Iesaki rakstu: 
Vai jūs vēl atceraties laikus, kad toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, šķiet, pat no virtuves uz, piedodiet, tualeti pārvietojās ar apsardzi un mirgojošām bākugunīm, bet Lilitu Zatleri uz pārsimt metrus no mājās esošo Vidzemes tirgu pavadīja vesels eskorts?
Toreiz valsts galva bubināja, ka nemaz tik kukū neesot, bet neko, nabadziņš, vienkārši nespējot darīt – tādi, lūk, esot skarbās apsardzes noteikumi, ko viņš nespējot mainīt. Bija, protams, jokaini – kā valsti var vadīt cilvēks, kurš nespēj izkomandēt pat pats savu apsardzi, bet nu neko.
Valsts galvu no posteņa izsvilpa, un ātri vien izrādījās, ka, lai nu kāds prihvatizators un dažādi citādi nejaucenis būtu jaunais prezidents Andris Bērziņš, vienu nevar noliegt: viņš pateica, ka nevajag viņam nekādas sirēnas un bākugunis, - un tās arī vairs nav manītas. Tātad, kā izrādās, bija gan iespējams.
Un te nu jautājums – vai par nekādi nepārvaramo apsardzes vēlmi dežūrēt pie viņa vannas Zatlerkungs savulaik vienkārši prasti samelojās, vai arī pat nemēģināja to kaut kādā veidā pārvarēt, izmisīgi kārojot pēc visa iespējamā komforta, ko nu no valsts iespējams izsist?
Lai cik tas nešķistu dīvaini, viss tālāk sekojušais ir parādījis, ka patiesas acīmredzami ir abas atbildes. Jo ar faktiski visu, ko Zatlerkungs ir darījis pēc savas dīvainās prezidentūras īpaši dīvainajām beigām, viņš ir uzskatāmi apliecinājis sevi kā absolūtu bezgribas radību, kura stingri uz savu spēj pastāvēt tikai gadījumā, kad runa ir par personisko komfortu.
Koalīcija tāda vai šitāda – nu, kā būs, tā būs. Ministru kandidatūras – tāpat. Likumdošanas iniciatīvas – da nu viņas! Bet dzīvokli – gribu un viss! Gan tagad uzreiz, gan vēl labāku – vēlāk! Mašīnu – protams, un ne jau šādu tādu! Apsardzi, privātsekretāri – kāda runa! Portretu – protams, par 5000 latiem! Un vēl, vēl, vēl!...
Būtu tak cilvēks kaut saņēmies un pateicis – mīļie, nu uzkariet taču manu fotogrāfiju par cēneri smukā rāmītī, bet pārējie 4990 lati – bāreņiem vai kaut kam tādam. Nē, gribu, gribu, gribu, gribu, gribu – un ne mazāko spēju atteikties kaut jel no kā, kas „pienākas”.
Šajās dienās par Zatlerkungu nejauki paņirgājās Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs Augusts Brigmanis, ieminoties, kā eksprezidents varētu sākt atgūt savu autoritāti, atsakoties no privilēģijām – nolikt dzīvokļa atslēdziņas, tad vēl arī automašīnas atslēdziņas. Protams, viņš labi zināja, ka tā sauktās Reformu partijas vadītājs pat neiepīkstēsies. Un arī neiepīkstējās.
Varētu teikt - ir tiešām dīvaini, ka reformas un rīcību visā nopietnībā mēģina piedāvāt cilvēks, kuram nepietiek elementāras pilsoniskās drosmes atteikties pat no visstulbākajām un nejēdzīgākajām personiskajām greznībām uz valsts rēķina.
Bet vēl dīvaināk ir tas, ka Zatlerkungs pat nespēj saprast, cik svarīgi viņa politiskajai karjerai būtu vēl atlikušajam elektorātam parādīt, ka nevis sarkanie dīvāniņi un Audi metāliskā krāsa viņam ir svarīgākais, bet gan tautas vajadzības un vēlmes. Jo, ja neparādīs, kā to iesaka Brigmanis, politiskais gals tiešām neizbēgams.
Kā šo nespēju skaidrot? Patiesībā šķiet, ka Zatlerkungs šajā ziņā ir vienkārši neglābjams un nelabojams – un nav tur ne racionāla skaidrojuma, ne risinājuma. Kā to bērnības dienu dzejolīti par gribulīti izjusti aprakstīja Dzidra Rinkule-Zemzare:
Gribulītim acis zib,
Gribulītis daudz ko grib:
Kūkas grib! Lelli grib!!
Medu grib! Ledu grib!
Bet, ja mamma saka - Nē!
Gribulītis stabulē.
Mātei rūpes sirdi nomāc,
Kāpēc puisēns kļuvis tāds?
Nespēj grozīt viņa dabu
Nedz ar ļaunu, nedz ar labu.
Gribu! Gribu! - Augu dienu
Puisēns atkārto arvienu.
Mātei galva dūc un zvana -
Ak, tu lielā gribēšana!...
Seko mums 
Šīs valsts pārvalde nav druscīt iepuvusi. Tā ir sapuvusi caur un cauri. Ja pirms desmit gadiem draņķi valsts pārvaldē un tai apkārt kārtoja savas lietas un barojās, taču kaunējās un baidījās, ka tas nāks gaismā, tad nu vairs nebaidās. Un ne par ko vairs nekaunas.
Piektdienas ir īpašas ne tikai ar to, ka tām seko brīvdienas, ko pavadīt kopā ar mīļiem un tuviem cilvēkiem, bet arī kā atskaites brīdis, kurā atskatīties uz nedēļas laikā paveikto. Manas politiskās karjeras laikā piektdienas ir zīmīgas arī ar to, ka tajās nereti ir pieņemti izšķirīgi politiski lēmumi. Šī piektdiena nebūs izņēmums, jo arī mans pacietības mērs nav bezgalīgs un uzskatu, ka jums - saviem tuvākajiem politiskajiem domubiedriem ir jāuzraksta patiesība par Pietiek.com smērējuma avīzes apmelojumiem.
"Ja fašisms uzvarēs, tas pie jums ieradīsies nevis kā bruņota vienība, izsitot durvis, bet kā jurista pavadīts sociālais darbinieks, kurš teiks: “Es esmu nozīmēts no valdības, lai jums palīdzētu."" (Jonah Goldberg, Liberal Fascism.)
Eiro ieviešanas informatīvā kampaņa rit pilnā sparā. Valdība un tās pieaicinātie eksperti nepagurdami skaidro visus plusus un mīnusus. Šis plusu un mīnusu uzskaitījums parādās tādā vai citādā izvērsumā neskaitāmos mediju resursos – intervija ar finanšu ministru, premjeru, Saeimas priekšsēdētāju un tā tālāk. Valsts kanceleja sadarbībā ar Finanšu ministriju ir pat izveidojusi un savā mājas lapā publiskojusi acīm tīkamu un krāsainu bukletu, ar zaļo krāsu jauki izceļot plusus un ar sarkano – mīnusus. Viss kā uz delnas. Tā tam demokrātiskā un tiesiskā valstī arī vajadzētu būt.
"Ventspils saimnieks uzskata, ka tā ir naudas izšķiešana – pirkt apģērbus, apavus un kosmētiku Latvijā. Viņš pašu mājās pērkot tikai pārtiku, pārējo – Parīzē, Londonā un citur, kur preces lētākas nekā Latvijā," - šāds domugrauds ar atsauci uz Aivaru Lembergu otrdien publicēts Latvijas Avīzē. Lai ilustrētu šo atziņu, Pietiek publisko dažas lapiņas no Lemberga bankas konta izdrukām, kas uzskatāmi parāda, cik daudz dažādu lētu preču "Ventspils saimnieks" atrod ārpus Latvijas.
Varas partijas statuss vēl automātiski nedod plašu popularitāti visā valstī: bez plašākas publicitātes aprīļa beigās klusi likvidēta partijas Vienotība Ventspils novada nodaļa, liecina Pietiek rīcībā nonākušais nodaļas noslēguma sapulces protokols.
Nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka Garkalnes novada domes vadība plūdu laikā vienkārši bez pēdām pazudusi, jo vairījusies no atbildības, - kā rāda Pietiekrīcībā nonākušais dokuments, domes priekšsēdētājs, Zemnieku un zaļo savienības pārstāvis Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņš vienkārši pats sevi tieši šajās dienās aizsūtījis novada iedzīvotājiem ļoti nepieciešamā komandējumā uz Šveici.
Apaļš mēnesis bija nepieciešams Saeimas deputātei, apvienībai Visu Latvijai-TB/LNNK pārstāvei Vinetai Poriņai, lai izdomātu, no kādiem līdzekļiem viņai tiek maksāts ikmēneša atalgojums.