Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas kaislības ap homoseksuālisma pieminēšanu mācību grāmatā nav nekas jauns. Kā stāsta šodien Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, jau kopš deviņdesmito gadu vidus Latvijas valsts sāka rūpēties, lai tās pilsoņi – gan „pareizi orientētie”, gan pārējie – dzīvotu iecietības un saskaņas atmosfērā: tika finansētas pat speciālas iecietības veicināšanas programmas. Taču viss sanāca gluži otrādi – ja deviņdesmito gadu vidū „nepareizās orientācijas” pārstāvjiem vēl tikai nācās uzklausīt arī augstu amatpersonu lamas, tad desmit gadus vēlāk uz viņiem jau lidoja maisiņi ar izkārnījumiem.

Premjers un „pareizā orientācija”

Ņemot vērā, ka homoseksuālisms gari un plaši pieminēts jau Bībelē, nav brīnums, ka tas eksistēja arī padomju Latvijā – pat neraugoties uz to, ka Padomju Savienībā gandrīz vai oficiāli nemaz nebija seksa kā tāda. „Ilgus gadus strādāju Skapī [slavenajā padomjulaiku bohēmas kafejnīcā]. Un man nekad nebija nekādu konfliktu ar šīs slimības – homoseksuālisma – skartajiem. Šie cilvēki nekad nelielījās ar šo kaiti. Atceros, bija viens TV darbinieks, viņš ilgus gadus rāvās ārā no šīs slimības. Beigu beigās viņš atrada sieviņu, bet no viņa novērsās viņa draugi – homoseksuāļi. Tā dēļ viņš arī cieta,” daudzus gadus vēlāk atklātā intervijā izdevumam Mēs atminējās Līga Dimitere, kas 2005. gadā iemantoja spīvas dažādu „nepareizo ļaužu” ideoloģijas pretinieces slavu.

Lielīties ar netradicionālu orientāciju padomju laikos nebūtu bijis prātīgi kaut vai tādēļ vien, ka tolaik Kriminālkodeksa 124. pants paredzēja kriminālatbildību par pederastiju. Bet tas savukārt nozīmēja, ka vismaz teorētiski homoseksuālu attiecību piekritēji varēja uz pāris gadiem nonākt aiz restēm. Praksē gan nekādas plānveida homoseksuālistu tvarstīšanas akcijas un skaļas paraugprāvas rīkotas netika, jo varas iestādēm geji likās interesanti no mazliet cita viedokļa. Proti, Valsts drošības komitejas darbinieki ļoti labprāt homoseksuāļus vervēja par ziņotājiem jeb stukačiem. Lielākoties tas attiecās uz kultūras darbinieku aprindām, kur viendzimuma attiecības bija krietni izplatītāka parādība nekā, piemēram, rūpnīcu strādnieku rindās. Pieķertam homoseksuālistam čekisti tad lika izvēlēties – vai nu kļūsi par stukaču, vai arī iesi sēdēt pēc 124. panta. Loģiski, ka vairākums izvēlējas stukača karjeru.

Ja čekistiem geji bija vērtīgs informācijas avots, tad miličiem viņi bieži vien radīja pamatīgas galvassāpes. „Homoseksuālistu vidū nereti notika slepkavības greizsirdības dēļ. Precīzi nepateikšu, taču salīdzinoši diezgan liels slepkavību procents bija saistīts tieši ar viņiem. Un gadījās, ka šajās lietās bija iesaistīti pat diezgan augsta ranga cilvēki – piemēram, šādas greizsirdības dēļ tika noslepkavots Rīgas HES partijas sekretārs. Bija arī pāris armijas virsnieku slepkavības. Kādas trīs četras tādas lietas gadā gadījās. Parasti tie bija grūti atklājami noziegumi, jo homoseksuālistu vide bija ļoti noslēgta – kā nekā par to taču bija pants Kriminālkodeksā,” atceras kādreizējais Kriminālpolicijas šefs Aloizs Blonskis.

Lai, tā teikt, turētu roku uz pulsa, vairāki milicijas darbinieki iespēju robežās veica homoseksuālistu uzskaiti un padomju varas beigu posmā šajā kartotēkā bija ziņas par vairākiem simtiem cilvēku. Kartotēkas tālākais liktenis gan ir miglā tīts: kad 1992. gadā no Kriminālkodeksa izņēma pantu par homoseksuālismu, tā zaudēja savu vērtību. Vēl pēc laiciņa policijas darbinieks, kurš to agrāk bija veidojis un kārtojis, no iekšlietu struktūrām atvaļinājās, aizgāja strādāt privātdetektīvu kantorī, bet par piemiņu līdzi paķēra arī kartotēku. Tagad gan šis cilvēks jau ir miris, un varam vien minēt, kur palikuši vecie padomjlaiku homoseksuālistu saraksti.

Savukārt pēc brīvības atnākšanas visās dzīves jomās lielākā daļa Latvijas valsts augstāko amatpersonu jau kopš deviņdesmito gadu sākuma no seksuālās orientācijas jautājuma publiskas apspriešanas sekmīgi izvairījās un vismaz izskatījās pēc absolūti politkorektiem ļaudīm. Taču bija viens izņēmums – premjeram Andrim Šķēlem nepietika ar publiskiem apliecinājumiem par „līkdeguņu” neesamību Ave Lat grupā, un 1996. gadā intervijā žurnālam Rīgas Laiks viņš pievērsās arī homoseksuālisma „slimībai”. Pirmām kārtām ko vērti bija jau viņa vēlēšanu ieteikumi: „Ja man par kādu būtu jābalso vēlēšanās, es gribētu, lai viņa paša bildei blakus ir arī viņa sievas bilde, lai es būtu drošs, ka viņš ir pareizi orientēts. Lai būtu viņa mājas bilde, mašīnas bilde, tad man rastos pārliecība, ka viņš kaut ko ir darījis un sasniedzis.”

Turklāt sveci zem pūra Latvijas valdības vadītājs neturēja arī saistībā ar saviem uzskatiem par „citādas orientācijas” ļaudīm un valsts nākotni: „Es netaisos kaut kādā veidā iejaukties cilvēku intīmajā dzīvē, jo manā uztverē tā ir vairāk slimība, tā ir nelaime, kas vienkārši kaut kā ģenētiski ir sakritusi ar audzināšanu vai citām problēmām. Bet es domāju, ka, vadot valsti vai atrodoties atbildīgos valsts ierēdņu, politiķu amatos, pareiza dzimumu orientācija ir obligāti nepieciešama. Galu galā valsts veidojas no pareizi orientētiem cilvēkiem ģimenē, bērni un viss pārējais. Pasarg Dievs, ka tā sagadīsies un mums tās proporcijas izjuks...”

Taču... deviņdesmito gadu vidū šādi vārdi nebūt nelika to autoram nekavējoties izlidot no amata un politiskās dzīves vispār. Vēl vairāk – vienīgais, kas šajā laikā kaut jel kā reaģēja uz premjera skarbi ģimeniskajiem uzskatiem, bija nākamās joku grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori, kuri šo atgadījumu atainoja šādiem vārdiem: „Pa to laiku pamodās Šķēle un paziņoja, ka homoseksuālisms ir slimība. „Es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es tādās pozīcijās arī palieku. Es atzīstu tikai tādu pozīciju, kur vecis ir virsū un vecene apakšā un kur darīšana notiek zem deķa un tumsā,” sacīja Šķēle savā vēsturiskajā runā.”

Un kāpēc gan būtu citādi, ja ko līdzīgu šajā laikā regulāri varēja dzirdēt no padaudzu politiķu un citu sabiedrībā redzamu ļaužu – turklāt nebūt ne uzskatītu par baisiem ekstrēmistiem – mutes? „Tā ir traģēdija. (..) Man šo cilvēku ir žēl, jo uzskatu, ka homoseksuālisms ir audzināšanas trūkums. Nesaprotu, kā var nepatikt sieviete, viņas figūra? Tas ir pretdabiski,” presē deklarēja deputāts Oskars Grīgs, un viņam piebalsoja kolēģis Alfrēds Žīgurs: „Viņi neiederas mūsu sabiedrībā. (..) Slims cilvēks nav noziedznieks. Ja viņi tādi ir un netraucē sabiedrībai, tad man tas ir pieņemami - katrā ziņā, lai viņi neuzbāžas citiem cilvēkiem.” Interesanti, ka pat Antonam Seikstam, kurš ieņēma Saeimas Cilvēktiesību komisijas sekretāra posteni, izrādījās gan oficiālais, gan personiskais viedoklis: „Kā Cilvēktiesību komisijas sekretāram mana attieksme ir juridiski korekta. Kā cilvēks es pret to izturos krasi negatīvi. Es homoseksuālismu uzskatu par anomāliju. Vienīgais, tāpēc nevajag sist homoseksuālistus.”

Deviņdesmito gadu vidū homoseksuālisms – un pat aizdomas par to – bija pat gana labs arguments, ko izmantot pat publiskās diskusijās. Tā, piemēram, 1995. gada rudenī saķērās populistiskais politiķis Joahims Zīgerists un vēlāk bankrotējušā izdevuma Atmoda Atpūtai galvenā redaktore Elita Veidemane: pēc tam, kad politiķis impulsīvo žurnālisti kādā preses konferencē bija nosaucis par „tikpat stulbu, cik viņas avīze”, kā arī ieteicis doties pamēģināt kāda vācu pornožurnāla redaktores darbu, viņš „norāvās” īsti kārtīgi – avīzes publikācijā, atsaucoties uz „ļaudis melš” avotiem, bija pieminēta pat oponenta homoseksuālā orientācija. Turklāt interesanti, ka tieši tādus pašus argumentus sava oponenta iznīcināšanai tolaik minēja arī Demokrātiskās darba partijas vadītājs Juris Bojārs, kura skatījumā vācu-latviešu politiķis bija rasists un latviešu valodu iemācīties nevīžojis homoseksuālists, kas uzstājas par latviešu tautas glābēju.

Silarozes piemērs

Tiesa, kaut kādu robežu ievērot vajadzēja jau tolaik – un par to uz savas ādas pārliecinājās Latvijas Pretalkohola biedrības vadītājs Atis Silaroze (iepriekš zināms kā Ignats Kujalovs), kad viņam 1996. gada rudenī ienāca prātā publiski paziņot, ka 17 Saeimas deputāti un divi Ministru prezidenta A. Šķēles padomnieki esot pedofili un homoseksuālisti (šie jēdzieni nozīmējot vienu un to pašu un atšķirību varot noteikt vienīgi tiesas ceļā). Vēl vairāk, zaļā pūķa apkarotājs izziņoja arī trīs deputātus, kas jau iepriekš esot nodarbojušies ar „pedofiliju jeb homoseksuālismu”, - Modris Lujāns, Andrejs Požarnovs un Pēteris Apinis, savukārt Valsts prezidents Guntis Ulmanis esot „vienkāršs dzērājs”. Te nu tiesībsargi sarosījās un, drošs paliek drošs, krimināllietu ierosināja ne tikai pēc panta par goda aizskaršanu, bet arī pēc panta par aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu. Izmeklēšana un tiesu darbi turpinājās labu laiku, bet beigu beigās A. Silarozem tomēr tika piespriests 190 latu naudas sods, un tāpat viņam nācās šķirties arī no Olaines pilsētas domes deputāta mandāta.

Šis notikums, lai cik komisks, tomēr lika aizdomāties visskaļākajiem „nepareizi orientēto” lādētājiem – un viņi tiešām nedaudz pieklusa. Pat A. Šķēle 2000. gadā, trešo un pēdējo reizi sēžot Ministru prezidenta krēslā un uzstājoties Latvijas Radio, par slimībām vairs nerunāja: „Protams, ir jāsaprot, ka Eiropas Savienības kultūra, tradīcijas, šodienas izpratne uzskata, ka ir nepieklājīgi jautāt kādam: „Kādā veidā tu savu intīmo dzīvi pavadi?” Ja cilvēks pats to nedeklarē, tad to tiešām uzskata par nepieklājīgu jautāt.” Tiesa, no premjera atbildēm gan varēja noprast, ka latviešu tautas teiciens par vilku, kas met spalvu, ne tikumu, joprojām ir aktuāls. „Jā, es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es arī tādās pozīcijās palieku...” – šāda bija premjera atbilde uz jautājumu par viņa Rīgas Laikā paustajām principiālajām nostādnēm par „slimajiem” un „veselajiem”.

Tieši A. Šķēles pieminētā Eiropas Savienība gan izrādījās pamatiemesls, kura dēļ Latvijas sabiedrībai (kurai gan orientācijas jautājumi līdz pat 2005. gadam nekad nebija aktuālāko jomā) un politiķiem vismaz formāli un oficiāli nācās kļūt iecietīgākiem. Ap 2000. gadu presē jau parādījās termins „homofobija”, turklāt interesanti, ka to pieminēja to pašu mediju pārstāvji, kas dažus gadus vēlāk satraucās par „agresīvajām minoritātēm”. Tā, piemēram, toreizējā Rīgas Balss žurnāliste, vēlākā Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenā redaktore Anita Daukšte publikācijā Populistiskā homofobija visā nopietnībā pieļāva, ka A. Šķēles, J. Bojāra un Jāņa Ādamsona vēršanās pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem esot vienkārši populistisks gājiens. (Starp citu, paradoksāli, ka tieši A. Šķēle bija viens no pedofilijas skandāla galvenajiem „varoņiem”, kuram nopietni tika „šūta” arī homoseksualitāte – tik nopietni, ka zviedru žurnāliste un sabiedrisko attiecību speciāliste Sandra Veinberga pat metās viņu aizstāvēt: „Gan Šķēlem, gan [tieslietu ministram Valdim] Birkavam, gan [Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram Andrejam] Sončikam ir tiesības būt arī homoseksuāliem, un viņus par to nedrīkst vajāt. Tā ir viņu privātā lieta, un viņiem par to nav publiski jāatskaitās!”)

Formālās iecietības vingrinājumi

Ap 2002. gadu gan izskatījās, ka gaidāmā iestāšanās Eiropas Savienībā ir uzspiedusi vismaz formālu iecietību gandrīz visiem – nu, izņemot atsevišķus dīvaiņus, kuri par tādiem arī tika uzskatīti. Tie tad arī turpināja izteikties uz nebēdu. Piemēram, eseju konkursu Latvija bez homoseksuālisma izsludinājušā apgāda Vieda direktors, Nacionālās frontes priekšsēdētājs Aivars Garda, kurš teicās esam pārliecināts, ka „ir jāatjauno Krimināllikuma pants, kas aizliedz homoseksuālas darbības. Tas ļoti veiksmīgi darbojās Padomju Savienības laikā, paredzot piecus gadus cietumsoda par pederastiju. Pasaulē tikai baltā rase ir tik deģenerējusies ar homoseksuālismu. Baltā rase ir tikai viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju. Tātad pārējās divas trešdaļas ir atradušas veidus, kā iztikt bez homoseksuālisma. Un tīri labi! Irānā, piemēram, draud nāvessods par homoseksuālismu. Un kas tur būtu slikts? Tā ir patiešām ļoti bīstama parādība. Ļoti bīstama! Mēs uzskatām, ka ir jāmaina sabiedrības attieksme uz negatīvo pret homoseksuālismu, ir jāaizliedz homoseksuālisma propaganda. Ja Eiropas Savienība mums pieprasa kļūt par homoseksuālu sabiedrību tikai tādēļ, lai mēs tur tiktu iekšā, tāda Eiropas Savienībā ir jāpasūta. Jūs teicāt: nevar viņus geto sadzīt. Ja lepras slimniekiem ir leprozoriji, es ierosinu izveidot „pidarolesbozorijus” (..) Viņi mēģina slavenām vēsturiskām personām „pierakstīt” homoseksuālismu, piemēram, Leonardo da Vinči. Viņš nekad nav bijis homoseksuālists. Ja viņš tāds būtu, viņam nekad nevarētu būt tik skaista māksla. Jo homoseksuālisti neko skaistu radīt nevar.”

Tomēr Latvijas valsts pretēji A. Gardas un viņa domubiedru pārliecībai tomēr izlēma Eiropas Savienību nepasūtīt un cītīgi strādāja pie iecietības veicināšanas pasākumiem. 2004. gadā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts paziņoja, ka ir izstrādāta speciāla Nacionālā programma pret neiecietību. Šis dokuments ne tikai noteica galvenās grupas, pret kurām pastāv vai var attīstīties neiecietība (etniskās grupas, seksuālās minoritātes un reliģiskās minoritātes), bet arī sīki un smalki aprakstīja, kā katra veida neiecietību paredzēts iznīdēt. Tā attiecībā uz etnisko neiecietību Latvijas valsts apņēmās pilnveidot normatīvos aktus, kas nodrošinātu efektīvus tiesiskus instrumentus neiecietības un rasu diskriminācijas izskaušanai, veidot izpratni par daudzkultūru sabiedrību nacionālajā demokrātiskajā valstī, veicināt iecietību pret etnisko kultūru dažādības izpausmēm Latvijā. Tieši tāpat bija paredzēts arī īstenot likumdošanā izmaiņas, lai efektīvi izskaustu neiecietību un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas, mazinātu Latvijas sabiedrībā neizpratni un neiecietību pret seksuālajām minoritātēm, nodrošinātu tiesiskus instrumentus efektīvai neiecietības un diskriminācijas izskaušanai attiecībā uz reliģiskajām minoritātēm.

Ar brīnumaino dokumentu tā galvenais veidotājs – īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks iepazīstināja arī Ministru prezidentu Induli Emsi, šis tas no tā tika iekļauts arī valdības rīcības plānā. Un, protams, tika gaidīti arī iespaidīgi rezultāti – programmas autori visā nopietnībā plānoja, ka nu tik sabiedrībā mazināsies neiecietība pret cilvēkiem ar atšķirīgu ādas krasu un atšķirīgu etnisko piederību, pret jaunām etniskajām minoritātēm, kā arī pret seksuālām un reliģiskām minoritātēm. Un, lai tas tā notiktu, tika plānots sabiedrību gan izglītot, informēt un visādi iesaistīt neiecietības izskaušanā un iecietības veicināšanā, gan veikt speciālu neiecietības izskaušanas monitoringu, gan organizēt izglītojošus pasākumus, gan īstenot dažādus pareizus projektus un publiskot Latvijas un ES dalībvalstu un ES institūciju pozitīvo pieredzi neiecietības izskaušanas jomā. Par 10 tūkstošiem latu Sergejam Krukam un kolēģiem tika pasūtīts arī īpašs mediju monitorings, lai „noteiktu neiecietības līmeni un izpausmes formas Latvijas plašsaziņas līdzekļos”.

Nauda sekmīgi tika notērēta, savukārt par pretneiecietības programmas efektivitāti un to, kā Latvijas sabiedrība apguvusi „starpkultūru saskarsmes pamatprincipus un attīstīs iespējamo etnisko, sociālo un kultūru konfliktu risināšanas iemaņas”, bija iespējams pārliecināties jau pēc gada, kad atsevišķu seksuālo minoritāšu organizāciju pārstāvji nodomāja sarīkot savu pirmo publisko akciju – Rīgas praidu 2005.

Un tad pienāca praids

Patiesībā gan tā nebija pirmā seksuālo minoritāšu publiskā akcija – kā nekā jau 1995. gadā 21 gadu vecā latviete Astra Astrīda Indričāne un vāciete Birgita Būvingere Brīvības pieminekļa pakājē (starp citu, arī valstiskā Cilvēktiesību biroja vadītāja vietas izpildītājas Kaijas Gertneres pēc būtības atbalstītas) reģistrēja savas partnerattiecības. Nekāda oficiāla spēka šādai reģistrēšanai gan nebija ne tad, ne vēlāk – četrus gadus vēlāk likumprojekts Par viena dzimuma persona partnerattiecību reģistrāciju Saeimā paklusām nogrima. Taču nekādu īpašu publicitāti šis pasākums neradīja, „jaunlaulātā” nekādu plašāku publicitāti nevēlējās un pazuda no mediju redzesloka. „Diemžēl cilvēki bija tik neizglītoti, ka vienā katlā meta homoseksuālismu un pedofiliju, kura, protams, ir krimināli sodāma. Es varēju neņemt vērā, ka trešā stāva kaimiņi izber virs manis savu atkritumu spaini, bet nedēļu pēc mūsu kāzām parkā noslepkavoja paziņu, kurš bija gejs. Sapratām, ka Latvijā uzturēties ilgāk ir bīstami. Abas atgriezāmies Vācijā,” desmit gadus vēlāk A. Indričāne – tobrīd jau šķīrusies no dzīvesbiedres Birgitas, ar ko bija iepazinusies Štutgartē, strādājot par auklīti,- atklāja Latvijas Avīzei (vienlaikus piebilstot, ka celibātā nedzīvojot, jau bērnībā mātei paziņojusi, ka „gribu būt katoļu baznīcas priestere un precēties ar sievieti”, bet studiju laikā Rīgas Katehēzes institūtā viņai orientācijas dēļ „mīļi ieteikts” šo mācību iestādi atstāt).

2004. gada oktobrī kompānijas SKDS sabiedriskās domas aptauja gan parādīja, ka tikai četri procenti Latvijas iedzīvotāju homoseksuālismu uzskata par normālu parādību, bet 51% tam pilnīgi nepiekrīt, - taču šīs iedzīvotāju puses pārstāvji ar savu viedokli nekur nebāzās, līdz desmit gadus pēc lesbiešu kāzām parādījās „nepareizās orientācijas” cilvēki, kurus publicitāte interesēja – un pat ļoti. Sabiedriskā organizācija ar nosaukumu Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa uz 2005. gada 23. jūliju pieteica līdz 250 cilvēku plašu seksuālo minoritāšu pasākumu Rīgas praids 2005, kurš, lūk, „veicināšot toleranci pret seksuālajām minoritātēm”, - plašu gājienu, kas virzīšoties no Anglikāņu ielas cauri Doma laukumam atpakaļ uz Anglikāņu baznīcu (kaut sākotnēji bija paredzēts aizsoļot pat līdz Saeimas ēkai un krastmalai). Pilsētas izpilddirektors Ēriks Škapars sākotnēji pasākumu atļāva („Cilvēcīgi izpilddirektors negribētu to ļaut, taču kā amatpersonai viņam nebija iemesla atteikt saskaņojumu šim gājienam,” skaidroja viņa preses pārstāvis), tad, aizbildinoties ar drošības apsvērumiem, aizliedza, bet vēl pēc tam tomēr atļāva – pēc tam, kad aizliegumu par prettiesisku atzina tiesa (kurā, starp citu, tika pieminēta valdības vadītāja Aigara Kalvīša nepatika pret Rīgas domes atļauju rīkot gājienu, kas tad arī esot bijusi pamatā Ē. Škapara mainītajam lēmumam).

Pasākuma organizētāji savos skaidrojumos bija ļoti vienoti: viņi šādā publiskā, jā, varbūt pat izaicinošā veidā vienkārši gribot paust savus uzskatus, - un viss; skaidra atbilde uz bērnu un ģimenes lietu ministra Aināra Baštika ierosinājumu – „lai iet uz Salaspils memoriālu un pulcējas tur!” – tā arī netika sniegta. Toties jo daudzveidīgāki bija praida pretinieki – gan atklātie, gan slēptie. Par „mākslīgu dzimumorgānu izstādīšanu” bažījās iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons, „deģenerātu lepošanos ar savām perversajām atziņām” minoritāšu pasākumā saskatīja Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Leopolds Ozoliņš, bet tas pats A. Baštiks bija pārliecināts, ka nu tik „nenormālība tiek sludināta par normālu parādību” un ka „Latvija, kura izmirst, kur būtu jāuzsver ģimenes vērtības, tādējādi tiek apkaunota”. „Mēs nevaram reklamēt lielākajai sabiedrības daļai nepieņemamas lietas,” publiski paziņoja valdības vadītājs A. Kalvītis (kas gan viņam pēcāk netraucēja vietējiem un ārvalstu geju un lesbiešu organizāciju pārstāvjiem apgalvot, ka „bija mēģinājumi saistīt manis teikto ar homofobijas un neiecietības izpausmēm sabiedrībā. Tas ir nepareizi. (..) Latvija ir demokrātiska valsts, kas vēlas un spēj nodrošināt ikviena tās iedzīvotāja cilvēktiesības. Demokrātiskā valstī tiek uzklausīti visdažādākie viedokļi, un Latvijas valdība stingri iestājas pret jebkādu diskrimināciju”).

„Tradicionālo vērtību aizstāvji neiestājas pret seksuālo minoritāšu tiesībām netraucēti piekopt savu dzīvesveidu, bet pret tā propagandu, kas nemaz nav tik nevainīga un nekaitīga: pēc pāris gadiem karstas mīlestības pasīvā homoseksuālista taisnā zarna vairs neder nedz saviem tiešajiem uzdevumiem, nedz izpriecām, turklāt sperma kā kancerogēna viela, nonākot uz taisnās zarnas gļotādām, paaugstina risku saslimt ar vēzi,” sabiedrību izglītoja Žurnālistu savienības biedre Māra Saturiņa. Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps, kardināls Jānis Pujats izdomāja, ka pie reizes varētu nosodīt arī pārāk plašu informāciju par seksu jauniešu žurnālos („Sekss ir Dieva dāvana, bet tā lietošanas atļauja tiek dota precoties pie altāra. Priekšlaicīga informācija izsit jauniešus no sliedēm!”), savukārt kādreizējais mūziķis Kaspars Dimiters un vēl virkne domātāju runāja par „bīstamās dzimumsatiksmes pārkāpējiem” un čakli sekoja A. Silarozes pēdās, faktiski liekot vienlīdzības zīmi starp homoseksuālismu un pedofiliju: „Homoseksuālistu ideoloģija un viņu vēlmju legalizācija nozīmē pedofilijas legalizāciju, kas ir mūsu bērnu apgrēcināšana. (..) Jau iztēlojos nākotnes „inteliģences” vēstuli, kas aizstāv zoofiliju un krematorijās pakalpojumus nekrofiliem.” (Starp citu, interesanti, ka šajā laikā gandrīz neviena partija šim, kā izrādās, svarīgajam jautājumam savās programmās vispār nebija pievērsusi nekādu uzmanību; tikai tēvzemieši bija apsolījuši nepieļaut viendzimuma laulību izplatīšanos.)

Pats 2005. gada praids – atšķirībā no pasākuma gadu vēlāk, kad pa gaisu jau lidoja ar mēsliem pildīti maisiņi, - noritēja salīdzinoši mierīgi. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka efekts no tā ir bijis pilnīgi pretējs oficiāli deklarētajai tolerances veicināšanai pret seksuālajām minoritātēm. Tieši „pēcpraida” noskaņās Saeima tā paša 2005. gada beigās nobalsoja par Satversmes 110. panta grozīšanu, nosakot, ka turpmāk valsts aizsargās nevis vienkārši laulību, bet gan „laulību - savienību starp vīrieti un sievieti”, turklāt balsojums notika ar īpašu aizrautību: kad pēc tā tika izlemts skaļi nolasīt katra deputāta balsojumu un izrādījās, ka trīs tautas kalpi balsojuši pret un vēl divpadsmit atturējušies, „par” balsotāji korī skandēja: „Kauns, kauns, kauns!” Šos Satversmes grozījumus eiropeiskā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga arī tiešām izsludināja, un tāpat tieši „pēcpraida” noskaņās praidu īpaši nikni apkarojušās Latvijas Pirmās partijas pārstāvis N. Muižnieks – kurš pats šajā jautājumā bija ieņēmis diezgan rezervētu nostāju – netika apstiprināts par Valsts cilvēktiesību biroja direktoru, par ko, kā zināja vēstīt informēti ļaudis, apskaities tik ļoti, ka telefoniski nikni lādējis pats savas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Šmitu, apgalvojot: „Jūs tīšām ļāvāt mani izgāzt šajā balsojumā, jo Pirmajai partijai neesmu pietiekami homofobisks.”

Visbeidzot, tā paša gada novembrī no amata tika atbrīvots mācītājs Juris Cālītis: saskaņā ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas oficiālo skaidrojumu viņš „vadīja geju un lesbiešu pasākuma Rīgas praids 2005 ietvaros organizēto dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā, tādējādi pārkāpjot baznīcas 18. Sinodē 1996. gadā pieņemto rezolūciju Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu”. (Nepilnus trīs gadus iepriekš oficiāli par homoseksuālisma propagandēšanu, taču dīvainā kārtā tieši pēc savas homoseksualitātes atzīšanas tika atbrīvots Rīgas Kristus draudzes līdzšinējais mācītājs Māris Sants.)

Zināmas atskaņas gan varēja saklausīt Strasbūrā, kur Eiropas Parlamenta deputāti noklausījās paziņojumu par homofobiju Eiropā, tostarp Latvijā. Taču pašmāju karojošie „pareizās orientācijas” politiskie pārstāvji palika pie sava. „Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!” paziņoja Saeimas deputāts Dainis Turlais. „Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru,” piebilda Ventspils mērs Aivars Lembergs. „Varētu teikt, ka Latvijā ir izveidojusies pret homoseksuālismu vērsta „līga”, kuras redzamākie pārstāvji ir reliģiskās organizācijas, Latvijas Pirmā partija, eiroskeptiķi un latviešu ultranacionālisti, Sorosa fonda oponenti, gandrīz visi Saeimas deputāti (jo pieņēma juridiski apšaubāmos Satversmes grozījumus „laulības aizsardzībai”) un ministri, un citi,” tai pašā Rīgas Laikā mierīgi varēja secināt kultūras ministres padomnieks Mārtiņš Vanags.

Pielikums: Latvijas politiķu spožākie izteikumi par citādajiem

„Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru.”

Ventspils mērs Aivars Lembergs

 

„Valdībā ir 15 ministri, tajā skaitā divas sievietes. Tātad paliek 13. Sevi es izslēdzu, tātad paliek 12. Esmu pārdomājis katru un domāju, ka te nav vīru ar tādām nosliecēm.”

Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš – par pedofilijas skandālu

„Mūsu partija ir heteroseksuāla!”

Bijušais Latvijas Nacionāldemokrātiskās partijas līderis Armands Māliņš

„Vajag pateikt skaidru "nē" visiem tiem Rietumu gudrajiem, kas mūsu tautai grib ieteikt doties brīvprātīgā pašnāvībā, jo, kā jūs zināt, no homoseksuālistiem bērni nerodas.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Es ieteiktu katram deputātam, kurš balsos par homoseksuālisma legalizāciju, vairs neiet un nelikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, jo ar savu balsojumu viņš būs līdzdalīgs tiem, kas savulaik centās iznīcināt mūsu tautu.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Ekshibicionisti jeb tautā saukti par „mētelīšu virinātājiem” varētu strādāt par satiksmes regulētājiem, un Rīgas Domei nebūtu nekāda pamata viņiem neizsniegt darba atļauju. Tad, kad cilvēki iet mājās gar Brīvības pieminekli, teiksim, laikā no 17.00 – 19.00, viņi varētu īstenot savas cilvēktiesības.”

Bijušais Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins

„Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!”

Saeimas deputāts Dainis Turlais

„TB/LNNK priekšlikuma būtība ir nekrofiliju padarīt par mūsu valsts ideoloģiju.”

Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs

„Es gribu Sinkas kungu nomierināt, ka arī attiecībā uz pederastiju brīvprātīgā pederastija netiek sodīta, Sinkas kungs var būt mierīgs.”

Bijušais Saeimas deputāts Andrejs Panteļējevs

„Valsts smird pēc korupcijas, pedofilijas un pederastijas.”

Bijušais LSDSP priekšsēdētājs Juris Bojārs

„Zi­lie aiz­stāv zi­los, pe­do­fi­li – pe­do­fi­lus, nar­ko­mā­ni – nar­ko­mā­nus. Bet kas aiz­stā­vēs tau­tu?”

Saeimas deputāts Dai­nis Tur­lais

„Pro­sti­tū­tai jā­da­ra viss, lai klients bū­tu ap­mie­ri­nāts, ci­tā­di nākam­reiz viņš ne­at­nāks. Bet es ne­es­mu pro­sti­tū­ta. Es es­mu profesors, pirm­kārt, un par­ti­jas va­dī­tājs. Man jāpanāk, lai par­ti­jas ma­sa ir ap­mie­ri­nā­ta.”

Bijušais LSDSP priekšsē­dē­tājs Ju­ris Bo­jārs

„Šodienas balsojums ir būtisks un vēsturisks, jo tas var atvērt slūžas pederastijas, lesbiānisma, pedofilijas, zoofilijas un citu patoloģiju legalizācijai un nostiprināšanai likumdošanā.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

Novērtē šo rakstu:

26
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Putna piena solījumi - II

FotoRūpējoties par lasītāju informētību un D vitamīna daudzumu organismā, Pietiek turpina publicēt visas partiju īsās programmas, kas sagatavotas 12. Saeimas vēlēšanām. Šodien - sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa (tas pats Saskaņas centrs pēc būtības vien ir) 4000 zīmju programma 12.Saeimas vēlēšanām. Lai lasītājiem būtu interesantāk, lejāk publicējam arī Saskaņas centra 4000 zīmju programmu pirms iepriekšējām - 11. Saeimas vēlēšanām: varat salīdzināt un izdarīt secinājumus. Abās programmās saglabāta oriģinālrakstība.
Lasīt visu...

15

Putna piena solījumi - I

FotoRūpējoties par lasītāju informētību un D vitamīna daudzumu organismā, Pietiek centīsies publicēt visas partiju īsās programmas, kas sagatavotas 12. Saeimas vēlēšanām. Šodien - Zaļo un zemnieku savienības programma 4000 zīmju programma 12.Saeimas vēlēšanām. Lai lasītājiem būtu interesantāk, lejāk publicējam arī ZZS 4000 zīmju programmu pirms iepriekšējām - 11. Saeimas vēlēšanām: varat salīdzināt un izdarīt secinājumus.
Lasīt visu...

6

Dienesta auto - ģenerālim par brīvu, uzņēmējam par maksu

FotoPaturpinot Lato Lapsas stāstu par bēgošo ģenerāli. Patiesībā bēgošais un gļēvais ģenerālis ir aisberga redzamā daļa, jo daudzi līdzīgi gadījumi paliek neatklāti. Šī situācija atklāj nepatīkamas lietas. Orvels savā romānā Dzīvnieku ferma jau rakstīja: "Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem." Šī brīža situācija to pierāda. Bet nu nesteidzoties - pie galvenā.
Lasīt visu...

21

Zālēm jābūt rūgtām, špricei sāpīgai

FotoKad Laimdota (literārs tēls, iespējama līdzība ar kādu konkrētu personu ir tikai nejauša sakritība) bija maza meitene, māte viņai pret saaukstēšanos deva dzert karstu pienu ar sviestu, alveju, medu, sodu un sīpolu sulu. Tas viņai uz visu mūžu radīja pārliecību, ka medicīna ir nežēlīga, bet viss ap to – mazohistisks.
Lasīt visu...

21

Jautājumi Ministru prezidentei par "Citadele bankas" pārdošanu

FotoLai Latvijas tautsaimniecība varētu attīstīties, lai spētu īstenot valdības deklarēto “ekonomikas uzrāvienu”, tautsaimniecībai ir nepieciešams atbilstošs finansējums. Lai gan uzņēmējdarbības apjomi pieaug, Latvijā esošo komercbanku kopējais izsniegto kredītu apjoms Latvijas ražotājiem turpina samazināties. Dinamika ir satraucoša – pēdējo gadu laikā tas ir samazinājies par vairākiem simtiem miljonu eiro!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Tiesa atkārtoti atzīst, ka koki J. Daliņa stadionā Valmierā izcirsti prettiesiski

2014.gada 11.jūlijā Administratīvā apgabaltiesa pasludināja spriedumu lietā par prettiesisku koku izciršanu J.Daliņa stadionā Valmierā. Ar...

Foto

Vai pašnāvība ir "taisnais ceļš uz elles liesmām"?

Naktī uz 16. jūniju no dzīves aizgāja pazīstamais advokāts un rakstnieks Andris Grūtups. Viens no iespējamiem nāves cēloņiem...

Foto

Zīlēšana kafijas biezumos vai klientu pasūtījuma izpilde

Saņēmu zvanu no kādas kompānijas SKDS, kura veicot iedzīvotāju aptauju saistītu ar rudenī paredzētajām Saeimas vēlēšanām. Jautāja, vai piedalīšos vēlēšanās...

Foto

Civilizācijas katastrofālās sprukas. Pēdējā eseja: dihotomijas diloģija

Esejas smalkajai tēmai apzināti izvēlējos smalku virsrakstu. Runa ir par Rietumu civilizācijas katastrofas ļoti nopietnu izpausmi – nākotnē iespējamo...

Foto

Bēgošais ģenerālis

Vai no jums kādreiz teciņiem vien, gandrīz vai palēkdamies ir laidies lapās nevis kaut kāds nožēlojams, kusls briļļains civilists, kam esat parādījuši dūri vai...

Foto

Pesimista viedoklis Saeimas vēlēšanu sakarā

Jāatzīstas, ka pirms trim gadiem biju viens no tiem, kas bija skeptiski par toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera slaveno rīkojumu Nr.2...

Foto

Ukrainas situācija Latvijā

Cik zinu, Latvijas sabiedrības vairums, sekojot Rietumu masu medijos dominējošajam viedoklim, uzskata, ka Kijevas militārajiem spēkiem (huntai) esot visas tiesības bliezt ar artilēriju...

Foto

Par mūsu viscaur vērojamo pieauguma tendenci

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) informē, ka ir izpildījis Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas rezolūciju ar lūgumu KNAB, nodrošināt Korupcijas...

Foto

Gribi spriest par Palestīnu? Apmeklē Palestīnu

Mēs sēdējām vienā no augstākajām Ramallahas vietām – restorānā La Vistakādas augstceltnes 8. stāvā. Divi ceļotāji no Latvijas un trīs palestīnieši...

Foto

Ukrainas savādais karš

Kādreiz Vācijā bija Dr.Gebelss - gandrīz melu ģēnijs, tomēr, salīdzinot ar šodienas Krievijas, ASV un Eiropas masu medijiem, var viņu droši saukt par...

Foto

“Pasažieru vilciena” ķirzakas aste

Ķirzaka, lai piemānītu savus vajātājus, pamet tiem savu asti. Tad pati var tikt cauri sveikā. Kaut ko līdzīgu nu mēs varam redzēt...

Foto

Civilizācijas katastrofālās sprukas. Astotā eseja: Krievijas difamācija

Latīņu vārds diffamare, no kā ir atvasināts svešvārds „difamācija”, nozīmē neslavas celšanu un nepatiesu ziņu izplatīšanu. Difamācija var izpausties dažādi....

Foto

Šī derīgā manta - politiskais spiediens

Šķiet, pirmdien nebija neviena medija, kurš tādā vai citādā formā nebūtu pieminējis "politisko spiedienu", kuru darbā visu sevi atdevusī veselības...

Foto

Cik un kā pašvaldības tērē kultūras, atpūtas un sporta pasākumiem?

Valsts kontrole ir uzsākusi revīziju „Pašvaldības finanšu līdzekļu kultūrai, atpūtas un sporta pasākumiem izmantošanas lietderība un...

Foto

Eiropas Savienībai jābeidz viltot datus

Pirms dažiem mēnešiem Eiropas Savienība izdeva ziņojumu, kas pretendēja uzrādīt milzīgo problēmu ar "plaši izvērsto" vardarbību pret sievietēm. (http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra-2014-vaw-survey-main-results_en.pdf) (http://goo.gl/skMgPA)...

Foto

Demokrātiskās sistēmas "Kodekss"

"Jo nekaunīgāk melosi, jo ātrāk tev noticēs" - Demokrātiskās sistēmas "Kodeksa" aksioma....

Foto

Saeimas prezidija darbam ir jākļūst atklātākam, nevis slepenākam

Biedrība Delna uzskata, ka Saeimas lēmums par atsevišķa drošības dienesta izveidi, ir bijis sasteigts un neizvērtēts. Tas neatspoguļo Saeimas darba...

Foto

Labi būt zemniekam un deputātam augstu amatpersonu piesegā

Lielākā daļa Latvijas zemnieku sūri grūti nopelna dienišķo maizi. Viņi cīnās ar dabas untumiem, neražas gadiem un negausīgiem...

Foto

Civilizācijas katastrofālās sprukas. Septītā eseja: konceptuālais geto

Ja civilizācijas katastrofas veidus iztēlojamies vertikāli hierarhiskā formā, tad augšdaļā atradīsies tāds ļoti būtisks civilizācijas katastrofas veids kā konceptuālā...

Foto

Kam kalpo Latvijas radio - sabiedrības interesēm vai Dūklaviem, un ar ko tas mums draud?

Pirms dažām dienām klausījos, kā Latvijas radio raidījumā žurnālists Aidis Tomsons...

Foto

Kādēļ vajadzīgi Maksātnespējas likuma grozījumi

Maksātnespējas likums šobrīd noteic plašas maksātnespējas procesa administratora (turpmāk – administrators) pilnvaras juridiskās personas un fiziskās personas maksātnespējas procesā, tai skaitā...

Foto

Ko tik tie ārsti man nestāsta?

Vakar mani pārsteidza kāda paciente, kas atdrāzās uz pieņemšanu ar sarullētu žurnālu „Ko ārsti Tev nestāsta” rokās....

Foto

Jautājumi Ministru prezidentei par pasažieru vilcienu iepirkuma konkursa rezultātiem

Jaunu pasažieru vilcienu iepirkums ir viens no nozīmīgākajiem iepirkumiem, kas veikti visas mūsu valsts vēsturē. Ņemot vērā...

Foto

"Citadele" – kārtējā valdības afēra vai vienkārši nespēja domāt valstiski?

Citadeles bankas pārdošanas process uzskatāmi parāda, ka valdība nav ne spējiga, ne motivēta rūpēties par valsts attīstību,...

Foto

Šis fascinējošais Godmaņpaps

Šī nedēļa atnāca ar mums visiem tik labi zināmā Ivara Godmaņa paziņojumu, ka viņš kopā ar citiem "no aptveres izbirušiem" godavīriem - tostarp...

Foto

ANO vēsturiskā rezolūcija - "tad būs visai glumo bandai vāks"

26. jūnijā Apvienoto nāciju Cilvēktiesību padomē notika vēsturisks balsojums, kurā tika pieņemta rezolūcija par ģimenes aizstāvību....

Foto

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram - par situāciju ap "Rīgas Satiksmi"

Laikā no 2009. līdz 2013. gadam, pildot deputāta pienākumus, pastiprināti pievērsu RP SIA Rīgas...

Foto

Pilns tiesas spriedums Lemberga un Sprūdža goda un cieņas lietā

Ņemot vērā lasītāju izrādīto interesi, pilnā apmērā publicējam Jūrmalas tiesas spriedumu, ar kuru tika noraidīta Ventspils...

Foto

Vergu tirgus

Dzintra ir Latvijas Republikas pilsone. Visu savu dzīvi Dzintra ir smagi strādājusi un maksājusi nodokļus. Deviņdesmito gadu sākumā Dzintra atguva savas dzimtas īpašumu Līvānos....

Foto

Kas notiek valsts noslēpuma aizsegā

Šobrīd, kad runā par Citadeles pārdošanu, man atausa atmiņā kāds muļķīgs notikums manā dzīvē....

Foto

Civilizācijas katastrofālās sprukas. Sestā eseja: izredzēto tipāžs

Tipāžs jeb atsevišķi spilgti tēli vai spilgtu tēlu galerija ir ne tikai mākslā, bet arī dzīvē. Turklāt māksla visbiežāk...

Foto

Svešie dzeguzēni

Ikvienai valstij ir sava nacionāla par valsts naudu uzturēta radiostacija un televīzija. To mērķis ir sargāt un stiprināt valsts nācijas prioritātes, valodu, vēsturi, kultūru,...

Foto

Latvijas Radio neatbildēs uz "nepareiziem jautājumiem" par tā rīcības kodeksu un īpašo Valdi Dombrovski

Pietiek ir saņēmis Latvijas Radio valdes locekļa Jāņa Sikšņa vēstuli, no kuras...