Iesaki rakstu: 
Jau sākumā teicu, ka Juris Stukāns ar prokuratūru galā netiks. Precīzi un pamatīgi aprakstīta viņa darbība šajā rakstā, bet nekad nevar uzrakstīt tik labi, lai nevarētu papildināt vai uzrakstīt labāk.
Paņem Rīgas domi (RD). It kā jauni un labi deputāti, bet strādā vēl sliktāk nekā Nils Ušakovs, neskarot korupciju. Nomenklatūra viņus vada īsā saitē, dara to, ko grib tā. Un izskatās, ka RD vadītāji ir nespējīgi, nevaroši un klausa nomenklatūru uz vārda, tai nav spējīgi uzdot sakārtot vienu vai otru nozari.
Tas pats arī ar Stukānu - tukša runa, ka viņš kaut ko sakārtos. Viņas runas par policijas akadēmijas vainu ir tukša runa. To pašu stāstīja Maizītis, Kalnmeiers, ka slikti strādā izmeklēšana. Kas viņiem liedz pataisīt izmeklšanu par no norādījumiem neatkarīgu iestādi? NEDARA, tas nav izdevīgi organizētajai noziedzībai, sistēmai.
Tāpat Vēlēšanu likumu nemaina neviena pozīcija, ne opozīcija, - ir izdevīgi apkrāpt vēlētājus ar šo likumu un gūt uzvaru vēlēšanās.
Stukāns nav sapratis, ka Latvijā izmeklētāju nav vispār, izmeklēšanu veic jebkurš policists, izņemot šoferus, izmeklētājus ieceļ, komandē un norīko - nav tāda amata - "izmeklētājs", nav tādas iestādes - izmeklēšanas iestāde, tas nav izmeklētājs, ja priekšnieki dod viņiem norīkojumu, raksta rezolūcijas, ko darīt utt., - to Stukāns nesaprot.
Tas pats Tieslietu ministrijā, kur valda un ministru īsā saitē tur NOMENKLATŪRA un nekas nemainās, neko neuzlabo. Visās iestādēs spēkā ORGANIZĒTĀ NOZIEDZĪBA, kura neļauj neko mainīt, grozīt, darīt.
Turklāt ministri neko nesaprot no praktiskā darba, ja viņi nav izgājuši visu praktisko profesionālo skolu un no ierindas ierēdņa uzauguši par ministru. Ieceltie ministri ir, grib vai negrib, vadāmi saitē, ko sauc par PAAUDŽU MAIŅAS" trūkumu, neesamību, viņi "neizaug".
Tepat portālā kāds Meļķisis apraksta Pētera Stučkas darbību un salīdzina ar ekonomisko lietu tiesu, un stāsta murgus par Stučku. Lai vai kā, Latvijā nedarbojas normāli neviena iestāde, institūcija, jo visur priekšā "sistēma" vai, kā to sauc, - organizētā noziedzība, pasūtījumi, iepirkumi, korupcija, interešu konflikts, bezatbildība un visas tautas sūtīšana uz tiesu, kurā bez naudas, bez lielas naudas nav, ko darīt.
Organizētā noziedzība neļauj labi strādāt nevienai iestādei, nevienai augstākajai amatpersonai. Ja kaut ko dara, to vienkārši samaļ miltos un apēd, noēd.
Savulaik Bordāns kā tieslietu ministrs ķērās klāt pie Maksātnespējas administrācijas un TB/LNNK/NA viņu samala, partijas organizētā noziedzība izmeta viņu no ministra amata.
Neviens ministrs, ne Saeima, ne partija, ne RD vadība nevar turēt vārdu - viņus neklausa pašu nomenklatūra.
Ja būtu iespēja nomainīt nomenklatūru, tad varbūt būtu rezultāts, bet katra nomenklatūra nostiprina savas pozīcijas ar likumiem, noteikumiem un līgumsaistībām, un, ja kāds ķeras klāt, tūlīt dzirdam šausmu stāstus par policejisku valsti, diktatūru un visu ko citu, apvaino hitlerismā vai stalinismā, ka pašam paliek kauns no savas darbības.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
