāmeklē tas pamatfaktors, kas nosaka jebkura saprātīga cilvēka rīcību.

Bieži mēs visā vainojam mūsu pašu ievēlēto valstsvīru tuvredzību, muļķību, zināšanu trūkumu, nespēju loģiski domāt un analītiski, jeb sistēmiski spriest, bet tā nav taisnība. Šie cilvēki ne tuvu nav palīgskolas kontingents ar dažādām debilizācijas pakāpēm. Pavērojiet, cik veikli viņi prot shēmot, cik attapīgi izdomāt un «izbīdīt cauri» sev vajadzīgas likuma normas vai noteikumus, normatīvajos aktos! Cik izdomas bagāti un gudri viņi ir valsts izzagšanā un pēc tam savu noziegumu attaisnošanā vai slēpšanā! Ne katrs var šiem izcilniekiem līdzināties!

Kolektīvs stulbums, kas radies, summējoties vairākām individuālām, aplamībām, ir pārņēmis ne tikai valsts pārvaldi, bet arī daudzus mazāka mēroga kolektīvus un cilvēkus Latvijā. Materiālisms cilvēku apziņā ar savu «gudrību» grauj valsti. Un tas spēj sagraut jebkuru valsti, jebkuru impēriju. Šie shēmotāji sagrāva pat vareno PSRS.

PSRS bija pirmā valsts pasaulē, kura par oficiālo valsts ideoloģiju pasludināja materiālismu, ateismu un noliedza nacionālismu. Tomēr ar komunisma idejām vien nepietika, lai cilvēkus mobilizētu vienotam darbam kopēja, materiālistiska mērķa vārdā. Nācās pielietot teroru. Vēlāk šis terors ieguva maigākas formas un tika papildināts ar tādiem no nacionālisma patapinātiem jēdzieniem kā dzimtenes mīlestība, pienākums, sirdsapziņa. Pati kompartija tika pasludināta par «prāta, goda un sirdsapziņas iemiesojumu».

Bet arī tas nelīdzēja. Valstiski sludinātais materiālisms pārņēma prātus arvien lielākām tautas masām. Komunisti lepojās, ka tiekot veidots «jauna tipa cilvēks». Diemžēl šis «jauna tipa cilvēks» vairs negribēja pašaizliedzīgi strādāt un apzinīgi sevi ziedot «gaišajai komunisma nākotnei». It īpaši vēl tādēļ, ka redzēja «prātu, godu un sirdsapziņu» iepērkamies speciālajos veikalos, atpūšamies speciālajās sanatorijās, atpūtas namos, un izmantojam citas privilēģijas, kas vienkāršajam mirstīgajam bija liegtas.

Lai valsts pastāvētu, ir nepieciešams zināms procents ideālistu, kas savu prātu, spēku un enerģiju ziedo tautas, Tēvzemes un valsts nākotnei. Jo vairāk ir šādu ideālistu, jo sekmīgāk attīstās valsts. Domāju, ka ir iespējams pat izskaitļot to procentuālo ideālistu un shēmotāju attiecību, līdz ar kuru attīstība valstī apstājas un sākas pagrimums. Materiālistiem ar savu «gudrību» izdodas pārņemt varu pasaulē, un rezultātā cilvēce atgriežas verdzības laikmetā.

Mani bieži dēvē un apsaukā par pesimistu. Bet es neredzu nekādus iemeslus būt optimismam. Ir tikai cerība. Mana statistika ir tāda, ka Latvijā ir kādi desmit tūkstoši latviešu, kuriem patiesi latviskums un tautas stāvoklis rūp. No šiem desmit tūkstošiem ir tūkstotis, kas par to pastāvīgi interesējas, seko līdzi notikumiem, un kāds simts to, kas reāli ikdienā ziedojas šiem mērķiem un reāli darbojas. Pārējais miljons dzīvo ilūziju pasaulē, interesējas par citiem notikumiem, un tiem ir citi vērtību kritēriji, vērtības un vajadzības.

Ko darīt, to zinot? Vai tiešām likt mieru un beidzot padomāt par sevi, savu ģimeni nevis atņemt sev, lai citiem būtu labāk?

Ir teikts, klauvē un tev atvērs. Tie, kam tas patiesi rūp, nespēj nedarīt. Viņi var sadusmoties un kādu dienu vai nedēļu «streikot», bet streiks ātri beidzas un darbības atsākas. Šie cilvēki nerēķina, vai ir jēga vai nav. Viņi vienkārši nespēj nedarīt. Un, lai kaut visa pasaule viņiem teiktu, ka nav jēgas, viņi vienalga darīs.

Neviens neaizstāv sociālo netaisnīgumu, pat ja tajā dzīvojas labāk nekā citiem taisnīgumā.

Katra viltīgi izdomāta shēma, katra veikli nostrādātā mahinācija vai zādzība no iedzīvošanās viedokļa ir slavējama gudrība. No nacionālisma viedokļa raugoties, tā ir nejēdzība un stulbums. Pat noziegums.

Tikai nacionālisms, kas ir ideālistiska, uz savas tautas un Tēvzemes mīlestību balstīta ideoloģija, var glābt cilvēci. Starptautiskā kapitāla interesēs veiktais globalizācijas process, kura rezultātā varmācīgi tiek sajauktas tautas un likvidētas valstu robežas nav nekas cits, kā plašs solis pretim jaunam, šoreiz modernās verdzības laikmetam. Cilvēces tālāku attīstību var nodrošināt tikai nacionālas, neatkarīgas valstis, kas visas pasaules mērogā savstarpēji sadarbojas. ANO statūtos šie principi ir labi deklarēti, tikai tie netiek pildīti.

Kaut shēmotāju «gudrība» pašlaik mūs plosa, tomēr nacionālā kustība pasaulē uzplaukst. Būs arī mūsu ielā svētki, jo citu nacionālistu paveiktais atbalsosies arī mūsu pagalmos.

Novērtē šo rakstu: