Neviens latvietis nekad nav teicis, ka kādu taisāmies pārlatviskot. Mēs sakām – te ir Latvija, te runā latviešu valodā

Latvijā ir cilvēku grupa, kas diezgan slikti prot latviešu valodu, bet ļoti labi tulko no latviešu valodas uz latviešu valodu. Tā viņi iztulkoja kādu rakstu, kur pamatā bija skaidra ideja – ja cilvēki cūkojas, tad viņi ir cūkas. Kāpēc šie tulki bija izdomājuši, ka cūku jautājums norāda tieši uz viņiem – nezinu. Varbūt tā ir viņu dzīves pieredze, aicinājums, pārliecība, varbūt tikums, iespējams – gēni…

Man ir pamatotas aizdomas, ka 17. janvāris varētu būt viņu svētā orģija, jo tad tiek svinēta cūku aizbildņu diena. Taču šo neesmu pārbaudījis, tāpēc jau iepriekš atvainojos. Atvainojos gan cūkām, gan tulkiem, gan viņu aizbildņiem. Starp citu, latviešiem par cūkām ir tāds sakāmvārds – pati cūka maisu plēš, pati kviec… Un šo es attiecinu uz vienu no Saeimas deputātu frakcijām, kas ļoti labi iemācījušies spēlēt dažādus meldiņus uz sava aizgalda sivēnu ribiņām, šņukuriem un gredzenotajiem astes galiem. Šo uzrakstīju, lai tulkiem atkal būtu darbs. Tālāk – bez tulkojuma.

Okupācijas sekas nevar nokopt vienā dienā, gadā vai – pat desmitgadē. Cilvēki, kas uzauga pirmajā Latvijas neatkarības laikā, uzreiz saprata, cik svarīgi ir tikt prom no guberņās piekoptā slinkuma un nevīžības. Mūsu ļaudis tamdēļ pat svinamās dienas pārskatīja – lai darba tikumam un labklājībai tolaik iedotu citu ieelpu un spēku. Pēc tam gan padomju vara nāca ar savu atpogāto bikšu priekšu – mācīja visiem dzert, zagt un melot.

Kāpēc mēs tos laikus saucam par krievu laikiem? Tāpēc, ka tas viss notika krievu valodā. Nevajag izlikties, ka pārkrievošana kā politika nenotika, ka tā – tāda sadzīves liga. Nē, pārkrievošana Latvijā notika pēc plāna, ar vērienu. Pašiem krieviem to grūti saprast, jo viņus jau neviens nepārkrievoja. Bet mēs, latvieši, to saprotam – tāpēc nevajag mums stāstīt, ko patiesībā sarkanie lupatlaši bija ar to visu toreiz domājuši.

Neviens latvietis nekad nav teicis, ka mēs te tagad kādu taisāmies pārlatviskot. Neviens! Mēs sakām – te ir Latvija, te runā latviešu valodā. Tā ir, un tā būs!

Ja šo vienkāršo domu kāds sauc par etnisko naidu, tad lai atļauj mana datora klaviatūra – šie cilvēki nav gājuši skolā. Vai arī – viņi uzauga starp cūkām. Tā kā vienreiz jau cūkām atvainojos, tad nebūtu labi atkārtoties. Tātad – atliek tikai skola.

Ja kāds domā, ka Latvijā mazākumtautību skolas būs tas ceļš, kas stiprinās mūsu valsti kopumā, tad diemžēl jāatzīst – šis eksperiments nav izdevies. Un te pie vainas nebūs tās citas mazākās tautas ar lielajām mutēm un sarkanajām smadzenēm – latvieši paši šo kārtību izveidoja, paši arī atbildēs, paši – kārtos. Kam nepatīk slaucīt istabu – neviens nespiež. Vienīgi, kad istaba atkal būs tīra – mēs palūgsim noslaucīt kājas pie lieveņa, kā tas ir pieņemts kārtīgās mājās. Iespējams, mēs arī palūgsim nekāpt ar kājām uz tualetes poda malām – bet tie jau būs daži gadījumi, tā vairs nav masveidība, ko mums četrdesmitajā uzdāvināja kultūras tuvināšanās biedrība ar PSRS tautām.

Ko mēs prasīsim? Atcerēties, ka pirms tam te bija tādi salašņas, kas laida debesīs kosmosa kuģus, bet tualetes papīru vēl nezināja. Tādi, kas zeķu vietā ap kāju tina avīzes un kotletes ēda ar karoti… Mēs tos laikus gribam aizmirst, tā nebija mūsu vara. Tā bija okupācija. Skaidrs, ka tā nebija arī krievu vara, bet – tie laiki nāca ar krievu valodu un tāpēc tādas atmiņas, asociācijas.

Grūti saprast? Sāciet pierast. Pieradīsiet. Mums visiem kopā vajadzēs katru gadu pieminēt tos nevainīgo cilvēku tūkstošus, ko lupatlaši un utainie izsūtīja uz Sibīriju vai nogalināja. Kas ir lupatlaši – jau noskaidrojām. Ja domas dalās par utīm – iesaku jau tagad mācīties tās dziesmas vārdus, kas sākas ar “Mēs sitīsim tos…”. Mēs noteikti vienmēr prasīsim cieņu pret Latvijas brīvības cīņās kritušajiem, un – tas nenotika četrdesmit piektā gada 9. maijā…

Agrāk vai vēlāk mēs visi – arī tie, kas būs iemācījušies noslaucīt kājas pie druvīm – saskaitīsim to kaitējumu, ko mums nodarīja PSRS jeb tagadējā Krievija – kā tā nožēlojamā komunistiskā vājprāta mantiniece. Tas nebūs grūts aprēķins, jo lielākā daļa no darba jau paveikta.

Mēs zinām, ko Latvijai maksāja padomju okupācija. Būs jāatlīdzina neatkarīgi no vectēvu vai vecvectēvu frontes atmiņu albumiem, neatkarīgi no ordeņiem un nozīmītēm, kas tika saņemtas par šaušanu, dedzināšanu, izvarošanu.

Neatkarīgi no tā, vai jūs esat pareizi ticīgs vai nepareizi uztverts, vai greizi audzināts – mēs visi būsim kopā šajā prasībā par Latviju! Tieši tā kā rakstīts – PAR LATVIJU. Un, ja jūsējā ir Krima un tas tiek apgalvots krievu valodā, tad ziniet – jūs Latvijā nekad nebūsiet kā mājās. Tāpat kā Latviju par mājām nesauks tie, kas grib kaut ko atkārtot Berlīnes virzienā. Šeit nav jūsu vieta, neplātieties! Tas ir tieši tik elementāri kā noslaucīt pie svešām druvīm savus dubļainos zābakus. Bet, ja jums ir doma, ka jūsu zābaki būs Latvijā uz galda, – brauciet prom. Šeit tā nedara.

Ko vēl noteikti vajag pateikt? Nevajag piesegties ar žīdiem – kā to kāda grupa darīja viņdien Saeimā, stāstot, ka šo rindu autors ir aizvainojis krievu un ebreju bērnus. Latvijas vēsturē žīdu kārti pret Latviju ir izmantojuši gan fašisti, gan rašisti un, starp citu, arī paši žīdi. Mēs saprotam, ko nozīmē nelaime, mēs apzināmies arī traģēdijas mērogus, ja runājam par genocīdu vai holokaustu, bet mēs nekad nebūsim tie, kas traģēdiju izmantos kā veikalu, kā iemeslu, lai tirgotos, lai apsaukātos, sajustos pārāki, šantažētu, draudētu…

Mums pietiks pacietības, lai to visu izstāstītu vēlreiz, paskaidrotu, bet – negaidiet no mums iecietību, ja esat nolēmuši mums slaidi uzspļaut. Tieši tāpat kā pieņemiet, ka šajā robežas pusē netiks vairs bučots neviens ienaidnieka tanks vai karavīrs – kā tas vēsturiski vienreiz sanāca… Ja jums to līdz šim neviens nav pateicis, tad tagad jūs to zināt un – padodiet tālāk.

Nevajag tēlot un izlikties, ka nesaprotat, par ko ir runa. Jo, ja kaut kāda – jebkāda! – armija nāks no Maskavas puses, mēs nebūsim viesmīlīgi. Tas ir elementāri. Šeit nebūs arī nekādu latvijiešu, ja cerat, ka jūs kaut kā pa maliņu, kaut kā aiz muguras – kā nodevēji, kā slikti cilvēki. Vai nu kopā ar mums, vai – bez galdauta…

Iespējams, ka viena daļa no jums pēc šim rindām atkal rakstīs vēstules mūsu valsts dienestiem, deputātiem, saviem Kremļa dieviem ar domu, ka kaut kāds starpnacionāls naids atkal ir palaidies pa vējam. Ietetovējiet sev jebkurā brīvā vietā – nav vērts… Noticiet: Latvijā ir izaugusi paaudze, kas ļoti labi zina, kas ir Latvijas intereses, kas ir Latvijas valsts. Un aug jau nākamās… Mēs varbūt esam maza tauta, bet nekādā gadījumā – vāja… Kam es to stāstu? Tulkiem…

Rakstu arī tiem, kas vēl nav atvainojušies par visām tām preteklībām, ko kāda vara šeit uz vietas paveica piecdesmit gados un kas šeit aiz sevis atstāja iedomu pārņemtus pamatšķiras stulbeņus, kas kaut ko gaida… Negaidiet! Atvainojieties un sāciet vienkārši dzīvot. Kā cilvēki. Kā latvieši. Jo ātrāk sāksiet šeit dzīvot kā latvieši, jo vairāk skaistu brīžu piedzīvosiet, ko nevajadzēs nožēlot.

Šeit ir Latvija.

Novērtē šo rakstu: