Nezinu!!!

Šoreiz tā gan nav putrošanās ar valstu nosaukumiem augstu viesu priekšā vai mēģinājumi ar neveikliem svepstiem ielauzīties angļu valodā. Nu kundziņš pamanījies aizrunāties tikt tālu, ka, nu, ne sitams neticot kaut kādiem tur Eiropas Savienības vai citu svētdienas pētnieku sakasītajiem datiem, ka vairāk nekā 400 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju pakļauti nabadzības riskam, turklāt visi dati, diženā kungaprāt, tiekot balstīti uz „dažiem piemēriem”.

Pateicoties aktīvistu iniciatīvai, Bērziņa kungam šādu neveiklu muļķību gvelšanas dēļ ir visas iespējas kļūt par pirmo Latvijas Valsts prezidentu, kurš izpelnās impīčmenta procedūru. Atšķirībā no „draiskā Bila” nevajadzēs pat notraipīt kokteiļkleitiņu jauniņai praktikantei…

Teju vai jāsecina, ka negaidīti Valsts prezidenta amatā „iespēlētais” vīrs kādu laiku dzīvojis ja ne uz Mēness, tad kādā bruņotu sargu aplenkumā ieskautā un naudīgu ļaužu apdzīvotā Beverlihilzas tipa ciematā gan, globālo ekonomisko krīzi un tās ietekmi uz kaut kādiem tur reņģu acis un subproduktus uzturā lietojošiem Latvijas iedzīvotājiem apspriežot un par to „ierēcot”, tukšojot kādu no kolekcionāru viskija „traukiem”.

Jā, par nabadzību grūti spriest Latvijas turīgākajam pensionāram – miljonāram, kurš pēc sātīgas maltītes un sulīgas atraugāšanās kaut kur „Melngalvju sādžas” apartamentos steidz uz limuzīnu, lai trauktos uz nākamo smalko rautu, bet ikdienā apkārt redz teju vien „glancētus” un taukus purnus, kas par kaut kādiem iztikas minimumiem, trūkumu vai citām līdzīgām muļķībām kaut ko varbūt dzirdējuši vienīgi radio vai televīzijā. Sak, kur vien ej, apkārt viens vienīgs glamūrs – gan limuzīnā (pa kura logu izņēmuma kārtā dažreiz arī neskādētu paskatīties), gan smalkajās pieņemšanās.

Kas te vēl uzdrošinās runāt par nabadzību, ar ko tāds Bērziņa kungs vismaz pārdesmit aizvadītos gadus (bet ticamākais, ka vēl senāk) tiešā veidā nav saskāries, jo bijis varen aizņemts gan Valmieras „kampēju” grupējumā, gan apšaubāmās dzīvokļu par kapeikām pirkšanas shēmās kaut kur veikli privatizētas valsts bankas kabinetos.

Arī izbraucienu laikā uz attālākām vietām no puņķu tecināšanas un krokodila vai citu dzīvnieciņu asaru liešanas brīvajā laikā prezidentam, redzams, nav tā īsti sanācis pār miesassargu kuplajiem stāviem paskatīties, cik tad īsti „turīgi” dzīvo lauku ļaudis, kuri nav pamanījušies par izblēdītu Eiropas naudu sabūvēt „kājiņmāju viesnīcas”. Tāpat ar pleiboja slavu apvītajam valsts galvam joprojām, šķiet, ir mīkla, cik tad vietējo naudiņu tādai „vidusmēra” Latvijas ģimenei vispār nepieciešams cilvēcīgai dzīvošanai (ne eksistencei).

Kopumā jau šī prezidentu – nezinīšu plejāde izraisa vien nicīgu smīnu. Kā eksprezidents Zatlers vēl amatā tikšanas priekšvakarā „neko nezināja un negribēja zināt” par oligarhiem (pret kuriem pēc dažiem gadiem pēkšņi sadomāja cīnīties), tā pašreizējais valsts galva Bērziņš, šķiet, ir pavāji informēts, cik tad īsti lielam iedzīvotāju skaitam Latvijā uzglūn nabadzība, cik iezemiešu jau uz neatgriešanos devušies pasaulē un cik jau „sēž uz koferiem”.

Ja reiz tā, tad bez jau izskanējušajiem ieteikumiem – pasniegt valstij dāvanu un atkāpties no augstā posteņa un panākt pēcamata labumu noņemšanu eksprezidentiem (ko tieksmē pēc tautas mīlestības Latvijas vadonis arī cenšas darīt) – tā vien vajadzētu ieteikt „izsist” jaunu konstitucionālo kārtību, ka Valsts prezidents kā amats Latvijā vispār tiek likvidēts, jo visādu „pūt un palaid” dīvainīšu uzturēšana, grozies kā gribi, nav Latvijas prioritāte. Bet tos divus ar „asti” miljonus latu var izmantot arī noderīgākiem mērķiem.

Novērtē šo rakstu: