Pār gadskārtu audits nāca II… bet dažiem pa tam lāgam ir piezagusies Tuklā Ziemeļu Lapsa…
Mārcis Bendiks07.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jāsāk ar atkāpi, jo kopš raksta pirmās daļas pagājis krietns brītiņš, un daudz kas ir attīstījies starplaikā. Atgādināšu pirmās daļas sižeta aizsākumu. Kāds mans sens kollēga reiz pēkšņi sāka sprēgāt FB diskusijā, aprājot ļaunos, kas aumež nepamatoti aprunā PNB (vēl nesen Norvik) bankas gaišo nākotni. Izrādījās, ka Dainis B. sēž Londonā un viņa darba devējs ir tas pats Guseļņikova kgs, kuram pieder minētās bankas kontrolpakete un kurš cita starpā jau bija cēlis prasību pret Latvijas valsti daudzmiljonu mērogā, kā arī publiski draudēja tiesāties arī ar pašu ECB.
Nu jau gada otrā puse sākusies, bet dienā, kad bungāju šo tekstu, Daiņa B. solītais un likuma paģērētais audits joprojām nav publiskots. Tā būtu droša zīme, ka ar bodīti ir cauri, kā jau bija sagaidāms, bet te pēkšņi mūsu seriāla scenārijā jauns gājiens. Proti, bankas akciju kontrolpakete ir it kā pārdota anonīmai investoru grupai. Kas tie tādi, FKTK mājas lapā nav redzams, lai gan GG kga dalība šeit norādīta jau kā bez kontrolpaketes.
Viss notikušais nav pretrunā ar ainu, ko apskatīju raksta pirmajā daļā: GG kgm akcijas pēc būtības nav piederējušas, un īstie īpašnieki tās savākuši atpakaļ. Kā jau tas gadās ar uzņēmumiem, kuru bilance pēc būtības ir sabrukusi, glābšanas gadījumā (kā tas bija ar Parex, piemēram) atsavināšana notiek par simbolisku cenu.
Kādēļ tad ne visu, bet atstājot GG kga formālā īpašumā FKTK datos oficiāli redzamos “20 –30%”? Tie ir tie paši iepriekš minētie “25% – 1 akcija”, par kuru nepieņemšanu Guseļņikova kgs (attēlā) strīdas ar kādu citu savu partneri, pats to apstiprinot jau iztirzātajā prasībā pret Latvijas valsti. Tā kā šai daļai izputējušā uzņēmumā vērtības nav šā kā tā, tad uzņēmuma pārņēmēji ar to neķēpājas, tiktāl skaidrs.
Saprotu, ka plašākai publikai intrigu sagādās “ASV un ES investoru” deanonimizācija, bet es nedomāju, ka šai procesā izšķilsies kas sevišķi interesants. Mans ieteikums: pavērot, kā mainīsies PNB bankas Padome, kura, starp citu, nav nekādi izcelta pašas bankas mājas lapā. Un ne velti, tās sastāvā savā laikā sensacionāli tika importēti divi starpautiski pazīstami personāži: Anderss Fogs Rasmusens (jā jā, tas pats Rasmusens, kurš bija NATO ģenerālsekretārs un Dānijas premjerministrs) un speciālistu vidē labi pazīstamais Augusts Gustavs Pauls Hannings, bijušais Vācijas specdienesta BND šefs un Vācijas Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs.
Šis pēdējais fakts diezgan labi izskaidro vieglumu, ar kuru medijos nonāca Rimševiča kga Kamčatkas lašu epopejas fotogrāfija AB LV krīzes laikā, materiāls, kurš nepārprotami gājis caur dažādu specdienestu mapītēm. Sekosim, kā šo kungu pakalpojumi būs (vai nebūs) vajadzīgi jaunajā situācijā, kad Guseļņikova kga draudētā tiesāšanās it kā tikšot apturēta.
Otra banka, kuras finanšu pārskatam pirms laiciņa pievērsu uzmanību, ir Rietumu Banka. Atšķirībā no iepriekš iztirzātās PNB RB tomēr auditēto gada pārskatu ir iesniegusi. Protams, ar grūtībām un, protams, vairs ne starptautiski vērā ņemama auditora parakstītu, bet tomēr. Ir ko palasīties ziņkārīgiem tipiem.
Pasvītrošu, šis raksts nebūs par detaļu detaļās izanalizēto “kredītportfeli 3.a”, caur kura slepenu iegādāšanos RB glāba premjera Dombrovska ģimenes biznesa nepatikšanas, un arī ne par svaigo skandālu ar 40 mio afēru, kurā publiski redzamākais naudas “apgūšanas” stūmējs bija atparists Pavļuts, bet aizkulisēs vīdēja RB augsta amatpersona. Šoreiz ne par to, bet par kādu brīnumainu neloģiku, kura staro no RB 2018. gada auditētā pārskata.
Fakts: Rietumu Bankas pārstāvniecība Francijā ir apsūdzēta naudas atmazgāšanā un saistītos grēkos lielos apmēros, šobrīd runa ir par vairāk nekā 300 miljoniem eiro. Krimināllietas ietvaros jau ir spriedums, saskaņā ar kuru bankai jāmaksā 80 miljonu soda nauda plus civillietas ietvaros vēl vairāk par 10 miljoniem. Spriedums ir pārsūdzēts, un lietas izskatīšana nākošajā instancē atsāksies ļoti drīz, šī gada septembrī.
Atgādināšu: visas bankas, kas minētas šajā rakstā, ir ik pa reizei saņēmušas sodus no banku uzrauga FKTK. Sodi dažādi, daži arī septiņiem cipariem rakstāmi. Visas turpināja darboties, šņukstēdamas maksāja sodus, solījās laboties, “pilnveidoja sistēmas”, utt. Kā kļuva zināms atklātībā jau pēc AB LV krīzes, līdzīgos grēkos pieķertas arī Latvijā operējošās baltumbaltās skandināvu bankas, iespējams, vēl vērienīgākos mērogos. Par zviedru apsteidzošo manevru amerikāņu mierināšanā rakstīju šeit pērnajā pavasarī, bet dāņi šķiet nogulējuši, tomēr raksturīgi, ka viņu šmucnaudas vešmašīnu mātes organizācija nav cietusi neko daudz.
Un te uzkrītoši asimetriski notikumi pie mums: krimināllieta ar 80 miljonu soda naudu Francijā neizraisa RB nekādas traģiskas sekas, bet ziņojuma projekts, kurā AB LV bez kādiem pierādījumiem apsūdzēta Ziemeļkorejas atompotenciāla stiprināšanā, burtiski dažu dienu laikā beidzas ar nozīmīgas institūcijas pašlikvidācijas sākšanu. Šī raksta tēma nav atsevišķu personāžu cīņa pret šo procesu un kāre atdot AB LV resursus administratoru mafijas izlaupīšanai. Es vienkārši pievēršu uzmanību asimetrijai:
→ tikpat kā līdz galam notiesāts kriminālis iesniedz gada pārskatu, kurā ļaunākajam iznākumam rezervēti uzkrājumos 34 miljoni (ļoti loģiski, ne? 80 miljonu sodu un krimināla soda gadījumā neizbēgamo reputācijas kritumu aizlāpīt ar trešo daļu no tiešā soda summas?!), un auditors lepni ziņo, citēju: “Banka turpinās sadarboties ar visām varas iestādēm. Mēs turpināsim pielāgoties izmaiņām tirgū un banku sektorā un esam pārliecināti, ka mēs varēsim nostiprināt attiecības ar klientiem un mūsu pozīciju tirgū”;
← AB LV bez kādām kriminālām problēmām cenšas atdot naudu klientiem, ko tai visiem spēkiem traucē alkatīgu grupējumu stimulēta kampaņa.
Valdības nekompetentā grābstīšanās šai jautājumā jau iztirzāta detaļu detaļās, ieskaitot mēģinājumu (kā izrādījies, sekmīgo) “atpirkties” no fuktuka vadības ar neredzēti dāsnām kompensācijām, lai tikai šamie klusiņām savāc mantiņas un nestājas izlaupītāju ceļā.
Pēdējie notikumi Eiropas Padomē piešķir šai situācijai pat zināmu pikantumu: Krievija tiek laipni atalgota par agresiju Ukrainā un civilas lidmašīnas notriekšanu, uzņemot to atpakaļ pie lēmējiem. Mūsējie sašutuši protestē, balso “pret” un visādi izrādās. Tai pat laikā mājās, cenšoties politiski sagrābt finanšu sistēmas uzraudzīšanu, savu histērisko ņemšanos valdība pamato ar šīs pašas Eiropas padomes izveidotās organizācijas MONEYVALziņojumu.
Kā zināms, MONEYVAL sastāvā ir arī tā pati Krievija (un vēl lērums citu, gan netīru naudu piegādājošu, gan tos mazgājošu midzeņu), par kuras balsstiesību atjaunošanu lielajā EP kolhoza kopsapulcē tik šķīstu sašutumu pauž apmēram tie paši klaigātāji.
Kā jau teicu, šī raksta sadaļa nav par afēru detaļām, bet gan par kopējās bildes totālu asimetriju. Teikšu atklāti, man tas nešķiet normāli pat no mana visnotaļ ciniskā skatu punkta.
Tās vairs nav politiskas iesnas, ar ko slimo mūsu vadošie šķībmūļi. Vairāk izskatās, ka nonāksim pie loģiskākas diagnozes.
Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com/
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
