Iesaki rakstu: 
Atzīšos, ka vēl pavisam nesen man šķita, ka mūs, Latvijas žurnālistikas veterānus, jau diez vai varētu ar ko reāli nopietni pārsteigt. Daudz esam redzējuši, dzirdējuši, par visu ko rakstījuši...
Savulaik man, piemēram, vairākkārt bija jāraksta arī par dažādām kriminālām tēmām, jākomunicē ar izmeklētājiem, prokuroriem un advokātiem. Bija jāapmeklē cietumi, karceri, jāiepazīst ieslodzīto uzturēšanas apstākļi, jāpēta krimināllietas, atrodot tajās gan notiesāto vainas, gan nevainīguma apstiprinājumus.
Gadījās visādi, tostarp esmu sastapusies arī ar nolaidības gadījumiem izmeklēšanas gaitā vai acīmredzamu tiesībsargājošo institūciju darbinieku nekompetenci. Ticiet man, tajos laikos diezgan bieži bija par ko brīnīties!
Turklāt arī pati esmu dzimusi Staļina laikā represēto ģimenē. Manu tēvu, kas arī bija žurnālists, 1937. gadā notiesāja saskaņā ar "pretpadomju" pantu pēc kādas personas ziņojuma. Līdz ar to par tiem bēdīgi slavenajiem gadiem daudz ko zināju jau bērnībā...
Bet šī neticamā tiesiskā visatļautība, ko mēs novērojam mūsdienās un kas ir vērsta pret dažiem nemiera cēlējiem, piemēram, krievu žurnālistiem, kuri uzdrošinājusies kritizēt Latvijas valstsvīru darbību, pat man izraisa apjukumu. Ar to es domāju pret manu kolēģi Juriju Aleksejevu ierosinātās krimināllietas.
Pēdējo divu gadu laikā viens no populārākajiem Latvijas krievu žurnālistiem, kas ar savu aso satīrisko stilu ir kritis nežēlastībā pie valdošajām varām, tiek pakļauts mērķtiecīgam stingram spiedienam no vietējo specdienestu puses.
Pašlaik Aleksejevam, draudot ar ieslodzījumu, ir atņemtas tiesības publicēties viņa paša izveidotajā diskusiju portālā "IMHOclub", ko varētu novērtēt kā aizliegumu nodarboties ar žurnālistiku.
Sakarā ar pret viņu uzsāktajām acīmredzami safabricētajām krimināllietām saskaņā ar dažādiem Latvijas Krimināllikuma pantiem, arī tā dēvētajiem "pusspiegu pantiem", žurnālistam Aleksejevam jau vairāk nekā divus gadus tiek piemērots izbraukšanas aizliegums, vairāk nekā gadu viņš atrodas policijas uzraudzībā.
Tāpat kā laupītāji un narkotiku dīleri viņš trīs reizes nedēļā dodas "atzīmēties" uz policijas iecirkni
Latvijas žurnālistikā Jurijs Aleksejevs, kura specialitāte ir inženieris radiotehniķis, atnācis 1992. gadā, piedaloties pirmās Baltijas valstu biznesa avīzes "Biznes&Baltija" izdošanā un vēlāk kļūstot par tās direktoru un galveno redaktoru. Drīzumā avīze kļuva par populāru sabiedriski politisko un biznesa preses izdevumu, Eiropas darījumu preses asociācijas (European Business Press – EBP) biedri kopā ar Financial Times, The Economist, The Wall Street Journal Europe, La Tribune, Dagens Industri.
Bet vislielāko popularitāti Latvijā un ārpus tās Jurijs Aleksejevs ieguva, pateicoties citam savam projektam – viņa 2011. gadā izveidotajam diskusiju portālam "IMHOclub", kura nemainīgais priekšsēdētājs viņš bija 8 gadus – līdz pat 2018. gada decembrim. Šajos gados "īpašo viedokļu teritorijā", kā pozicionēja sevi interneta medijs, tika publicēti 10 tūkstoši (!) polemikas rakstu, kas pauda visdažādāko politisko virzienu pārstāvju viedokļus un skatpunktus. "IMHOclub" apvienoja ap sevi ap 700 autoriem un nopietnu lasītāju auditoriju.
Daudzi atzīst, ka spilgtākās publikācijas ar asāko polemiku bija paša Jurija Aleksejeva radītas. Jā, viņa politiskie raksti un replikas gandrīz vienmēr izcēlās ar īpašu asumu, iespējams, reizēm pat pārmērīgu. Maz kurš no mūsu rakstošajiem kolēģiem šeit Latvijā prot tik ļauni un mērķtiecīgi izsmiet pašmāju politiķus, izgāzušos ministrus un pārējos ideologus, kas raugās mutē aizjūras priekšniekiem.
Nav šaubu, ka žurnālista asās polemikas publikācijas izraisīja valstsvīriem vēlmi aizbāzt viņam muti. Pieļauju, ka šī komanda galu galā arī sekoja.
Pēc tam lietā tika liktas vecās "labās" "asiņainās čekas" metodes, kā sacītu mūsdienu liberāļi, proti, žurnālista dzīvoklī ieliktas nezināmas izcelsmes patronas, vairākkārtējas kratīšanas, viltoti pretīgi komentāri sociālajos tīklos, kas it kā esot uzrakstīti viņa vārdā. Žurnālistam kratīšanu laikā 2017. un 2018. gadā trīs reizes (!) tika izņemta visa darbam nepieciešamā tehnika – datori, cietie diski ar arhīviem, zibatmiņas, telefoni, diktofoni...
Taču Aleksejevs tā arī nerimās, turpinot nodarboties ar savu arodu – atmaskot, rakstīt un izsmiet. Vairākkārt viņa indīgās satīras objekti bija arī šā absurda teātra izpildītāji – DP izmeklētāji, kas nodarbojās ar viņa lietu, un to priekšniecība, kas to visu sankcionējusi. Pēc visa spriežot, mans nemierīgais kolēģis tieši ar to viņus sadusmoja ne pa jokam.
Pēc tam viņa dzīve sāka pārvērsties īstā murgā. 2018. gada 25. novembrī Aleksejevam "piekarināja" vēl trīs smagus KL pantus, un viņš tagad tiek turēts aizdomās par pretvalstisku darbību, turklāt organizētas grupas sastāvā (80. panta 2. daļa, sods – brīvības atņemšana līdz 15 gadiem ). Savukārt saskaņā ar 811. pantu viņu grib apsūdzēt par palīdzību ārvalstij pret Latviju vērstā darbībā.
Pirms savas 60 gadu jubilejas, 2018. gada 23. novembrī žurnālists tika aizturēts savā dzīvoklī, DP darbiniekiem pielietojot spēku, un uz divām diennaktīm ievietots izmeklēšanas izolatorā, pēc tam izlaists pēc tiesneša lēmuma. Tomēr izmeklētājs pēc saviem ieskatiem piemēroja viņam "pilnu komplektu" ar drošības līdzekļiem.
Papildus aizliegumam izbraukt un stingrajai policijas uzraudzībai opozīcijā esošajam žurnālistam tika aizliegts rediģēt un rakstīt publikācijas vai komentārus viņa paša portālā "IMHOclub". Žurnālistam šāds drošības līdzeklis, protams, ir īpaši izsmalcināta ņirgāšanās, kurai nav precedentu. Tas ir tāpat kā māksliniekam aizliegt gleznot un pat nākt klāt molbertam... Kaut kāds akmens laikmets, goda vārds!
Bet arī ar to valsts drošību sargājošā galvenā policijas dienesta vadībai šķita par maz – ja jau žņaugt, tad kārtīgi! Neizskaidrojot iemeslus, "Citadeles banka", kuras labticīgs klients Jurijs Aleksejevs bija vairāk nekā 25 gadus, vēl kopš "Parex bankas" laikiem, anulēja viņa norēķinu kontu. Kaut gan iemeslus neizskaidroja, tomēr deva mājienu, ka rīkojas "ne jau pēc savas gribas". Protams, klientam acumirklī faktiski tika slēgti ceļi uz jebkurām citām finanšu iestādēm Latvijas teritorijā. Un ārpus tās izbraukt ir aizliegts. Cauri ir!
Vēl bez vainas vainīgajam cilvēkam atņēma iespēju saņemt autoratlīdzību par saviem rakstiem, apmaksāt automašīnas stāvvietu, pirkt internetā un maksāt par šo pašu internetu, telefonu, komunālajiem pakalpojumiem...
Gads nu ir pagājis. Žurnālists izdzīvoja, nezaudējot dūšu. Vēl jo vairāk, bija gatavs atbildēt uz visiem izmeklētāja jautājumiem, ja tādi rastos. Process pret viņu taču ir ierosināts un turpinās. Tad, lūk, kopš 2018. gada 25. novembra pagājušo 14 mēnešu laikā Aleksejevu sakarā ar šo krimināllietu nevienu reizi nav izsaukuši nevienas izmeklēšanas darbības veikšanai – pratināšanai, sarunai vai konfrontācijai. Nevienu reizi!
Atbilstoši likumam pēc gada Jurijs uzrakstīja iesniegumu viņu neieredzošajam Latvijas Valsts drošības dienestam ar lūgumu atcelt izbraukšanas aizliegumu. Atbildi vajadzēja gaidīt divus mēnešus. Rezultātā Aleksejeva lūgums ir noraidīts pilnā apjomā. Lēmuma motivācija un formulējumi šokēja pat mūs, kā jau esmu rakstījusi, daudz redzējušos un lasījušos.
Pirmkārt, izraisīja neizpratni brīvā KL 81. panta interpretācija. Kriminālprocess, kā raksta izmeklētājs, tika sākts "par organizētā grupā veiktām darbībām, izmantojot projekta "IMHOclub" juridisko nodibinājumu piesegu, kas, iespējams, apzināti veiktas nolūkā palīdzēt Krievijas Federācijai vērsties pret Latvijas Republiku un tās drošību Satversmē neparedzētā veidā".
Vai kāds varētu sakarīgi izskaidrot man, kā tieši pirms 9 gadiem oficiāli izveidotā un visiem interesentiem atvērtā diskusiju platforma internetā var apdraudēt Latvijas Republiku un tās drošību, piedevām vēl "Satversmē neparedzētā veidā"? Starp citu, nenāktu par sliktu izglītot tautu arī sakarā ar "paredzētajiem" draudiem? Vismaz kā tie izskatās? Jāzina taču ir, lai nejauši nesajauktu!...
Atbildē ir pieminēts arī drošības līdzekļa pārkāpums no Aleksejeva puses, sakarā ar ko 2018. gada 30. novembrī to papildināja ar policijas uzraudzību. Pats aizdomās turētais šādi paskaidroja man, "kur tas suns aprakts":
"Man bija aizliegts komunicēt ar maniem diviem kolēģiem no portāla, kas nodarbojās ar tā moderāciju, par ko mani informēja izmeklētājs un par ko esmu parakstījies 2018. gada 25. novembrī, parakstoties arī par izbraukšanas aizliegumu. Tolaik es nezināju, ka lietā kā liecinieks ir iesaistīts vēl viens mans paziņa, programmētājs. Viņa uzvārda izmeklētāja "melnajā sarakstā" nav bijis! Mans paziņa arī nezināja par šādu aizliegumu, tāpēc ar tīru sirdsapziņu atnāca 29. novembrī pie manis ciemos – apsveikt 60 gadu jubilejā... Par to es arī tagad vizinos trīs reizes nedēļā pa
Droši vien varētu apstrīdēt tik stingro brīvības ierobežojumu adekvātumu un taisnīgumu – galu galā ne jau par slepkavību viņu tur aizdomās! Bet, tikko izgājis no cietuma, Jurijs nebūt nealka tur atgriezties. Un tīri cilvēciski viņu var saprast. Bija jāsamierinās ar būtiskajām neērtībām cerībā, ka gan jau vēlāk prokuratūra vai sliktākajā gadījumā tiesa tiks ar visu skaidrībā.
Tikai viņam inkriminētie "smagie" panti ļauj izmeklētājam virzīt pirmstiesas kriminālprocesu 22 mēnešus, kuru laikā drošības līdzeklis var arī nemainīties. Viss ir atkarīgs no izmeklētāja labās vai ļaunās gribas. Bet viņš neatstāj savam "klientam" nekādu ilūziju.
"...Pirmstiesas izmeklēšanas laikā," raksta drošības dienesta darbinieks, "tika fiksēts, ka J. Aleksejevs turpina nihilistiski izturēties pret kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem, un pārkāpj viņam piemērotos drošības līdzekļus, tādā veidā pretdarbojas pirmstiesas kriminālprocesam, kas konkrēti izpaužas viņam piemērotās policijas kontroles un noteiktās nodarbošanās aizlieguma pārkāpšanā".
Nihilisms kā iemesls atteikt izbraukšanas aizlieguma atcelšanu, protams, ir varens juridiskais trumpis. (12. gadsimtā nihilistus vispār izraidīja no Baznīcas!)
Savukārt pieticīgi minētais "noteiktās nodarbošanās aizliegums" nav nekas cits kā žurnālista apsūdzēšana par to, ka viņš turpināja rakstīt kritiskas publikācijas. Protams, ne jau savā portālā, kur Jurijs Aleksejevs nav parādījies nevienu reizi šajā gadā, lai cik sāpīgi tas viņam nebūtu. Taču viņa autora slejas, raksti un komentāri dažkārt parādījās citos masu medijos un sociālajos tīklos. Un, protams, bez nihilisma tur arī neiztika. Bet Latvijas Republikas Satversme un Krimināllikums to pagaidām par noziegumu neuzskata – slava vārda brīvībai!
Taču citiem brīvība, bet nepadevīgajam "IMHOclub" priekšsēdētājam aizliegums izbraukt no valsts paliek spēkā.
Pēc izmeklētāja domām, žurnālista vēlme izkļūt ārpus dzimtās zemes robežām, "paredzēt sev tiesības bez procesa virzītāja ziņas izbraukt no valsts, vērtējama kā mēģinājums pretdarboties kriminālprocesa mērķa sasniegšanai, traucējot pirmstiesas kriminālprocesa norisi, un izbraucot no valsts bez patiesa un attaisnojoša iemesla, J. Aleksejevs patiesībā vēlas izvairīties no šī procesa vai izdarīt jaunus līdzīga rakstura noziegumus, par kādiem tiek turēts aizdomās".
Tiesa gan, es nesaprotu, kā var pretdarboties kriminālprocesam, kura faktiski nav? Nu kā, ja gada laikā cilvēks ne vienu reizi netika izsaukts? Toties izdarīts viss, lai sagandētu viņam dzīvi morālajā un sadzīves ziņā. Kā Latvijas drošību var apdraudēt Aleksejeva diskusiju portāls, ja visos 9 tā pastāvēšanas gados ne pret vienu uzstāšanos tā platformā nav bijis nekādu pretenziju no tiesībsargājošo iestāžu puses?
Gaida atbildi arī otrais žurnālista iesniegums, kurā viņš lūdz izmeklētāju atcelt policijas uzraudzību. Protams, Aleksejevs gatavo arī trešo vēstuli, par to, lai atceltu aizliegumu publicēt rakstus savā portālā. Atteikuma rezultātā, kas, pēc visa spriežot, ir visai iespējams, vērsīsies prokuratūrā.
Iesniegumu EDSO komisāram plašsaziņas līdzekļu lietās, aizstāvot savu kolēģi – žurnālistu opozicionāru no Latvijas – gatavo arī Starptautiskā neatkarīgu žurnālistu un blogeru asociācija, kuras biedrs ir arī J. Aleksejevs.
Tomēr man ir arī sava tīri intuitīvā versija. Domāju, ar Juriju vienkārši kāds banāli izrēķinās, jo viņš vairākkārt savās publikācijās un replikās visai neglaimojoši izteicies par pārmērīgi centīgajiem vietējo specdienestu darbiniekiem, neraugoties uz dienesta pakāpēm un amatiem. Tāpēc arī kāds no viņiem devis komandu piežmiegt Aleksejevu visās frontēs, un šiem arī prieks centies!..
Nu nevar taču cilvēki ar juridisko izglītību, pat nepabeigtu, pilnīgi nopietni apsūdzēt žurnālistu par Latvijas drošības apdraudējumu, piedevām vēl Satversmē neparedzētā veidā! Tā ir atriebība, sīkumaina izrēķināšanās, izmantojot dienesta stāvokli. Savādi būs, ja prokurors un tiesneši to nepamanīs. Kaut gan tagad mūs tiešām vairs ne ar ko nevarēs pārsteigt!...
Lato Lapsas piebilde: domāju, ka Latvijas valstī daudzi var uzskatīt Juriju Aleksejevu par valsts un attiecīgi arī savu personisku ienaidnieku vai vismaz pretinieku. Arī man ir līdzīga noskaņa. Taču visiem, kas līksmo par to, ka šīs valsts pārstāvji totālas visatļautības apziņā ar šo „ienaidnieku” izrīkojas, kā tik vēlas, vajadzētu atcerēties kaut vai gadus astoņdesmit senu vēsturi kādā lielā kaimiņvalstī. Arī tur bija plašās (un stulbās) tautas masas, kas gavilēt gavilēja par absolūti prettiesisku izrīkošanos ar „tautas ienaidniekiem”, un bija tikai likumsakarīgi, ka liela daļa no šīm masām pēcāk arī pati izbaudīja visus gulaga un lielā terora priekus. Un vēsturei, vai zināt, ir tendence nedaudz mainītās formās atkārtoties un atkārtoties. Es kā cilvēks, pret kuru toreizējās Drošības policijas, tagadējā Valsts drošības dienesta trulie parazīti aplauza zobus un bija spiesti izbeigt pret mani sākto caur un caurēm safabricēto kriminālprocesu, un pret kuru tagad, izmantojot puskorumpētus "tiesībsargāšanas iestāžu" darboņus, šādā pašā veidā mēģina vērsties padomju kolaborantu sistēmiskā mafija, to labi zinu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
