Iesaki rakstu: 
Korupcijas aizdomu apvītais bankas Citadele pārdošanas process, ko kopš ziemas aizkulisēs vairāk vadījuši dažādas reputācijas un ietekmes lobisti, nekā Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdība, liek uzdot jautājumu, vai valsts interesēm atbilstošāk tiešām nebūtu, ja valdības ministru nevienprātība šodien vai atlikušajās divās nedēļās neļautu pieņemt lēmumu par labu vienam pretendentam, kas nozīmētu, ka 1. oktobrī saskaņā ar iepriekš panāktu vienošanos bankas pārdošana pārietu Eiropas Komisijas (EK) rokās.
Laimdota Straujuma (Vienotība) vēl nebija nomainījusi zemkopības ministres sasuku uz jaunās premjeres frizūru, kad Jūrmalas un Rīgas kafejnīcās dažādas reputācijas un ietekmes lobisti sāka uzdoties par īstajiem cilvēkiem, kuri nokārtos lietas ar ministriem un ierēdņiem, vēlēšanu gada kārdinošākajā darījumā - bankas Citadele pārdošanā.
Par Citadeles cenu jau iepriekš bija zināms, ka to izdosies pazemināt, jo valdība varēs atrunāties ar spiedīgo laika grafiku - banka jāpārdod līdz gada beigām, kā to paredz vienošanās ar EK. Prece bija kārdinoša, un drīz bija jāparādās pircējiem. Sākotnējie pircēji, kurus viņu pārstāvji kuluāros dēvēja par "nacionālajiem uzņēmējiem", bija saauguši ar politisko vidi caur ziedojumiem partijām, politiķu hobijiem un biedrībām. Un, lai gan formāli valdības favorīts uz Citadeles pirkšanu - ASV finanšu fonds Ripplewood Holdings - otrajā piedāvājumu kārtā formāli ir atbrīvojies no "latviešu partneriem", jautājums, vai vietējie uzņēmēji-politiķu un sponsori darījumā nav palikuši slēptā veidā, paliek.
Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas pirmie trīs kompanjoni bankas Citadele pirkšanai bija būvfirmas Moduls-Rīga padomes priekšsēdētāja vietnieks (viņa dēlam pastarpināti pieder trešdaļa uzņēmuma) Māris Martinsons, kokrūpniecības firmas Pata AB īpašnieks Uldis Mierkalns un būvfirmas Arčers valdes priekšsēdētājs un lielākais līdzīpašnieks Armands Garkāns. Būvniecības sfēra, kā zināms no tā dēvētās "Bērnu slimnīcas lietas" un nesenajām Finanšu policijas kratīšanām "11 miljonu lietā", ir pakļauta koruptīvu shēmu riskiem valsts un pašvaldību pasūtījumos. Tas viss radīja arī aizdomas, ka šo uzņēmēju līdzdalības patiesā "cena" ir, ne tik daudz viņiem pieejamie brīvie finanšu līdzekļi, cik ietekme to politiķu un amatpersonu lokā, kuri pieņems lēmumus par Citadele bankas pārdošanu.
Saprotot, ka šādam darījumam īsi pirms vēlēšanām nepieciešama pievilcīga fasāde, un stāsts par "nacionālajiem uzņēmējiem, kuri vēlas valsts banku "paturēt latviešu rokās" var neizkausēt visus šķēršļus, tika meklēts reprezentabls ārvalstu partneris. Amerikāņu Ripplewood, kura publiskā seja Tims Kolinss redzams sarokojamies ar prominentiem Demokrātu partijas līderiem, šķita īstais. Darījuma lobēšanai pieslēdzās ASV vēstniecība, kas ir ierasta prakse ne tikai no šīs valsts pārstāvniecības. Kāds Ripplewood interešu pārstāvis Pietiek apgalvojis, ka vēstniecība "latviešu partneru" reputāciju pārbaudījusi vien "google meklētāja" līmenī. Pēc Finanšu policijas kratīšanām pie Martinsona jūlijā jautājums par "nacionālā biznesa" līdzdalību procesā bija beidzies.
Bankas Citadele pārdošanas slepenība tikusi argumentēta ar valsts interesēm un komercnoslēpumu, bet tā konkrētajā darījumā arī tikusi izmantota, lai slēptu sabiedrībai un mediju kritiskai izvērtēšanai patiesos bankas pircējus un to starpniekus. Tādēļ oficiālu dokumentu, kas apliecinātu pretendentu identitātes un piedāvājumus, nav, toties ir vairāku procesā iesaistītu amatpersonu un lobistu apstiprinājumi un sniegtas detaļas.
Citadeles pārdošanas lobētāju publika ir ne mazāk raiba un pretrunīga kā pirmie bankas pircēji, un tas sakāms gan par Ripplewood, gan otra reālākā pretendenta - Latvijas Balzama caur S.P.I.Group īpašnieka Jurija Šeflera lobētājiem: starp tiem respektabli bijušie diplomāti un banku menedžeri, brīnumainā kārtā uz brīvām kājām esoši darboņi, kuri nekustamā īpašuma tirgus burbuļa laikā apkrāpa vecīšus, toties tagad caur kopīgām biznesa saitēm ir pietuvināti atbildīgo ministru birojiem, ministru padomnieces, bijušie valsts sekretāri un partiju ziedojumu vācēji, politiskās aprindas apkalpojoši advokāti un nodokļu eksperti.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
