Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas kaislības ap homoseksuālisma pieminēšanu mācību grāmatā nav nekas jauns. Kā stāsta šodien Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, jau kopš deviņdesmito gadu vidus Latvijas valsts sāka rūpēties, lai tās pilsoņi – gan „pareizi orientētie”, gan pārējie – dzīvotu iecietības un saskaņas atmosfērā: tika finansētas pat speciālas iecietības veicināšanas programmas. Taču viss sanāca gluži otrādi – ja deviņdesmito gadu vidū „nepareizās orientācijas” pārstāvjiem vēl tikai nācās uzklausīt arī augstu amatpersonu lamas, tad desmit gadus vēlāk uz viņiem jau lidoja maisiņi ar izkārnījumiem.

Premjers un „pareizā orientācija”

Ņemot vērā, ka homoseksuālisms gari un plaši pieminēts jau Bībelē, nav brīnums, ka tas eksistēja arī padomju Latvijā – pat neraugoties uz to, ka Padomju Savienībā gandrīz vai oficiāli nemaz nebija seksa kā tāda. „Ilgus gadus strādāju Skapī [slavenajā padomjulaiku bohēmas kafejnīcā]. Un man nekad nebija nekādu konfliktu ar šīs slimības – homoseksuālisma – skartajiem. Šie cilvēki nekad nelielījās ar šo kaiti. Atceros, bija viens TV darbinieks, viņš ilgus gadus rāvās ārā no šīs slimības. Beigu beigās viņš atrada sieviņu, bet no viņa novērsās viņa draugi – homoseksuāļi. Tā dēļ viņš arī cieta,” daudzus gadus vēlāk atklātā intervijā izdevumam Mēs atminējās Līga Dimitere, kas 2005. gadā iemantoja spīvas dažādu „nepareizo ļaužu” ideoloģijas pretinieces slavu.

Lielīties ar netradicionālu orientāciju padomju laikos nebūtu bijis prātīgi kaut vai tādēļ vien, ka tolaik Kriminālkodeksa 124. pants paredzēja kriminālatbildību par pederastiju. Bet tas savukārt nozīmēja, ka vismaz teorētiski homoseksuālu attiecību piekritēji varēja uz pāris gadiem nonākt aiz restēm. Praksē gan nekādas plānveida homoseksuālistu tvarstīšanas akcijas un skaļas paraugprāvas rīkotas netika, jo varas iestādēm geji likās interesanti no mazliet cita viedokļa. Proti, Valsts drošības komitejas darbinieki ļoti labprāt homoseksuāļus vervēja par ziņotājiem jeb stukačiem. Lielākoties tas attiecās uz kultūras darbinieku aprindām, kur viendzimuma attiecības bija krietni izplatītāka parādība nekā, piemēram, rūpnīcu strādnieku rindās. Pieķertam homoseksuālistam čekisti tad lika izvēlēties – vai nu kļūsi par stukaču, vai arī iesi sēdēt pēc 124. panta. Loģiski, ka vairākums izvēlējas stukača karjeru.

Ja čekistiem geji bija vērtīgs informācijas avots, tad miličiem viņi bieži vien radīja pamatīgas galvassāpes. „Homoseksuālistu vidū nereti notika slepkavības greizsirdības dēļ. Precīzi nepateikšu, taču salīdzinoši diezgan liels slepkavību procents bija saistīts tieši ar viņiem. Un gadījās, ka šajās lietās bija iesaistīti pat diezgan augsta ranga cilvēki – piemēram, šādas greizsirdības dēļ tika noslepkavots Rīgas HES partijas sekretārs. Bija arī pāris armijas virsnieku slepkavības. Kādas trīs četras tādas lietas gadā gadījās. Parasti tie bija grūti atklājami noziegumi, jo homoseksuālistu vide bija ļoti noslēgta – kā nekā par to taču bija pants Kriminālkodeksā,” atceras kādreizējais Kriminālpolicijas šefs Aloizs Blonskis.

Lai, tā teikt, turētu roku uz pulsa, vairāki milicijas darbinieki iespēju robežās veica homoseksuālistu uzskaiti un padomju varas beigu posmā šajā kartotēkā bija ziņas par vairākiem simtiem cilvēku. Kartotēkas tālākais liktenis gan ir miglā tīts: kad 1992. gadā no Kriminālkodeksa izņēma pantu par homoseksuālismu, tā zaudēja savu vērtību. Vēl pēc laiciņa policijas darbinieks, kurš to agrāk bija veidojis un kārtojis, no iekšlietu struktūrām atvaļinājās, aizgāja strādāt privātdetektīvu kantorī, bet par piemiņu līdzi paķēra arī kartotēku. Tagad gan šis cilvēks jau ir miris, un varam vien minēt, kur palikuši vecie padomjlaiku homoseksuālistu saraksti.

Savukārt pēc brīvības atnākšanas visās dzīves jomās lielākā daļa Latvijas valsts augstāko amatpersonu jau kopš deviņdesmito gadu sākuma no seksuālās orientācijas jautājuma publiskas apspriešanas sekmīgi izvairījās un vismaz izskatījās pēc absolūti politkorektiem ļaudīm. Taču bija viens izņēmums – premjeram Andrim Šķēlem nepietika ar publiskiem apliecinājumiem par „līkdeguņu” neesamību Ave Lat grupā, un 1996. gadā intervijā žurnālam Rīgas Laiks viņš pievērsās arī homoseksuālisma „slimībai”. Pirmām kārtām ko vērti bija jau viņa vēlēšanu ieteikumi: „Ja man par kādu būtu jābalso vēlēšanās, es gribētu, lai viņa paša bildei blakus ir arī viņa sievas bilde, lai es būtu drošs, ka viņš ir pareizi orientēts. Lai būtu viņa mājas bilde, mašīnas bilde, tad man rastos pārliecība, ka viņš kaut ko ir darījis un sasniedzis.”

Turklāt sveci zem pūra Latvijas valdības vadītājs neturēja arī saistībā ar saviem uzskatiem par „citādas orientācijas” ļaudīm un valsts nākotni: „Es netaisos kaut kādā veidā iejaukties cilvēku intīmajā dzīvē, jo manā uztverē tā ir vairāk slimība, tā ir nelaime, kas vienkārši kaut kā ģenētiski ir sakritusi ar audzināšanu vai citām problēmām. Bet es domāju, ka, vadot valsti vai atrodoties atbildīgos valsts ierēdņu, politiķu amatos, pareiza dzimumu orientācija ir obligāti nepieciešama. Galu galā valsts veidojas no pareizi orientētiem cilvēkiem ģimenē, bērni un viss pārējais. Pasarg Dievs, ka tā sagadīsies un mums tās proporcijas izjuks...”

Taču... deviņdesmito gadu vidū šādi vārdi nebūt nelika to autoram nekavējoties izlidot no amata un politiskās dzīves vispār. Vēl vairāk – vienīgais, kas šajā laikā kaut jel kā reaģēja uz premjera skarbi ģimeniskajiem uzskatiem, bija nākamās joku grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori, kuri šo atgadījumu atainoja šādiem vārdiem: „Pa to laiku pamodās Šķēle un paziņoja, ka homoseksuālisms ir slimība. „Es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es tādās pozīcijās arī palieku. Es atzīstu tikai tādu pozīciju, kur vecis ir virsū un vecene apakšā un kur darīšana notiek zem deķa un tumsā,” sacīja Šķēle savā vēsturiskajā runā.”

Un kāpēc gan būtu citādi, ja ko līdzīgu šajā laikā regulāri varēja dzirdēt no padaudzu politiķu un citu sabiedrībā redzamu ļaužu – turklāt nebūt ne uzskatītu par baisiem ekstrēmistiem – mutes? „Tā ir traģēdija. (..) Man šo cilvēku ir žēl, jo uzskatu, ka homoseksuālisms ir audzināšanas trūkums. Nesaprotu, kā var nepatikt sieviete, viņas figūra? Tas ir pretdabiski,” presē deklarēja deputāts Oskars Grīgs, un viņam piebalsoja kolēģis Alfrēds Žīgurs: „Viņi neiederas mūsu sabiedrībā. (..) Slims cilvēks nav noziedznieks. Ja viņi tādi ir un netraucē sabiedrībai, tad man tas ir pieņemami - katrā ziņā, lai viņi neuzbāžas citiem cilvēkiem.” Interesanti, ka pat Antonam Seikstam, kurš ieņēma Saeimas Cilvēktiesību komisijas sekretāra posteni, izrādījās gan oficiālais, gan personiskais viedoklis: „Kā Cilvēktiesību komisijas sekretāram mana attieksme ir juridiski korekta. Kā cilvēks es pret to izturos krasi negatīvi. Es homoseksuālismu uzskatu par anomāliju. Vienīgais, tāpēc nevajag sist homoseksuālistus.”

Deviņdesmito gadu vidū homoseksuālisms – un pat aizdomas par to – bija pat gana labs arguments, ko izmantot pat publiskās diskusijās. Tā, piemēram, 1995. gada rudenī saķērās populistiskais politiķis Joahims Zīgerists un vēlāk bankrotējušā izdevuma Atmoda Atpūtai galvenā redaktore Elita Veidemane: pēc tam, kad politiķis impulsīvo žurnālisti kādā preses konferencē bija nosaucis par „tikpat stulbu, cik viņas avīze”, kā arī ieteicis doties pamēģināt kāda vācu pornožurnāla redaktores darbu, viņš „norāvās” īsti kārtīgi – avīzes publikācijā, atsaucoties uz „ļaudis melš” avotiem, bija pieminēta pat oponenta homoseksuālā orientācija. Turklāt interesanti, ka tieši tādus pašus argumentus sava oponenta iznīcināšanai tolaik minēja arī Demokrātiskās darba partijas vadītājs Juris Bojārs, kura skatījumā vācu-latviešu politiķis bija rasists un latviešu valodu iemācīties nevīžojis homoseksuālists, kas uzstājas par latviešu tautas glābēju.

Silarozes piemērs

Tiesa, kaut kādu robežu ievērot vajadzēja jau tolaik – un par to uz savas ādas pārliecinājās Latvijas Pretalkohola biedrības vadītājs Atis Silaroze (iepriekš zināms kā Ignats Kujalovs), kad viņam 1996. gada rudenī ienāca prātā publiski paziņot, ka 17 Saeimas deputāti un divi Ministru prezidenta A. Šķēles padomnieki esot pedofili un homoseksuālisti (šie jēdzieni nozīmējot vienu un to pašu un atšķirību varot noteikt vienīgi tiesas ceļā). Vēl vairāk, zaļā pūķa apkarotājs izziņoja arī trīs deputātus, kas jau iepriekš esot nodarbojušies ar „pedofiliju jeb homoseksuālismu”, - Modris Lujāns, Andrejs Požarnovs un Pēteris Apinis, savukārt Valsts prezidents Guntis Ulmanis esot „vienkāršs dzērājs”. Te nu tiesībsargi sarosījās un, drošs paliek drošs, krimināllietu ierosināja ne tikai pēc panta par goda aizskaršanu, bet arī pēc panta par aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu. Izmeklēšana un tiesu darbi turpinājās labu laiku, bet beigu beigās A. Silarozem tomēr tika piespriests 190 latu naudas sods, un tāpat viņam nācās šķirties arī no Olaines pilsētas domes deputāta mandāta.

Šis notikums, lai cik komisks, tomēr lika aizdomāties visskaļākajiem „nepareizi orientēto” lādētājiem – un viņi tiešām nedaudz pieklusa. Pat A. Šķēle 2000. gadā, trešo un pēdējo reizi sēžot Ministru prezidenta krēslā un uzstājoties Latvijas Radio, par slimībām vairs nerunāja: „Protams, ir jāsaprot, ka Eiropas Savienības kultūra, tradīcijas, šodienas izpratne uzskata, ka ir nepieklājīgi jautāt kādam: „Kādā veidā tu savu intīmo dzīvi pavadi?” Ja cilvēks pats to nedeklarē, tad to tiešām uzskata par nepieklājīgu jautāt.” Tiesa, no premjera atbildēm gan varēja noprast, ka latviešu tautas teiciens par vilku, kas met spalvu, ne tikumu, joprojām ir aktuāls. „Jā, es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es arī tādās pozīcijās palieku...” – šāda bija premjera atbilde uz jautājumu par viņa Rīgas Laikā paustajām principiālajām nostādnēm par „slimajiem” un „veselajiem”.

Tieši A. Šķēles pieminētā Eiropas Savienība gan izrādījās pamatiemesls, kura dēļ Latvijas sabiedrībai (kurai gan orientācijas jautājumi līdz pat 2005. gadam nekad nebija aktuālāko jomā) un politiķiem vismaz formāli un oficiāli nācās kļūt iecietīgākiem. Ap 2000. gadu presē jau parādījās termins „homofobija”, turklāt interesanti, ka to pieminēja to pašu mediju pārstāvji, kas dažus gadus vēlāk satraucās par „agresīvajām minoritātēm”. Tā, piemēram, toreizējā Rīgas Balss žurnāliste, vēlākā Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenā redaktore Anita Daukšte publikācijā Populistiskā homofobija visā nopietnībā pieļāva, ka A. Šķēles, J. Bojāra un Jāņa Ādamsona vēršanās pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem esot vienkārši populistisks gājiens. (Starp citu, paradoksāli, ka tieši A. Šķēle bija viens no pedofilijas skandāla galvenajiem „varoņiem”, kuram nopietni tika „šūta” arī homoseksualitāte – tik nopietni, ka zviedru žurnāliste un sabiedrisko attiecību speciāliste Sandra Veinberga pat metās viņu aizstāvēt: „Gan Šķēlem, gan [tieslietu ministram Valdim] Birkavam, gan [Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram Andrejam] Sončikam ir tiesības būt arī homoseksuāliem, un viņus par to nedrīkst vajāt. Tā ir viņu privātā lieta, un viņiem par to nav publiski jāatskaitās!”)

Formālās iecietības vingrinājumi

Ap 2002. gadu gan izskatījās, ka gaidāmā iestāšanās Eiropas Savienībā ir uzspiedusi vismaz formālu iecietību gandrīz visiem – nu, izņemot atsevišķus dīvaiņus, kuri par tādiem arī tika uzskatīti. Tie tad arī turpināja izteikties uz nebēdu. Piemēram, eseju konkursu Latvija bez homoseksuālisma izsludinājušā apgāda Vieda direktors, Nacionālās frontes priekšsēdētājs Aivars Garda, kurš teicās esam pārliecināts, ka „ir jāatjauno Krimināllikuma pants, kas aizliedz homoseksuālas darbības. Tas ļoti veiksmīgi darbojās Padomju Savienības laikā, paredzot piecus gadus cietumsoda par pederastiju. Pasaulē tikai baltā rase ir tik deģenerējusies ar homoseksuālismu. Baltā rase ir tikai viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju. Tātad pārējās divas trešdaļas ir atradušas veidus, kā iztikt bez homoseksuālisma. Un tīri labi! Irānā, piemēram, draud nāvessods par homoseksuālismu. Un kas tur būtu slikts? Tā ir patiešām ļoti bīstama parādība. Ļoti bīstama! Mēs uzskatām, ka ir jāmaina sabiedrības attieksme uz negatīvo pret homoseksuālismu, ir jāaizliedz homoseksuālisma propaganda. Ja Eiropas Savienība mums pieprasa kļūt par homoseksuālu sabiedrību tikai tādēļ, lai mēs tur tiktu iekšā, tāda Eiropas Savienībā ir jāpasūta. Jūs teicāt: nevar viņus geto sadzīt. Ja lepras slimniekiem ir leprozoriji, es ierosinu izveidot „pidarolesbozorijus” (..) Viņi mēģina slavenām vēsturiskām personām „pierakstīt” homoseksuālismu, piemēram, Leonardo da Vinči. Viņš nekad nav bijis homoseksuālists. Ja viņš tāds būtu, viņam nekad nevarētu būt tik skaista māksla. Jo homoseksuālisti neko skaistu radīt nevar.”

Tomēr Latvijas valsts pretēji A. Gardas un viņa domubiedru pārliecībai tomēr izlēma Eiropas Savienību nepasūtīt un cītīgi strādāja pie iecietības veicināšanas pasākumiem. 2004. gadā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts paziņoja, ka ir izstrādāta speciāla Nacionālā programma pret neiecietību. Šis dokuments ne tikai noteica galvenās grupas, pret kurām pastāv vai var attīstīties neiecietība (etniskās grupas, seksuālās minoritātes un reliģiskās minoritātes), bet arī sīki un smalki aprakstīja, kā katra veida neiecietību paredzēts iznīdēt. Tā attiecībā uz etnisko neiecietību Latvijas valsts apņēmās pilnveidot normatīvos aktus, kas nodrošinātu efektīvus tiesiskus instrumentus neiecietības un rasu diskriminācijas izskaušanai, veidot izpratni par daudzkultūru sabiedrību nacionālajā demokrātiskajā valstī, veicināt iecietību pret etnisko kultūru dažādības izpausmēm Latvijā. Tieši tāpat bija paredzēts arī īstenot likumdošanā izmaiņas, lai efektīvi izskaustu neiecietību un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas, mazinātu Latvijas sabiedrībā neizpratni un neiecietību pret seksuālajām minoritātēm, nodrošinātu tiesiskus instrumentus efektīvai neiecietības un diskriminācijas izskaušanai attiecībā uz reliģiskajām minoritātēm.

Ar brīnumaino dokumentu tā galvenais veidotājs – īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks iepazīstināja arī Ministru prezidentu Induli Emsi, šis tas no tā tika iekļauts arī valdības rīcības plānā. Un, protams, tika gaidīti arī iespaidīgi rezultāti – programmas autori visā nopietnībā plānoja, ka nu tik sabiedrībā mazināsies neiecietība pret cilvēkiem ar atšķirīgu ādas krasu un atšķirīgu etnisko piederību, pret jaunām etniskajām minoritātēm, kā arī pret seksuālām un reliģiskām minoritātēm. Un, lai tas tā notiktu, tika plānots sabiedrību gan izglītot, informēt un visādi iesaistīt neiecietības izskaušanā un iecietības veicināšanā, gan veikt speciālu neiecietības izskaušanas monitoringu, gan organizēt izglītojošus pasākumus, gan īstenot dažādus pareizus projektus un publiskot Latvijas un ES dalībvalstu un ES institūciju pozitīvo pieredzi neiecietības izskaušanas jomā. Par 10 tūkstošiem latu Sergejam Krukam un kolēģiem tika pasūtīts arī īpašs mediju monitorings, lai „noteiktu neiecietības līmeni un izpausmes formas Latvijas plašsaziņas līdzekļos”.

Nauda sekmīgi tika notērēta, savukārt par pretneiecietības programmas efektivitāti un to, kā Latvijas sabiedrība apguvusi „starpkultūru saskarsmes pamatprincipus un attīstīs iespējamo etnisko, sociālo un kultūru konfliktu risināšanas iemaņas”, bija iespējams pārliecināties jau pēc gada, kad atsevišķu seksuālo minoritāšu organizāciju pārstāvji nodomāja sarīkot savu pirmo publisko akciju – Rīgas praidu 2005.

Un tad pienāca praids

Patiesībā gan tā nebija pirmā seksuālo minoritāšu publiskā akcija – kā nekā jau 1995. gadā 21 gadu vecā latviete Astra Astrīda Indričāne un vāciete Birgita Būvingere Brīvības pieminekļa pakājē (starp citu, arī valstiskā Cilvēktiesību biroja vadītāja vietas izpildītājas Kaijas Gertneres pēc būtības atbalstītas) reģistrēja savas partnerattiecības. Nekāda oficiāla spēka šādai reģistrēšanai gan nebija ne tad, ne vēlāk – četrus gadus vēlāk likumprojekts Par viena dzimuma persona partnerattiecību reģistrāciju Saeimā paklusām nogrima. Taču nekādu īpašu publicitāti šis pasākums neradīja, „jaunlaulātā” nekādu plašāku publicitāti nevēlējās un pazuda no mediju redzesloka. „Diemžēl cilvēki bija tik neizglītoti, ka vienā katlā meta homoseksuālismu un pedofiliju, kura, protams, ir krimināli sodāma. Es varēju neņemt vērā, ka trešā stāva kaimiņi izber virs manis savu atkritumu spaini, bet nedēļu pēc mūsu kāzām parkā noslepkavoja paziņu, kurš bija gejs. Sapratām, ka Latvijā uzturēties ilgāk ir bīstami. Abas atgriezāmies Vācijā,” desmit gadus vēlāk A. Indričāne – tobrīd jau šķīrusies no dzīvesbiedres Birgitas, ar ko bija iepazinusies Štutgartē, strādājot par auklīti,- atklāja Latvijas Avīzei (vienlaikus piebilstot, ka celibātā nedzīvojot, jau bērnībā mātei paziņojusi, ka „gribu būt katoļu baznīcas priestere un precēties ar sievieti”, bet studiju laikā Rīgas Katehēzes institūtā viņai orientācijas dēļ „mīļi ieteikts” šo mācību iestādi atstāt).

2004. gada oktobrī kompānijas SKDS sabiedriskās domas aptauja gan parādīja, ka tikai četri procenti Latvijas iedzīvotāju homoseksuālismu uzskata par normālu parādību, bet 51% tam pilnīgi nepiekrīt, - taču šīs iedzīvotāju puses pārstāvji ar savu viedokli nekur nebāzās, līdz desmit gadus pēc lesbiešu kāzām parādījās „nepareizās orientācijas” cilvēki, kurus publicitāte interesēja – un pat ļoti. Sabiedriskā organizācija ar nosaukumu Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa uz 2005. gada 23. jūliju pieteica līdz 250 cilvēku plašu seksuālo minoritāšu pasākumu Rīgas praids 2005, kurš, lūk, „veicināšot toleranci pret seksuālajām minoritātēm”, - plašu gājienu, kas virzīšoties no Anglikāņu ielas cauri Doma laukumam atpakaļ uz Anglikāņu baznīcu (kaut sākotnēji bija paredzēts aizsoļot pat līdz Saeimas ēkai un krastmalai). Pilsētas izpilddirektors Ēriks Škapars sākotnēji pasākumu atļāva („Cilvēcīgi izpilddirektors negribētu to ļaut, taču kā amatpersonai viņam nebija iemesla atteikt saskaņojumu šim gājienam,” skaidroja viņa preses pārstāvis), tad, aizbildinoties ar drošības apsvērumiem, aizliedza, bet vēl pēc tam tomēr atļāva – pēc tam, kad aizliegumu par prettiesisku atzina tiesa (kurā, starp citu, tika pieminēta valdības vadītāja Aigara Kalvīša nepatika pret Rīgas domes atļauju rīkot gājienu, kas tad arī esot bijusi pamatā Ē. Škapara mainītajam lēmumam).

Pasākuma organizētāji savos skaidrojumos bija ļoti vienoti: viņi šādā publiskā, jā, varbūt pat izaicinošā veidā vienkārši gribot paust savus uzskatus, - un viss; skaidra atbilde uz bērnu un ģimenes lietu ministra Aināra Baštika ierosinājumu – „lai iet uz Salaspils memoriālu un pulcējas tur!” – tā arī netika sniegta. Toties jo daudzveidīgāki bija praida pretinieki – gan atklātie, gan slēptie. Par „mākslīgu dzimumorgānu izstādīšanu” bažījās iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons, „deģenerātu lepošanos ar savām perversajām atziņām” minoritāšu pasākumā saskatīja Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Leopolds Ozoliņš, bet tas pats A. Baštiks bija pārliecināts, ka nu tik „nenormālība tiek sludināta par normālu parādību” un ka „Latvija, kura izmirst, kur būtu jāuzsver ģimenes vērtības, tādējādi tiek apkaunota”. „Mēs nevaram reklamēt lielākajai sabiedrības daļai nepieņemamas lietas,” publiski paziņoja valdības vadītājs A. Kalvītis (kas gan viņam pēcāk netraucēja vietējiem un ārvalstu geju un lesbiešu organizāciju pārstāvjiem apgalvot, ka „bija mēģinājumi saistīt manis teikto ar homofobijas un neiecietības izpausmēm sabiedrībā. Tas ir nepareizi. (..) Latvija ir demokrātiska valsts, kas vēlas un spēj nodrošināt ikviena tās iedzīvotāja cilvēktiesības. Demokrātiskā valstī tiek uzklausīti visdažādākie viedokļi, un Latvijas valdība stingri iestājas pret jebkādu diskrimināciju”).

„Tradicionālo vērtību aizstāvji neiestājas pret seksuālo minoritāšu tiesībām netraucēti piekopt savu dzīvesveidu, bet pret tā propagandu, kas nemaz nav tik nevainīga un nekaitīga: pēc pāris gadiem karstas mīlestības pasīvā homoseksuālista taisnā zarna vairs neder nedz saviem tiešajiem uzdevumiem, nedz izpriecām, turklāt sperma kā kancerogēna viela, nonākot uz taisnās zarnas gļotādām, paaugstina risku saslimt ar vēzi,” sabiedrību izglītoja Žurnālistu savienības biedre Māra Saturiņa. Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps, kardināls Jānis Pujats izdomāja, ka pie reizes varētu nosodīt arī pārāk plašu informāciju par seksu jauniešu žurnālos („Sekss ir Dieva dāvana, bet tā lietošanas atļauja tiek dota precoties pie altāra. Priekšlaicīga informācija izsit jauniešus no sliedēm!”), savukārt kādreizējais mūziķis Kaspars Dimiters un vēl virkne domātāju runāja par „bīstamās dzimumsatiksmes pārkāpējiem” un čakli sekoja A. Silarozes pēdās, faktiski liekot vienlīdzības zīmi starp homoseksuālismu un pedofiliju: „Homoseksuālistu ideoloģija un viņu vēlmju legalizācija nozīmē pedofilijas legalizāciju, kas ir mūsu bērnu apgrēcināšana. (..) Jau iztēlojos nākotnes „inteliģences” vēstuli, kas aizstāv zoofiliju un krematorijās pakalpojumus nekrofiliem.” (Starp citu, interesanti, ka šajā laikā gandrīz neviena partija šim, kā izrādās, svarīgajam jautājumam savās programmās vispār nebija pievērsusi nekādu uzmanību; tikai tēvzemieši bija apsolījuši nepieļaut viendzimuma laulību izplatīšanos.)

Pats 2005. gada praids – atšķirībā no pasākuma gadu vēlāk, kad pa gaisu jau lidoja ar mēsliem pildīti maisiņi, - noritēja salīdzinoši mierīgi. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka efekts no tā ir bijis pilnīgi pretējs oficiāli deklarētajai tolerances veicināšanai pret seksuālajām minoritātēm. Tieši „pēcpraida” noskaņās Saeima tā paša 2005. gada beigās nobalsoja par Satversmes 110. panta grozīšanu, nosakot, ka turpmāk valsts aizsargās nevis vienkārši laulību, bet gan „laulību - savienību starp vīrieti un sievieti”, turklāt balsojums notika ar īpašu aizrautību: kad pēc tā tika izlemts skaļi nolasīt katra deputāta balsojumu un izrādījās, ka trīs tautas kalpi balsojuši pret un vēl divpadsmit atturējušies, „par” balsotāji korī skandēja: „Kauns, kauns, kauns!” Šos Satversmes grozījumus eiropeiskā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga arī tiešām izsludināja, un tāpat tieši „pēcpraida” noskaņās praidu īpaši nikni apkarojušās Latvijas Pirmās partijas pārstāvis N. Muižnieks – kurš pats šajā jautājumā bija ieņēmis diezgan rezervētu nostāju – netika apstiprināts par Valsts cilvēktiesību biroja direktoru, par ko, kā zināja vēstīt informēti ļaudis, apskaities tik ļoti, ka telefoniski nikni lādējis pats savas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Šmitu, apgalvojot: „Jūs tīšām ļāvāt mani izgāzt šajā balsojumā, jo Pirmajai partijai neesmu pietiekami homofobisks.”

Visbeidzot, tā paša gada novembrī no amata tika atbrīvots mācītājs Juris Cālītis: saskaņā ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas oficiālo skaidrojumu viņš „vadīja geju un lesbiešu pasākuma Rīgas praids 2005 ietvaros organizēto dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā, tādējādi pārkāpjot baznīcas 18. Sinodē 1996. gadā pieņemto rezolūciju Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu”. (Nepilnus trīs gadus iepriekš oficiāli par homoseksuālisma propagandēšanu, taču dīvainā kārtā tieši pēc savas homoseksualitātes atzīšanas tika atbrīvots Rīgas Kristus draudzes līdzšinējais mācītājs Māris Sants.)

Zināmas atskaņas gan varēja saklausīt Strasbūrā, kur Eiropas Parlamenta deputāti noklausījās paziņojumu par homofobiju Eiropā, tostarp Latvijā. Taču pašmāju karojošie „pareizās orientācijas” politiskie pārstāvji palika pie sava. „Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!” paziņoja Saeimas deputāts Dainis Turlais. „Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru,” piebilda Ventspils mērs Aivars Lembergs. „Varētu teikt, ka Latvijā ir izveidojusies pret homoseksuālismu vērsta „līga”, kuras redzamākie pārstāvji ir reliģiskās organizācijas, Latvijas Pirmā partija, eiroskeptiķi un latviešu ultranacionālisti, Sorosa fonda oponenti, gandrīz visi Saeimas deputāti (jo pieņēma juridiski apšaubāmos Satversmes grozījumus „laulības aizsardzībai”) un ministri, un citi,” tai pašā Rīgas Laikā mierīgi varēja secināt kultūras ministres padomnieks Mārtiņš Vanags.

Pielikums: Latvijas politiķu spožākie izteikumi par citādajiem

„Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru.”

Ventspils mērs Aivars Lembergs

 

„Valdībā ir 15 ministri, tajā skaitā divas sievietes. Tātad paliek 13. Sevi es izslēdzu, tātad paliek 12. Esmu pārdomājis katru un domāju, ka te nav vīru ar tādām nosliecēm.”

Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš – par pedofilijas skandālu

„Mūsu partija ir heteroseksuāla!”

Bijušais Latvijas Nacionāldemokrātiskās partijas līderis Armands Māliņš

„Vajag pateikt skaidru "nē" visiem tiem Rietumu gudrajiem, kas mūsu tautai grib ieteikt doties brīvprātīgā pašnāvībā, jo, kā jūs zināt, no homoseksuālistiem bērni nerodas.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Es ieteiktu katram deputātam, kurš balsos par homoseksuālisma legalizāciju, vairs neiet un nelikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, jo ar savu balsojumu viņš būs līdzdalīgs tiem, kas savulaik centās iznīcināt mūsu tautu.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Ekshibicionisti jeb tautā saukti par „mētelīšu virinātājiem” varētu strādāt par satiksmes regulētājiem, un Rīgas Domei nebūtu nekāda pamata viņiem neizsniegt darba atļauju. Tad, kad cilvēki iet mājās gar Brīvības pieminekli, teiksim, laikā no 17.00 – 19.00, viņi varētu īstenot savas cilvēktiesības.”

Bijušais Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins

„Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!”

Saeimas deputāts Dainis Turlais

„TB/LNNK priekšlikuma būtība ir nekrofiliju padarīt par mūsu valsts ideoloģiju.”

Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs

„Es gribu Sinkas kungu nomierināt, ka arī attiecībā uz pederastiju brīvprātīgā pederastija netiek sodīta, Sinkas kungs var būt mierīgs.”

Bijušais Saeimas deputāts Andrejs Panteļējevs

„Valsts smird pēc korupcijas, pedofilijas un pederastijas.”

Bijušais LSDSP priekšsēdētājs Juris Bojārs

„Zi­lie aiz­stāv zi­los, pe­do­fi­li – pe­do­fi­lus, nar­ko­mā­ni – nar­ko­mā­nus. Bet kas aiz­stā­vēs tau­tu?”

Saeimas deputāts Dai­nis Tur­lais

„Pro­sti­tū­tai jā­da­ra viss, lai klients bū­tu ap­mie­ri­nāts, ci­tā­di nākam­reiz viņš ne­at­nāks. Bet es ne­es­mu pro­sti­tū­ta. Es es­mu profesors, pirm­kārt, un par­ti­jas va­dī­tājs. Man jāpanāk, lai par­ti­jas ma­sa ir ap­mie­ri­nā­ta.”

Bijušais LSDSP priekšsē­dē­tājs Ju­ris Bo­jārs

„Šodienas balsojums ir būtisks un vēsturisks, jo tas var atvērt slūžas pederastijas, lesbiānisma, pedofilijas, zoofilijas un citu patoloģiju legalizācijai un nostiprināšanai likumdošanā.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

Novērtē šo rakstu:

26
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tautas svētākās vērtības

FotoLai spriestu par tautas vērtībām, vispirms ir jāprecizē jēdziena „tauta” jēga un semantika – valodas vienības nozīmju kopums.
Lasīt visu...

12

Nespēlējieties ar sātanu

FotoReiz viena no pasaules vadošajām un pazīstamākajām feministēm lesbiete Andrea Dworkins deklarēja, ka jebkādi dzimumsakari starp vīrieti un sievieti no vīriešu puses esot vardarbība. Nav zināms, kādai feminisma skolai seko MOZAIKAI draudzīgā mūsmāju feministu organizācija "Resursu centrs MARTA", bet tā mēģinājumi institucionalizēt savus murgus ir ieturēti īsti Andrea Dworkinsgarā.
Lasīt visu...

6

Atklāta vēstule @VL_TBLNNK @RaivisDzintars

Foto2012. gada 29. februārī Raivis Dzintars DELFI pasludināja: 16.marts ir nacionālās pretestības un vienotības diena http://www.delfi.lv/news/national/politics/dzintars-16marts-ir-nacionalas-pretestibas-un-vienotibas-diena.d?id=42170326#ixzz2u3mS6c1M
Lasīt visu...

21

Asociācijas "Ģimene" vēstule Saeimas deputātiem

FotoBiedrība „Asociācija Ģimene” ir iepazinusies ar tīmekļa vietnē Delfi[1] publicēto informāciju par to, ka š.g. 24.februārī Saeimas Juridiskajā komisijā tiks skatīts deputāta Veiko Spolīša iesniegtais priekšlikums, kas „paredz ieviest jaunu civiltiesisku institūtu - "partnerību" -, kas tiesību un pienākumu ziņā būtu pielīdzināms Civillikumā minētajai tiesību institūcijai jeb laulībai”.
Lasīt visu...

12

Cēsu domes terors un necilvēcība: atklāta vēstule Valsts prezidentam

FotoPilnīga bezizeja – tā vienā vārdā var raksturot mūsu situāciju. Cēsu dome mūsu zemei bez jebkādām komunikācijām, ar 15 dažādiem apgrūtinājumiem (dziļas gravas, augstsprieguma līnijas utt.) ir uzspiedusi apbūves statusu, kaut vēsturiski tā vienmēr ir bijusi lauksaimniecības zeme.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Latvijas Būvinženieru savienības sertifikāti un kompetence

Izlasīju TVNET'ā šo rakstu. Šis vienkārši iespārda: "Civillikuma 1782. pants nosaka: ja kāds nepiegriež vajadzīgo uzmanību, izvēloties kalpotājus un citus darbiniekus...

Foto

Angažēti ierēdņi mēģina maldināt politiķus un sabiedrību?

Izlasījām portālā Pietiek Jura Ādamsona rakstu „Vai Saeimas deputāts Valērijs Agešins ir nelegālo pārvadātāju lobists parlamentā?”. Raksta autors, izklāstot problēmas būtību,...

Foto

Kur meklēt taisnīgumu parastiem Latvijas iedzīvotājiem: vēstule Rīgas mēram

Mani sauc Marianna Karnauha, es dzīvoju Rīgā, Ģertrūdes ielā 121, dzīvoklis 6. Es esmu Latvijas pilsone, esmu...

Foto

Rēzeknes rajona tautas tiesas priekšsēdētājai no pilsoņa Jura Vidiņa

Turpinoties "zirnekļu cīņai burkā" - partijas Vienotība biedru attiecību skaidrošanai -, esam saņēmuši no kāda lasītāja interesantu...

Foto

Vai Saeimas deputāts Valērijs Agešins ir nelegālo pārvadātāju lobists parlamentā?

Jau vismaz gadus desmit Latvijā nesekmīgi norisinās cīņa ar nelegālajiem pasažieru pārvadātājiem. Protams, no vienas puses,...

Foto

Tautas vērtību un individuālo vērtību mistrojums

Vērtības ir cilvēka dzīves nepieciešamība. Bez vērtībām nedzīvo neviens cilvēks. Katram cilvēkam ir savas dzīves vērtības. Taču vērtības pieder tām...

Foto

"Nila loģika" un viena cita loģika

Kā visi labi zina, pirms pāris nedēļām Rīgas domi pieķēra pie rokas, ka tā iztērējusi 35 tūkstošus eiro par papīru...

Foto

Mario Dragi - Latvijas atbrīvotājs

Vācija un Eiropas Centrālā banka (ECB) ir vienojušās par kompromisu, un tagad ECB prezidents Mario Dragi sāk īstenot savu plānu -...

Foto

Deputātu ētika

Pirms 12.Saeimas vēlēšanām 2014.gada 25.septembrī 11.Saeima gandrīz vienbalsīgi balsoja par grozījumiem Maksātnespējas likumā (367/Lp11), 3.lasījumā, kurus 12 Saeima tagad vēlas atcelt un grozīt. Tāpēc...

Foto

Noliktās atslēgas vai sirdsapziņa?

Īstenojot pamatīgu sabiedrības smadzeņu skalošanu un šantāžas elementus, kā arī koalīcijas deputātu vēlību, banku lobijs ir panācis sev vajadzīgo – Saeimā apstiprināšanai...

Foto

Ļoti cienījamais ģenerālsekretāra kungs...

Patiesi priecājos par Jūsu apņemšanos veicināt demokrātijas un savstarpējās uzticības gaisotni partijā un labprāt precizēšu savu viedokli, balstoties Jūsu uzdotajos jautājumos....

Foto

Par banku parādiem kredītņēmējiem

Jā, jūs pareizi izlasījāt. Nevis, kā tradicionāli tiek uzskatīts, kredītņēmēji (jo īpaši hipotekāro) ir parādā bankām, bet bankas ir parādā kredītņēmējiem....

Foto

Tautas elites stratēģiskā atbildība

Elite ir bijusi vienmēr ikvienā sociālajā kolektīvā. Arī tajos pirmatnējos sociālajos kolektīvos, kuri dzīvoja alās un medīja mamutus. Taču franču jaukais vārdiņš„elite” (izcilākais,...

Foto

Celiet trauksmi, privāto mežu īpašnieki un sabiedrība! Latviju grasās izzāģēt pusotru reizi vairāk

04.02.2015. Valmierā, Vidzemes Augstskolā notika ekspertu diskusija, kuras vāji afišētais mērķis bija pārliecināt sabiedrību,...

Foto

Īstā mafija

Laiku pa laikam man kāds īstenais patriots, aizskarts svētākajās jūtās, indīgi jautā - nu kā gan man pietiekot nekaunības mūsu jauko Latviju saukāt par...

Foto

Jūrmalā apjomīgus iepirkumus pavada skandāli un aizdomas par negodīgumu

Lielāko daļu Jūrmalas pašvaldības rīkoto iepirkumu par lielām summām pavada skandāli un aizdomas par konkursa negodīgumu. Zaļo...

Foto

Kā pievērst uzraugošo iestāžu uzmanību notiekošajam Emburgā?

Runa ir par bīstamo atkritumu pārstrādes kompleksu apdzīvotā vietā - Emburgā, Salgales pagastā, Ozolnieku novadā. Šī ir arī mana...

Foto

Cik godīgi ir Saeimas deputātu kandidāti?

Partijas No sirds Latvijai  sastāvā atrodama persona Silva Lazda-Poikāne, kura ir arī 12. Saeimas deputāta kandidāte. Tajā pašā laikā ir...

Foto

Dimanta sabiedrības intereses

Savā publikācijā “Pēc līdakas pavēles, jeb ko grib panākt deputāts Kaimiņš” Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ainārs Dimants ir uzsācis sabiedrībai...

Foto

Tautas pārvaldīšanas nepolitkorektās receptes

Tas, ko drīkst nosacīti saukt par tautas pārvaldīšanas tehnoloģiju, sastāv no divām daļām. Viena daļa ir politkorekta, bet otra daļa ir nepolitkorekta....

Foto

Jūsu slaucēji un jūsu cirpēji

Vai jūs vēlaties, lai no jūsu samaksātajiem nodokļiem pamatīgs kušķis - nepilns miljons eiro - tiek viena bārdaina oligarha (jā, uzminējāt)...

Foto

Īpašnieks vai tikai nomnieks?

Brīdinājums: patiesība mēdz būt skaudra, un šis raksts var izraisīt diskomforta sajūtu. Pirms pāris gadiem man izraisījās interesanta saruna ar kādu uzņēmēju....

Foto

Pokera kultūras gūstā

Pagājušā gada nogalē portāls Manabalss.lv sāka parakstu vākšanu par kāršu spēles “Zole” kā fakultatīva priekšmeta ieviešanu vidējās izglītības mācību iestādēs. Informācija par šo...

Foto

Par karogu un kroni

Droši var apgalvot, ka Latgales karogs nedēļas laikā nacionālā līmenī ir piedzīvojis vairāk uzmanības nekā iepriekšējos četros gados. Viss iesākās ar prokrievisku...

Foto

Noskūtā Latvija, jeb Kas notiek ar Latvijas mežiem?

Pirms sešpadsmit gadiem kopā ar ģimeni pārcēlos uz dzīvi laukos. Nopirkām un iekārtojām vecu, pamestu mājeli meža ielokā....

Foto

Dažādās izglītības sistēmas

Katram pieaugušam cilvēkam ir savi uzskati, kuri var atšķirties no vispārpieņemtiem. Ciktāl tie neietekmē un nemaina citu cilvēku uzskatus, šīs atšķirības ir individuālas...

Foto

Zaļais pūķis turpina plosīties Salaspilī

Vēl nav pieklusis troksnis, ko izraisīja ar mīksto mandātu 12.Saeimā iekļuvušais salaspilietis Veiko Spolītis ar savu sēšanos pie auto stūres dzērumā,...

Foto

"Maximas" parlamentāras izmeklēšanas komisijas vadība kavē jautājumu iekļaušanu dienaskārtībā

Mani var lamāt dažādos vārdos, bet Saeimā es nebaidos uzdot tiešus un vienkāršus jautājumus. Lūdzu, apskatiet jautājumus,...

Foto

Tautas atbildības realitāte un irealitāte

Jautājums par tautas atbildību jau sen ir atrisināts. Tauta ir atbildīga par savu valsti un tās valdību....

Foto

Barikāžu medaļa

Atkal tirdu sevi, kas bija barikādes, kas bijām mēs, kādi bijām mēs, un kādu algu nesis visu pa plauktiem liekošais laiks. Vai esam laimīgi?...

Foto

Kas iekšā prezidenta izstrādājumam

Mūsu valsts prezidenta krēslā iesēdinātais cilvēks, ņergājoties ap došanos/nedošanos uz Maskavu svinēt 9. maija svētkus, pirms sava "vēsturiskā lēmuma" bija paziņojis, ka...

Foto

"Man nav, ko slēpt"

Pietiek pēdējās dienās saņēmis divas lasītāju elektroniskā pasta vēstules, kurās norādīts uz Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores Ināras Pētersones amatpersonas deklarācijā minētiem faktiem....

Foto

Sagandētas latvietības caurvēji valodas mājā

Esam, esam jau patrioti, ja mums tā tīk! Kad jēdziens jānozelē līdz šķebīgumam. Kad kļūstam komiski, Latviju karinot klāt katram atkritumu...

Foto

"EXPO 2015" radošā komanda ir neizpratnē...

Lai demonstrētu, cik kvalitatīvu krīzes komunikāciju par 20 000 eiro no komandītsabiedrības Expo 2015 reizē ar citiem padārgiem un apšaubāmas kvalitātes...

Foto

Cik tālu ir Grieķija?

25. janvārī Grieķijā norisinājās ārkārtas vēlēšanas. Visticamākais iznākums saskaņā ar aptaujām ir kreisās Syriza partijas uzvara, kas tai dotu papildu 50 balsis parlamentā saskaņā...

Foto

Sprīdītis laimes zemē

Ņemot vērā pēdējās desmitgadēs no Latvijas aizbraukušo tautiešu ievērojamo skaitu, tā vien liekas, ka folklorizētais tēls lielajam vairumam līdzcilvēku asociējas tieši ar aizbraucējiem,...

Foto

Valsts abrogācija

Mums ir laimējies dzīvot ļoti radikālu pārmaiņu laikmetā. Droši var teikt, cilvēces vēsturē visradikālāko pārmaiņu laikmetā. Cilvēces visas bijušās paaudzes un trešās tūkstošgades visas...

Foto

Rīgas "saimnieki" un vista bez galvas

Lai nebūtu kādu neskaidrību vai pārmetumu, uzreiz paskaidrošu - attiecībā uz Rīgas un tās satiksmes "saimnieku" izdarībām ar sabiedriskā transporta...

Foto

Kā Jūrmalā sashēmoja

Ilgāku laiku masu mediji intensīvi ziņoja par Jūrmalas domes nesaskaņām ar atkritumu apsaimniekotāju, varēja lasīt draudus, ka atkritumu apsaimniekotājs pārtrauks izvest atkritumus, ja...

Foto

Priekšlikumi likumprojektam „Grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā" par mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu

Sešu 12. Saeimas deputātu iesniegtie priekšlikumi likumprojektam „Grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā" par...

Foto

Abortu eiforija

Ir uzrakstīti daudzi pretabortu raksti, pētījumi, grāmatas, ir veidotas daudzas filmas un reklāmas. Šajos darbos tiek neapšaubāmi pierādīts, ka aborts ir nedzimuša cilvēka slepkavība...

Foto

Vai tiešām laiskuma pēc atteiksimies no savām tiesībām noteikt Latvijas nākotni?

Latvijā kopš 2015. gada ir pacelts parakstu vākšanas slieksnis, ja tauta vēlētos rosināt kādas izmaiņas...

Foto

Tiem, kuru viedoklis nesakrīt ar mūsējo, tiesiskuma vārdā jāaizbāž mute

Tiem, kuru viedoklis nesakrīt ar mūsējo un kuru viedokļa atspēkošanai mums pietrūkst prāta un argumentu, ir...

Foto

Medaļas otrā puse

Nesen Francijā notika nežēlīgi terorakti, kurā dzīvību zaudēja nevainīgi cilvēki. Vai tiešam šo noziegumu nebija iespējams novērst? Vai nav slēptas aizkulises, kuras tiek...

Foto

Etīdes par kultūras monarhiju. Visvarenais determinisms

2006.gadā Latvijā tika izstrādāta kultūras determinisma koncepcija. Tās izklāsts ir lasāms internetā publicētajā grāmatā „Spīdolas telpa”. Koncepcijas ideja ir vienkārša:...

Foto

Latvijas radio "latviskā problēmiņa"

Kurš gan pēdējās trīs nedēļās nebūs dzirdējis par netaisno un nežēlīgo izrēķināšanos, par kuras upuri kļuvis savu sabiedriskā medija darbu nevainojami veicošais,...

Foto

Ārlietu ministrija atbalsta ebreju īpašumu restitūcijas likumprojekta virzību

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas valsts ir daudz darījusi, lai pilnvērtīgi apzinātu Otrā pasaules kara notikumus un totalitāro režīmu...

Foto

Lode un vārds

Savāds un grūti saprotams laiks. Grūti tulkojamas vārda brīvības un trauslās dzīvības laiks. Atriebība atkal gājusi ar lodi pret vārdu. Izlijušas asinis. Francija...

Foto

Terorisma triumfs

Miljonu demonstrāciju Parīzē, kurā, solidarizējoties ar Franciju, piedalījās arī pasaules līderi, Rietumu mediji nosauc par uzvaru pār terorismu....

Foto

Sarkangalvīte un vilks

Lai gan ziemas saulgrieži un gadu mija jau garām, turpinot pārdomu rakstiņā “Vilks aitas ādā” aizsākto tēmu par nelietderīgu valsts resursu izmantošanu, pastāstīšu...

Foto

Īsi par vienaldzību un godīgumu

Gan LR Satversme, gan starptautiskā likumdošana paredz, ka visi cilvēki likuma priekšā ir vienlīdzīgi. Šis arī ir viens no vadošajiem principiem...

Foto

Nevēlos, lai šis cilvēks mani filmētu

Pēdējo reizi mani klasesbiedri aiz bizēm raustīja, kad man bija 10 gadu, un par manu vārdu un uzvārdu - Lolita...

Foto

Kaut pastalās un ar amerikāņu vistiņām, bet brīvi. Pastāsts par TTIP

Kamēr Latvijas sabiedrības uzmanība ir nofokusēta uz dažādām iekšpolitiskām peripetijām un lielā kaimiņa ģeopolitiskajām spēlītēm,...

Foto

Par VID un mazo finanšu brīnumu

Garajās Ziemassvētku brīvdienās, salasījies kārtējos Valsts ieņēmumu dienesta (VID) grandiozos plānus nodokļu iekasēšanas jomā, darba stila maiņā un vispār, ka...

Foto

Google translate, jeb Laimīgu jauno gadu

Intereses pēc iemetu iekš Google translate samērā vienkāršu teikumu (man radās aizdomas, ka vācietis iekš eBay mani nesaprot, jo atbildēja (vāciski), ka viņš nevar...

Foto

Hipotēze par ideoloģijas inovāciju

Noteikti ir nepieciešami daži paskaidrojumi. Vispirms jāpaskaidro par inovācijām (jauninājumiem) ideoloģijā. Esejā nebūs runa par ideoloģijas satura inovācijām. Skaidrs, ka ideoloģijas saturs...

Foto

Gaidiet ar maisu

Ir pagājuši jau trīs mēneši ar astīti, kopš tika parakstīts līgums par maksātnespējīgā "Liepājas metalurga" pārdošanu "ukraiņu" uzņēmējiem, kam, kā toreiz tika apgalvots,...

Foto

Latvijā nav latviešu un tautiešu?

Tā varēja saprast vecgada vakarā, skatoties kārtējo brīnumu vai nasing špešal - slaveno uzrunu, ar ko mūs iepriecināja Melngalvju nama saimnieks,...

Foto

Ministr Belēvič, pārņemiet sporta pārraudzību uz Veselības ministriju

Pērn manu pacientu vidū bija trīs vīri pēc akūta koronāra sindroma, visi aptuveni trīsdesmit gadu jauni, visi ar...

Foto

Vilks aitas ādā

Tā vien šķiet, ka mūsu tautas kalpi un valsts iestādes vienkāršo cilvēku uzskata par cērpamu aitu, turklāt ne īpaši gudru. Par to liecina...