Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas kaislības ap homoseksuālisma pieminēšanu mācību grāmatā nav nekas jauns. Kā stāsta šodien Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, jau kopš deviņdesmito gadu vidus Latvijas valsts sāka rūpēties, lai tās pilsoņi – gan „pareizi orientētie”, gan pārējie – dzīvotu iecietības un saskaņas atmosfērā: tika finansētas pat speciālas iecietības veicināšanas programmas. Taču viss sanāca gluži otrādi – ja deviņdesmito gadu vidū „nepareizās orientācijas” pārstāvjiem vēl tikai nācās uzklausīt arī augstu amatpersonu lamas, tad desmit gadus vēlāk uz viņiem jau lidoja maisiņi ar izkārnījumiem.

Premjers un „pareizā orientācija”

Ņemot vērā, ka homoseksuālisms gari un plaši pieminēts jau Bībelē, nav brīnums, ka tas eksistēja arī padomju Latvijā – pat neraugoties uz to, ka Padomju Savienībā gandrīz vai oficiāli nemaz nebija seksa kā tāda. „Ilgus gadus strādāju Skapī [slavenajā padomjulaiku bohēmas kafejnīcā]. Un man nekad nebija nekādu konfliktu ar šīs slimības – homoseksuālisma – skartajiem. Šie cilvēki nekad nelielījās ar šo kaiti. Atceros, bija viens TV darbinieks, viņš ilgus gadus rāvās ārā no šīs slimības. Beigu beigās viņš atrada sieviņu, bet no viņa novērsās viņa draugi – homoseksuāļi. Tā dēļ viņš arī cieta,” daudzus gadus vēlāk atklātā intervijā izdevumam Mēs atminējās Līga Dimitere, kas 2005. gadā iemantoja spīvas dažādu „nepareizo ļaužu” ideoloģijas pretinieces slavu.

Lielīties ar netradicionālu orientāciju padomju laikos nebūtu bijis prātīgi kaut vai tādēļ vien, ka tolaik Kriminālkodeksa 124. pants paredzēja kriminālatbildību par pederastiju. Bet tas savukārt nozīmēja, ka vismaz teorētiski homoseksuālu attiecību piekritēji varēja uz pāris gadiem nonākt aiz restēm. Praksē gan nekādas plānveida homoseksuālistu tvarstīšanas akcijas un skaļas paraugprāvas rīkotas netika, jo varas iestādēm geji likās interesanti no mazliet cita viedokļa. Proti, Valsts drošības komitejas darbinieki ļoti labprāt homoseksuāļus vervēja par ziņotājiem jeb stukačiem. Lielākoties tas attiecās uz kultūras darbinieku aprindām, kur viendzimuma attiecības bija krietni izplatītāka parādība nekā, piemēram, rūpnīcu strādnieku rindās. Pieķertam homoseksuālistam čekisti tad lika izvēlēties – vai nu kļūsi par stukaču, vai arī iesi sēdēt pēc 124. panta. Loģiski, ka vairākums izvēlējas stukača karjeru.

Ja čekistiem geji bija vērtīgs informācijas avots, tad miličiem viņi bieži vien radīja pamatīgas galvassāpes. „Homoseksuālistu vidū nereti notika slepkavības greizsirdības dēļ. Precīzi nepateikšu, taču salīdzinoši diezgan liels slepkavību procents bija saistīts tieši ar viņiem. Un gadījās, ka šajās lietās bija iesaistīti pat diezgan augsta ranga cilvēki – piemēram, šādas greizsirdības dēļ tika noslepkavots Rīgas HES partijas sekretārs. Bija arī pāris armijas virsnieku slepkavības. Kādas trīs četras tādas lietas gadā gadījās. Parasti tie bija grūti atklājami noziegumi, jo homoseksuālistu vide bija ļoti noslēgta – kā nekā par to taču bija pants Kriminālkodeksā,” atceras kādreizējais Kriminālpolicijas šefs Aloizs Blonskis.

Lai, tā teikt, turētu roku uz pulsa, vairāki milicijas darbinieki iespēju robežās veica homoseksuālistu uzskaiti un padomju varas beigu posmā šajā kartotēkā bija ziņas par vairākiem simtiem cilvēku. Kartotēkas tālākais liktenis gan ir miglā tīts: kad 1992. gadā no Kriminālkodeksa izņēma pantu par homoseksuālismu, tā zaudēja savu vērtību. Vēl pēc laiciņa policijas darbinieks, kurš to agrāk bija veidojis un kārtojis, no iekšlietu struktūrām atvaļinājās, aizgāja strādāt privātdetektīvu kantorī, bet par piemiņu līdzi paķēra arī kartotēku. Tagad gan šis cilvēks jau ir miris, un varam vien minēt, kur palikuši vecie padomjlaiku homoseksuālistu saraksti.

Savukārt pēc brīvības atnākšanas visās dzīves jomās lielākā daļa Latvijas valsts augstāko amatpersonu jau kopš deviņdesmito gadu sākuma no seksuālās orientācijas jautājuma publiskas apspriešanas sekmīgi izvairījās un vismaz izskatījās pēc absolūti politkorektiem ļaudīm. Taču bija viens izņēmums – premjeram Andrim Šķēlem nepietika ar publiskiem apliecinājumiem par „līkdeguņu” neesamību Ave Lat grupā, un 1996. gadā intervijā žurnālam Rīgas Laiks viņš pievērsās arī homoseksuālisma „slimībai”. Pirmām kārtām ko vērti bija jau viņa vēlēšanu ieteikumi: „Ja man par kādu būtu jābalso vēlēšanās, es gribētu, lai viņa paša bildei blakus ir arī viņa sievas bilde, lai es būtu drošs, ka viņš ir pareizi orientēts. Lai būtu viņa mājas bilde, mašīnas bilde, tad man rastos pārliecība, ka viņš kaut ko ir darījis un sasniedzis.”

Turklāt sveci zem pūra Latvijas valdības vadītājs neturēja arī saistībā ar saviem uzskatiem par „citādas orientācijas” ļaudīm un valsts nākotni: „Es netaisos kaut kādā veidā iejaukties cilvēku intīmajā dzīvē, jo manā uztverē tā ir vairāk slimība, tā ir nelaime, kas vienkārši kaut kā ģenētiski ir sakritusi ar audzināšanu vai citām problēmām. Bet es domāju, ka, vadot valsti vai atrodoties atbildīgos valsts ierēdņu, politiķu amatos, pareiza dzimumu orientācija ir obligāti nepieciešama. Galu galā valsts veidojas no pareizi orientētiem cilvēkiem ģimenē, bērni un viss pārējais. Pasarg Dievs, ka tā sagadīsies un mums tās proporcijas izjuks...”

Taču... deviņdesmito gadu vidū šādi vārdi nebūt nelika to autoram nekavējoties izlidot no amata un politiskās dzīves vispār. Vēl vairāk – vienīgais, kas šajā laikā kaut jel kā reaģēja uz premjera skarbi ģimeniskajiem uzskatiem, bija nākamās joku grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori, kuri šo atgadījumu atainoja šādiem vārdiem: „Pa to laiku pamodās Šķēle un paziņoja, ka homoseksuālisms ir slimība. „Es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es tādās pozīcijās arī palieku. Es atzīstu tikai tādu pozīciju, kur vecis ir virsū un vecene apakšā un kur darīšana notiek zem deķa un tumsā,” sacīja Šķēle savā vēsturiskajā runā.”

Un kāpēc gan būtu citādi, ja ko līdzīgu šajā laikā regulāri varēja dzirdēt no padaudzu politiķu un citu sabiedrībā redzamu ļaužu – turklāt nebūt ne uzskatītu par baisiem ekstrēmistiem – mutes? „Tā ir traģēdija. (..) Man šo cilvēku ir žēl, jo uzskatu, ka homoseksuālisms ir audzināšanas trūkums. Nesaprotu, kā var nepatikt sieviete, viņas figūra? Tas ir pretdabiski,” presē deklarēja deputāts Oskars Grīgs, un viņam piebalsoja kolēģis Alfrēds Žīgurs: „Viņi neiederas mūsu sabiedrībā. (..) Slims cilvēks nav noziedznieks. Ja viņi tādi ir un netraucē sabiedrībai, tad man tas ir pieņemami - katrā ziņā, lai viņi neuzbāžas citiem cilvēkiem.” Interesanti, ka pat Antonam Seikstam, kurš ieņēma Saeimas Cilvēktiesību komisijas sekretāra posteni, izrādījās gan oficiālais, gan personiskais viedoklis: „Kā Cilvēktiesību komisijas sekretāram mana attieksme ir juridiski korekta. Kā cilvēks es pret to izturos krasi negatīvi. Es homoseksuālismu uzskatu par anomāliju. Vienīgais, tāpēc nevajag sist homoseksuālistus.”

Deviņdesmito gadu vidū homoseksuālisms – un pat aizdomas par to – bija pat gana labs arguments, ko izmantot pat publiskās diskusijās. Tā, piemēram, 1995. gada rudenī saķērās populistiskais politiķis Joahims Zīgerists un vēlāk bankrotējušā izdevuma Atmoda Atpūtai galvenā redaktore Elita Veidemane: pēc tam, kad politiķis impulsīvo žurnālisti kādā preses konferencē bija nosaucis par „tikpat stulbu, cik viņas avīze”, kā arī ieteicis doties pamēģināt kāda vācu pornožurnāla redaktores darbu, viņš „norāvās” īsti kārtīgi – avīzes publikācijā, atsaucoties uz „ļaudis melš” avotiem, bija pieminēta pat oponenta homoseksuālā orientācija. Turklāt interesanti, ka tieši tādus pašus argumentus sava oponenta iznīcināšanai tolaik minēja arī Demokrātiskās darba partijas vadītājs Juris Bojārs, kura skatījumā vācu-latviešu politiķis bija rasists un latviešu valodu iemācīties nevīžojis homoseksuālists, kas uzstājas par latviešu tautas glābēju.

Silarozes piemērs

Tiesa, kaut kādu robežu ievērot vajadzēja jau tolaik – un par to uz savas ādas pārliecinājās Latvijas Pretalkohola biedrības vadītājs Atis Silaroze (iepriekš zināms kā Ignats Kujalovs), kad viņam 1996. gada rudenī ienāca prātā publiski paziņot, ka 17 Saeimas deputāti un divi Ministru prezidenta A. Šķēles padomnieki esot pedofili un homoseksuālisti (šie jēdzieni nozīmējot vienu un to pašu un atšķirību varot noteikt vienīgi tiesas ceļā). Vēl vairāk, zaļā pūķa apkarotājs izziņoja arī trīs deputātus, kas jau iepriekš esot nodarbojušies ar „pedofiliju jeb homoseksuālismu”, - Modris Lujāns, Andrejs Požarnovs un Pēteris Apinis, savukārt Valsts prezidents Guntis Ulmanis esot „vienkāršs dzērājs”. Te nu tiesībsargi sarosījās un, drošs paliek drošs, krimināllietu ierosināja ne tikai pēc panta par goda aizskaršanu, bet arī pēc panta par aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu. Izmeklēšana un tiesu darbi turpinājās labu laiku, bet beigu beigās A. Silarozem tomēr tika piespriests 190 latu naudas sods, un tāpat viņam nācās šķirties arī no Olaines pilsētas domes deputāta mandāta.

Šis notikums, lai cik komisks, tomēr lika aizdomāties visskaļākajiem „nepareizi orientēto” lādētājiem – un viņi tiešām nedaudz pieklusa. Pat A. Šķēle 2000. gadā, trešo un pēdējo reizi sēžot Ministru prezidenta krēslā un uzstājoties Latvijas Radio, par slimībām vairs nerunāja: „Protams, ir jāsaprot, ka Eiropas Savienības kultūra, tradīcijas, šodienas izpratne uzskata, ka ir nepieklājīgi jautāt kādam: „Kādā veidā tu savu intīmo dzīvi pavadi?” Ja cilvēks pats to nedeklarē, tad to tiešām uzskata par nepieklājīgu jautāt.” Tiesa, no premjera atbildēm gan varēja noprast, ka latviešu tautas teiciens par vilku, kas met spalvu, ne tikumu, joprojām ir aktuāls. „Jā, es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es arī tādās pozīcijās palieku...” – šāda bija premjera atbilde uz jautājumu par viņa Rīgas Laikā paustajām principiālajām nostādnēm par „slimajiem” un „veselajiem”.

Tieši A. Šķēles pieminētā Eiropas Savienība gan izrādījās pamatiemesls, kura dēļ Latvijas sabiedrībai (kurai gan orientācijas jautājumi līdz pat 2005. gadam nekad nebija aktuālāko jomā) un politiķiem vismaz formāli un oficiāli nācās kļūt iecietīgākiem. Ap 2000. gadu presē jau parādījās termins „homofobija”, turklāt interesanti, ka to pieminēja to pašu mediju pārstāvji, kas dažus gadus vēlāk satraucās par „agresīvajām minoritātēm”. Tā, piemēram, toreizējā Rīgas Balss žurnāliste, vēlākā Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenā redaktore Anita Daukšte publikācijā Populistiskā homofobija visā nopietnībā pieļāva, ka A. Šķēles, J. Bojāra un Jāņa Ādamsona vēršanās pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem esot vienkārši populistisks gājiens. (Starp citu, paradoksāli, ka tieši A. Šķēle bija viens no pedofilijas skandāla galvenajiem „varoņiem”, kuram nopietni tika „šūta” arī homoseksualitāte – tik nopietni, ka zviedru žurnāliste un sabiedrisko attiecību speciāliste Sandra Veinberga pat metās viņu aizstāvēt: „Gan Šķēlem, gan [tieslietu ministram Valdim] Birkavam, gan [Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram Andrejam] Sončikam ir tiesības būt arī homoseksuāliem, un viņus par to nedrīkst vajāt. Tā ir viņu privātā lieta, un viņiem par to nav publiski jāatskaitās!”)

Formālās iecietības vingrinājumi

Ap 2002. gadu gan izskatījās, ka gaidāmā iestāšanās Eiropas Savienībā ir uzspiedusi vismaz formālu iecietību gandrīz visiem – nu, izņemot atsevišķus dīvaiņus, kuri par tādiem arī tika uzskatīti. Tie tad arī turpināja izteikties uz nebēdu. Piemēram, eseju konkursu Latvija bez homoseksuālisma izsludinājušā apgāda Vieda direktors, Nacionālās frontes priekšsēdētājs Aivars Garda, kurš teicās esam pārliecināts, ka „ir jāatjauno Krimināllikuma pants, kas aizliedz homoseksuālas darbības. Tas ļoti veiksmīgi darbojās Padomju Savienības laikā, paredzot piecus gadus cietumsoda par pederastiju. Pasaulē tikai baltā rase ir tik deģenerējusies ar homoseksuālismu. Baltā rase ir tikai viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju. Tātad pārējās divas trešdaļas ir atradušas veidus, kā iztikt bez homoseksuālisma. Un tīri labi! Irānā, piemēram, draud nāvessods par homoseksuālismu. Un kas tur būtu slikts? Tā ir patiešām ļoti bīstama parādība. Ļoti bīstama! Mēs uzskatām, ka ir jāmaina sabiedrības attieksme uz negatīvo pret homoseksuālismu, ir jāaizliedz homoseksuālisma propaganda. Ja Eiropas Savienība mums pieprasa kļūt par homoseksuālu sabiedrību tikai tādēļ, lai mēs tur tiktu iekšā, tāda Eiropas Savienībā ir jāpasūta. Jūs teicāt: nevar viņus geto sadzīt. Ja lepras slimniekiem ir leprozoriji, es ierosinu izveidot „pidarolesbozorijus” (..) Viņi mēģina slavenām vēsturiskām personām „pierakstīt” homoseksuālismu, piemēram, Leonardo da Vinči. Viņš nekad nav bijis homoseksuālists. Ja viņš tāds būtu, viņam nekad nevarētu būt tik skaista māksla. Jo homoseksuālisti neko skaistu radīt nevar.”

Tomēr Latvijas valsts pretēji A. Gardas un viņa domubiedru pārliecībai tomēr izlēma Eiropas Savienību nepasūtīt un cītīgi strādāja pie iecietības veicināšanas pasākumiem. 2004. gadā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts paziņoja, ka ir izstrādāta speciāla Nacionālā programma pret neiecietību. Šis dokuments ne tikai noteica galvenās grupas, pret kurām pastāv vai var attīstīties neiecietība (etniskās grupas, seksuālās minoritātes un reliģiskās minoritātes), bet arī sīki un smalki aprakstīja, kā katra veida neiecietību paredzēts iznīdēt. Tā attiecībā uz etnisko neiecietību Latvijas valsts apņēmās pilnveidot normatīvos aktus, kas nodrošinātu efektīvus tiesiskus instrumentus neiecietības un rasu diskriminācijas izskaušanai, veidot izpratni par daudzkultūru sabiedrību nacionālajā demokrātiskajā valstī, veicināt iecietību pret etnisko kultūru dažādības izpausmēm Latvijā. Tieši tāpat bija paredzēts arī īstenot likumdošanā izmaiņas, lai efektīvi izskaustu neiecietību un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas, mazinātu Latvijas sabiedrībā neizpratni un neiecietību pret seksuālajām minoritātēm, nodrošinātu tiesiskus instrumentus efektīvai neiecietības un diskriminācijas izskaušanai attiecībā uz reliģiskajām minoritātēm.

Ar brīnumaino dokumentu tā galvenais veidotājs – īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks iepazīstināja arī Ministru prezidentu Induli Emsi, šis tas no tā tika iekļauts arī valdības rīcības plānā. Un, protams, tika gaidīti arī iespaidīgi rezultāti – programmas autori visā nopietnībā plānoja, ka nu tik sabiedrībā mazināsies neiecietība pret cilvēkiem ar atšķirīgu ādas krasu un atšķirīgu etnisko piederību, pret jaunām etniskajām minoritātēm, kā arī pret seksuālām un reliģiskām minoritātēm. Un, lai tas tā notiktu, tika plānots sabiedrību gan izglītot, informēt un visādi iesaistīt neiecietības izskaušanā un iecietības veicināšanā, gan veikt speciālu neiecietības izskaušanas monitoringu, gan organizēt izglītojošus pasākumus, gan īstenot dažādus pareizus projektus un publiskot Latvijas un ES dalībvalstu un ES institūciju pozitīvo pieredzi neiecietības izskaušanas jomā. Par 10 tūkstošiem latu Sergejam Krukam un kolēģiem tika pasūtīts arī īpašs mediju monitorings, lai „noteiktu neiecietības līmeni un izpausmes formas Latvijas plašsaziņas līdzekļos”.

Nauda sekmīgi tika notērēta, savukārt par pretneiecietības programmas efektivitāti un to, kā Latvijas sabiedrība apguvusi „starpkultūru saskarsmes pamatprincipus un attīstīs iespējamo etnisko, sociālo un kultūru konfliktu risināšanas iemaņas”, bija iespējams pārliecināties jau pēc gada, kad atsevišķu seksuālo minoritāšu organizāciju pārstāvji nodomāja sarīkot savu pirmo publisko akciju – Rīgas praidu 2005.

Un tad pienāca praids

Patiesībā gan tā nebija pirmā seksuālo minoritāšu publiskā akcija – kā nekā jau 1995. gadā 21 gadu vecā latviete Astra Astrīda Indričāne un vāciete Birgita Būvingere Brīvības pieminekļa pakājē (starp citu, arī valstiskā Cilvēktiesību biroja vadītāja vietas izpildītājas Kaijas Gertneres pēc būtības atbalstītas) reģistrēja savas partnerattiecības. Nekāda oficiāla spēka šādai reģistrēšanai gan nebija ne tad, ne vēlāk – četrus gadus vēlāk likumprojekts Par viena dzimuma persona partnerattiecību reģistrāciju Saeimā paklusām nogrima. Taču nekādu īpašu publicitāti šis pasākums neradīja, „jaunlaulātā” nekādu plašāku publicitāti nevēlējās un pazuda no mediju redzesloka. „Diemžēl cilvēki bija tik neizglītoti, ka vienā katlā meta homoseksuālismu un pedofiliju, kura, protams, ir krimināli sodāma. Es varēju neņemt vērā, ka trešā stāva kaimiņi izber virs manis savu atkritumu spaini, bet nedēļu pēc mūsu kāzām parkā noslepkavoja paziņu, kurš bija gejs. Sapratām, ka Latvijā uzturēties ilgāk ir bīstami. Abas atgriezāmies Vācijā,” desmit gadus vēlāk A. Indričāne – tobrīd jau šķīrusies no dzīvesbiedres Birgitas, ar ko bija iepazinusies Štutgartē, strādājot par auklīti,- atklāja Latvijas Avīzei (vienlaikus piebilstot, ka celibātā nedzīvojot, jau bērnībā mātei paziņojusi, ka „gribu būt katoļu baznīcas priestere un precēties ar sievieti”, bet studiju laikā Rīgas Katehēzes institūtā viņai orientācijas dēļ „mīļi ieteikts” šo mācību iestādi atstāt).

2004. gada oktobrī kompānijas SKDS sabiedriskās domas aptauja gan parādīja, ka tikai četri procenti Latvijas iedzīvotāju homoseksuālismu uzskata par normālu parādību, bet 51% tam pilnīgi nepiekrīt, - taču šīs iedzīvotāju puses pārstāvji ar savu viedokli nekur nebāzās, līdz desmit gadus pēc lesbiešu kāzām parādījās „nepareizās orientācijas” cilvēki, kurus publicitāte interesēja – un pat ļoti. Sabiedriskā organizācija ar nosaukumu Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa uz 2005. gada 23. jūliju pieteica līdz 250 cilvēku plašu seksuālo minoritāšu pasākumu Rīgas praids 2005, kurš, lūk, „veicināšot toleranci pret seksuālajām minoritātēm”, - plašu gājienu, kas virzīšoties no Anglikāņu ielas cauri Doma laukumam atpakaļ uz Anglikāņu baznīcu (kaut sākotnēji bija paredzēts aizsoļot pat līdz Saeimas ēkai un krastmalai). Pilsētas izpilddirektors Ēriks Škapars sākotnēji pasākumu atļāva („Cilvēcīgi izpilddirektors negribētu to ļaut, taču kā amatpersonai viņam nebija iemesla atteikt saskaņojumu šim gājienam,” skaidroja viņa preses pārstāvis), tad, aizbildinoties ar drošības apsvērumiem, aizliedza, bet vēl pēc tam tomēr atļāva – pēc tam, kad aizliegumu par prettiesisku atzina tiesa (kurā, starp citu, tika pieminēta valdības vadītāja Aigara Kalvīša nepatika pret Rīgas domes atļauju rīkot gājienu, kas tad arī esot bijusi pamatā Ē. Škapara mainītajam lēmumam).

Pasākuma organizētāji savos skaidrojumos bija ļoti vienoti: viņi šādā publiskā, jā, varbūt pat izaicinošā veidā vienkārši gribot paust savus uzskatus, - un viss; skaidra atbilde uz bērnu un ģimenes lietu ministra Aināra Baštika ierosinājumu – „lai iet uz Salaspils memoriālu un pulcējas tur!” – tā arī netika sniegta. Toties jo daudzveidīgāki bija praida pretinieki – gan atklātie, gan slēptie. Par „mākslīgu dzimumorgānu izstādīšanu” bažījās iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons, „deģenerātu lepošanos ar savām perversajām atziņām” minoritāšu pasākumā saskatīja Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Leopolds Ozoliņš, bet tas pats A. Baštiks bija pārliecināts, ka nu tik „nenormālība tiek sludināta par normālu parādību” un ka „Latvija, kura izmirst, kur būtu jāuzsver ģimenes vērtības, tādējādi tiek apkaunota”. „Mēs nevaram reklamēt lielākajai sabiedrības daļai nepieņemamas lietas,” publiski paziņoja valdības vadītājs A. Kalvītis (kas gan viņam pēcāk netraucēja vietējiem un ārvalstu geju un lesbiešu organizāciju pārstāvjiem apgalvot, ka „bija mēģinājumi saistīt manis teikto ar homofobijas un neiecietības izpausmēm sabiedrībā. Tas ir nepareizi. (..) Latvija ir demokrātiska valsts, kas vēlas un spēj nodrošināt ikviena tās iedzīvotāja cilvēktiesības. Demokrātiskā valstī tiek uzklausīti visdažādākie viedokļi, un Latvijas valdība stingri iestājas pret jebkādu diskrimināciju”).

„Tradicionālo vērtību aizstāvji neiestājas pret seksuālo minoritāšu tiesībām netraucēti piekopt savu dzīvesveidu, bet pret tā propagandu, kas nemaz nav tik nevainīga un nekaitīga: pēc pāris gadiem karstas mīlestības pasīvā homoseksuālista taisnā zarna vairs neder nedz saviem tiešajiem uzdevumiem, nedz izpriecām, turklāt sperma kā kancerogēna viela, nonākot uz taisnās zarnas gļotādām, paaugstina risku saslimt ar vēzi,” sabiedrību izglītoja Žurnālistu savienības biedre Māra Saturiņa. Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps, kardināls Jānis Pujats izdomāja, ka pie reizes varētu nosodīt arī pārāk plašu informāciju par seksu jauniešu žurnālos („Sekss ir Dieva dāvana, bet tā lietošanas atļauja tiek dota precoties pie altāra. Priekšlaicīga informācija izsit jauniešus no sliedēm!”), savukārt kādreizējais mūziķis Kaspars Dimiters un vēl virkne domātāju runāja par „bīstamās dzimumsatiksmes pārkāpējiem” un čakli sekoja A. Silarozes pēdās, faktiski liekot vienlīdzības zīmi starp homoseksuālismu un pedofiliju: „Homoseksuālistu ideoloģija un viņu vēlmju legalizācija nozīmē pedofilijas legalizāciju, kas ir mūsu bērnu apgrēcināšana. (..) Jau iztēlojos nākotnes „inteliģences” vēstuli, kas aizstāv zoofiliju un krematorijās pakalpojumus nekrofiliem.” (Starp citu, interesanti, ka šajā laikā gandrīz neviena partija šim, kā izrādās, svarīgajam jautājumam savās programmās vispār nebija pievērsusi nekādu uzmanību; tikai tēvzemieši bija apsolījuši nepieļaut viendzimuma laulību izplatīšanos.)

Pats 2005. gada praids – atšķirībā no pasākuma gadu vēlāk, kad pa gaisu jau lidoja ar mēsliem pildīti maisiņi, - noritēja salīdzinoši mierīgi. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka efekts no tā ir bijis pilnīgi pretējs oficiāli deklarētajai tolerances veicināšanai pret seksuālajām minoritātēm. Tieši „pēcpraida” noskaņās Saeima tā paša 2005. gada beigās nobalsoja par Satversmes 110. panta grozīšanu, nosakot, ka turpmāk valsts aizsargās nevis vienkārši laulību, bet gan „laulību - savienību starp vīrieti un sievieti”, turklāt balsojums notika ar īpašu aizrautību: kad pēc tā tika izlemts skaļi nolasīt katra deputāta balsojumu un izrādījās, ka trīs tautas kalpi balsojuši pret un vēl divpadsmit atturējušies, „par” balsotāji korī skandēja: „Kauns, kauns, kauns!” Šos Satversmes grozījumus eiropeiskā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga arī tiešām izsludināja, un tāpat tieši „pēcpraida” noskaņās praidu īpaši nikni apkarojušās Latvijas Pirmās partijas pārstāvis N. Muižnieks – kurš pats šajā jautājumā bija ieņēmis diezgan rezervētu nostāju – netika apstiprināts par Valsts cilvēktiesību biroja direktoru, par ko, kā zināja vēstīt informēti ļaudis, apskaities tik ļoti, ka telefoniski nikni lādējis pats savas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Šmitu, apgalvojot: „Jūs tīšām ļāvāt mani izgāzt šajā balsojumā, jo Pirmajai partijai neesmu pietiekami homofobisks.”

Visbeidzot, tā paša gada novembrī no amata tika atbrīvots mācītājs Juris Cālītis: saskaņā ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas oficiālo skaidrojumu viņš „vadīja geju un lesbiešu pasākuma Rīgas praids 2005 ietvaros organizēto dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā, tādējādi pārkāpjot baznīcas 18. Sinodē 1996. gadā pieņemto rezolūciju Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu”. (Nepilnus trīs gadus iepriekš oficiāli par homoseksuālisma propagandēšanu, taču dīvainā kārtā tieši pēc savas homoseksualitātes atzīšanas tika atbrīvots Rīgas Kristus draudzes līdzšinējais mācītājs Māris Sants.)

Zināmas atskaņas gan varēja saklausīt Strasbūrā, kur Eiropas Parlamenta deputāti noklausījās paziņojumu par homofobiju Eiropā, tostarp Latvijā. Taču pašmāju karojošie „pareizās orientācijas” politiskie pārstāvji palika pie sava. „Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!” paziņoja Saeimas deputāts Dainis Turlais. „Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru,” piebilda Ventspils mērs Aivars Lembergs. „Varētu teikt, ka Latvijā ir izveidojusies pret homoseksuālismu vērsta „līga”, kuras redzamākie pārstāvji ir reliģiskās organizācijas, Latvijas Pirmā partija, eiroskeptiķi un latviešu ultranacionālisti, Sorosa fonda oponenti, gandrīz visi Saeimas deputāti (jo pieņēma juridiski apšaubāmos Satversmes grozījumus „laulības aizsardzībai”) un ministri, un citi,” tai pašā Rīgas Laikā mierīgi varēja secināt kultūras ministres padomnieks Mārtiņš Vanags.

Pielikums: Latvijas politiķu spožākie izteikumi par citādajiem

„Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru.”

Ventspils mērs Aivars Lembergs

 

„Valdībā ir 15 ministri, tajā skaitā divas sievietes. Tātad paliek 13. Sevi es izslēdzu, tātad paliek 12. Esmu pārdomājis katru un domāju, ka te nav vīru ar tādām nosliecēm.”

Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš – par pedofilijas skandālu

„Mūsu partija ir heteroseksuāla!”

Bijušais Latvijas Nacionāldemokrātiskās partijas līderis Armands Māliņš

„Vajag pateikt skaidru "nē" visiem tiem Rietumu gudrajiem, kas mūsu tautai grib ieteikt doties brīvprātīgā pašnāvībā, jo, kā jūs zināt, no homoseksuālistiem bērni nerodas.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Es ieteiktu katram deputātam, kurš balsos par homoseksuālisma legalizāciju, vairs neiet un nelikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, jo ar savu balsojumu viņš būs līdzdalīgs tiem, kas savulaik centās iznīcināt mūsu tautu.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Ekshibicionisti jeb tautā saukti par „mētelīšu virinātājiem” varētu strādāt par satiksmes regulētājiem, un Rīgas Domei nebūtu nekāda pamata viņiem neizsniegt darba atļauju. Tad, kad cilvēki iet mājās gar Brīvības pieminekli, teiksim, laikā no 17.00 – 19.00, viņi varētu īstenot savas cilvēktiesības.”

Bijušais Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins

„Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!”

Saeimas deputāts Dainis Turlais

„TB/LNNK priekšlikuma būtība ir nekrofiliju padarīt par mūsu valsts ideoloģiju.”

Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs

„Es gribu Sinkas kungu nomierināt, ka arī attiecībā uz pederastiju brīvprātīgā pederastija netiek sodīta, Sinkas kungs var būt mierīgs.”

Bijušais Saeimas deputāts Andrejs Panteļējevs

„Valsts smird pēc korupcijas, pedofilijas un pederastijas.”

Bijušais LSDSP priekšsēdētājs Juris Bojārs

„Zi­lie aiz­stāv zi­los, pe­do­fi­li – pe­do­fi­lus, nar­ko­mā­ni – nar­ko­mā­nus. Bet kas aiz­stā­vēs tau­tu?”

Saeimas deputāts Dai­nis Tur­lais

„Pro­sti­tū­tai jā­da­ra viss, lai klients bū­tu ap­mie­ri­nāts, ci­tā­di nākam­reiz viņš ne­at­nāks. Bet es ne­es­mu pro­sti­tū­ta. Es es­mu profesors, pirm­kārt, un par­ti­jas va­dī­tājs. Man jāpanāk, lai par­ti­jas ma­sa ir ap­mie­ri­nā­ta.”

Bijušais LSDSP priekšsē­dē­tājs Ju­ris Bo­jārs

„Šodienas balsojums ir būtisks un vēsturisks, jo tas var atvērt slūžas pederastijas, lesbiānisma, pedofilijas, zoofilijas un citu patoloģiju legalizācijai un nostiprināšanai likumdošanā.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

Novērtē šo rakstu:

29
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Pētersone prom – šahs vai mats?

FotoŠahs vai mats, - to tagad jautā daudzi VID darbinieki, kuri priecīgi nosvinējuši Līgo svētkus un izdzēruši ne vienu vien glāzi šampanieša par priecīgajām atvadām no Pētersones kundzes.
Lasīt visu...

15

Ledus ir sakustējies

FotoŠā gada Latviešu tautai nozīmīgākajos un senākajos svētkos – Vasaras Saulgriežos – saņēmām ne tikai sen nebijušu jauku laiku, bet arī katram normālam Latvietim priecīgu vēsti – vairums Lielbritānijas vēlētāju nobalsojuši par izstāšanos no kosmopolītiskās cionistu-masonu-pederastu izveidotās impērijas Eiropas Savienības.
Lasīt visu...

12

Eiropas sapnis un novēlotā atmošanās

FotoNē, šis raksts nepaudīs prieku vai nožēlu par tikko notikušo Brexit, jo mani nekad nav pārliecinājis šis realitātes šovs, ko mēdz saukt par “Eiropas demokrātiju”. ES jau sākotnēji bija iecerēta kā ASV aukstā kara projekts, ko varētu saukt arī par “No demokrātijas brīvu zonu” (bet tagad bijušais Grieķijas finanšu ministrs Janis Varufakis nosaucis par “Bankrotokrātijas diktatūru”).
Lasīt visu...

12

Laiks tev, letiņ, ieslēgt galvu, atgūt Latvi – Dieva balvu

FotoVeltījums britviešiem, lai atkal kļūst par latviešiem...
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ar mīlestību no Londonas. Manas „Brexit” sajūtas

Tas ir noticis. Briti ir runājuši, un lēmums ir pieņemts. Brexit vairs nav tikai populistu ņemšanās, bet gan neizbēgama nākotne mums...

Foto

Komentārs par Lielbritānijas referenduma sekām

Pretēji tam, ko prognozēja finanšu tirgu dalībnieku vairākums, Lielbritānija ir nobalsojusi par aiziešanu no Eiropas Savienības. Likumsakarīgi reakcija tirgos ir vētraina,...

Foto

Latvijas prioritāte pēc Brexit ir savu iedzīvotāju interešu aizstāvēšana Lielbritānijā (nevis Latvijā vai ES)

Apstiprinoties rezultātiem par britu balsojumu referendumā, saskaņā ar kuriem vairākums Lielbritānijas pilsoņu...

Foto

Dzīvībai bīstamā izglītība

Izglītība var būt bīstama dzīvībai. To var apgalvot bez mazākajām šaubām. Tas skan neticami. Bet tā ir realitāte. Izglītība var būt bīstama dzīvībai...

Foto

Vai ar apmelojumiem risina ceļu būves konkurences cīņas?

AS Latvijas Valsts ceļi, kā arī biedrības Latvijas ceļu būvētājs publiski paustie pārmetumi, apšaubot Inspecta Latvia divās asfaltbetona ražotnēs veiktos sertificēšanas auditu rezultātus,...

Foto

Pret apšaubāmas kvalitātes asfalta izmantošanas iespēju

Biedrība "Latvijas Ceļu būvētājs" (LCB) pauž nožēlu, ka Eiropas Savienības valstī Latvijā ir iespējama situācija, ka tiek sertificētas asfalta rūpnīcas,...

Foto

Patiesības ministrijas nostāja biotopu kartēšanas jautājumā

Šķiet, nu jau ilgāk nekā gadu velkas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) mēģinājumi uzsākt Latvijā Eiropas Savienības īpaši...

Foto

Dažas pārdomas par nekaunīgo Daugavas stāvkrasta norakšanu

Pateicos Pietiek par situācijas noskaidrošanu saistībā ar Daugavas stāvkrasta nekaunīgo un nesodīto norakšanu un raksta publicēšanu. Par "bargo" sodu...

Foto

Visas ziņas par megaesophagus-polineiropātijas slimību ir valsts iestāžu rīcībā

Pēc tam, kad zinātniskais institūts “BIOR” pārtrauca reģistrēt suņus izpētes programmai “Suņu megaesophagus uzliesmojuma izpētes programma”, Latvijas...

Foto

Cīņa pret sorosiešu mafiju Latvijas radio

Nu jau teju 15 gadu garumā ilgst mana cīņa ar Latvijas Radio par manām elementārajām cilvēka tiesībām izteikt savas domas...

Foto

Juvenālais laikmets. 4.Postmodernistiskā mentalitāte

Postmodernistiskā mentalitāte ir tikpat jauns jēdziens kā jēdziens „juvenālais laikmets”. Tā tam ir jābūt. Postmodernistiskā mentalitāte pati par sevi ir jauna parādība....

Foto

Legalizētās parazitēšanas politekonomika

Dalītā īpašuma un piespiedu zemes nomas problēma atjaunotajā Latvijā sākās ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšanu 1991. gada 20. novembrī....

Foto

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vienprātīgi apliecina: Cilvēktiesību konvencijā nepastāv tiesības uz viendzimuma “laulībām”

Biedrība “Asociācija Ģimene” un Eiropas pilsoņu iniciatīvas (EPI) “Mamma, Tētis un Bērni” komiteja atzinīgi novērtē Eiropas...

Foto

Latvija, sagaidot 100 gadu jubileju, var palikt bez galvaspilsētas attīstības plāna

Pirmo reizi Latvijas vēsturē veidojas situācija, kad galvaspilsēta var palikt bez attīstības plāna. Tā ir...

Foto

Vēlos norādīt uz notiekošo Valsts robežsardzes koledžā

Vēlos norādīt uz notiekošo Valsts robežsardzē, precīzāk - Valsts robežsardzes koledžā. Sajūta ir tāda, it kā cilvēki strādātu nevis...

Foto

Par sistēmu, kurā darbojas sliktie maksātnespējas administratori

Ik uz soļa dzirdam par sliktajiem maksātnespējas administratoriem, kuru negausības dēļ nākas ciest labajiem ārvalstu investoriem. Laika posmā no...

Foto

Manas domas pārņēma kas cits...

Belēvičs samelojās un atkāpās. Manuprāt, viss ir forši: vēlēta amatpersona neveikli un muļķīgi samelojās un atkāpās. Normālas demokrātijas normāls, es pat...

Foto

Sistēma, kurā ērti jūtas Čakšas kundze, un reformas, ko no viņas var negaidīt

Uzzinot, ka Zaļo un zemnieku savienībai labākā kandidāte uz veselības ministra amatu šķietot...

Foto

Vidējais latvietis

Smiltenes novads ir viens no latviskākajiem, kuru pārvalda 15 domes deputāti – visi latvieši. Veicot pētījumus par vidējā latvieša apziņas valstsspēju, sociologi un politologi...

Foto

Apzināti vēlas iznīcināt Latvijā atjaunojamās enerģijas nozari

Šobrīd lielā steigā, maldinot Ministru kabinetu un Latvijas sabiedrību, ignorējot nozares viedokli, bez nozares analīzes, bez ietekmes uz tautsaimniecību...

Foto

Šis un tas, par ko esmu pārliecināts

Manam dēlam vēl nav pat gadiņš, bet laiks iet šausmīgi ātri, un necik ilgi, kad man nāksies viņam mēģināt...

Foto

Mēs esam pelnījuši labākus politiķus

Kam traucē Belēvičs? Kurš pasūtījis un apmaksājis šo kampaņu pret ministru? Ko tie žurnālisti piesienas tādam sīkumam – vai tad nu...

Foto

Rīgas totēms austrumu teritorijā

2017. gadā Latgale atzīmēs Latgales 1. kongresa simtgadi. Neskatoties uz kongresa neviennozīmīgajām sekām uz latgaliešu valodas un kultūras stāvokli laika periodā, kas...

Foto

Replika par „Dogo”

Esmu gandarīts, ka nesen Saeima pavirzījusi uz priekšu grozījumus Veterinārmedicīnas likumā, kas vērsti uz risku novēršanu dzīvnieku veselības jomā. Pēc balsojuma grozījumi nodoti...

Foto

Par tiesībām ārstēties

Uzskatu, ka Ministru kabineta noteikumos Nr.416. „Zāļu izplatīšanas un kvalitātes kontroles kārtība” iestrādātais aizliegums no š.g. 1. marta Latvijas iedzīvotājiem saņemt viņu personīgajai...

Foto

Privatizācijas aģentūra vairs nav vajadzīga

Neiziet no prāta maija sākumā dzirdētā ziņa par to, ka Valsts kontrole (VK) pārbaudījusi Privatizācijas aģentūras (PA) darbu un pakratījusi pirkstu...

Foto

„Rīgas Namu pārvaldniekam” ir pensionāri, kas visu maksā, ko viņiem piestāda…

Rīgas Namu pārvaldnieks. Šī iestāde var darīt, ko grib, jo ir stipra aizmugure un uz...

Foto

Ģimenes galantā sagraušana

Mūsdienu pasaulē ir samērā liels starptautiski atzīmējamo dienu skaits. Pašlaik gadā ir 44 starptautiski atzīmējamās dienas. Tādu iepriecinājumu sniedz internets. Tajā ir publicēts...

Foto

Kāda ir PVD sūtība?

Labdien! Kāda ir Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) sūtība? Pastāstīšu par vienu konkrētu gadījumu saistībā ar Valmieras PVD: es audzēju cūkas piemājas...

Foto

Latvijai jābūt citai pieejai, apkalpojot un piesaistot kravas

Latvijā visu laiku uzskatīja, ka, pateicoties ģeogrāfiskajam stāvoklim, tranzīta nozare vienmēr attīstīsies. Principā tā arī bija - visas...

Foto

Juvenālais laikmets. 3. Tradicionālā mentalitāte

Juvenālajā laikmetā jauniešu mentalitātē veikli izritinās divi varianti – tradicionālā mentalitāte un postmodernistiskā mentalitāte. Tradicionālajā mentalitātē jauniešu garīgais satvars balstās uz...

Foto

Tehnoloģiskās sabiedrības spožums un posts

Ir dažādi iemesli, kāpēc cilvēks nolemj uzrakstīt rakstu interneta portālam. Tieksme izpausties monologā parasti rodas tad, kad to nevar izdarīt dialogā....

Foto

Ingūna Rībena: tiek kultivēts verga domāšanas veids

Ingūna Rībena allaž bijusi starp tiem politiķiem, kuri nevairās paust savus uzskatus atklāti, pat ja tie nesaskan ar valdošo...

Foto

Pētersones ziepju opera

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītājas Ināras Pētersones atkāpšanās sāga šodien atgādina labi iestudētu ziepju operu, kurā lielākie atbalsta paudēji viņas palikšanai amatā ir...

Foto

Matemātiķis: sunim, kas ēd „Dogo”, risks saslimt ir nevis 23, bet 63-115 reižu lielāks

Pirms dažām nedēļām es Facebook uzrakstīju aprēķinu par Dogo un suņu saslimšanu ar barības vada dilatāciju...

Foto

Lembergs: par jaunizveidoto Kaimiņa partiju

“Droši vien būtu pareizi viņu saukt par ‘rējēju’ partiju. Tā man liekas, tas būtu tāds pareizs [apzīmējums]. Jeb “Suņu būdas” partija,”...

Foto

Podnieks pats lai ēd „Dogo”

Jā, jā. Baroju ar Dogo jau gadu, divus, četrus... un nekas nav noticis. Tādu tekstu esmu dzirdējis arī no gluži saprātīgiem cilvēkiem. Arī...

Foto

Pētersones „UgunsGrēks”

Jau nez kuro mēnesi raugoties notiekošajā ap Valsts ieņēmumu dienestu (VID), tā darbiniekiem un tā vadītāju Ināru Pētersoni, mani nepamet sajūta, ka es vēroju...

Foto

Ceļa uzturētāju „Maxima”

Šonakt gandrīz kļuvu par kārtējo upuri uz jaunās Tīnūžu – Kokneses šosejas: pamodos no pretī braucošās smagās automašīnas skaņas un gaismas signāliem, un...

Foto

Apvainojumi un aizliegumi Latvijas problēmas neatrisinās

Izraēlā dzīvojošais publicists Franks Gordons Latvijas Avīzes 22.aprīļa numurā publicējis kārtējo viedokli („Hūtes vārdi Kremlim kā mūzika”) saistībā ar masu...

Foto

Par saņemtajiem iesniegumiem saistībā ar N.Ušakova izplatīto karikatūru

Drošības policija (DP) ir noslēgusi resorisko pārbaudi saistībā ar vairāku personu iesniegumiem par Nila Ušakova 2016. gada 22.aprīlī...

Foto

Eiropas fondu līdzekļu apguve – pašmērķis vai pamatota nepieciešamība

Šā gada martā vairāki Madonas pilsētas 1. un 2. vidusskolas bērnu vecāki un biedrība “Madonas pilsētas 2.vidusskolas...

Foto

Atkal tiesās

Mani apsūdz pēc Krimināllikuma 78. panta otrās daļas par to, ka es esot izdarījis darbības, kas apzināti vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu naida un...

Foto

Par naudas ceļiem Pūces un Jaunupa virzienā

Pēc Neatkarīgās publikācijas par biedrības Latvijas nākotnes forums visai dīvaino finansēšanas modeli, kuru īstenojušas ar miljonāru Olafu Berķi saistītas juridiskas un...

Foto

Par veselības ministra Gunta Belēviča atlaišanu

Ar šo iniciatīvu vēlamies ierosināt Saeimai izskatīt jautājumu par veselības ministra Gunta Belēviča atbilstību ieņemtajam amatam un balsot par ministra...

Foto

Ķekavas novada iedzīvotāji izsaka neuzticību Aigaram Vītolam un Andim Damlicam

465 novada iedzīvotāji ir iestājušies pret 140 gadus vecās Pļavniekkalna (Katlakalnā) skolas nojaukšanu un bērnu nosūtīšanu...

Foto

Vējoņa kungs, es lūdzu tikai iespēju par savu naudu iegādāties zāles, kas var glābt manu dzīvību

Augsti godātais Raimonda Vējoņa kungs! Vēršos pie Jums ar atklātu...

Foto

Par to, ka Belēvičs meklēšot politisko atbalstu zāļu cenu samazināšanai Latvijā

Savu labo apņemšanos samazināt zāļu cenas veselības ministrs Guntis Belēvičs pauda radio raidījumā „Krustpunktā” un...

Foto

Paaudžu konflikta lokālā realitāte

Paaudžu konflikti ir bijuši vienmēr. Paaudžu konflikts ir cilvēces sociālās esamības atribūts. Paaudžu konflikta socioloģija pastāvēja pirms socioloģijas zinātnes rašanās. Eiropeīdu daiļliteratūrā...

Foto

Deputātu pieprasījums veselības ministram par projekta „E-veselība Latvijā" īstenošanu

No Veselības ministrijas mājas lapā pieejamās informācijas redzams, ka ,,E-veselība ir veselības aprūpes kvalitātes un efektivitātes uzlabošanas...

Foto

Belēviča kārtējais „risinājums”

Ikreiz, kad medijos parādās norūpējies mūsu veselības ministra vaigs, sažņaudzas sirds. Jo pieredze klusi čukst - tūlīt būs kāds kārtējais „risinājums”! Un ir!...

Foto

Varbūt varat palīdzēt Tatjanai?

Tatjanai ir 55 gadi, viņa ar vīru, meitu un mazmeitiņu dzīvo Siguldā. Tatjana 32 gadus nostrādājusi Siguldas bērnudārzā Pīlādzītis par pavāri. Šī...

Foto

Kad pašvaldība būs pašu valdība?

Neskatoties uz to, ka Dienvidu tilta celtniecības plānošana tika uzsākta jau tālajā 1981. gadā, tā komplekss vēl nav pabeigts, jo savu...

Foto

Astoņkāja etnogrāfija

Latvijā tagad ir divi astoņkāji. Viens astoņkājis ir izdevums „Astoņkājis”. Otrs astoņkājis ir organizētās noziedzības simboliskais apzīmējums ar lielo burtu - Astoņkājis. Izdevums „Astoņkājis”...

Foto

Par to, kā es 2010.gadā cīnījos pret bankas starpniekiem

Portālā Pietiek atradu šādu komentāru: „PIDā arī pasi nevar apmainīt ja tev nav bankas konta. Interesanti, kā...

Foto

NĪN iniciatīva atduras pret ministriju kompetences trūkumu

Pašreizējā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) sistēma ir ar klaju konfiscējošu būtību. Tieši tādēļ esmu veidojusi iniciatīvu portālā Manabalss.lv un...

Foto

Par valsts nodrošināto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas termiņiem

Sabiedrībā periodiski aktualizējas satraukums par valsts nodrošināto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, proti, daļa no Ministru kabineta noteikumos, kas...