Pagales

Nesen kādā sarunā uzdrošinājos bilst, ka Krievijas agresijas aktīvā fāze pret Ukrainu turpinās jau pirmās piecsimt dienas. Man neiebilda, bet jutu, ka klātesošajiem mans domu gājiens un šāds apgalvojums nav pieņemams. Par piecsimt dienām neviens negrasījās strīdēties, bet vārdiņš «pirmās» izsauca nemieru, kā arī tika noraidīts visās smadzeņu un citās šūnās.

Tas nebija pieņemami. Argumentu, pierādījumu, skaidrojumu, protams, šīs domas nepieņemamībai nebija, bet vienalga – es tā nedomāju, tā jau nebūs, nākotnē jāskatās ar cerību...

Lai būtu nesaskaņas, ir vajadzīgas vismaz divas puses, kuras konfliktē. Lai būtu karš, ir vajadzīgas vismaz divas karojošās puses, kur vieni uzbrūk un otri aizstāvas vai otrādi. Ja uzbrucējam nepretojas, tad nav kara un nav nesaskaņu, – tad ir tas, ko dēvē par genocīdu, par okupāciju, par pakļaušanu. Citiem vārdiem sakot, viena pagale nedeg.

Mīti, puspatiesības un taisnība kaut kur pa vidu

Pastāv viedoklis vai mīts, kuru arī es esmu apgalvojis un pārstāstījis. Tā būtība daļēji izriet no Krievijas propagandas, tas ir, tika un tiek apgalvots, ka patiesībā Krievija karo ar NATO, tikai Ukrainas teritorijā.

Šo domu veikli politologi un dīvānos sēdošie «eksperti» ir atvasinājuši, sludinot, ka Ukraina stāv sardzē un sargā Eiropu no Krievijas agresijas. Ja kritīs Ukraina, tad nākamās būs Eiropas Savienības valstis, kurām uzbruks Krievija. Lai tā nenotiktu ar Eiropas valstīm, ir jāpiegādā bruņojums un jāpalīdz Ukrainai, citādi Eiropas karavīriem pašiem nāksies aizstāvēt savas valstis.

Ir arī tāda puspatiesība – kara starp NATO un Krieviju nav, kara starp Eiropu un Krieviju nav. Ir tikai bruņots konflikts starp divām kaimiņvalstīm, pat brāļu tautām.

Dienvidslāvijas karš pierāda, ka tieši starp radniecīgām, pat vienā valodā runājošām tautām kara noziegumi un zvērības ir vislielākās. Arī sadzīvē lielāko ļaunumu un lielākās riebeklības mums sastrādā nevis svešie, bet savējie.

Daudzi eiropieši uzskata, ka Ukrainā notiekošais karš viņus neskars, ka Krievija tikai pievāks daļu Ukrainas un bēgļi būs lēts darbaspēks, kuram būs eiropiešu izskats un daļēji arī vērtības. Bet, ja tomēr Krievija tuvosies īstām Eiropas robežām, tad NATO viņus aizsargās un ASV palīdzēs. Ukraina, protams, ģeogrāfiski ir tuvu Vecajai Eiropai un pat ietilpst Eiropas teritorijā, bet tā tomēr pagaidām vēl nav Eiropa.

Eiropieši filmās ir redzējuši, kā šauj raķetes, kā tās sagrauj namus, kā mirst nogalinātie un ievainotie, kā izskatās bēgļu straumes, bet tas ir kaut kur tur – filmā, Ukrainā. Tas nekādi viņus neskar tieši un neietekmē viņu ikdienu. Viņus tas skar tikai ar sižetiem ziņu raidījumos un virsrakstiem laikrakstos, nebūt ne pirmajās lapaspusēs.

Garantijas

Viņi cilvēciski jūt līdzi, var ziedot kādu drēbīti, pat auto, bet ne vairāk. Daži Eiropas politiķi un valstsvīri piešķir Ukrainas aizstāvjiem nelielu daudzumu bruņumašīnu un mēnešiem par to runā un zīmējas TV ekrānos, tad apdomā un piesola, ka rīt pasolīs vēl, bet pa to laiku Ukraina noasiņo.

Kas viņiem liek domāt, ka karš tos tieši neskars? Vai viņiem ir kāda garantijas vēstule no Dieva, un ko gan tāda vēstule varētu garantēt?! Ukrainai jau ir Budapeštā parakstītas garantijas un solījumi, ka kolektīvie Rietumi tos sargās, tikai lai atdod Krievijai raķetes un kodolieročus. Kur ir solītās garantijas? To nav un nebūs, – garantiju vietā ir solījumi atbalstīt tik, cik būs nepieciešams, – mēs ar jums būsim līdz galam, tikai jūs pagrabos, bet mēs dīvānos un līdz jūsu galam, bet ne mūsu...

Krievijas impēriskā politika pastāv tik, cik pastāv pati Krievija, un tās īstenošana ir atkarīga no Krievijas reālajām iespējām. Cita faktora, kas savaldītu Krievijas iekarošanas, paverdzināšanas un slepkavošanas alkas, nav.

Ja Krievija spētu, tā uzbruktu visiem un visur, bet par laimi nespēj, tāpēc savas vēlmes īsteno pakāpeniski, izmantojot ne tikai militāras metodes, bet arī politiku, mākslu, literatūru, diplomātiju, un minētais tiek virzīts tikai vienā virzienā – iznīcināt, nogalināt, paverdzināt un izbaudīt pārākuma prieku. Kā staļina laikā – viss tikai uzvarai!

Normālam cilvēkam to grūti saprast, kur nu vēl pieņemt, ka ir kādi simt miljonu divkājaino, kuri gatavi dzīvot bez tualetes un ūdensvada, lai tikai spētu uzbrukt, pakļaut un izbaudīt paverdzināto pazemību un glaimus. Minēto ne ar kādām diplomātiskām metodēm, izglītošanas programmām vai kultūras pasākumiem nav iespējams mainīt, jo tās ir dvēseles dziļumos mītošas ilgas un alkas.

Pateicība

Atgriezīšos pie Eiropas sardzes un kļūdainā mīta, ka eiropieši ukraiņiem par to ir pateicīgi. Šo patiesību ir grūti pieņemt, bet ir aizvien vairāk cilvēku, kas to sāk saskatīt, un kļūst skaidrs, kāpēc Eiropas valstis nedod ieročus Ukrainai, kāpēc Eiropas valstis ir tik kūtras, kāpēc, kāpēc, kāpēc... Uz visiem šiem kāpēc ir vienkārša atbilde. Mums nav vajadzīga Ukraina, kas mūs aizstāvēs. Mūs aizstāv un aizstāvēs NATO, un NATO vajadzībām mēs regulāri dodam pietiekami daudz no valstu kopprodukta!

Pašreizējais karš ir Krievijas un Ukrainas militārs konflikts. Krievijas eksistencē mēs esam vairāk ieinteresēti, jo no Krievijas mēs ņemam lētus energoresursus, bet Ukrainā nebūvējam ražotnes, jo mūsu analītiķi saka, ka šī valsts ir korupcijas saēsta un tur nav iespējama nekāda veiksmīga uzņēmējdarbība, nepiedaloties koruptīvās shēmās.

Ja jau mums ir vajadzīgs lētais darbaspēks, tad mēs labāk dosimies uz Krieviju. Un šo pierāda gan BMW, gan Ford, gan Renault, gan VW rūpnīcas un citas ražotnes Krievijā un faktiski neviena Ukrainā. Uzņēmējs nav labdaris, – pirms atvērt rūpnīcu, tas pēta, domā un rēķina ne tikai šā brīža situāciju, bet arī perspektīvas un, protams, salīdzina.

Manuprāt, nopietnu investīciju Ukrainā nebūs arī pēc kara. Kāpēc, to iepriekš paskaidroju. Ukraiņiem nav sava Saakašvilli un neviena cita, kas par mentalitātes daļu kļuvušo korupciju ar karstu dzelzi izsvilinātu.

Pirms gadiem padsmit, vadot vienu uzņēmumu, biju liecinieks kādam gadījumam. Liels un augošs Somijas uzņēmums vēlējās atvērt filiāli Latvijā. Piedāvājums bija atvērt ražotni bijušajā Rīgas Radiorūpnīcas cehā, kurš stāvēja tukšs un tika izmantots par makulatūras noliktavu.

Izejvielas ievedīs, produkciju izvedīs, bet strādās vietējie. Latvijas puse teica - labi, un, kad darījumu slēdza, ministru pat parādīja TV ar šampanieša glāzi rokās, bet jāsaka Godmaņa bet – nekas nenotika, jo premjera pārstāvis somiem paskaidroja – lūk, šai kontā ir jāieskaita un tad velkam tu mai kantrī... Pēc kāda laika, kad Tallinā izstādē ar viņiem runāju, tie man paskaidroja, ka viņi kukuļus nemaksā nevienam un nekad. Pēdīgi viņi ražotni atvēra netālu no Ungārijas, uzceļot tur jaunas ēkas.

Spīts

Uzsvēršu, ka eiropieši neuzskata, ka Krievijas karš pret Ukrainu ir karš pret Eiropu. Mums jūsu žēl, bet savs krekls tomēr tuvāks. Jā, Eiropā ir valstis, kuras ļoti palīdz Ukrainai, bet tās ir valstis, kuras vēl nesen bija PSRS pakļautas un zina, kas ir krievu imperiālisms un pārkrievošana. Spāņi par to ir maz informēti, arī itāļi un citi. Viņiem sociālisms asociējās ar pabalstiem, taisnīgu pārdali, bet mums ar Gulagu, tāpēc arī reakcijas dažādas.

Tas ir Krievijas karš pret Ukrainu, kurā Ukraina aizstāvas un Ukrainas nācija cenšas izdzīvot par spīti eiropiešu vēlmēm un ASV nodevīgiem vienošanās aktiem ar Krieviju. Ja viņi zaudēs, tad ne tikai Ukraina kā valsts pārstās pastāvēt, bet genocīda rezultātā tiks iznīcināts arī ukraiņu kodols, savukārt izdzīvojušos pārvērtīs mūsdienu janičāros.

Eiropieši un Baltā nama administrācija nav nemaz tik priecīgi par ukraiņu spītību un nepakļāvību. Viņu likstās, inflācijā un citā aizvien vairāk tiek vainoti ukraiņi, nevis agresors. Nu beidziet, sēdieties pie sarunu galda, atdodiet to, ko putins vēlas, un dzīvosim draudzīgi... Ja turpināsiet karot un tādēļ mums būs aizvien grūtāk dzīvot, mēs mazāk varēsim apmeklēt teātri, ceļot, pārtika kļūs dārgāka, un tas būs tikai jūsu nesaprātīguma un spītības dēļ.

Eiropa ir ieinteresēta iesaldēt karu, piešķirt Krievijai Ukrainas teritorijas, par šo konfliktu pēc iespējas ātrāk aizmirst un atgriezties normālā dzīvē. Šovs ir ieildzis... Ukraina ir problēma, kas bojā viņiem dzīvi.

Lai lietas kaut nedaudz vērstu par labu ukraiņiem, ir svarīgi likvidēt, sodīt un citādi neitralizēt čekas taustekļus, kas Ukrainā darbojas gana veiksmīgi. Dažādu līmeņu ziņotāji, ietekmes aģenti un citi Maskavas rīkojumu pildītāji ir jāizolē no varas un uzņēmējdarbības, jo viņu ietekme tiek ignorēta un šajā virzienā netiek darīts praktiski nekas.

Viņu taustekļi ir militārajās struktūrās, drošības struktūrā, policijā, politikā, ekonomikā un, pieļauju, arī prezidenta administrācijā.

ASV

Atliek cerēt uz pasaules žandarmu ASV. Bet arī šīs cerības ir naivas un nepamatotas, jo žandarma krēsls ir sašķobījies, sociālisms ņem virsroku pār kapitālismu ASV un šīs pārmaiņas kļūst aizvien jūtamākas.

Jā, ASV vēl aizvien ir varenākā valsts pasaulē, un tieši tāpēc putins neuzdrošinātos uzbrukt Ukrainai, šo agresiju nesaskaņojot ar ASV un citām ietekmīgām valstīm. Līdzīgi kā par Molotova un Rībentropa paktu mēs uzzinājām stipri novēloti, tā arī par šiem dogovorņjakiem tiks uzrakstīta ne viena vien grāmata un filmētas dokumentālās un mākslas filmas.

Nav jābūt politologam, lai saliktu cēloņus, sekas un konkrētas darbības vienā ķēdē un ķēdi maisā. Runā, ka pastāv vienošanās, ka Krievija karos tikai Ukrainas teritorijā, un Krievija šo pilda. Runā, ka pastāv vienošanās, ka ASV nepiegādās uzbrukuma ieročus Ukrainai, un arī tas tiek pildīts. Runā, ka pastāv vienošanās, ka ASV un citas Nato valstis nepiegādās Ukrainai lidmašīnas, jo citādi Krievija piegādās lidmašīnas Irānai, bet Irāna apdraud Izraēlu...

Ja tu domā, ka karojošās puses netiekas un neaprunājas, nevienojas un nekas tāds nenotiek, tad tev būs grūti manis rakstīto pieņemt, bet, saki, kā tad vienojas par gūstekņu apmaiņu? Kā vienojas, ka vieni kādas apdzīvotas vietas pamet un citi, ieturot pauzi, tās «atbrīvo»? Man šo «kā» ir vairāk nekā tev atbilžu.

Vai atminies, kad ASV sāka brīdināt un runāt par Krievijas uzbrukumu Ukrainai, kad aicināja savus pilsoņus pamest Ukrainu, kad pati pārvietoja savu vēstniecību uz Poliju? Jau laikus eiropieši tika nomierināti, informēti un brīdināti, ka karš būs, tas būs ātrs, Ukraina tiks pakļauta un jūs arī turpmāk varēsiet baudīt dzīvi, kā līdz šim.

Teorijas

Kāpēc sazvērestību teorijās nav nekādu kļūmju un tur viss iet kā pa smērētu? Tāpēc, ka tās ir tikai kādu ne visai zinošu un neizglītotu cilvēku fantāzijas auglis vai šķietamā pasludināšana par īstenību un patiesību pēdējā instancē.

Realitātē bieži gadās pa kādam Parasjukam. Droši vien, ka nezini, kas tas tāds, un neatceries, ka Ukrainas Maidanā bija tāds personāžs, kuru vēlāk ievēlēja arī parlamentā.

Viņš bija tas, kuram izdevās pagriezt visu protesta maidanu ne tai virzienā, ko bija sarunājuši maidana vadoņi un Janukovičs. Jauns, naivs puisis, kurš atbrauca no Ļvovas jeb Ļvivas, kā tagad jāsaka un jāraksta. Puisis, kuram izdevās pārkāpt pāri barjerai ap skatuvi, un sargi neuzskatīja to par apdraudējumu – nokļūt līdz skatuvei un piekļūt mikrofonam.

Viņš klātesošos aicināja ieklausīties un teica – nē, tā nebūs. Es jūs aicinu doties uz Janukoviča mītni... Protestētāji paklausīja viņam, nevis daiļrunīgajiem maidana vadoņiem, un vēstures rats sāka griezties citā virzienā. Nebija nekāda iepriekšēja plāna, bija tikai patriotiska sirds, jaunieša naivums un ziedošanās. Šie ir tie ieroči, ar kuriem daudz darīts cilvēku labā.

Arī man ir gadījies būt parasjukam Latvijā. Šeit to neiztirzāšu, tas ir plaši aprakstīts manās grāmatās, bet zinu, ka tas strādā, un zinu arī to, ka izmaiņas cilvēki atceras, bet tos, kas to panāca, ātri aizmirst. Arī Parasjuks ir nepelnīti aizmirsts...

Definīcijas

Kā šis karš beigsies? Kādas ir manas prognozes? Par to, ka karš nebūs mūžīgs un kādreiz beigsies, es ceru, nav vairāku viedokļu. Pirmās piecsimt dienas jau pagājušas, piedzīvosim otrās. Vai būs trešās, nezinu, jo šaubos vai Ukrainai pietiks resursu un kolektīvo Rietumu atbalsta.

Jebkuram karam ir divi rezultāti – vai nu uzvara, vai nu zaudējums. Protams, uzvaru var visādi traktēt, un arī zaudējumu var visādi locīt, bet patiesībā karā uzvarētāju nav. Zaudē visi, jo visiem ir kritušie, visiem ir cietušie, visiem ir ievainotie, sakropļotie. Karu nevar pamatot un attaisnot.

Kā definēt Krievijas uzvaru? Ko Krievija uzskatīs par uzvaru? Manuprāt, to teritoriju iekļaušanu Krievijā, kuras jau ir iekļautas ar atbilstošu balsojumu, un vēl kādu gabaliņu, kuru iekaros un piebalsos klāt. Uzkraus Ukrainai saistības atmaksāt Krievijai radušos kara izdevumus un zaudējumus, nekad nebruņoties ar smagiem ieročiem, tankiem, aviāciju un nekad neiesaistīties NATO.

Ko nozīmē uzvarēt Ukrainai? Atgūt Krimu un 1991. gada robežas? Krievija var atkāpties, kaut līdz Maskavai, un atkal pāriet uzbrukumā. Tikai sakaujot krievu armiju, sagrautā kremlī parakstot kapitulāciju, ieviešot okupāciju, sadalot Krieviju okupāciju zonās, bet tādā gadījumā karā būtu jāiesaistās NATO, un tad tiktu izmantoti kodolieroči...

Šobrīd pārtraukt karadarbību, apstāties, vienoties nav iespējams. Ja Krievija atkāpjas uz 1991. gada robežām, tad putins zaudē varu, un Krievijā iestāsies juku laiki. Ja Ukraina pārstās pretoties, genocīds turpināsies. Atpakaļceļa nav! Iespējams iet tikai uz priekšu līdz galam, lai kāds tas nebūtu. Šajā atvarā ieraus arī mūs un ne tikai mūs. Ir ļoti maza cerība, ka mūs tas tieši neskars.

Ja karš beigsies ar Ukrainas uzvaru, tad Ukraina var kļūt par lielu Izraēlu, kura atradīsies nepārtrauktā apdraudējumā, un tai būs jāspēj zibenīgi reaģēt uz Austrumos mītošā agresora izlēcieniem. Tas nozīmē, ka Ukrainai nāksies cīnīties ar un iznīcināt iedīglī korupciju, jo, ja to nedarīt, tad karš atkārtosies. Tieši korupcija, kura jau integrējusies ukraiņu dzīvesziņā, ir tas caurums žogā, kuru izmanto agresors. Tieši no korupcijas izriet nodevība, valsts izlaupīšana, zemais morālais līmenis, sevis nodalīšana no varas.

Iesaldēšana

Ir arī cita iespēja. Ukraina ir spiesta iesaldēt konfliktu. Šo uzstājīgi pieprasīs un jau klusiņām uz to aicina ASV un Eiropa, un Ukrainas valdībai būs jāpiekāpjas. Politiķi piekāpsies, bet tauta turpinās pretoties un novērsīsies no varas, kas vēl vairāk vājinās valsti.

Kad var sākties tā saucamās miera sarunas? Šobrīd tāda iespēja nepastāv, jo neviena no pusēm nav tik novājināta, lai nespētu karot. Lai cik tas briesmīgi neskanētu, bet karā bojāgājušo, ievainoto un citu upuru vēl ir par maz, lai ukraiņi piekristu jebkādām «miera» sarunām.

Rezerves ir dažādas, resursi arī, bet pagaidām pārsvara nav nevienai no karojošām pusēm. Kamēr netiks sasniegta situācija, kad kādai no pusēm nepietiks dzīvā spēka, tad tā puse būs spiesta piekāpties un sākt «miera sarunas», jo būs tik novājināta, ka nespēs pretoties. Turpmākā pretestība palielinās upuru skaitu abās pusēs, taču nemainīs rezultātu, tāpēc tai brīdī sāksies miera sarunas.

Šobrīd to nevar panākt ne kolektīvie Rietumi, ne elites nodevība, ne aukstasinīga matemātika. Ukraiņu naids ir tik liels, ka tas atsakās dzirdēt argumentus un loģiku. Mēs visi tādi esam dusmu brīžos. Kamēr naids pastāvēs, kamēr būs iespēja naidu realizēt, kaut okupantus cienājot ar saindētiem pīrādziņiem, tikmēr nekādu sarunu nebūs. Bet, ja iesaldēšana notiks, tad to sieviešu vīri, tēvi un dēli dažādiem ceļiem ieradīsies tajās valstīs, kuras ir devušas pajumti ukraiņu bēgļiem, un Ukrainas iedzīvotāju skaits saruks. Valstī paliks tikai tie, kuri nespēs aizbraukt, vecākā paaudze, bērni un liels skaits invalīdu, kuri nespēs nodrošināt sev iztiku, kā arī valsts varas elite, kura centīsies no budžeta piesavināties to, ko vēl ir iespējams.

Ko līdzīgu varam vērot kādā mums zināmā valstī. Inflācija, novēršanās no valsts, alkoholisms, azarta spēļu uzvaras gājiens, liels skaits pašnāvību un viss tas, ko neminu, bet ko nav grūti iztēloties.

Nodokļus cels, cenas cels, un cilvēki dosies prom, atbrīvojot vietu nākamajam Krievijas tīkojumam, kuru būs jau daudz vieglāk paņemt, un tad jau pienāks arī Eiropas kārta...

Pesimisti mēdz teikt, ka būs slikti, optimisti apgalvo, ka nē, var būt vēl sliktāk, bet Ukrainas gadījumā, manuprāt, būs kaut kas pa vidu, un rodas jautājums, vai tas «pa vidu» bija šo upuru vērts?

Karotprasme un resursi

Krievija šajā ziņā ir daudz mācījusies un ir izdarījusi pareizus secinājumus. Katru gadu Krievijā iesauc regulārajā dienestā no simts līdz pusotram simtam tūkstošu jauniesaukto. Kad viņiem šis obligātais dienests iet uz beigām, ar viņiem «runā», tos uzrunā, un daļa piekrīt pēc obligātā dienesta noslēgt līgumu ar bruņotiem spēkiem par dienesta turpināšanu jau citā statusā. Tā tiek panākta vidējā vecuma samazināšana, tā tiek panākts, ka armija kļūst profesionālāka, un tā tiek panākts, ka Krievijas armija kļūst kaujas spējīgāka. Visi blēņu stāsti, ka krievu karavīri ir gļēvi, ka tie izvairās no kara, ka tie pie pirmās izdevības bēg, ka tie neprot karot, ka Krievijai trūkst ieroču, ar kuriem apbruņot, ir melīgi.

Arī vāgnera muzikantu pārvietošana uz Baltkrieviju nav nejauša, un, kāds tam ir patiesais nolūks, to mēs drīz uzzināsim.

Šis karš ir bumbu un lielgabala šāviņu karš. Virs deviņdesmit procentiem nogalināto un savainoto cieš no artilērijas, mīnām, bumbām un raķetēm. Pārējais ir atvēlēts strēlnieku ieročiem. Šobrīd Krievija par spīti baidena sankcijām spēj saražot vairāk lielgabala lādiņu nekā visi kolektīvie Rietumi kopā, tāpēc būs arī otrās piecsimtās dienas.

Ukraiņiem palīdz tas, ka viņi rotē kara daļas, tas ir, pēc noteikta laika karadarbībās iesaistītās daļas tiek sūtītas atpūtā, bet to vietā karā iesaistās tie, kas līdz šim bija atpūtā. Krievijas armijā šādas kārtības nav. Bet gan viņi arī to iemācīsies.

Krievijas bruņotajos spēkos tiek veidota jauna armija, kura šobrīd tiek komplektēta, apmācīta, un kara darbībai tā būs gatava pēc gada, bet tas okupantiem būs labs atspaids iebrukumam Ukrainā un iespējams, ka ne tikai Ukrainā. Tas var būt izšķirošais pārsvars karā. Ukrainā šajā ziņā resursi ir ierobežoti. Mobilizācijas iespējas Krievijai ir septiņas reizes lielākas.

Krievija izveidoja arī jaunu korpusu Karēlijā un izvietoja to pretī jaunajai NATO dalībniecei Somijai. Jā, šī jaunā daļa arī tiek komplektēta, bet pēc gada tā būs kaujām gatava, un kas zin’, vai tikai aizsargās.

Putins visiem spēkiem cenšas nepieļaut militāru sadursmi ar NATO, jo tas automātiski nozīmētu Ukrainas uzvaru. Jo, tikko NATO iesaistīsies, tā Krievija spiedīs pogas un kodollādiņi dosies uz nospraustajiem mērķiem. NATO to labi zina, tāpēc nepieļauj tādu situācijas «eskalāciju». Visas blēņas, ka tur kāds nenospiedīs pogu, ir blēņas un tikai. Krievijas gadījumā trim personām ir jānospiež, tas ir putins, šoigu un ģen. štāba priekšnieks gerasimovs. Kurš no viņiem nenospiedīs?

Cilvēks

Lai kāda nebūtu mana un citu loģika, kā arī izpratne un prognozes, nenoliedzams ir tas, ka ķēdes stiprumu nosaka tās vājākais posms. Uzņēmējdarbībā, biržās, mākslā un arī ierakumos visvājākais posms ir cilvēks. Cilvēks nav loģisks radījums, nav dators, kurš rīkojas atbilstoši algoritmam. Cilvēka rīcību mēģina prognozēt, to mēģina ietekmēt, bet vienalga tas ir vājākais posms visās darbībās.

Tieši cilvēka cilvēcisko īpašību dēļ tūkstošiem gadu neizdodas nodibināt taisnīgu valsti, neizdodas uzcelt ideālu un pareizu namu, neizdodas uzbūvēt tādu automašīnu, kurā vairs nekas nav jāuzlabo un jāmodernizē.

Ir bezgala daudz algoritmu un prognožu, kā cilvēks rīkosies biržā, kuras akcijas pirks un kuras pārdos. Tikai ļoti reta prognoze kaut daļēji piepildās, un jādomā, cik tajā ir paredzētā, cik sakritības un cik veiksmes, jo to pašu autoru citas prognozes izrādās aplamas.

Tāpēc modernajās kara tehnoloģijās cenšas mazināt cilvēka ietekmi uz karadarbību. Datorizē, izmanto zemes pavadoņus, dronus, individuālās kameras un karadarbībai paredzētās datorprogrammas, kuras izrīko karavīrus, speciāli tos apmāca, un vienalga šo cilvēcisko faktoru neizdodas izslēgt, novērst.

Asins smaka, sāpes, bailes, nogurums, alkatība utml. cilvēku pārvērš zvērā – tādā zvērā, kāds viņš patiesībā ir, tikai ir spiests slēpt savu patieso saturu.

Tāpēc, lai kāds nebūtu mans un tavs vērtējums, lai kādā loģikā mēs to nebalstītu, lai ko neprognozētu, cilvēks visu mēdz sabojāt, un neaizmirsti arī par Dievu, jo cilvēks domā, bet Dievs mēdz darīt... Ja ne pats, tad tomēr atsūta kādu Parasjuku.

Novērtē šo rakstu: