Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas kaislības ap homoseksuālisma pieminēšanu mācību grāmatā nav nekas jauns. Kā stāsta šodien Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, jau kopš deviņdesmito gadu vidus Latvijas valsts sāka rūpēties, lai tās pilsoņi – gan „pareizi orientētie”, gan pārējie – dzīvotu iecietības un saskaņas atmosfērā: tika finansētas pat speciālas iecietības veicināšanas programmas. Taču viss sanāca gluži otrādi – ja deviņdesmito gadu vidū „nepareizās orientācijas” pārstāvjiem vēl tikai nācās uzklausīt arī augstu amatpersonu lamas, tad desmit gadus vēlāk uz viņiem jau lidoja maisiņi ar izkārnījumiem.

Premjers un „pareizā orientācija”

Ņemot vērā, ka homoseksuālisms gari un plaši pieminēts jau Bībelē, nav brīnums, ka tas eksistēja arī padomju Latvijā – pat neraugoties uz to, ka Padomju Savienībā gandrīz vai oficiāli nemaz nebija seksa kā tāda. „Ilgus gadus strādāju Skapī [slavenajā padomjulaiku bohēmas kafejnīcā]. Un man nekad nebija nekādu konfliktu ar šīs slimības – homoseksuālisma – skartajiem. Šie cilvēki nekad nelielījās ar šo kaiti. Atceros, bija viens TV darbinieks, viņš ilgus gadus rāvās ārā no šīs slimības. Beigu beigās viņš atrada sieviņu, bet no viņa novērsās viņa draugi – homoseksuāļi. Tā dēļ viņš arī cieta,” daudzus gadus vēlāk atklātā intervijā izdevumam Mēs atminējās Līga Dimitere, kas 2005. gadā iemantoja spīvas dažādu „nepareizo ļaužu” ideoloģijas pretinieces slavu.

Lielīties ar netradicionālu orientāciju padomju laikos nebūtu bijis prātīgi kaut vai tādēļ vien, ka tolaik Kriminālkodeksa 124. pants paredzēja kriminālatbildību par pederastiju. Bet tas savukārt nozīmēja, ka vismaz teorētiski homoseksuālu attiecību piekritēji varēja uz pāris gadiem nonākt aiz restēm. Praksē gan nekādas plānveida homoseksuālistu tvarstīšanas akcijas un skaļas paraugprāvas rīkotas netika, jo varas iestādēm geji likās interesanti no mazliet cita viedokļa. Proti, Valsts drošības komitejas darbinieki ļoti labprāt homoseksuāļus vervēja par ziņotājiem jeb stukačiem. Lielākoties tas attiecās uz kultūras darbinieku aprindām, kur viendzimuma attiecības bija krietni izplatītāka parādība nekā, piemēram, rūpnīcu strādnieku rindās. Pieķertam homoseksuālistam čekisti tad lika izvēlēties – vai nu kļūsi par stukaču, vai arī iesi sēdēt pēc 124. panta. Loģiski, ka vairākums izvēlējas stukača karjeru.

Ja čekistiem geji bija vērtīgs informācijas avots, tad miličiem viņi bieži vien radīja pamatīgas galvassāpes. „Homoseksuālistu vidū nereti notika slepkavības greizsirdības dēļ. Precīzi nepateikšu, taču salīdzinoši diezgan liels slepkavību procents bija saistīts tieši ar viņiem. Un gadījās, ka šajās lietās bija iesaistīti pat diezgan augsta ranga cilvēki – piemēram, šādas greizsirdības dēļ tika noslepkavots Rīgas HES partijas sekretārs. Bija arī pāris armijas virsnieku slepkavības. Kādas trīs četras tādas lietas gadā gadījās. Parasti tie bija grūti atklājami noziegumi, jo homoseksuālistu vide bija ļoti noslēgta – kā nekā par to taču bija pants Kriminālkodeksā,” atceras kādreizējais Kriminālpolicijas šefs Aloizs Blonskis.

Lai, tā teikt, turētu roku uz pulsa, vairāki milicijas darbinieki iespēju robežās veica homoseksuālistu uzskaiti un padomju varas beigu posmā šajā kartotēkā bija ziņas par vairākiem simtiem cilvēku. Kartotēkas tālākais liktenis gan ir miglā tīts: kad 1992. gadā no Kriminālkodeksa izņēma pantu par homoseksuālismu, tā zaudēja savu vērtību. Vēl pēc laiciņa policijas darbinieks, kurš to agrāk bija veidojis un kārtojis, no iekšlietu struktūrām atvaļinājās, aizgāja strādāt privātdetektīvu kantorī, bet par piemiņu līdzi paķēra arī kartotēku. Tagad gan šis cilvēks jau ir miris, un varam vien minēt, kur palikuši vecie padomjlaiku homoseksuālistu saraksti.

Savukārt pēc brīvības atnākšanas visās dzīves jomās lielākā daļa Latvijas valsts augstāko amatpersonu jau kopš deviņdesmito gadu sākuma no seksuālās orientācijas jautājuma publiskas apspriešanas sekmīgi izvairījās un vismaz izskatījās pēc absolūti politkorektiem ļaudīm. Taču bija viens izņēmums – premjeram Andrim Šķēlem nepietika ar publiskiem apliecinājumiem par „līkdeguņu” neesamību Ave Lat grupā, un 1996. gadā intervijā žurnālam Rīgas Laiks viņš pievērsās arī homoseksuālisma „slimībai”. Pirmām kārtām ko vērti bija jau viņa vēlēšanu ieteikumi: „Ja man par kādu būtu jābalso vēlēšanās, es gribētu, lai viņa paša bildei blakus ir arī viņa sievas bilde, lai es būtu drošs, ka viņš ir pareizi orientēts. Lai būtu viņa mājas bilde, mašīnas bilde, tad man rastos pārliecība, ka viņš kaut ko ir darījis un sasniedzis.”

Turklāt sveci zem pūra Latvijas valdības vadītājs neturēja arī saistībā ar saviem uzskatiem par „citādas orientācijas” ļaudīm un valsts nākotni: „Es netaisos kaut kādā veidā iejaukties cilvēku intīmajā dzīvē, jo manā uztverē tā ir vairāk slimība, tā ir nelaime, kas vienkārši kaut kā ģenētiski ir sakritusi ar audzināšanu vai citām problēmām. Bet es domāju, ka, vadot valsti vai atrodoties atbildīgos valsts ierēdņu, politiķu amatos, pareiza dzimumu orientācija ir obligāti nepieciešama. Galu galā valsts veidojas no pareizi orientētiem cilvēkiem ģimenē, bērni un viss pārējais. Pasarg Dievs, ka tā sagadīsies un mums tās proporcijas izjuks...”

Taču... deviņdesmito gadu vidū šādi vārdi nebūt nelika to autoram nekavējoties izlidot no amata un politiskās dzīves vispār. Vēl vairāk – vienīgais, kas šajā laikā kaut jel kā reaģēja uz premjera skarbi ģimeniskajiem uzskatiem, bija nākamās joku grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori, kuri šo atgadījumu atainoja šādiem vārdiem: „Pa to laiku pamodās Šķēle un paziņoja, ka homoseksuālisms ir slimība. „Es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es tādās pozīcijās arī palieku. Es atzīstu tikai tādu pozīciju, kur vecis ir virsū un vecene apakšā un kur darīšana notiek zem deķa un tumsā,” sacīja Šķēle savā vēsturiskajā runā.”

Un kāpēc gan būtu citādi, ja ko līdzīgu šajā laikā regulāri varēja dzirdēt no padaudzu politiķu un citu sabiedrībā redzamu ļaužu – turklāt nebūt ne uzskatītu par baisiem ekstrēmistiem – mutes? „Tā ir traģēdija. (..) Man šo cilvēku ir žēl, jo uzskatu, ka homoseksuālisms ir audzināšanas trūkums. Nesaprotu, kā var nepatikt sieviete, viņas figūra? Tas ir pretdabiski,” presē deklarēja deputāts Oskars Grīgs, un viņam piebalsoja kolēģis Alfrēds Žīgurs: „Viņi neiederas mūsu sabiedrībā. (..) Slims cilvēks nav noziedznieks. Ja viņi tādi ir un netraucē sabiedrībai, tad man tas ir pieņemami - katrā ziņā, lai viņi neuzbāžas citiem cilvēkiem.” Interesanti, ka pat Antonam Seikstam, kurš ieņēma Saeimas Cilvēktiesību komisijas sekretāra posteni, izrādījās gan oficiālais, gan personiskais viedoklis: „Kā Cilvēktiesību komisijas sekretāram mana attieksme ir juridiski korekta. Kā cilvēks es pret to izturos krasi negatīvi. Es homoseksuālismu uzskatu par anomāliju. Vienīgais, tāpēc nevajag sist homoseksuālistus.”

Deviņdesmito gadu vidū homoseksuālisms – un pat aizdomas par to – bija pat gana labs arguments, ko izmantot pat publiskās diskusijās. Tā, piemēram, 1995. gada rudenī saķērās populistiskais politiķis Joahims Zīgerists un vēlāk bankrotējušā izdevuma Atmoda Atpūtai galvenā redaktore Elita Veidemane: pēc tam, kad politiķis impulsīvo žurnālisti kādā preses konferencē bija nosaucis par „tikpat stulbu, cik viņas avīze”, kā arī ieteicis doties pamēģināt kāda vācu pornožurnāla redaktores darbu, viņš „norāvās” īsti kārtīgi – avīzes publikācijā, atsaucoties uz „ļaudis melš” avotiem, bija pieminēta pat oponenta homoseksuālā orientācija. Turklāt interesanti, ka tieši tādus pašus argumentus sava oponenta iznīcināšanai tolaik minēja arī Demokrātiskās darba partijas vadītājs Juris Bojārs, kura skatījumā vācu-latviešu politiķis bija rasists un latviešu valodu iemācīties nevīžojis homoseksuālists, kas uzstājas par latviešu tautas glābēju.

Silarozes piemērs

Tiesa, kaut kādu robežu ievērot vajadzēja jau tolaik – un par to uz savas ādas pārliecinājās Latvijas Pretalkohola biedrības vadītājs Atis Silaroze (iepriekš zināms kā Ignats Kujalovs), kad viņam 1996. gada rudenī ienāca prātā publiski paziņot, ka 17 Saeimas deputāti un divi Ministru prezidenta A. Šķēles padomnieki esot pedofili un homoseksuālisti (šie jēdzieni nozīmējot vienu un to pašu un atšķirību varot noteikt vienīgi tiesas ceļā). Vēl vairāk, zaļā pūķa apkarotājs izziņoja arī trīs deputātus, kas jau iepriekš esot nodarbojušies ar „pedofiliju jeb homoseksuālismu”, - Modris Lujāns, Andrejs Požarnovs un Pēteris Apinis, savukārt Valsts prezidents Guntis Ulmanis esot „vienkāršs dzērājs”. Te nu tiesībsargi sarosījās un, drošs paliek drošs, krimināllietu ierosināja ne tikai pēc panta par goda aizskaršanu, bet arī pēc panta par aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu. Izmeklēšana un tiesu darbi turpinājās labu laiku, bet beigu beigās A. Silarozem tomēr tika piespriests 190 latu naudas sods, un tāpat viņam nācās šķirties arī no Olaines pilsētas domes deputāta mandāta.

Šis notikums, lai cik komisks, tomēr lika aizdomāties visskaļākajiem „nepareizi orientēto” lādētājiem – un viņi tiešām nedaudz pieklusa. Pat A. Šķēle 2000. gadā, trešo un pēdējo reizi sēžot Ministru prezidenta krēslā un uzstājoties Latvijas Radio, par slimībām vairs nerunāja: „Protams, ir jāsaprot, ka Eiropas Savienības kultūra, tradīcijas, šodienas izpratne uzskata, ka ir nepieklājīgi jautāt kādam: „Kādā veidā tu savu intīmo dzīvi pavadi?” Ja cilvēks pats to nedeklarē, tad to tiešām uzskata par nepieklājīgu jautāt.” Tiesa, no premjera atbildēm gan varēja noprast, ka latviešu tautas teiciens par vilku, kas met spalvu, ne tikumu, joprojām ir aktuāls. „Jā, es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es arī tādās pozīcijās palieku...” – šāda bija premjera atbilde uz jautājumu par viņa Rīgas Laikā paustajām principiālajām nostādnēm par „slimajiem” un „veselajiem”.

Tieši A. Šķēles pieminētā Eiropas Savienība gan izrādījās pamatiemesls, kura dēļ Latvijas sabiedrībai (kurai gan orientācijas jautājumi līdz pat 2005. gadam nekad nebija aktuālāko jomā) un politiķiem vismaz formāli un oficiāli nācās kļūt iecietīgākiem. Ap 2000. gadu presē jau parādījās termins „homofobija”, turklāt interesanti, ka to pieminēja to pašu mediju pārstāvji, kas dažus gadus vēlāk satraucās par „agresīvajām minoritātēm”. Tā, piemēram, toreizējā Rīgas Balss žurnāliste, vēlākā Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenā redaktore Anita Daukšte publikācijā Populistiskā homofobija visā nopietnībā pieļāva, ka A. Šķēles, J. Bojāra un Jāņa Ādamsona vēršanās pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem esot vienkārši populistisks gājiens. (Starp citu, paradoksāli, ka tieši A. Šķēle bija viens no pedofilijas skandāla galvenajiem „varoņiem”, kuram nopietni tika „šūta” arī homoseksualitāte – tik nopietni, ka zviedru žurnāliste un sabiedrisko attiecību speciāliste Sandra Veinberga pat metās viņu aizstāvēt: „Gan Šķēlem, gan [tieslietu ministram Valdim] Birkavam, gan [Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram Andrejam] Sončikam ir tiesības būt arī homoseksuāliem, un viņus par to nedrīkst vajāt. Tā ir viņu privātā lieta, un viņiem par to nav publiski jāatskaitās!”)

Formālās iecietības vingrinājumi

Ap 2002. gadu gan izskatījās, ka gaidāmā iestāšanās Eiropas Savienībā ir uzspiedusi vismaz formālu iecietību gandrīz visiem – nu, izņemot atsevišķus dīvaiņus, kuri par tādiem arī tika uzskatīti. Tie tad arī turpināja izteikties uz nebēdu. Piemēram, eseju konkursu Latvija bez homoseksuālisma izsludinājušā apgāda Vieda direktors, Nacionālās frontes priekšsēdētājs Aivars Garda, kurš teicās esam pārliecināts, ka „ir jāatjauno Krimināllikuma pants, kas aizliedz homoseksuālas darbības. Tas ļoti veiksmīgi darbojās Padomju Savienības laikā, paredzot piecus gadus cietumsoda par pederastiju. Pasaulē tikai baltā rase ir tik deģenerējusies ar homoseksuālismu. Baltā rase ir tikai viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju. Tātad pārējās divas trešdaļas ir atradušas veidus, kā iztikt bez homoseksuālisma. Un tīri labi! Irānā, piemēram, draud nāvessods par homoseksuālismu. Un kas tur būtu slikts? Tā ir patiešām ļoti bīstama parādība. Ļoti bīstama! Mēs uzskatām, ka ir jāmaina sabiedrības attieksme uz negatīvo pret homoseksuālismu, ir jāaizliedz homoseksuālisma propaganda. Ja Eiropas Savienība mums pieprasa kļūt par homoseksuālu sabiedrību tikai tādēļ, lai mēs tur tiktu iekšā, tāda Eiropas Savienībā ir jāpasūta. Jūs teicāt: nevar viņus geto sadzīt. Ja lepras slimniekiem ir leprozoriji, es ierosinu izveidot „pidarolesbozorijus” (..) Viņi mēģina slavenām vēsturiskām personām „pierakstīt” homoseksuālismu, piemēram, Leonardo da Vinči. Viņš nekad nav bijis homoseksuālists. Ja viņš tāds būtu, viņam nekad nevarētu būt tik skaista māksla. Jo homoseksuālisti neko skaistu radīt nevar.”

Tomēr Latvijas valsts pretēji A. Gardas un viņa domubiedru pārliecībai tomēr izlēma Eiropas Savienību nepasūtīt un cītīgi strādāja pie iecietības veicināšanas pasākumiem. 2004. gadā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts paziņoja, ka ir izstrādāta speciāla Nacionālā programma pret neiecietību. Šis dokuments ne tikai noteica galvenās grupas, pret kurām pastāv vai var attīstīties neiecietība (etniskās grupas, seksuālās minoritātes un reliģiskās minoritātes), bet arī sīki un smalki aprakstīja, kā katra veida neiecietību paredzēts iznīdēt. Tā attiecībā uz etnisko neiecietību Latvijas valsts apņēmās pilnveidot normatīvos aktus, kas nodrošinātu efektīvus tiesiskus instrumentus neiecietības un rasu diskriminācijas izskaušanai, veidot izpratni par daudzkultūru sabiedrību nacionālajā demokrātiskajā valstī, veicināt iecietību pret etnisko kultūru dažādības izpausmēm Latvijā. Tieši tāpat bija paredzēts arī īstenot likumdošanā izmaiņas, lai efektīvi izskaustu neiecietību un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas, mazinātu Latvijas sabiedrībā neizpratni un neiecietību pret seksuālajām minoritātēm, nodrošinātu tiesiskus instrumentus efektīvai neiecietības un diskriminācijas izskaušanai attiecībā uz reliģiskajām minoritātēm.

Ar brīnumaino dokumentu tā galvenais veidotājs – īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks iepazīstināja arī Ministru prezidentu Induli Emsi, šis tas no tā tika iekļauts arī valdības rīcības plānā. Un, protams, tika gaidīti arī iespaidīgi rezultāti – programmas autori visā nopietnībā plānoja, ka nu tik sabiedrībā mazināsies neiecietība pret cilvēkiem ar atšķirīgu ādas krasu un atšķirīgu etnisko piederību, pret jaunām etniskajām minoritātēm, kā arī pret seksuālām un reliģiskām minoritātēm. Un, lai tas tā notiktu, tika plānots sabiedrību gan izglītot, informēt un visādi iesaistīt neiecietības izskaušanā un iecietības veicināšanā, gan veikt speciālu neiecietības izskaušanas monitoringu, gan organizēt izglītojošus pasākumus, gan īstenot dažādus pareizus projektus un publiskot Latvijas un ES dalībvalstu un ES institūciju pozitīvo pieredzi neiecietības izskaušanas jomā. Par 10 tūkstošiem latu Sergejam Krukam un kolēģiem tika pasūtīts arī īpašs mediju monitorings, lai „noteiktu neiecietības līmeni un izpausmes formas Latvijas plašsaziņas līdzekļos”.

Nauda sekmīgi tika notērēta, savukārt par pretneiecietības programmas efektivitāti un to, kā Latvijas sabiedrība apguvusi „starpkultūru saskarsmes pamatprincipus un attīstīs iespējamo etnisko, sociālo un kultūru konfliktu risināšanas iemaņas”, bija iespējams pārliecināties jau pēc gada, kad atsevišķu seksuālo minoritāšu organizāciju pārstāvji nodomāja sarīkot savu pirmo publisko akciju – Rīgas praidu 2005.

Un tad pienāca praids

Patiesībā gan tā nebija pirmā seksuālo minoritāšu publiskā akcija – kā nekā jau 1995. gadā 21 gadu vecā latviete Astra Astrīda Indričāne un vāciete Birgita Būvingere Brīvības pieminekļa pakājē (starp citu, arī valstiskā Cilvēktiesību biroja vadītāja vietas izpildītājas Kaijas Gertneres pēc būtības atbalstītas) reģistrēja savas partnerattiecības. Nekāda oficiāla spēka šādai reģistrēšanai gan nebija ne tad, ne vēlāk – četrus gadus vēlāk likumprojekts Par viena dzimuma persona partnerattiecību reģistrāciju Saeimā paklusām nogrima. Taču nekādu īpašu publicitāti šis pasākums neradīja, „jaunlaulātā” nekādu plašāku publicitāti nevēlējās un pazuda no mediju redzesloka. „Diemžēl cilvēki bija tik neizglītoti, ka vienā katlā meta homoseksuālismu un pedofiliju, kura, protams, ir krimināli sodāma. Es varēju neņemt vērā, ka trešā stāva kaimiņi izber virs manis savu atkritumu spaini, bet nedēļu pēc mūsu kāzām parkā noslepkavoja paziņu, kurš bija gejs. Sapratām, ka Latvijā uzturēties ilgāk ir bīstami. Abas atgriezāmies Vācijā,” desmit gadus vēlāk A. Indričāne – tobrīd jau šķīrusies no dzīvesbiedres Birgitas, ar ko bija iepazinusies Štutgartē, strādājot par auklīti,- atklāja Latvijas Avīzei (vienlaikus piebilstot, ka celibātā nedzīvojot, jau bērnībā mātei paziņojusi, ka „gribu būt katoļu baznīcas priestere un precēties ar sievieti”, bet studiju laikā Rīgas Katehēzes institūtā viņai orientācijas dēļ „mīļi ieteikts” šo mācību iestādi atstāt).

2004. gada oktobrī kompānijas SKDS sabiedriskās domas aptauja gan parādīja, ka tikai četri procenti Latvijas iedzīvotāju homoseksuālismu uzskata par normālu parādību, bet 51% tam pilnīgi nepiekrīt, - taču šīs iedzīvotāju puses pārstāvji ar savu viedokli nekur nebāzās, līdz desmit gadus pēc lesbiešu kāzām parādījās „nepareizās orientācijas” cilvēki, kurus publicitāte interesēja – un pat ļoti. Sabiedriskā organizācija ar nosaukumu Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa uz 2005. gada 23. jūliju pieteica līdz 250 cilvēku plašu seksuālo minoritāšu pasākumu Rīgas praids 2005, kurš, lūk, „veicināšot toleranci pret seksuālajām minoritātēm”, - plašu gājienu, kas virzīšoties no Anglikāņu ielas cauri Doma laukumam atpakaļ uz Anglikāņu baznīcu (kaut sākotnēji bija paredzēts aizsoļot pat līdz Saeimas ēkai un krastmalai). Pilsētas izpilddirektors Ēriks Škapars sākotnēji pasākumu atļāva („Cilvēcīgi izpilddirektors negribētu to ļaut, taču kā amatpersonai viņam nebija iemesla atteikt saskaņojumu šim gājienam,” skaidroja viņa preses pārstāvis), tad, aizbildinoties ar drošības apsvērumiem, aizliedza, bet vēl pēc tam tomēr atļāva – pēc tam, kad aizliegumu par prettiesisku atzina tiesa (kurā, starp citu, tika pieminēta valdības vadītāja Aigara Kalvīša nepatika pret Rīgas domes atļauju rīkot gājienu, kas tad arī esot bijusi pamatā Ē. Škapara mainītajam lēmumam).

Pasākuma organizētāji savos skaidrojumos bija ļoti vienoti: viņi šādā publiskā, jā, varbūt pat izaicinošā veidā vienkārši gribot paust savus uzskatus, - un viss; skaidra atbilde uz bērnu un ģimenes lietu ministra Aināra Baštika ierosinājumu – „lai iet uz Salaspils memoriālu un pulcējas tur!” – tā arī netika sniegta. Toties jo daudzveidīgāki bija praida pretinieki – gan atklātie, gan slēptie. Par „mākslīgu dzimumorgānu izstādīšanu” bažījās iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons, „deģenerātu lepošanos ar savām perversajām atziņām” minoritāšu pasākumā saskatīja Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Leopolds Ozoliņš, bet tas pats A. Baštiks bija pārliecināts, ka nu tik „nenormālība tiek sludināta par normālu parādību” un ka „Latvija, kura izmirst, kur būtu jāuzsver ģimenes vērtības, tādējādi tiek apkaunota”. „Mēs nevaram reklamēt lielākajai sabiedrības daļai nepieņemamas lietas,” publiski paziņoja valdības vadītājs A. Kalvītis (kas gan viņam pēcāk netraucēja vietējiem un ārvalstu geju un lesbiešu organizāciju pārstāvjiem apgalvot, ka „bija mēģinājumi saistīt manis teikto ar homofobijas un neiecietības izpausmēm sabiedrībā. Tas ir nepareizi. (..) Latvija ir demokrātiska valsts, kas vēlas un spēj nodrošināt ikviena tās iedzīvotāja cilvēktiesības. Demokrātiskā valstī tiek uzklausīti visdažādākie viedokļi, un Latvijas valdība stingri iestājas pret jebkādu diskrimināciju”).

„Tradicionālo vērtību aizstāvji neiestājas pret seksuālo minoritāšu tiesībām netraucēti piekopt savu dzīvesveidu, bet pret tā propagandu, kas nemaz nav tik nevainīga un nekaitīga: pēc pāris gadiem karstas mīlestības pasīvā homoseksuālista taisnā zarna vairs neder nedz saviem tiešajiem uzdevumiem, nedz izpriecām, turklāt sperma kā kancerogēna viela, nonākot uz taisnās zarnas gļotādām, paaugstina risku saslimt ar vēzi,” sabiedrību izglītoja Žurnālistu savienības biedre Māra Saturiņa. Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps, kardināls Jānis Pujats izdomāja, ka pie reizes varētu nosodīt arī pārāk plašu informāciju par seksu jauniešu žurnālos („Sekss ir Dieva dāvana, bet tā lietošanas atļauja tiek dota precoties pie altāra. Priekšlaicīga informācija izsit jauniešus no sliedēm!”), savukārt kādreizējais mūziķis Kaspars Dimiters un vēl virkne domātāju runāja par „bīstamās dzimumsatiksmes pārkāpējiem” un čakli sekoja A. Silarozes pēdās, faktiski liekot vienlīdzības zīmi starp homoseksuālismu un pedofiliju: „Homoseksuālistu ideoloģija un viņu vēlmju legalizācija nozīmē pedofilijas legalizāciju, kas ir mūsu bērnu apgrēcināšana. (..) Jau iztēlojos nākotnes „inteliģences” vēstuli, kas aizstāv zoofiliju un krematorijās pakalpojumus nekrofiliem.” (Starp citu, interesanti, ka šajā laikā gandrīz neviena partija šim, kā izrādās, svarīgajam jautājumam savās programmās vispār nebija pievērsusi nekādu uzmanību; tikai tēvzemieši bija apsolījuši nepieļaut viendzimuma laulību izplatīšanos.)

Pats 2005. gada praids – atšķirībā no pasākuma gadu vēlāk, kad pa gaisu jau lidoja ar mēsliem pildīti maisiņi, - noritēja salīdzinoši mierīgi. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka efekts no tā ir bijis pilnīgi pretējs oficiāli deklarētajai tolerances veicināšanai pret seksuālajām minoritātēm. Tieši „pēcpraida” noskaņās Saeima tā paša 2005. gada beigās nobalsoja par Satversmes 110. panta grozīšanu, nosakot, ka turpmāk valsts aizsargās nevis vienkārši laulību, bet gan „laulību - savienību starp vīrieti un sievieti”, turklāt balsojums notika ar īpašu aizrautību: kad pēc tā tika izlemts skaļi nolasīt katra deputāta balsojumu un izrādījās, ka trīs tautas kalpi balsojuši pret un vēl divpadsmit atturējušies, „par” balsotāji korī skandēja: „Kauns, kauns, kauns!” Šos Satversmes grozījumus eiropeiskā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga arī tiešām izsludināja, un tāpat tieši „pēcpraida” noskaņās praidu īpaši nikni apkarojušās Latvijas Pirmās partijas pārstāvis N. Muižnieks – kurš pats šajā jautājumā bija ieņēmis diezgan rezervētu nostāju – netika apstiprināts par Valsts cilvēktiesību biroja direktoru, par ko, kā zināja vēstīt informēti ļaudis, apskaities tik ļoti, ka telefoniski nikni lādējis pats savas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Šmitu, apgalvojot: „Jūs tīšām ļāvāt mani izgāzt šajā balsojumā, jo Pirmajai partijai neesmu pietiekami homofobisks.”

Visbeidzot, tā paša gada novembrī no amata tika atbrīvots mācītājs Juris Cālītis: saskaņā ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas oficiālo skaidrojumu viņš „vadīja geju un lesbiešu pasākuma Rīgas praids 2005 ietvaros organizēto dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā, tādējādi pārkāpjot baznīcas 18. Sinodē 1996. gadā pieņemto rezolūciju Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu”. (Nepilnus trīs gadus iepriekš oficiāli par homoseksuālisma propagandēšanu, taču dīvainā kārtā tieši pēc savas homoseksualitātes atzīšanas tika atbrīvots Rīgas Kristus draudzes līdzšinējais mācītājs Māris Sants.)

Zināmas atskaņas gan varēja saklausīt Strasbūrā, kur Eiropas Parlamenta deputāti noklausījās paziņojumu par homofobiju Eiropā, tostarp Latvijā. Taču pašmāju karojošie „pareizās orientācijas” politiskie pārstāvji palika pie sava. „Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!” paziņoja Saeimas deputāts Dainis Turlais. „Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru,” piebilda Ventspils mērs Aivars Lembergs. „Varētu teikt, ka Latvijā ir izveidojusies pret homoseksuālismu vērsta „līga”, kuras redzamākie pārstāvji ir reliģiskās organizācijas, Latvijas Pirmā partija, eiroskeptiķi un latviešu ultranacionālisti, Sorosa fonda oponenti, gandrīz visi Saeimas deputāti (jo pieņēma juridiski apšaubāmos Satversmes grozījumus „laulības aizsardzībai”) un ministri, un citi,” tai pašā Rīgas Laikā mierīgi varēja secināt kultūras ministres padomnieks Mārtiņš Vanags.

Pielikums: Latvijas politiķu spožākie izteikumi par citādajiem

„Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru.”

Ventspils mērs Aivars Lembergs

 

„Valdībā ir 15 ministri, tajā skaitā divas sievietes. Tātad paliek 13. Sevi es izslēdzu, tātad paliek 12. Esmu pārdomājis katru un domāju, ka te nav vīru ar tādām nosliecēm.”

Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš – par pedofilijas skandālu

„Mūsu partija ir heteroseksuāla!”

Bijušais Latvijas Nacionāldemokrātiskās partijas līderis Armands Māliņš

„Vajag pateikt skaidru "nē" visiem tiem Rietumu gudrajiem, kas mūsu tautai grib ieteikt doties brīvprātīgā pašnāvībā, jo, kā jūs zināt, no homoseksuālistiem bērni nerodas.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Es ieteiktu katram deputātam, kurš balsos par homoseksuālisma legalizāciju, vairs neiet un nelikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, jo ar savu balsojumu viņš būs līdzdalīgs tiem, kas savulaik centās iznīcināt mūsu tautu.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Ekshibicionisti jeb tautā saukti par „mētelīšu virinātājiem” varētu strādāt par satiksmes regulētājiem, un Rīgas Domei nebūtu nekāda pamata viņiem neizsniegt darba atļauju. Tad, kad cilvēki iet mājās gar Brīvības pieminekli, teiksim, laikā no 17.00 – 19.00, viņi varētu īstenot savas cilvēktiesības.”

Bijušais Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins

„Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!”

Saeimas deputāts Dainis Turlais

„TB/LNNK priekšlikuma būtība ir nekrofiliju padarīt par mūsu valsts ideoloģiju.”

Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs

„Es gribu Sinkas kungu nomierināt, ka arī attiecībā uz pederastiju brīvprātīgā pederastija netiek sodīta, Sinkas kungs var būt mierīgs.”

Bijušais Saeimas deputāts Andrejs Panteļējevs

„Valsts smird pēc korupcijas, pedofilijas un pederastijas.”

Bijušais LSDSP priekšsēdētājs Juris Bojārs

„Zi­lie aiz­stāv zi­los, pe­do­fi­li – pe­do­fi­lus, nar­ko­mā­ni – nar­ko­mā­nus. Bet kas aiz­stā­vēs tau­tu?”

Saeimas deputāts Dai­nis Tur­lais

„Pro­sti­tū­tai jā­da­ra viss, lai klients bū­tu ap­mie­ri­nāts, ci­tā­di nākam­reiz viņš ne­at­nāks. Bet es ne­es­mu pro­sti­tū­ta. Es es­mu profesors, pirm­kārt, un par­ti­jas va­dī­tājs. Man jāpanāk, lai par­ti­jas ma­sa ir ap­mie­ri­nā­ta.”

Bijušais LSDSP priekšsē­dē­tājs Ju­ris Bo­jārs

„Šodienas balsojums ir būtisks un vēsturisks, jo tas var atvērt slūžas pederastijas, lesbiānisma, pedofilijas, zoofilijas un citu patoloģiju legalizācijai un nostiprināšanai likumdošanā.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

Novērtē šo rakstu:

29
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

„Zem Muhameda bārdas” nav mūsdienīgi gļēva jeb, kā mēdz teikt, politkorekta grāmata

FotoZem Muhameda bārdas ir grāmata par islamu un vairākām valstīm, kuras šī reliģija tieši ietekmē. Grāmatas priekšvārds lasāms Pietiek, ar daļu grāmatas teksta var iepazīties islams.lv.
Lasīt visu...

21

Ābols no zirga tālu nekrīt, un lielas ziepes parasti briest no sīkumiem

FotoIzlasīju rakstu par RBSSKALS praksi attiecībās ar apakšuzņēmējiem. Līdzīgs stils vērojams dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā attiecībās ar dzīvokļu īpašniekiem. Spriežu pēc savas pieredzes dzīvojamā mājā Ikšķilē, kuru apsaimnieko SIARBSSKALS Serviss. Viņu mājas pārvaldīšanas prakse ir tāds īpatns nekompetences, visatļautības, stulbuma, augstprātības un sīku blēdību sajaukums, ko plašai publiskai reti kad izdodas redzēt, jo tas paslēpts smukā iesaiņojumā.
Lasīt visu...

12

Vai Dūklava darīšanām ir alternatīva?

Foto1991. gadā, de facto atjaunojoties Latvijas neatkarībai, lauksaimniecības politika netika veidota, kā pieklātos normālai, demokrātiskai valstij mūsu klimatiskajos apstākļos, un joprojām gan Latvijas laukos, gan Zemkopības ministrijā dominē padomju kolhoznieku saprāts –  kaut ko industriāli ražot un eksportēt (piemēram, piena produktus uz Krieviju). Atšķirībā no LPSR laikiem veikalu tukšos plauktus aizstājis brīvā tirgus imports, jo paši sev pārtiku saražot Latvijā nespējam.
Lasīt visu...

13

Biķernieku sporta trases ”spožums” rada un radīs neatgriezenisku kaitējumu iedzīvotāju dzīves kvalitātei

FotoKandavā 2008.gada jūnijā savu uzņēmējdarbību uzsāka kartinga trase, kura bija uzbūvēta bez trokšņa sienas. Tā kā trase atrodas mazdzīvokļu māju ielas otrā pusē, tās uzņēmējdarbības radītais troksnis māju pagalmos un telpās pārsniedza pieļaujamos trokšņa robežlielumus.
Lasīt visu...

21

Grēku subkultūra. 3. Lepnības burbuļi

FotoViens no septiņiem t.s. nāves grēkiem ir lepnība. Pie mums šis nāves grēks izpaužas negaidītā veidā – grēku publiskās nožēlošanas procesā. Lepnība izpaužas, publiski nožēlojot grēkus.
Lasīt visu...

6

Latvijas radio valdes priekšsēdim „per procura” Aldim Pauliņam

FotoPateicos par Jūsu sniegto atbildi un izsaku nožēlu, ka tās saņemšanai bija nepieciešams pusotrs gads un tiesu instanču iesaiste. Tajā pašā laikā vēlos atzīmēt, ka tieši „plaša un daudzveidīga” informācija, kā Jūs savā atbildē rakstāt, informācija Latvijas Radio netiek sniegta. Ar Jūsu gādību tā ir ļoti tendencioza un vienpusīga.
Lasīt visu...

21

Par putnu medībām, piebarotiem kaķiem – putnu slepkavām un mežstrādnieku vēlmi kokus zāģēt ar putnēniem ligzdās

FotoNeesmu ne mednieks, ne makšķernieks, taču jau kopš bērnības mežā jūtos kā mājās – galvenokārt skrienot orientēšanās sacensībās. Ar katru gadu biežāk nākas skriet slikti iztīrītos izcirtumos un šķērsot būvgružiem piedrazotas mežmalas. Meža sūnu ārda motobraucēji un kvadraciklisti.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zemessargi stāv sardzē – īsi un kodolīgi. Bet ko tas nozīmē?

Šajās dienās aprit 25 gadi kopš Zemessardzes izveidošanas. Divdesmit piecus gadus Latvija ir formāli brīva...

Foto

Pārdomas, noklausoties Anitras Toomas raidījumu „Zaļais vilnis”

Šajā raidījumā tā vadītāja Anitra Tooma, jau piesakot tēmu, informēja, ka viņa kopā ar zoologu Vilni Skuju šausmināsies par...

Foto

Par likumprojektu "Grozījumi Veterinārmedicīnas likumā"

Ņemot vērā sacelto ažiotāžu ap nepieciešamajiem grozījumiem valstī obligāti noteiktajā visu suņu apzīmēšanas un reģistrēšanas kārtībā ar vairāku interešu grupu nepamatotām...

Foto

Zemkopības ministrija mikročipēšanas jautājumā pinas pretrunās

Zemkopības ministrijas vadība turpina shēmot savus savādos suņu mikročipēšanas plānus: lai gan attiecīgais likumprojekts „Grozījumi Veterinārmedicīnas likumā” nav vēl pat...

Foto

Ļoti negodīgs gājiens, manuprāt

Pirmkārt, neviens līdz galam nezina, kā rīkotos, ja patiešām pienāktu brīdis rīkoties. Ikviens psihologs pateiks, ka ekstremālās situācijās tie stiprie un bravūrīgie...

Foto

Daži jautājumi VID darbiniecei Gitai Plaudei

Atsaucoties uz neseno jauko interviju ar Koļegovas kundzi, domāju, ka tikpat jauka intervija sanāktu ar tagadējo VID Iekšējās drošības daļas...

Foto

Demokrātija ir mirusi

Būt demokrātam nozīmē ne tikai piedalīties vēlēšanās, bet arī vērot, kā ievēlētie politiķi izmanto sev uzticēto varu, vai tas notiek saskaņā ar tautas...

Foto

Par medībām, bet pret putnu medībām

Es esmu par medībām un medīšanu, jo saprotu, ka bez tām Latvijā nevarēsim sadzīvot ar bebru, staltbriežu, aļņu, mežacūku, sīko...

Foto

„Siamo tutti fascisti”

Fašisms un Musolīni - šie vārdi man ir pazīstami jau no bērnības. Rīgā triju gadu vecumā laikabiedri no krievu apdzīvotā kaimiņu nama mani...

Foto

Kas mani tik ļoti kaitināja rakstā par ASV vēstniecību

No sākuma pat pats īsti nesapratu, kas tieši mani tik ļoti kaitināja, lasot Otto Ozola kritiku ASV...

Foto

Viļa Lāča pēcteči

Man ir burtiski daži teikumi sakāmi par trim Latvijas ministriem – vienas konkrētas partijas pārstāvjiem, kuri augusta sākumā bija sadomājuši it kā cēlu...

Foto

Kāpēc Ornitoloģijas biedrība neiestājas pret putnu medībām?

Nu jau pagājis stipri ilgs laiks, kopš ar šādu jautājumu Tviterī pie Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) vērsās Slīteres Nacionālā...

Foto

Durvis uz gaismu aizcirtīsies 18. septembrī - ir mēnesis laika

Paldies par dalību likuma iniciatīvā - panākt vieglāku (demokrātiskāku) referendumu ierosināšanas kārtību! Tā atjaunos Latvijā tiesiskumu...

Foto

Asistentu pakalpojuma absurds Jāņa Reira izpratnē

Par ko sapņo bijušais komjaunietis un virpotājs Jānis Reirs? Diezin vai par ko citu kā tālajā 1986.gadā – virpošanu un...

Foto

Reinbahs atstādināts, kas sekos?

Ne Ameriks, ne Ušakovs paši bruģi neliek, pirms neilga laika laikrakstā Diena taisnojās Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks, skaidrojot neērtības, ar kurām ikdienā saskaras rīdzinieki...

Foto

Integrācijas mēslaine

2016. gada 12.augustā portālā „Delfi” tika ievietota šāda informācija: „Advokātu biroja "Cobalt" veiktā pētījumā par integrācijas pasākumu īstenošanu secināts, ka tā ir sadrumstalota, turklāt...

Foto

Draudzīga atbilde man nezināmajam PIETIEK lasītājam, kurš čakli apraksta profesoru Dzintaru Mozgi un mani

Kopš mans draugs Guntis Belēvičs atstājis veselības ministra posteni, veselības nozares publiskajā...

Foto

Kāpēc lidosta maldina pasažierus?

Šodien izlasīju rakstu „Trešdien Rīgas lidostā pārcelto reisu pasažieriem kompensācijas nepienāksies”. Uzreiz radās pārdomas - kāpēc lidosta maldina pasažierus?...

Foto

Dīvainības ap „Stradiņu” konkursu

Apskatījos šos dokumentus saistībā ar P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekļa amata konkursu, kas pēc „izbīdītā” Dzintara Mozga atteikšanās ir beidzies...

Foto

Tukša muca tālu skan – vai tas ir par Cēsu mākslas festivālu?

Interneta vietnē www.cesufestivals.lv esošā informācija vēsta: „Cēsu pilsētai vienmēr bijusi zīmīga loma Latvijas kultūras...

Foto

Par deģenerātu - ekshibicionistu Didzi Melbiksi un bēgļu kampaņu

Televīzijā skatoties ANO Bēgļu aģentūras kampaņas "Mēs darītu tāpat!" prezentēšanu, pirmajā mirklī neticēju savām acīm: par kampaņas...

Foto

Mesijas deficīts un tautas ētosa monolīts

Jēdziens „ētoss” pie mums nav populārs ne zinātniskajā leksikā, ne ikdienas sarunvalodā. Jēdziens reti sastopams žurnālistu tekstos....

Foto

Radikālie, relatīvisti antropologi un derdzīgais

Nu jau pirms laba laika, starptautiskās ģimenes dienas sakarā (t.i., 15. maijā) nelielā komentārā izteicu savas domas par mūsdienu ģimeni. Komentāra...

Foto

Ar kārtējo afēru grib izcelties Garkalnes novada dome

Ar kārtējo afēru grib izcelties Mārtiņa Bauzes-Krastiņa (attēlā) vadītā Garkalnes novada dome – iecerēts nopirkt pussagruvušu viesnīcas kompleksu...

Foto

Informatīvais ziņojums “Par atbildīgo institūciju rīcību saistība ar publiski izskanējušo informāciju par “Panamas dokumentiem””

Informatīvais ziņojums izstrādāts, pamatojoties uz Ministru prezidenta 2016.gada 10.maija rezolūcijā Nr.1.1.1/19 doto...

Foto

Vai LPSR tiesu psihiatrija patiešām atzīstama kā pamatota, obligāta un tiesiska?

Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta bijušā virsprokurora Ērika Zvejnieka dēla prokurora Sandra Zvejnieka svaigais atzinums par 1983....

Foto

160 velkamistu vēstulei — gads

Svētdien apritēja gads kopš 160 velkamistu vēstules parādīšanās. Šai laikā pati dzīve atspēkojusi murgus, muldēšanu un melus, un vēstule šķistu visai...

Foto

Grēku subkultūra. 2. Noslīdējuma asaras

Tematiskās kopas pirmajā esejā bija runa par latviešu morāles noslīdējumu pēcpadomju gados. Tika atzīta iespēja par morāles noslīdējumu runāt vienīgi skaitļu...

Foto

Mēs ļoti gribam veikt parlamentāro kontroli

Sabiedrība par atklātību - Delna (Delna) vēršas ar iesniegumu, lai lūgtu Saeimai veikt parlementāro kontroli pār Korupcijas novēršanas un apkarošanas...

Foto

LR prokurors ievietošanu padomju psihiatriskajā soda iestādē atzīst par tiesisku

Manās rokās ir nonācis neiedomājams LR Prokuratūras prokurora S.Zvejnieka parakstīts dokuments, kurā VDK represētā Ģederta Melngaiļa...

Foto

Par jauno VID ģenerāldirektori un paviāna pēcpusi palmā

Ir pienācis brīdis, kad par vienīgo Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora amata kandidāti ir izteikušies visi (viņu pašu ieskaitot),...

Foto

Viedokļu iedaļas uz morālā kompasa skalas

Medijos publicēts filozofa Ivara Neidera raksts „Saprātīgu cilvēku viedokļi atšķiras.” Latviešu valodā rakstošie filozofi līdz šim diezgan kūtri un negribīgi...

Foto

Pret citiem nodokļu nemaksātājiem nākamā VID ģenerāldirektore bijusi skarba jau iepriekš

Nejauši laikraksta Diena arhīvā atradu jauku stāstiņu par tiem laikiem, kad finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas izvēlētā nākamā...

Foto

Tautas glābšanas diletantisms jeb diletantiskais ceļš uz Saulaino tāli

Lunkani apzinoties visdažādākajos analītiskajos pētījumos vingri pierādīto nevērtību Eiropā un Piena Ceļa spirālveida galaktikā, latviešu tauta ar...

Foto

Latvieša sirdsbalss no trimdas sauc jeb skumja dziesma kurlajai Latvijai

Mani jau sen nepārsteidz pastāvošās varas nemitīgie „tautā nepopulārie lēmumi”, jo esmu ievērojis, ka šī vara...

Foto

Sarkandaugavas iedzīvotāju atklāta vēstule medijiem

Jau ilgstoši Sarkandaugavas iedzīvotāji izmisīgi cenšas panākt pa VAS Latvijas dzelzceļš pārvaldījumā esošo infrastruktūru (dzelzceļu) īstenoto kravu pārvadājumu radītā trokšņa un vibrācijas samazināšanu...

Foto

Aicinājums nekļūt par soģiem

Izdevniecība Dienas Grāmata ir laidusi klajā Lato Lapsas grāmatu Zem Muhameda bārdas – pie lasītajiem ir nonācis darbs, kurā autors ir apkopojis savus iespaidus par Izraēlu,...

Foto

Kāpēc valstij nav intereses par jaunatnes praktisko izglītošanu

Man atvēlētais laiks iztek, un, kā zinātnieki ir izteikušies, ja tu savas zināšanas nenodod nākamajām paaudzēm, tas ir...

Foto

Graudi un pelavas epohālajā pārejas laikmetā

Cilvēki mēdz dažādi izsacīties par ražu. Vieni izsakās par sēklinieku ražu. Citi izsakās par intelektuālo ražu, metaforiski apkopojot prāta idejiskos...

Foto

Kāpēc valsts pārvaldē ir tik daudz negodīgu cilvēkveidīgu būtņu

Pajautājiet paši sev! Kāpēc Latvijā valsts pārvaldē, deputātu krēslos utt. ir tik daudz negodīgu cilvēkveidīgu būtņu?! Tikai...

Foto

VID liekulības PR

Atverot VID internetvietnes sākumlapu https://vid.gov.lv/, neredzam gandrīz neko citu kā informatīvu banneri "Atgūsti pārmaksātos nodokļus". VID liekulības PR – tipa, re, kādi mēs esam draudzīgi...

Foto

Vai valstī izveidotās sistēmas darbojas tautas un cilvēka interesēs?

Latviju mēs uzskatām par tiesisku valsti. Latvija LR Satversmē ir deklarēta par demokrātisku un tiesisku valsti. Ieskatoties...