Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas kaislības ap homoseksuālisma pieminēšanu mācību grāmatā nav nekas jauns. Kā stāsta šodien Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, jau kopš deviņdesmito gadu vidus Latvijas valsts sāka rūpēties, lai tās pilsoņi – gan „pareizi orientētie”, gan pārējie – dzīvotu iecietības un saskaņas atmosfērā: tika finansētas pat speciālas iecietības veicināšanas programmas. Taču viss sanāca gluži otrādi – ja deviņdesmito gadu vidū „nepareizās orientācijas” pārstāvjiem vēl tikai nācās uzklausīt arī augstu amatpersonu lamas, tad desmit gadus vēlāk uz viņiem jau lidoja maisiņi ar izkārnījumiem.

Premjers un „pareizā orientācija”

Ņemot vērā, ka homoseksuālisms gari un plaši pieminēts jau Bībelē, nav brīnums, ka tas eksistēja arī padomju Latvijā – pat neraugoties uz to, ka Padomju Savienībā gandrīz vai oficiāli nemaz nebija seksa kā tāda. „Ilgus gadus strādāju Skapī [slavenajā padomjulaiku bohēmas kafejnīcā]. Un man nekad nebija nekādu konfliktu ar šīs slimības – homoseksuālisma – skartajiem. Šie cilvēki nekad nelielījās ar šo kaiti. Atceros, bija viens TV darbinieks, viņš ilgus gadus rāvās ārā no šīs slimības. Beigu beigās viņš atrada sieviņu, bet no viņa novērsās viņa draugi – homoseksuāļi. Tā dēļ viņš arī cieta,” daudzus gadus vēlāk atklātā intervijā izdevumam Mēs atminējās Līga Dimitere, kas 2005. gadā iemantoja spīvas dažādu „nepareizo ļaužu” ideoloģijas pretinieces slavu.

Lielīties ar netradicionālu orientāciju padomju laikos nebūtu bijis prātīgi kaut vai tādēļ vien, ka tolaik Kriminālkodeksa 124. pants paredzēja kriminālatbildību par pederastiju. Bet tas savukārt nozīmēja, ka vismaz teorētiski homoseksuālu attiecību piekritēji varēja uz pāris gadiem nonākt aiz restēm. Praksē gan nekādas plānveida homoseksuālistu tvarstīšanas akcijas un skaļas paraugprāvas rīkotas netika, jo varas iestādēm geji likās interesanti no mazliet cita viedokļa. Proti, Valsts drošības komitejas darbinieki ļoti labprāt homoseksuāļus vervēja par ziņotājiem jeb stukačiem. Lielākoties tas attiecās uz kultūras darbinieku aprindām, kur viendzimuma attiecības bija krietni izplatītāka parādība nekā, piemēram, rūpnīcu strādnieku rindās. Pieķertam homoseksuālistam čekisti tad lika izvēlēties – vai nu kļūsi par stukaču, vai arī iesi sēdēt pēc 124. panta. Loģiski, ka vairākums izvēlējas stukača karjeru.

Ja čekistiem geji bija vērtīgs informācijas avots, tad miličiem viņi bieži vien radīja pamatīgas galvassāpes. „Homoseksuālistu vidū nereti notika slepkavības greizsirdības dēļ. Precīzi nepateikšu, taču salīdzinoši diezgan liels slepkavību procents bija saistīts tieši ar viņiem. Un gadījās, ka šajās lietās bija iesaistīti pat diezgan augsta ranga cilvēki – piemēram, šādas greizsirdības dēļ tika noslepkavots Rīgas HES partijas sekretārs. Bija arī pāris armijas virsnieku slepkavības. Kādas trīs četras tādas lietas gadā gadījās. Parasti tie bija grūti atklājami noziegumi, jo homoseksuālistu vide bija ļoti noslēgta – kā nekā par to taču bija pants Kriminālkodeksā,” atceras kādreizējais Kriminālpolicijas šefs Aloizs Blonskis.

Lai, tā teikt, turētu roku uz pulsa, vairāki milicijas darbinieki iespēju robežās veica homoseksuālistu uzskaiti un padomju varas beigu posmā šajā kartotēkā bija ziņas par vairākiem simtiem cilvēku. Kartotēkas tālākais liktenis gan ir miglā tīts: kad 1992. gadā no Kriminālkodeksa izņēma pantu par homoseksuālismu, tā zaudēja savu vērtību. Vēl pēc laiciņa policijas darbinieks, kurš to agrāk bija veidojis un kārtojis, no iekšlietu struktūrām atvaļinājās, aizgāja strādāt privātdetektīvu kantorī, bet par piemiņu līdzi paķēra arī kartotēku. Tagad gan šis cilvēks jau ir miris, un varam vien minēt, kur palikuši vecie padomjlaiku homoseksuālistu saraksti.

Savukārt pēc brīvības atnākšanas visās dzīves jomās lielākā daļa Latvijas valsts augstāko amatpersonu jau kopš deviņdesmito gadu sākuma no seksuālās orientācijas jautājuma publiskas apspriešanas sekmīgi izvairījās un vismaz izskatījās pēc absolūti politkorektiem ļaudīm. Taču bija viens izņēmums – premjeram Andrim Šķēlem nepietika ar publiskiem apliecinājumiem par „līkdeguņu” neesamību Ave Lat grupā, un 1996. gadā intervijā žurnālam Rīgas Laiks viņš pievērsās arī homoseksuālisma „slimībai”. Pirmām kārtām ko vērti bija jau viņa vēlēšanu ieteikumi: „Ja man par kādu būtu jābalso vēlēšanās, es gribētu, lai viņa paša bildei blakus ir arī viņa sievas bilde, lai es būtu drošs, ka viņš ir pareizi orientēts. Lai būtu viņa mājas bilde, mašīnas bilde, tad man rastos pārliecība, ka viņš kaut ko ir darījis un sasniedzis.”

Turklāt sveci zem pūra Latvijas valdības vadītājs neturēja arī saistībā ar saviem uzskatiem par „citādas orientācijas” ļaudīm un valsts nākotni: „Es netaisos kaut kādā veidā iejaukties cilvēku intīmajā dzīvē, jo manā uztverē tā ir vairāk slimība, tā ir nelaime, kas vienkārši kaut kā ģenētiski ir sakritusi ar audzināšanu vai citām problēmām. Bet es domāju, ka, vadot valsti vai atrodoties atbildīgos valsts ierēdņu, politiķu amatos, pareiza dzimumu orientācija ir obligāti nepieciešama. Galu galā valsts veidojas no pareizi orientētiem cilvēkiem ģimenē, bērni un viss pārējais. Pasarg Dievs, ka tā sagadīsies un mums tās proporcijas izjuks...”

Taču... deviņdesmito gadu vidū šādi vārdi nebūt nelika to autoram nekavējoties izlidot no amata un politiskās dzīves vispār. Vēl vairāk – vienīgais, kas šajā laikā kaut jel kā reaģēja uz premjera skarbi ģimeniskajiem uzskatiem, bija nākamās joku grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori, kuri šo atgadījumu atainoja šādiem vārdiem: „Pa to laiku pamodās Šķēle un paziņoja, ka homoseksuālisms ir slimība. „Es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es tādās pozīcijās arī palieku. Es atzīstu tikai tādu pozīciju, kur vecis ir virsū un vecene apakšā un kur darīšana notiek zem deķa un tumsā,” sacīja Šķēle savā vēsturiskajā runā.”

Un kāpēc gan būtu citādi, ja ko līdzīgu šajā laikā regulāri varēja dzirdēt no padaudzu politiķu un citu sabiedrībā redzamu ļaužu – turklāt nebūt ne uzskatītu par baisiem ekstrēmistiem – mutes? „Tā ir traģēdija. (..) Man šo cilvēku ir žēl, jo uzskatu, ka homoseksuālisms ir audzināšanas trūkums. Nesaprotu, kā var nepatikt sieviete, viņas figūra? Tas ir pretdabiski,” presē deklarēja deputāts Oskars Grīgs, un viņam piebalsoja kolēģis Alfrēds Žīgurs: „Viņi neiederas mūsu sabiedrībā. (..) Slims cilvēks nav noziedznieks. Ja viņi tādi ir un netraucē sabiedrībai, tad man tas ir pieņemami - katrā ziņā, lai viņi neuzbāžas citiem cilvēkiem.” Interesanti, ka pat Antonam Seikstam, kurš ieņēma Saeimas Cilvēktiesību komisijas sekretāra posteni, izrādījās gan oficiālais, gan personiskais viedoklis: „Kā Cilvēktiesību komisijas sekretāram mana attieksme ir juridiski korekta. Kā cilvēks es pret to izturos krasi negatīvi. Es homoseksuālismu uzskatu par anomāliju. Vienīgais, tāpēc nevajag sist homoseksuālistus.”

Deviņdesmito gadu vidū homoseksuālisms – un pat aizdomas par to – bija pat gana labs arguments, ko izmantot pat publiskās diskusijās. Tā, piemēram, 1995. gada rudenī saķērās populistiskais politiķis Joahims Zīgerists un vēlāk bankrotējušā izdevuma Atmoda Atpūtai galvenā redaktore Elita Veidemane: pēc tam, kad politiķis impulsīvo žurnālisti kādā preses konferencē bija nosaucis par „tikpat stulbu, cik viņas avīze”, kā arī ieteicis doties pamēģināt kāda vācu pornožurnāla redaktores darbu, viņš „norāvās” īsti kārtīgi – avīzes publikācijā, atsaucoties uz „ļaudis melš” avotiem, bija pieminēta pat oponenta homoseksuālā orientācija. Turklāt interesanti, ka tieši tādus pašus argumentus sava oponenta iznīcināšanai tolaik minēja arī Demokrātiskās darba partijas vadītājs Juris Bojārs, kura skatījumā vācu-latviešu politiķis bija rasists un latviešu valodu iemācīties nevīžojis homoseksuālists, kas uzstājas par latviešu tautas glābēju.

Silarozes piemērs

Tiesa, kaut kādu robežu ievērot vajadzēja jau tolaik – un par to uz savas ādas pārliecinājās Latvijas Pretalkohola biedrības vadītājs Atis Silaroze (iepriekš zināms kā Ignats Kujalovs), kad viņam 1996. gada rudenī ienāca prātā publiski paziņot, ka 17 Saeimas deputāti un divi Ministru prezidenta A. Šķēles padomnieki esot pedofili un homoseksuālisti (šie jēdzieni nozīmējot vienu un to pašu un atšķirību varot noteikt vienīgi tiesas ceļā). Vēl vairāk, zaļā pūķa apkarotājs izziņoja arī trīs deputātus, kas jau iepriekš esot nodarbojušies ar „pedofiliju jeb homoseksuālismu”, - Modris Lujāns, Andrejs Požarnovs un Pēteris Apinis, savukārt Valsts prezidents Guntis Ulmanis esot „vienkāršs dzērājs”. Te nu tiesībsargi sarosījās un, drošs paliek drošs, krimināllietu ierosināja ne tikai pēc panta par goda aizskaršanu, bet arī pēc panta par aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu. Izmeklēšana un tiesu darbi turpinājās labu laiku, bet beigu beigās A. Silarozem tomēr tika piespriests 190 latu naudas sods, un tāpat viņam nācās šķirties arī no Olaines pilsētas domes deputāta mandāta.

Šis notikums, lai cik komisks, tomēr lika aizdomāties visskaļākajiem „nepareizi orientēto” lādētājiem – un viņi tiešām nedaudz pieklusa. Pat A. Šķēle 2000. gadā, trešo un pēdējo reizi sēžot Ministru prezidenta krēslā un uzstājoties Latvijas Radio, par slimībām vairs nerunāja: „Protams, ir jāsaprot, ka Eiropas Savienības kultūra, tradīcijas, šodienas izpratne uzskata, ka ir nepieklājīgi jautāt kādam: „Kādā veidā tu savu intīmo dzīvi pavadi?” Ja cilvēks pats to nedeklarē, tad to tiešām uzskata par nepieklājīgu jautāt.” Tiesa, no premjera atbildēm gan varēja noprast, ka latviešu tautas teiciens par vilku, kas met spalvu, ne tikumu, joprojām ir aktuāls. „Jā, es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es arī tādās pozīcijās palieku...” – šāda bija premjera atbilde uz jautājumu par viņa Rīgas Laikā paustajām principiālajām nostādnēm par „slimajiem” un „veselajiem”.

Tieši A. Šķēles pieminētā Eiropas Savienība gan izrādījās pamatiemesls, kura dēļ Latvijas sabiedrībai (kurai gan orientācijas jautājumi līdz pat 2005. gadam nekad nebija aktuālāko jomā) un politiķiem vismaz formāli un oficiāli nācās kļūt iecietīgākiem. Ap 2000. gadu presē jau parādījās termins „homofobija”, turklāt interesanti, ka to pieminēja to pašu mediju pārstāvji, kas dažus gadus vēlāk satraucās par „agresīvajām minoritātēm”. Tā, piemēram, toreizējā Rīgas Balss žurnāliste, vēlākā Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenā redaktore Anita Daukšte publikācijā Populistiskā homofobija visā nopietnībā pieļāva, ka A. Šķēles, J. Bojāra un Jāņa Ādamsona vēršanās pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem esot vienkārši populistisks gājiens. (Starp citu, paradoksāli, ka tieši A. Šķēle bija viens no pedofilijas skandāla galvenajiem „varoņiem”, kuram nopietni tika „šūta” arī homoseksualitāte – tik nopietni, ka zviedru žurnāliste un sabiedrisko attiecību speciāliste Sandra Veinberga pat metās viņu aizstāvēt: „Gan Šķēlem, gan [tieslietu ministram Valdim] Birkavam, gan [Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram Andrejam] Sončikam ir tiesības būt arī homoseksuāliem, un viņus par to nedrīkst vajāt. Tā ir viņu privātā lieta, un viņiem par to nav publiski jāatskaitās!”)

Formālās iecietības vingrinājumi

Ap 2002. gadu gan izskatījās, ka gaidāmā iestāšanās Eiropas Savienībā ir uzspiedusi vismaz formālu iecietību gandrīz visiem – nu, izņemot atsevišķus dīvaiņus, kuri par tādiem arī tika uzskatīti. Tie tad arī turpināja izteikties uz nebēdu. Piemēram, eseju konkursu Latvija bez homoseksuālisma izsludinājušā apgāda Vieda direktors, Nacionālās frontes priekšsēdētājs Aivars Garda, kurš teicās esam pārliecināts, ka „ir jāatjauno Krimināllikuma pants, kas aizliedz homoseksuālas darbības. Tas ļoti veiksmīgi darbojās Padomju Savienības laikā, paredzot piecus gadus cietumsoda par pederastiju. Pasaulē tikai baltā rase ir tik deģenerējusies ar homoseksuālismu. Baltā rase ir tikai viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju. Tātad pārējās divas trešdaļas ir atradušas veidus, kā iztikt bez homoseksuālisma. Un tīri labi! Irānā, piemēram, draud nāvessods par homoseksuālismu. Un kas tur būtu slikts? Tā ir patiešām ļoti bīstama parādība. Ļoti bīstama! Mēs uzskatām, ka ir jāmaina sabiedrības attieksme uz negatīvo pret homoseksuālismu, ir jāaizliedz homoseksuālisma propaganda. Ja Eiropas Savienība mums pieprasa kļūt par homoseksuālu sabiedrību tikai tādēļ, lai mēs tur tiktu iekšā, tāda Eiropas Savienībā ir jāpasūta. Jūs teicāt: nevar viņus geto sadzīt. Ja lepras slimniekiem ir leprozoriji, es ierosinu izveidot „pidarolesbozorijus” (..) Viņi mēģina slavenām vēsturiskām personām „pierakstīt” homoseksuālismu, piemēram, Leonardo da Vinči. Viņš nekad nav bijis homoseksuālists. Ja viņš tāds būtu, viņam nekad nevarētu būt tik skaista māksla. Jo homoseksuālisti neko skaistu radīt nevar.”

Tomēr Latvijas valsts pretēji A. Gardas un viņa domubiedru pārliecībai tomēr izlēma Eiropas Savienību nepasūtīt un cītīgi strādāja pie iecietības veicināšanas pasākumiem. 2004. gadā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts paziņoja, ka ir izstrādāta speciāla Nacionālā programma pret neiecietību. Šis dokuments ne tikai noteica galvenās grupas, pret kurām pastāv vai var attīstīties neiecietība (etniskās grupas, seksuālās minoritātes un reliģiskās minoritātes), bet arī sīki un smalki aprakstīja, kā katra veida neiecietību paredzēts iznīdēt. Tā attiecībā uz etnisko neiecietību Latvijas valsts apņēmās pilnveidot normatīvos aktus, kas nodrošinātu efektīvus tiesiskus instrumentus neiecietības un rasu diskriminācijas izskaušanai, veidot izpratni par daudzkultūru sabiedrību nacionālajā demokrātiskajā valstī, veicināt iecietību pret etnisko kultūru dažādības izpausmēm Latvijā. Tieši tāpat bija paredzēts arī īstenot likumdošanā izmaiņas, lai efektīvi izskaustu neiecietību un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas, mazinātu Latvijas sabiedrībā neizpratni un neiecietību pret seksuālajām minoritātēm, nodrošinātu tiesiskus instrumentus efektīvai neiecietības un diskriminācijas izskaušanai attiecībā uz reliģiskajām minoritātēm.

Ar brīnumaino dokumentu tā galvenais veidotājs – īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks iepazīstināja arī Ministru prezidentu Induli Emsi, šis tas no tā tika iekļauts arī valdības rīcības plānā. Un, protams, tika gaidīti arī iespaidīgi rezultāti – programmas autori visā nopietnībā plānoja, ka nu tik sabiedrībā mazināsies neiecietība pret cilvēkiem ar atšķirīgu ādas krasu un atšķirīgu etnisko piederību, pret jaunām etniskajām minoritātēm, kā arī pret seksuālām un reliģiskām minoritātēm. Un, lai tas tā notiktu, tika plānots sabiedrību gan izglītot, informēt un visādi iesaistīt neiecietības izskaušanā un iecietības veicināšanā, gan veikt speciālu neiecietības izskaušanas monitoringu, gan organizēt izglītojošus pasākumus, gan īstenot dažādus pareizus projektus un publiskot Latvijas un ES dalībvalstu un ES institūciju pozitīvo pieredzi neiecietības izskaušanas jomā. Par 10 tūkstošiem latu Sergejam Krukam un kolēģiem tika pasūtīts arī īpašs mediju monitorings, lai „noteiktu neiecietības līmeni un izpausmes formas Latvijas plašsaziņas līdzekļos”.

Nauda sekmīgi tika notērēta, savukārt par pretneiecietības programmas efektivitāti un to, kā Latvijas sabiedrība apguvusi „starpkultūru saskarsmes pamatprincipus un attīstīs iespējamo etnisko, sociālo un kultūru konfliktu risināšanas iemaņas”, bija iespējams pārliecināties jau pēc gada, kad atsevišķu seksuālo minoritāšu organizāciju pārstāvji nodomāja sarīkot savu pirmo publisko akciju – Rīgas praidu 2005.

Un tad pienāca praids

Patiesībā gan tā nebija pirmā seksuālo minoritāšu publiskā akcija – kā nekā jau 1995. gadā 21 gadu vecā latviete Astra Astrīda Indričāne un vāciete Birgita Būvingere Brīvības pieminekļa pakājē (starp citu, arī valstiskā Cilvēktiesību biroja vadītāja vietas izpildītājas Kaijas Gertneres pēc būtības atbalstītas) reģistrēja savas partnerattiecības. Nekāda oficiāla spēka šādai reģistrēšanai gan nebija ne tad, ne vēlāk – četrus gadus vēlāk likumprojekts Par viena dzimuma persona partnerattiecību reģistrāciju Saeimā paklusām nogrima. Taču nekādu īpašu publicitāti šis pasākums neradīja, „jaunlaulātā” nekādu plašāku publicitāti nevēlējās un pazuda no mediju redzesloka. „Diemžēl cilvēki bija tik neizglītoti, ka vienā katlā meta homoseksuālismu un pedofiliju, kura, protams, ir krimināli sodāma. Es varēju neņemt vērā, ka trešā stāva kaimiņi izber virs manis savu atkritumu spaini, bet nedēļu pēc mūsu kāzām parkā noslepkavoja paziņu, kurš bija gejs. Sapratām, ka Latvijā uzturēties ilgāk ir bīstami. Abas atgriezāmies Vācijā,” desmit gadus vēlāk A. Indričāne – tobrīd jau šķīrusies no dzīvesbiedres Birgitas, ar ko bija iepazinusies Štutgartē, strādājot par auklīti,- atklāja Latvijas Avīzei (vienlaikus piebilstot, ka celibātā nedzīvojot, jau bērnībā mātei paziņojusi, ka „gribu būt katoļu baznīcas priestere un precēties ar sievieti”, bet studiju laikā Rīgas Katehēzes institūtā viņai orientācijas dēļ „mīļi ieteikts” šo mācību iestādi atstāt).

2004. gada oktobrī kompānijas SKDS sabiedriskās domas aptauja gan parādīja, ka tikai četri procenti Latvijas iedzīvotāju homoseksuālismu uzskata par normālu parādību, bet 51% tam pilnīgi nepiekrīt, - taču šīs iedzīvotāju puses pārstāvji ar savu viedokli nekur nebāzās, līdz desmit gadus pēc lesbiešu kāzām parādījās „nepareizās orientācijas” cilvēki, kurus publicitāte interesēja – un pat ļoti. Sabiedriskā organizācija ar nosaukumu Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa uz 2005. gada 23. jūliju pieteica līdz 250 cilvēku plašu seksuālo minoritāšu pasākumu Rīgas praids 2005, kurš, lūk, „veicināšot toleranci pret seksuālajām minoritātēm”, - plašu gājienu, kas virzīšoties no Anglikāņu ielas cauri Doma laukumam atpakaļ uz Anglikāņu baznīcu (kaut sākotnēji bija paredzēts aizsoļot pat līdz Saeimas ēkai un krastmalai). Pilsētas izpilddirektors Ēriks Škapars sākotnēji pasākumu atļāva („Cilvēcīgi izpilddirektors negribētu to ļaut, taču kā amatpersonai viņam nebija iemesla atteikt saskaņojumu šim gājienam,” skaidroja viņa preses pārstāvis), tad, aizbildinoties ar drošības apsvērumiem, aizliedza, bet vēl pēc tam tomēr atļāva – pēc tam, kad aizliegumu par prettiesisku atzina tiesa (kurā, starp citu, tika pieminēta valdības vadītāja Aigara Kalvīša nepatika pret Rīgas domes atļauju rīkot gājienu, kas tad arī esot bijusi pamatā Ē. Škapara mainītajam lēmumam).

Pasākuma organizētāji savos skaidrojumos bija ļoti vienoti: viņi šādā publiskā, jā, varbūt pat izaicinošā veidā vienkārši gribot paust savus uzskatus, - un viss; skaidra atbilde uz bērnu un ģimenes lietu ministra Aināra Baštika ierosinājumu – „lai iet uz Salaspils memoriālu un pulcējas tur!” – tā arī netika sniegta. Toties jo daudzveidīgāki bija praida pretinieki – gan atklātie, gan slēptie. Par „mākslīgu dzimumorgānu izstādīšanu” bažījās iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons, „deģenerātu lepošanos ar savām perversajām atziņām” minoritāšu pasākumā saskatīja Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Leopolds Ozoliņš, bet tas pats A. Baštiks bija pārliecināts, ka nu tik „nenormālība tiek sludināta par normālu parādību” un ka „Latvija, kura izmirst, kur būtu jāuzsver ģimenes vērtības, tādējādi tiek apkaunota”. „Mēs nevaram reklamēt lielākajai sabiedrības daļai nepieņemamas lietas,” publiski paziņoja valdības vadītājs A. Kalvītis (kas gan viņam pēcāk netraucēja vietējiem un ārvalstu geju un lesbiešu organizāciju pārstāvjiem apgalvot, ka „bija mēģinājumi saistīt manis teikto ar homofobijas un neiecietības izpausmēm sabiedrībā. Tas ir nepareizi. (..) Latvija ir demokrātiska valsts, kas vēlas un spēj nodrošināt ikviena tās iedzīvotāja cilvēktiesības. Demokrātiskā valstī tiek uzklausīti visdažādākie viedokļi, un Latvijas valdība stingri iestājas pret jebkādu diskrimināciju”).

„Tradicionālo vērtību aizstāvji neiestājas pret seksuālo minoritāšu tiesībām netraucēti piekopt savu dzīvesveidu, bet pret tā propagandu, kas nemaz nav tik nevainīga un nekaitīga: pēc pāris gadiem karstas mīlestības pasīvā homoseksuālista taisnā zarna vairs neder nedz saviem tiešajiem uzdevumiem, nedz izpriecām, turklāt sperma kā kancerogēna viela, nonākot uz taisnās zarnas gļotādām, paaugstina risku saslimt ar vēzi,” sabiedrību izglītoja Žurnālistu savienības biedre Māra Saturiņa. Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps, kardināls Jānis Pujats izdomāja, ka pie reizes varētu nosodīt arī pārāk plašu informāciju par seksu jauniešu žurnālos („Sekss ir Dieva dāvana, bet tā lietošanas atļauja tiek dota precoties pie altāra. Priekšlaicīga informācija izsit jauniešus no sliedēm!”), savukārt kādreizējais mūziķis Kaspars Dimiters un vēl virkne domātāju runāja par „bīstamās dzimumsatiksmes pārkāpējiem” un čakli sekoja A. Silarozes pēdās, faktiski liekot vienlīdzības zīmi starp homoseksuālismu un pedofiliju: „Homoseksuālistu ideoloģija un viņu vēlmju legalizācija nozīmē pedofilijas legalizāciju, kas ir mūsu bērnu apgrēcināšana. (..) Jau iztēlojos nākotnes „inteliģences” vēstuli, kas aizstāv zoofiliju un krematorijās pakalpojumus nekrofiliem.” (Starp citu, interesanti, ka šajā laikā gandrīz neviena partija šim, kā izrādās, svarīgajam jautājumam savās programmās vispār nebija pievērsusi nekādu uzmanību; tikai tēvzemieši bija apsolījuši nepieļaut viendzimuma laulību izplatīšanos.)

Pats 2005. gada praids – atšķirībā no pasākuma gadu vēlāk, kad pa gaisu jau lidoja ar mēsliem pildīti maisiņi, - noritēja salīdzinoši mierīgi. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka efekts no tā ir bijis pilnīgi pretējs oficiāli deklarētajai tolerances veicināšanai pret seksuālajām minoritātēm. Tieši „pēcpraida” noskaņās Saeima tā paša 2005. gada beigās nobalsoja par Satversmes 110. panta grozīšanu, nosakot, ka turpmāk valsts aizsargās nevis vienkārši laulību, bet gan „laulību - savienību starp vīrieti un sievieti”, turklāt balsojums notika ar īpašu aizrautību: kad pēc tā tika izlemts skaļi nolasīt katra deputāta balsojumu un izrādījās, ka trīs tautas kalpi balsojuši pret un vēl divpadsmit atturējušies, „par” balsotāji korī skandēja: „Kauns, kauns, kauns!” Šos Satversmes grozījumus eiropeiskā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga arī tiešām izsludināja, un tāpat tieši „pēcpraida” noskaņās praidu īpaši nikni apkarojušās Latvijas Pirmās partijas pārstāvis N. Muižnieks – kurš pats šajā jautājumā bija ieņēmis diezgan rezervētu nostāju – netika apstiprināts par Valsts cilvēktiesību biroja direktoru, par ko, kā zināja vēstīt informēti ļaudis, apskaities tik ļoti, ka telefoniski nikni lādējis pats savas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Šmitu, apgalvojot: „Jūs tīšām ļāvāt mani izgāzt šajā balsojumā, jo Pirmajai partijai neesmu pietiekami homofobisks.”

Visbeidzot, tā paša gada novembrī no amata tika atbrīvots mācītājs Juris Cālītis: saskaņā ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas oficiālo skaidrojumu viņš „vadīja geju un lesbiešu pasākuma Rīgas praids 2005 ietvaros organizēto dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā, tādējādi pārkāpjot baznīcas 18. Sinodē 1996. gadā pieņemto rezolūciju Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu”. (Nepilnus trīs gadus iepriekš oficiāli par homoseksuālisma propagandēšanu, taču dīvainā kārtā tieši pēc savas homoseksualitātes atzīšanas tika atbrīvots Rīgas Kristus draudzes līdzšinējais mācītājs Māris Sants.)

Zināmas atskaņas gan varēja saklausīt Strasbūrā, kur Eiropas Parlamenta deputāti noklausījās paziņojumu par homofobiju Eiropā, tostarp Latvijā. Taču pašmāju karojošie „pareizās orientācijas” politiskie pārstāvji palika pie sava. „Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!” paziņoja Saeimas deputāts Dainis Turlais. „Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru,” piebilda Ventspils mērs Aivars Lembergs. „Varētu teikt, ka Latvijā ir izveidojusies pret homoseksuālismu vērsta „līga”, kuras redzamākie pārstāvji ir reliģiskās organizācijas, Latvijas Pirmā partija, eiroskeptiķi un latviešu ultranacionālisti, Sorosa fonda oponenti, gandrīz visi Saeimas deputāti (jo pieņēma juridiski apšaubāmos Satversmes grozījumus „laulības aizsardzībai”) un ministri, un citi,” tai pašā Rīgas Laikā mierīgi varēja secināt kultūras ministres padomnieks Mārtiņš Vanags.

Pielikums: Latvijas politiķu spožākie izteikumi par citādajiem

„Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru.”

Ventspils mērs Aivars Lembergs

 

„Valdībā ir 15 ministri, tajā skaitā divas sievietes. Tātad paliek 13. Sevi es izslēdzu, tātad paliek 12. Esmu pārdomājis katru un domāju, ka te nav vīru ar tādām nosliecēm.”

Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš – par pedofilijas skandālu

„Mūsu partija ir heteroseksuāla!”

Bijušais Latvijas Nacionāldemokrātiskās partijas līderis Armands Māliņš

„Vajag pateikt skaidru "nē" visiem tiem Rietumu gudrajiem, kas mūsu tautai grib ieteikt doties brīvprātīgā pašnāvībā, jo, kā jūs zināt, no homoseksuālistiem bērni nerodas.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Es ieteiktu katram deputātam, kurš balsos par homoseksuālisma legalizāciju, vairs neiet un nelikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, jo ar savu balsojumu viņš būs līdzdalīgs tiem, kas savulaik centās iznīcināt mūsu tautu.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Ekshibicionisti jeb tautā saukti par „mētelīšu virinātājiem” varētu strādāt par satiksmes regulētājiem, un Rīgas Domei nebūtu nekāda pamata viņiem neizsniegt darba atļauju. Tad, kad cilvēki iet mājās gar Brīvības pieminekli, teiksim, laikā no 17.00 – 19.00, viņi varētu īstenot savas cilvēktiesības.”

Bijušais Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins

„Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!”

Saeimas deputāts Dainis Turlais

„TB/LNNK priekšlikuma būtība ir nekrofiliju padarīt par mūsu valsts ideoloģiju.”

Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs

„Es gribu Sinkas kungu nomierināt, ka arī attiecībā uz pederastiju brīvprātīgā pederastija netiek sodīta, Sinkas kungs var būt mierīgs.”

Bijušais Saeimas deputāts Andrejs Panteļējevs

„Valsts smird pēc korupcijas, pedofilijas un pederastijas.”

Bijušais LSDSP priekšsēdētājs Juris Bojārs

„Zi­lie aiz­stāv zi­los, pe­do­fi­li – pe­do­fi­lus, nar­ko­mā­ni – nar­ko­mā­nus. Bet kas aiz­stā­vēs tau­tu?”

Saeimas deputāts Dai­nis Tur­lais

„Pro­sti­tū­tai jā­da­ra viss, lai klients bū­tu ap­mie­ri­nāts, ci­tā­di nākam­reiz viņš ne­at­nāks. Bet es ne­es­mu pro­sti­tū­ta. Es es­mu profesors, pirm­kārt, un par­ti­jas va­dī­tājs. Man jāpanāk, lai par­ti­jas ma­sa ir ap­mie­ri­nā­ta.”

Bijušais LSDSP priekšsē­dē­tājs Ju­ris Bo­jārs

„Šodienas balsojums ir būtisks un vēsturisks, jo tas var atvērt slūžas pederastijas, lesbiānisma, pedofilijas, zoofilijas un citu patoloģiju legalizācijai un nostiprināšanai likumdošanā.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

Novērtē šo rakstu:

29
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Deputātu jautājumi ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam par gāzes tirgu, valsts drošumu un sabiedrības interesēm

FotoŠā gada 12. janvārī, pēc tam, kad Jūs tā arī nespējāt atbildēt, kā tad ar Jūsu piedāvāto gāzes tirgus modeli, kur gāzes tirgotājam vairs netiek paredzēts pienākums veidot jebkādu nodrošinājumu gāzes piegādēm, būs iespējams izpildīt gāzes piegādes līgumus Latvijas patērētājiem ziemas sezonā (kad gāzes piegādes Latvijas tirgum ir ļoti ierobežotas un tāpēc Latvijas patērētājiem nepieciešamais gāzes apjoms tiek laicīgi uzkrāts Inčukalna pazemes gāzes krātuvē), Jums tika iesniegti šādi konkrēti deputātu jautājumi.
Lasīt visu...

21

Pārbūves mantojums: mankurtizācija

FotoMankurtizācija nav svešvārds. Tas nav iekļauts svešvārdu vārdnīcā. Mankurtizācija ir neoloģisms – jaunvārds. Tas ir atvasinājums no vārda „mankurts”. Savukārt vārdu „mankurts” izdomāja kirgīzu rakstnieks Čingizs Aitmatovs, balstoties uz tjurku lingvistisko pieredzi neprātīguma, muļkības, idiotisma, stulbuma apzīmēšanā. Aitmatovs šo vārdu lietoja krievu valodā. Tagad krievu valodā vārdi „mankurts”, „mankurtizācija”, „mankurtisms” ir literārās valodas vārdi.
Lasīt visu...

21

Komentārs par 2017. gada 17. janvāra spriedumu Neo lietā

FotoTiesas arī kļūdās, bet to var labot ar pārsūdzēšanu. 7 gadi, un nekas nav vēl beidzies. Pilns tiesas spriedums būs pieejams 31. janvārī, tad tiks sagatavota kasācijas sūdzība un spriedums* pārsūdzēts. Un joprojām man ir daudz jautājumu, uz kuriem es vēlēšos saņemt atbildes, kuras rodas, izejot kārtējo Dantes loku Latvijas tiesu sistēmā – par nenotikušu noziegumu.
Lasīt visu...

6

Deputātu jautājumi veselības ministrei par „Stradiņu” jaunā korpusa būvniecības izmaksu pamatotību

FotoNoslēgumam tuvojas Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) jaunā AI korpusa būvniecība, ir uzsākts būvniecības process (projektēšanas stadijā) jaunajam A2 korpusam.
Lasīt visu...

18

Manus pelnus varētu izkaisīt meža vidū apslēptā nogāzītē, kur pavasarī zied zilās vizbulītes

FotoJau piekto dienu smagi strādāju pie raksta Beļģijas Akadēmijai par noziegumu, sodu un amnestiju, par latviešu masu deportācijām, slepkavībām, represijām. Drūms temats.
Lasīt visu...

6

Deputātu jautājumi veselības ministrei Andai Čakšai par "Stradiņu" jaunā korpusa projekta realizācijas gaitu

Foto2016. gada 8. decembrī Jums tika iesniegti deputātu jautājumi saistībā ar Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (turpmāk - PSKUS) jaunā korpusa projekta realizācijas gaitu un tā atbilstību valsts interesēm. Diemžēl uz vairākiem jautājumiem Jūs tā arī neesat sniegusi skaidras atbildes vai pat vispār esat izvairījusies atbildēt uz Jums uzdotajiem jautājumiem, tāpēc lūdzam sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Laikmeta ainiņas IV

Gistavs Flobērs rakstīja, ka revolūcijas piedzīvošana ir pats labākais, kas var notikt cilvēka dzīvē, ja vien revolūcija no cilvēka nav izveidojusi fanātiķi. Šo...

Foto

Veselības ministrijas iestāde gāž visu uz bijušo direktori

Reiz kāds vīrs kļuva par iestādes direktoru. No iepriekšējā direktora viņš saņēma trīs vēstules: "Kad Tev būs pavisam...

Foto

Jo vairāk saskaramies ar tiesībsargājošajām struktūrām, jo lielāka vilšanās pārņem

Tikko kā Ludzas Zemei sāka uzlaboties attiecības un sadarbība ar policiju, kā kāds to apzināti vai neapzināti mēģina...

Foto

Rībentrampisks apmulsums

«Nepareizā» kandidāta iekļūšana Baltajā namā radīja mentālu zemestrīci Latvijas ārpolitikā. Transatlantiskais sabiedrotais līdz šim šķita pat apnicīgi pastāvīgs un prognozējams savā diplomātijā. Jo īpaši...

Foto

Tiesa, piekrītot KNAB lēmumam, apšauba tiesībsarga darbību sabiedrības interesēs

Savā 2017. gada 6. janvāra spriedumā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija apstiprinājusi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Spiegs, kurš fotografēja dzelzceļa vagonus?

No vienas puses – mūsdienās, ņemot vērā, ka katrs vagons ar militāro tehniku tiek nofotografēts no kosmosa simtiem reižu un nav...

Foto

Pārbūves mantojums: vēstures politika

Pārbūves jeb „perestroikas” mantojums ir ne vien kolosāli daudzpusīgs, bet arī odiozi eksotisks. Bez svešvārdiem izsakoties, „perestroikas” mantojums ir atbaidošs, pretīgs, nevēlams,...

Foto

Vai visatļautība ir šodienas norma?

LR Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija ir nolēmusi atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību manā civilprasībā pret pilsoni Ivaru Jansonu par nepatiesu,...

Foto

Par tiesībsarga Jura Jansona publiski pausto

Atsaucoties uz šodien LTV1 “Rīta panorāma” tiesībsarga Jura Jansona pausto viedokli un aizskarošajiem izteikumiem par  Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju...

Foto

Dieviņš taisa zelta sētu apkārt manu augumiņu

Vēlos izteikt sirsnīgu pateicību visiem tiem, kas uz nāvi raugās ar mūsu tautā pieņemto attieksmi, ko skaisti izsaka sekojošās...

Foto

LU un RPIVA viedoklis par skolotāju izglītības reorganizāciju Latvijā

2017. gada 3. janvārī ziņu aģentūra LETA informēja, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nolēmusi ar 2017....

Foto

Atbilde Valdim Kalnozolam - uz valsti es nevemju, bet tev ar prieku iespļautu sejā

Izlasot Saeimas deputāta Valda Kalnozola rakstu, nolēmu dažās rindkopās sniegt atbildi....

Foto

Nekas nemainīsies no jūsu vemšanas uz valsti

Saeimas deputāts Valdis Kalnozols sociālajā tīklā Facebook ir publicējis gan ekspresīvu apsveikumu Jaunajā gadā, gan pāris vēl dzīvīgākus komentārus viņa kritiķiem....

Foto

Kā "Latvijas Gāze" "godīgi" iedzīvojas uz klientu rēķina

Vēlos informēt sabiedrību par nopietnu problēmu, kas saistās ar AS Latvijas Gāze pakalpojumiem un skar tūkstošus nekustamo īpašumu, mājsaimniecības, esošos...

Foto

Pārbūves mantojums: jubilejas asaras vai līksme

2017.gada janvārī svinama pārbūves jeb „perestroikas” 30 gadu jubileja.* Par pārbūves sākumu oficiāli uzskata PSKP CK Plēnumu, kas notika 1987.gada...

Foto

Kam Radzēvičs apsolījis Brīvības ielas dzimtsarakstu nodaļas ēku?

Kam Rīgas izpilddirektors Juris Radzēvičs ir apsolījis „reorganizējamās” dzimtsarakstu nodaļas ēku Rīgā, Brīvības ielā 86? Tā man jājautā,...

Foto

Valsts kontrole un Staļina personiskais izlūkdienests

Janvārī beidzas pilnvaru laiks valsts kontrolierei Elitai Krūmiņai. Saeimai vajadzēs izdarīt izvēli – atstāt viņu uz otru termiņu, vai tomēr...

Foto

Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujām simt gadu

Šobrīd paiet 100 gadu kopš latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujām Tīreļa purvā un Ložmetējkalnā. Tā bija vērienīgākā un arī traģiskākā militārā...

Foto

Hibrīdkara “lūzeriem” un provokatoriem - pārdomām jaunajā gadā

Sen zināma un izmantota patiesība nu ir izlauzusies līdz plašākai sabiedrības apziņai - pakļaut valstis un tautas, pārdalīt...

Foto

Maza ministres Čakšas dāvaniņa savas padomnieces Vānes biznesam

Ministru kabineta sēdē ir pieņemti grozījumi Ministru kabineta 2013.gada 17.decembra noteikumos Nr.1529, kur visa starpā pasniegta dāsna dāvana...

Foto

Skaisti vārdi, ne tik skaisti darbi

Noklausījos divu valsts vadošo amatpersonu uzrunas, sagaidot Jauno gadu. Tādi skaisti vārdi bija piemeklēti, diemžēl darbos šīs amatpersonas sevi ir...

Foto

Kam vajadzīgs “tramvajs uz kauliem”?

Rīgas domes ideja par tramvaja līnijas celtniecību no Centrālās stacijas līdz Skanstes ielai ir izsaukusi lielas rīdzinieku daļas neapmierinātību, kuri ir...

Foto

Paldies, VALSTS

Paldies, VALSTS. Paldies, ka ļaujat mazākiem uzņēmumiem dzīvot. Paldies, ka atbalstāt tos, kas zog, un norājat tos, kas visu grib darīt godīgi....

Foto

Mazas tautas gudrība ir neļaut kļūdīties tiem, kuri ir pie varas

Labvakar Valmierā un Daugavpilī! Sveiki Liepājā, Alūksnē, Ventspilī un Jelgavā! Sveicināti Rīgā! Labvakar visā Latvijā!...

Foto

Cilvēciskās kvalitātes ergonomika. Otrā eseja

Pirmajā esejā tika atgādināts par cilvēciskās kvalitātes lomu. Valstī sastopamajās likstās vainīgi ir cilvēki. Viņu darbības kvalitāte ir atkarīga no viņu...

Foto

Par Dziesmu svētku biļešu tirdzniecību

Latvijas valsts Kultūras ministrija - Dacei Melbārdes kundzei, Nacionālā kultūras centra direktorei Signei Pujātes kundzei....

Foto

Nogalināt, lai dzīvotu, vai dzīvot, lai nogalinātu?

Dažreiz kāda problēma tiek aktualizēta, pateicoties šķietami nejaušam atgadījumam. Tā šoreiz notika ar bēdīgi slaveno lūšu mātes nošaušanu. Tā...

Foto

Izsoļu reideru un krāpnieku jaunās shēmas

No amata atceltais zvērināts tiesu izpildītājs Kaspars Seleckis sniedzis sabiedrībā zināmiem izsoļu reideriem Gatim Ruķerim un Mārtiņam Ruķerim likuma prasībām...

Foto

Vai SAB vadītāja aste ir čekas maisos?

“Drošības dienestiem, redzot kartotēku, ir zināms, ar ko ikdienā nodarbojas personas, kas ir strādājušas VDK,” - šādi Saeimas cilvēktiesību...

Foto

Kādā brīnumainā veidā nepraktizējoši ārsti tiek pie atjaunota sertifikāta?

Veselības ministrijā tāpat kā citās ir svarīgākais laiks ES naudas dalīšanā - ne tikai būvniecībai, bet arī...

Foto

Māris Liopa atgriežas, izvilcis vecus melus par pupuķiem

Pirms kāda laika jau atbildēju uz Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas priekšsēdētāja un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes...

Foto

Tas, kurš ķer kurmjus, atņem dzīvību tāpat kā lūšu mātes nošāvēja

Ņemot vērā sociālajos tīklos sacelto ažiotāžu par gadījumu, kad Alūksnes pusē tika nomedīta lūsene, kā...

Foto

Cilvēciskās kvalitātes ergonomika. Pirmā eseja

Sociālai filosofijai pašlaik darba netrūkst. Tā tas vienmēr ir pārejas laikmetos, kad sociālajiem procesiem piemīt agresīva dinamika un nekaunīgs pretrunīgums. Sociālās...

Foto

Kādas vēl nejēdzības spēj un spēs izdomāt ierēdņi?

Esmu uzņēmējs, kuram ir bijis tas gods biežāk zaudēt nekā uzvarēt vai apzināti nepiedalīties www.iub.gov.lv  atrodamajos iepirkumos, jo vēlamais uzvarētājs ir...

Foto

Deputātu jautājumi Kučinskim par iespējamajiem pretlikumīgajiem lēmumiem veselības aprūpes nozarē

Šā gada 20. decembra Ministru kabineta sēdē tika pieņemti grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 17. decembra...

Foto

Vienkārši viena medniece mednieku portālā izvietoja medību bildi ar nomedītu lūsi un īsu aprakstu

Šodien pasauli (Latvijas mazo pasaulīti) satrieca viens medību stāsts... Daudzi jau redzējuši,...

Foto

CFLA: „Rīgas satiksmei” ir jāprecizē un jāpapildina Skanstes „kapu tramvaja” projekts

Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA) ir pieņēmusi starplēmumu par Rīgas satiksmes (RS) iesniegto Skanstes tramvaja līnijas...

Foto

Paldies par Latvijas Republikas ielūgumu apsvērt Latvijas pilsonību

Paldies par Latvijas Republikas ielūgumu apsvērt Latvijas pilsonību. Ar lielu pazemību apsveru šo godpilno ielūgumu, un sniedzu sekojošo...

Foto

Par ārstu resertifikāciju, Lielo Dakteri Pēteri un veselības aprūpes politiku

Kādas Austrumeiropas valsts galvaspilsētas centrā neliela iela nodēvēta dižena literatūras kritiķa Andreja Upīša vārdā. Pirms gadiem...

Foto

Tjarve: Latvijas Televīzija ir aizstūrēta lielveikalu virzienā, bet politiskajā varā tas visus apmierina

Latvijas Televīzijai nākas uzklausīt nepatīkamus un statistikā pamatotus pārmetumus: tā zaudē cīņu par...

Foto

Nepieklājīgais NA atbalstītājs, kurš atļaujas apjautāties tieslietu ministram par tautastērpu

Es kā Nacionālās apvienības (NA) atbalstītājs sekoju līdzi partijas notikumiem, tai skaitā twitterī. NA programmā sadaļā Valoda un...

Foto

Atklāta vēstule Latvijas Valsts prezidentam: izšķirieties, kurā pusē stāvat

Vēlos darīt zināmu savu skatījumu uz mūsu valstī notiekošo. Manam viedoklim var piekrist vai nepiekrist....

Foto

Mans „dzērājšofera eksperiments”: alkohols netiek atrasts, bet protokolu par pārkāpumu vienalga sastāda

Nez kāpēc man sagribējās uzzināt, kā notiek dzērājšoferu identifikācija un kā tiek ievērotas likuma...

Foto

Kultūra nav saimnieka lieta?

Saimnieks dzīvo atbilstoši savai rocībai. Stingri uzmanot tēriņu nepieciešamību. Liekot lietā aprēķinus, ko var atļauties, ko ne, kas tērējams tagad, kas vēlāk...

Foto

Kāpēc Latvijas eksperti un politiķi starptautisko institūciju rekomendācijas uzskata par muļķīgām?

Pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā iezīmējas kāda noturīga tendence – uzskatīt, ka tas, ko Latvijai iesaka...

Foto

Lūdzam Eiropas Komisijai sniegt ziņas par nosacījumiem, ar kādiem “Delnai” piešķirts finansējums „Skanstes tramvaja” uzraudzībai

Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) nosūtījusi vēstuli, adresētu Eiropas Komisijas Reģionālās...

Foto

Jauni deputātu jautājumi Čakšai par e-veselības projekta 1. un 2. kārtas sekmīgo ieviešanu

Saskaņā ar Veselības ministrijas (turpmāk - VM) publiski pausto tā esot sekmīgi īstenojusi...

Foto

Ja ar tevi „ir cauri”

Kad dienēju padomju, armijā manā pulkā kā daudzos citos bija komandanta vads. Šai elitārā vienībā iesauca tādus pašus jauniesauktos kā citās...

Foto

Deputātu jautājumi Čakšai par e-veselības projekta ieviešanu un Reizniecei-Ozolai par Valsts ieņēmumu dienestu

Publicējam ļoti izteiksmīgus Saeimas opozīcijas deputātu jautājumus veselības ministrei Andai Čakšai par e-veselības...

Foto

Mana cīņa ar D…plēša bandu

Kopš 2013.gada vasaras Daugavpils mēra amatā atrodas Jānis Lāčplēsis. Lai lasītājus nemulsina šī kunga (biedra) latviskais vārds un uzvārds, patiesībā viņš...

Foto

Lētuma dārgā cena

Bezcerīgi bezjēdzīga ir politiķu pēdējā mirkļa raustīšanās ar nodokļu likmēm turpu šurpu. Izstiepies vai saraujies, tik un tā labs nevienam nebūsi. Ne viens,...

Foto

Par Krievijas specdienestu aģentiem Latvijā

Ar milzu interesi gaidu, kas izrādīsies tas pirmais mūsu specdienestu aizturētais spiegs, kura identitāte pagaidām nav atklāta. Ļoti gribas cerēt, ka...

Foto

Jaunais dižgaru slānis

Sabiedrībā ir radies jauns sociālais slānis. Tā nosaukums – soctīklotāji. Interneta ziņu portālu auditorija ar šo nosaukumu tiekas vairākus gadus gandrīz katru dienu....

Foto

Neklātienes diskusija ar man nezināmu, anonīmu PIETIEK lasītāju–rakstītāju

Burtiski pēdējo nedēļu laikā veselības jomu kritizējošu rakstu skaits pieaudzis ģeometriskā progresijā. Bargas kritikas vērpetes griežas pār Veselības...

Foto

Varbūt Jūlijs Krūmiņš savā iepriekšējā eksistencē ir bijis svēts cietējs...

Vairāki Pietiek lasītāji ir uzdevuši jautājumu – ko gan uzņēmēja Jūlija Krūmiņa grāmatas prezentācijā pirmdien darīja Lato Lapsa?...

Foto

Valsts asinsdonoru centrs: pie kā noved savējo būšana un neprofesionalitāte

Jau kādu laiku mediķu aprindās klīst baumas par  Valsts  asinsdonoru centra (VADC) darbu – gan par klīniskiem gadījumiem,...

Foto

Par dzelzceļa kravu pārvadājumu radīto troksni Sarkandaugavā un ministra dēla hobija apmaksu

Vairāki aktīvi Sarkandaugavas iedzīvotāji, kas apvienojušies domubiedru grupā “NĒ vilcienu radītajam troksnim!”, līdz šim...

Foto

Slimā veselības nozare

Sakarā ar e-slimības projektu, kas diskreditē e-Veselības jēdzienu Latvijā, galvenā uzmanība veselības sektorā šobrīd ir pievērsta Nacionālajam veselības dienestam (NVD). Dienesta direktore Daina Mūrmane-Umbraško...

Foto

"Zvaigznīšu Brīdis" "Latvijas Gāzē"

Pavisam nesen presē parādījās ziņa, ka, atsaucoties a/s Latvijas Gāze aicinājumam, darbu uzņēmumā sācis Kaspars Upaciers, ko plašāk pazīstams kā Ufo. Šis krietnais un...

Foto

Patriotiskās austrumu vēsmas

Ar Nacionālās apvienības politiķi Rihardu Kolu saistītā biedrība "Latvijas Karogs" iemanījusies par pašvaldību un valsts naudu uzstādīt lielizmēra karogus Latvijas pilsētās, taču pretēji...