Padomju rusifikācija, Krievijas tautiešu politika un “progresīvais” skatījums uz integrāciju

No 1939. līdz 1945. gadam Latvija zaudēja aptuveni 500 000 cilvēku, kas ir ļoti liels zaudējums valstij ar aptuveni diviem miljoniem iedzīvotāju. Tukšums tika aizpildīts ar mērķtiecīgu migrācijas organizēšanu no padomju republikām – Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas. 1920. gadā Latvijā dzīvojošo latviešu īpatsvars bija 72,8%[1], bet 1935. gadā – 75,5% no Latvijas iedzīvotājiem.[2] Padomju okupācijas rezultātā latviešu īpatsvars samazinājās līdz 52,0% 1989. gadā.[3] Pēdējās pirms okupācijas tautas skaitīšanas laikā krievu īpatsvars Latvijā bija 10,6%, un 1989. gadā tas jau sasniedza 34,0%.[4] Mākslīga migrācijas organizēšana un rusifikācijas politika ielika pamatu sabiedrības saliedētības grūtībām pēc pilnīgas neatkarības atgūšanas 1991. gadā.

Latvijas politiķu pamatstraume (mainstream, angļu val.) ir bijusi visai bikla rusifikācijas seku novēršanā. Nacionālās apvienības (NA) aicinājumi kaut ko darīt lietas labā ilgu laiku tika izmēdīti un noraidīti. Paveicās, ka starp Vienotības politiķiem bija Kārlis Šadurskis, kam nebija bail nonākt lielā Krievijas t.s. tautiešu aktīvistu naidā izglītības reformas turpināšanas dēļ.

Latvijas konservatīvie un liberālie beidzot daudzmaz vienojās par rīcību, jo Maskava nespēja apslāpēt savu apetīti un iebruka Ukrainā. Tomēr 2023. gada rudenī ir redzams, ka daļa biklo latviešu nemaz nevēlas izmantot vēsturisku iespēju un mazināt padomju rusifikācijas un Krievijas jaunāko laiku tautiešu politikas sekas.

Jaunā kultūras ministre mēģina ar kāju bremzēt vilcienu

Kultūras ministre Agnese Logina DELFI.lv studijā teica: “Cilvēkiem ir jāgrib mācīties latviešu valodu un viņiem ir jāredz, ka latviešu valodas zināšanas ir vērtība, un ka šīs zināšanas viņiem uzlabo dzīves kvalitāti.”

Šim var piekrist, bet nevar piekrist ministres teiktajam par to, ka valstij cīņā par prātiem un sirdīm esot nepieciešams lietot informāciju svešvalodās un tātad jāsaglabā sabiedriskie mediji krievu valodā. Minētais ir pretrunā ar viņas pašas teikto, ka cilvēkiem ir pašiem jāgrib mācīties.

Turpināsiet lūgties, kā jau tas ir noticis daudzus gadus? Vai tiešām nav saprotams, ka tāda pieeja nestrādā? Savukārt, ja Latvijā bez latviešu valodas nevarēs iztikt, tad šeit dzīvojošie krievi, ukraiņi un baltkrievi to noteikti apgūs un lietos. Cilvēks pārsvarā gadījumu ir slinks un racionāli domājošs – kāpēc darīt kaut ko, bez kā var visai labi iztikt? Situācijā, kurā krievu valoda rusifikācijas un migrācijas politikas dēļ ir pašpietiekama, ir jāsper sevišķi soļi, lai latviešu valoda tiešām būtu valsts valoda.

No kultūras ministres teiktā izriet, ka viņa rīkosies, lai nupat valdības apstiprinātā Latvijas Nacionālās drošības koncepcija (turpmāk – Koncepcija) netiktu izpildīta pilnā mērā.

Runa ir par svarīgajā dokumentā minētājām izmaiņām mediju politikā: “Ņemot vērā, ka Latvijā notiek valsts valodas lomas stiprināšanā visās dzīves sfērās, no 2026. gada 1. janvāra arī sabiedrisko mediju vienotajam saturam jābūt tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai, tādējādi veicinot visu Latvijas iedzīvotāju piederību vienotai informatīvai telpai, kas ir balstīta latviešu valodā un citās ES, Eiropas Ekonomikas zonas un ES kandidātvalstu valodās. Valstij pārstājot finansēt saturu krievu valodā tiktu noslēgts vienotas informatīvas telpas izveides process.” Es aplaudēju šim dokumenta fragmentam! Un tieši pret šo daļu iebilst kultūras ministre.

Cik ilgi vēl?

Uz jautājumu, kāpēc Logina pati kā valdības ministre atbalstīja jauno Koncepciju, viņa teica, ka tas esot saņemts no iepriekšējā ministra, bet nu to pārskatīšot. Uz žurnālistes jautājumu, vai izdosies jautājumu no jauna atvērt un pārliecināt kolēģus valdībā, Logina atbildēja apstiprinoši, jo tas esot drošības jautājums.

Acīmredzot Progresīvie skata drošību caur postmodernās Eiropas prizmu, proti, taisnība nav svarīga, miers – par katru cenu! Šoreiz tā cena jāmaksā latviešiem; rusifikācijas un okupācijas sekas nav jānovērš, tāpēc latvieši – mutes ciet! Latvijas medijiem joprojām jāatbalsta Kremļa tautiešu politika, kas paredz aktīvu Maskavas cīņu par krievu valodas statusa pacelšanu vai vismaz saglabāšanu esošajā stāvoklī.

Progresīvie ar savu atbalstu krievu valodai drošību mazina, nevis vairo. Tā ir tāda specifiska drošība un “integrācija” Vladimiru Putinu balstošās partijas “Vienotā Krievija” agrāko sadarbības partneru – saskaņiešu izpratnē. Proti, integrācija ir tad, kad latvieši runā krieviski savā zemē, bet, ja krieviem jārunā latviski, tad tā ir diskriminācija… Cik ilgi tas turpināsies? Vai nav pietiekams laiks pagājis kopš 1991. gada?

Agnese Logina Delfi studijā teica, ka viņa kā ministre un Progresīvie kopumā strādās pie sabiedrības saliedētības. To teica arī Saskaņas politiķi. Kā integrēt, lūk, tas ir jautājums. Ja turpinās veidot de facto divkopienu valsti, tad tā ir saliedētības attālināšana, jo krievus nevar integrēt uz latviešu ciešanu rēķina. Visas ar integrāciju saistītās programmas un konceptuālie dokumenti, pat kopš integrācijas ministra posteņa pastāvēšanas laikiem, ir akcentējušas latviešu valodu kā galveno integrācijas cementu, diemžēl praksē tas tika lielā mērā ignorēts.

Atgādinājums par Krievijas tautiešu politikas destruktīvo ietekmi

Likās, ka šie jautājumi jau ir pagātne, bet nu redzams, ka “progresīvi” domājošajiem nepieciešama neliela lekcija. Mēs pašlaik saskaramies ne tikai ar padomju rusifikācijas, bet arī Putina valdīšanas laika Krievijas tautiešu politikas sekām.

Diasporu politika, kuras pamatā ir komunikācija ar saviem ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem ir ierasta dažādu valstu ārpolitikas daļa. Tomēr Krievijas tautiešu politika daudzējādā ziņā atšķiras no demokrātisko valstu komunikācijas ar saviem tautiešiem ārvalstīs.

Arī Latvija turpina veidot savu ārvalstīs dzīvojošo tautiešu politiku, kuras mērķis ir palīdzēt latviešiem Lielbritānijā, Īrijā un citur saglabāt savu nacionālo identitāti un saikni ar tēvu zemi. Ir jāuzsver, ka Latvija atšķirībā no Maskavijas neaicina savus tautiešus pieprasīt izmaiņas Lielbritānijas un Īrijas likumos.

Krievijas tautiešu politikas ietvaros daudzus gadus ir notikusi Latvijā dzīvojošo krievu, ukraiņu un baltkrievu kūdīšana pret Latvijas valdību un aicinājums mainīt Latvijas likumus izglītības, valodas un pilsonības jautājumos. Vēl viens no Krievijas tautiešu politikas mērķiem ir bijis noskaņot Latvijā dzīvojošos krievus tā, lai tie pieprasītu Rīgai īstenot ļoti draudzīgu politiku pret agresorvalsti – Krieviju.

Vai atceraties “Karaganova doktrīnu”?

Krievijas tautiešu politikas virzību iezīmēja 1992. gada 6. oktobrī tapis neoficiāls dokuments, kas tika nodēvēts par “Karaganova doktrīnu”. Vēstījuma autors bija Krievijas prezidenta padomnieks Sergejs Karaganovs, kurš vēlāk kļuva par Krievijas Ārlietu un aizsardzības politikas padomes (SVOP) vadītāju. Krievijas Tautiešu politikas reālie mērķi bieži vien netika afišēti oficiālajos dokumentos, tāpēc Karaganova tēzes ir sevišķi vērtīgas, jo tās satur Krievijas tautiešu politikas esenci.

Karaganovs pasludināja, ka bijušās Padomju Savienības ģeogrāfiskā telpa ir Krievijas īpašu interešu un pilnvaru reģions, kur Krievijai ir tiesības lietot spēku “likumīgās robežās”. Karaganovs bija viens pirmajiem, kurš pēc 1991. gada pauda viedokli, ka Maskavai ir jāīsteno reintegrācijas politika, palielinot savu ietekmi bijušajās PSRS republikās.

Šāda nostāja Borisa Jeļcina laikā īsti neatbilda idejai par NVS kā draudzīgas šķiršanās projektu, lai padarītu PSRS izjukšanu mazāk sāpīgu bijušajām republikām, kas bija cieši ekonomiski saistītas. Ilgtermiņā kļuva redzams, ka tieši Karaganova neoficiālā doktrīna uzvarēja, un Putina valdīšanas laikā tā tika īstenota Krievijas ārpolitikā attiecībās ar kaimiņvalstīm.

“Karaganova doktrīna” noteica, ka tās iedzīvināšanai ir nepieciešams: 1) nevis veicināt krievvalodīgo iedzīvotāju atgriešanos Krievijā, bet viņu obligātu palikšanu bijušajās PSRS republikās ar nolūku izmantot viņus kā Krievijas ilgtermiņa interešu realizēšanas sviru; 2) attīstīt Krievijas investīciju ekspansiju kā politiskā ietekmes pamatu; 3) lietot ekonomiskas sankcijas un citus spēka veidus pret nepaklausīgajām bijušās PSRS republikām; 4) izvirzīt cilvēktiesību un visu etnisko minoritāšu tiesību pārkāpumu tematiku par galveno ieroci attiecībās ar bijušās PSRS republikām; 5) cīnīties par “nulles variantu” bijušās PSRS republiku pilsonības likumos. Visus šos uzkundzēšanās uzdevumus oficiālā Krievija pilnā mērā sāka izpildīt pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas.

Vai atceraties Putina “krievu pasauli”?

Lai arī Putina teiktais par to, ka PSRS sabrukums bija lielākā 20. gs. ģeopolitiskā katastrofa ir ticis bieži citēts, tomēr aiz kadra bieži ir palicis tas, kas viņa 2005. gada runā sekoja aiz minētajiem vārdiem. Pilnāka aina parādās, ja lasām lielāku fragmentu: “Vispirmām kārtām ir nepieciešams atzīt, ka Padomju Savienības sabrukums bija 20. gs. lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Krievijas tautai tā kļuva par īstu drāmu. Desmitiem miljonu mūsu līdzpilsoņu un tautiešu pēkšņi atradās aiz Krievijas teritorijas. Sabrukuma epidēmija turklāt pārmetās uz pašu Krieviju.”

Putins runāja par “sašķelto nāciju” un PSRS sabrukumu kā ļaunumu, ignorējot to, ka daudzas nācijas bija laimīgas, ka 1991. gadā varēja atgūt brīvību, un PSRS sabrukumu uztvēra ar sajūsmu.

Putina 2005. gada runa nepalika bez ievērības, un tās doma tika iedzīvināta dažādos konceptuālos dokumentos. Vēstījums par krieviem kā “sašķelto nāciju” tika iekļauts 2007. gada pavasarī publicētajā KF Ārpolitikas apskatā: “Jaunajai Krievijai, sevišķi saistībā ar to, ka PSRS sabrukuma rezultātā aiz valsts robežām palika desmitiem miljonu mūsu cilvēku (aut. izcēlums), tautiešu interešu aizstāvība ir dabīga ārpolitikas prioritāte, kuras nozīme tikai pieaugs.”

“Sašķeltās nācijas” tēma ir tikusi turpināta arī Putina runās un ārpolitikas konceptuālajos dokumentos. 2014. gada 18. martā, svinot Krimas nelikumīgo aneksiju, Putins teica: „Krievu tauta ir kļuvusi par vienu no pašām lielākajām tautām, ja ne vislielāko sadalīto tautu (aut. izcēlums) pasaulē.”

Putina teiktais nebija vienkāršas pārdomas par vēsturi, tas bija aicinājums apvienot “krievu pasauli”, ja nepieciešams, tad arī militāras agresijas palīdzību. Kurš vēstures personāžs ir runājis līdzīgi par nepieciešamību apvienoties ar diasporu? Pareizi, tas bija Hitlers, kurš aicināja atdot viņam daļu Čehoslovākijas.

Kremļa paternālisms iet pāri starptautisko tiesību robežām un noved pie neizbēgamas konfrontācijas ar tām valstīm, kuru pilsoņus Maskava ir izlēmusi “aizstāvēt”. Pēc analoģijas Apvienotajai Karalistei vajadzētu šodien aizstāvēt tos ASV pilsoņus, kuri runā angliski. Tas ir absurdi, bet Krievijas asās varas īstenotājus interesē nevis starptautiskās tiesības, bet ietekmes instrumenti, kas var kalpot Krievijas ārpolitikas mērķu sasniegšanai.

Nobeigumā

Jāpiekrīt Agnesei Loginai, ka valodas lietošana ir drošības jautājums, tikai rīcībai ir jābūt tieši pretējai viņas nostājai. “Lekciju” noslēgšu ar starptautiskās politikas Kopenhāgenas skolas pārstāvja Barija Buzana rakstīto: “Drošību uzskata par valsts un sabiedrības spēju saglabāt savu neatkarīgo identitāti un funkcionālo integritāti”[5]Buzans norādīja, ka sabiedriskā drošību nozīmē “tradicionālu valodas, kultūras, reliģisko, nacionālās identitātes un paražu modeļu ilgtspējas garantēšanu”.[6]

No šādas perspektīvas vērtējot Krievijas tautiešu politiku, var teikt, ka draudi Latvijas nacionālajai identitātei tiek īstenoti, pastiprinot atsevišķu grupu īpašo etnisko un kultūras identitāti, kā pretstatu latviskajai. Krievijas atbalsts krievu valodas lietošanai ir vairojis drošības riskus, kā to liecina Krievijas tautiešu politikas sekas Ukrainā.

Latvijā krievu valodas zināšanas jau tāpat ir ļoti augstas, krievu valoda ir pašpietiekama tās lielā lietotāju skaita dēļ, tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai latviešu valodas statusu nostiprinātu, nevis vājinātu. Latvijai nav jāuztur sabiedriskie mediji krievu valodā, jo to pastāvēšana uztur vēsturisku netaisnību (okupācijas sekas), vājina Latvijas nacionālo drošību un veicina krievu diasporizāciju Latvijā, uzturot augsni Kremļa naratīvu izplatīšanai.

[1]Pēteris Veģis, 1920. gada tautas skaitīšana Latvijā, Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/64435

[2] Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935. gadā, CSP, https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/tautas-skaitisana/meklet-tema/186-ceturta-tautas-skaitisana-latvija-1935-gada

[3]Pēteris Veģis, 1989. gada tautas skaitīšana Latvijā, Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/63152-1989%C2%A0gada-tautas-skait%C4%AB%C5%A1ana-Latvij%C4%81

[4]Pēteris Zvidriņš, Iedzīvotāju etniskais sastāvs Latvijā, Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/5186

[5] Buzans B. Cilvēki, valstis un bailes. Rīga, izdevniecība AGB, 2000, 36. lpp. [6] Turpat, 37. lpp.

Pārpublicēts no latvijasdrosiba.lv

Novērtē šo rakstu: