Iesaki rakstu: 
Kā zināms, Ukrainas Bruņoto spēku (BS) komandieris Valērijs Zalužnijs reti ir satopams publiskā telpā, un varbūt tāpēc arī viņa retās intervijas un raksti izraisa zināmu ažiotāžu. Ģenerāļa 30.06.2023 sniegtā intervija izdevniecībai The Washington Post šajā ziņā nebija izņēmums.
Pilns intervijas atstāsts no pirmavota ir lasāms šeit - https://www.washingtonpost.com/world/2023/06/30/valery - zaluzhny - ukraine - general - interview/.
Kopumā intervijai ir pārmetuma piegarša Rietumu partneriem, kuri, no vienas puses, kā autors to pasniedz, prasa efektīvus rezultātus ukraiņu BS pretuzbrukumam, tanī pat laikā nepiegādājot pilnā mērā nepieciešamo bruņojumu. Varbūt būšu kaut ko palaidis garām, bet nav dzirdēti no Ukrainas Rietumu partneru amatpersonu puses līdzīgi izteikumi, tieši otrādi - sapratne par situāciju, kur steiga un nepārdomāti lēmumi var novest pie liekiem zaudējumiem. Pacietības trūkums drīzāk jūtams pašā Ukrainas sabiedrībā.
Runājot par bruņojuma trūkumu, kas neļauj veikt ātru un efektīvu uzbrukumu, Zalužnijs piemin modernas aviācijas trūkumu. Ģenerālis runā par NATO militāro doktrīnu, kas paredz uzbrukuma operācijas ar nosacījumu, ja tiek nodrošināta gaisa telpas kontrole, tanī pat laikā no Ukrainas tiek gaidīts veiksmīgs pretuzbrukums bez šīs kontroles.
Nemēģinu attaisnot kolektīvos Rietumus sakarā ar vilcināšanos šī bruņojuma veida piegādē, par ko jau esmu rakstījis vairākkārt, tomēr būsim konsekventi - vai Ukraina pati šajā ziņā ir bez vainas? Atstājot malā jautājumu par to, ka līdz 2014.gadam Ukraina bija labprātīgi likvidējusi savu militāro potenciālu un arī vēlāk līdz pat Krievijas iebrukumam valsts vara neveica pietiekamus pasākumus aizsardzības stiprināšanai, atzīmēšu vienu konkrētu momentu - ģenerāļa Zalužnija interviju izdevniecībai The Economist 2022.gada decembrī, laikā, kad Ukraina gatavojās pavasara ofensīvai. Pilns intervijas teksts lasāms šeit - https://www.economist.com/zaluzhny - transcript.
Lūk, daži citāti no tās: “Mēs esam veikuši visus aprēķinus - cik daudz tanku un artilērijas mums ir nepieciešams. Tas ir tas, uz ko šodien ir jākoncentrējas.” Un tālāk: “Mums ir nepieciešami tanki un kājnieku bruņu mašīnas. Mums ir nepieciešama munīcija. Lūdzu ņemt vērā, ka es nerunāju pštreiz par F - 16”. Un vēl: “Es zinu, ka varu sakaut šo ienaidnieku, bet man ir nepieciešami resursi. Man ir nepieciešami 300 tanku, 600 - 700 bruņu mašīnu, 500 haubiču.”
Par haubicēm nemāku teikt, bet tanki un bruņu mašīnas ir saņemtas un pat vairāk, nekā prasīts. Kā redzams, tad F - 16 nebija aktuāli. Par raķetēm ar darbības rādiusu 300 km un vairāk runas nav (iespējams, ka piemirsies). Ja kāds izlasīs šo interviju pilnībā, tad redzēs, ka minētie citāti nav izrauti no konteksta.
Tad kāpēc šodien atklāsme par to, ka bez modernas aviācijas un ATACMS raķetēm pretuzbrukums neiet, kā gribētos?
Jautājumam par to, vai veiksmīga ofensīva ir iespējama, ja pretiniekam ir pārsvars aviācijā, biju pievērsies vienā no saviem nesenajiem rakstiem - https://pietiek.com/raksti/ofensivu_gaidot_storm_shadow_ukrainai?nomob
Lūk izvilkums no tā: “Un tā jautājums - ja trūkst aviācijas, vai ir iespējams sekmīgs uzbrukums pilna mēroga modernā karā? Teorētiski varētu būt, ja tiek izpildīti šādi nosacījumi:
- Izlūkošana visos līmeņos (taktiskā ar bezpilota lidaparātiem, radioelektroniskā un satelītu),
- Pietiekams artilērijas bruņojuma un augstas precizitātes munīcijas daudzums, kas ļauj ne vien izveidot “uguns mūri” uzbrūkošo motorizēto kājnieku priekšā, bet arī paralizēt pretinieka loģistiku un komandcentrus dziļākā aizmugurē, ka arī iznīcināt taktiskās aviācijas lidlauku infrastruktūru,
- Efektīvas un mobilas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas seko līdzi uzbrūkošajām daļām,
- Pārsteiguma moments.”
Cik var saprast no publiski pieejamas informācijas, tad otrais un trešais nosacījumi nav izpildīti - ar Storm Shadow nepietiek, bet ATACMS partneri nedod. Savukārt, tie daži Patriot kompleksi, kas ir ukraiņu rīcībā, tiek izmantoti pilsētu aizsardzībai.
Turpinot par Zalužnija pēdējo interviju. Runājot par iznīcinātiem Leopard tankiem, Zalužnijs pamatoti atzīmē, ka sašauti tanki kara laukā ir normāla parādība. Varbūt kāds dīvānā pirdējs iedomājas, ka Leopardi ir neiznīcināmi atšķirībā no T - 72?
Par tanku tēmu modernā kara apstākļos biju pievērsies vienā no saviem iepriekšējiem rakstiem - https://m.pietiek.com/raksti/ofensivu_gaidot/. Lūk izvilkums no tā:
“Ja WWII laikā tankiem bija izšķiroša nozīme pretinieka aizsardzības pārraušanai un kājniekiem bija atbalsta funkcijas, tad šodien tas ir otrādi, un tas saistīts ar tehnoloģisko pārrāvumu bruņojuma jomā. Pirmkārt, tie ir pārnēsājamie prettanku ieroči, kas darbojas pēc principa ”izšāvi un aizmirsti” un kas spēj iznīcināt bruņutehniku vairāku kilometru attālumā. Otrkārt - Switchblade 600 tipa prettanku droni un bezpilota lidaparāti. Attiecīgi pretinieka aizsardzību pārrauj motorizētie kājnieki, bet tanki sniedz uguns atbalstu no pretinieka kājniekiem neaizsniedzamam pozīcijām savas pretgaisa aizsardzības sistēmas aizsegā, vienlaikus, pateicoties savām manevrēšanas spējām, paliekot par grūtu mērķi pretinieka artilērijai.”
Šī paša raksta kontekstā biju ievietojis savu komentāru ar izvērstāku tēmas apskatu: “Neliels papildinājums rakstam par tanku lomu pilna mēroga modernā karā.
Kāda ir šī loma un vai vispār ir - dot atbildi nav šī īsā raksta uzdevums. Nākotnē, iespējams, apkopojot Ukrainas pieredzi, par šo tēmu tiks veikti pētījumi un aizstāvētas disertācijas. Lai ar to nodarbojas tie, kas saņem par to algu, piemēram, NBS komandieris ar savu staffu un iepirkumu “meistari” no AM, tad varbūt paliks mazāk laika koruptīvām afērām. Ieskicēšu galvenos momentus.
Modernākā krievu pārnēsājama prettanku raķešu kompleksa Kornet EM darbības rādiuss 5 km mērķa vizuālas redzamības attālumā. Apm. tas pats ir tankiem Abrams un Leopard. Kornet izmaksas aptuveni 20 tūkstoši USD, Abramsam - 7 miljoni USD.
Palielināt tanku lielgabalu darbības rādiusu - tehniski var būt problemātiski un nav jēgas, jo mērķēšana notiek vizuālas redzamības attālumā. Vest uguni no aizsegtām pozīcijām - tanki pārvēršas par pašgājēju artilēriju. Uzlabot tanku pretraķešu aizsardzību - arī prettanku kompleksi tiek uzlaboti (tandēma raķetes, noplicināta urāna munīcija utt.). Sīkāk par šo tēmu var izlasīt šeit: https://www.ferra.ru/review/techlife/tanks - are - not - welcome.htm.“
Tā ka karā viss notiek, kā tam jānotiek, un nekādi “satriecoši” pārsteigumi šeit nav gaidāmi. Slava Ukrainai un necilu galu krievu okupantiem!
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
