Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas kaislības ap homoseksuālisma pieminēšanu mācību grāmatā nav nekas jauns. Kā stāsta šodien Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, jau kopš deviņdesmito gadu vidus Latvijas valsts sāka rūpēties, lai tās pilsoņi – gan „pareizi orientētie”, gan pārējie – dzīvotu iecietības un saskaņas atmosfērā: tika finansētas pat speciālas iecietības veicināšanas programmas. Taču viss sanāca gluži otrādi – ja deviņdesmito gadu vidū „nepareizās orientācijas” pārstāvjiem vēl tikai nācās uzklausīt arī augstu amatpersonu lamas, tad desmit gadus vēlāk uz viņiem jau lidoja maisiņi ar izkārnījumiem.

Premjers un „pareizā orientācija”

Ņemot vērā, ka homoseksuālisms gari un plaši pieminēts jau Bībelē, nav brīnums, ka tas eksistēja arī padomju Latvijā – pat neraugoties uz to, ka Padomju Savienībā gandrīz vai oficiāli nemaz nebija seksa kā tāda. „Ilgus gadus strādāju Skapī [slavenajā padomjulaiku bohēmas kafejnīcā]. Un man nekad nebija nekādu konfliktu ar šīs slimības – homoseksuālisma – skartajiem. Šie cilvēki nekad nelielījās ar šo kaiti. Atceros, bija viens TV darbinieks, viņš ilgus gadus rāvās ārā no šīs slimības. Beigu beigās viņš atrada sieviņu, bet no viņa novērsās viņa draugi – homoseksuāļi. Tā dēļ viņš arī cieta,” daudzus gadus vēlāk atklātā intervijā izdevumam Mēs atminējās Līga Dimitere, kas 2005. gadā iemantoja spīvas dažādu „nepareizo ļaužu” ideoloģijas pretinieces slavu.

Lielīties ar netradicionālu orientāciju padomju laikos nebūtu bijis prātīgi kaut vai tādēļ vien, ka tolaik Kriminālkodeksa 124. pants paredzēja kriminālatbildību par pederastiju. Bet tas savukārt nozīmēja, ka vismaz teorētiski homoseksuālu attiecību piekritēji varēja uz pāris gadiem nonākt aiz restēm. Praksē gan nekādas plānveida homoseksuālistu tvarstīšanas akcijas un skaļas paraugprāvas rīkotas netika, jo varas iestādēm geji likās interesanti no mazliet cita viedokļa. Proti, Valsts drošības komitejas darbinieki ļoti labprāt homoseksuāļus vervēja par ziņotājiem jeb stukačiem. Lielākoties tas attiecās uz kultūras darbinieku aprindām, kur viendzimuma attiecības bija krietni izplatītāka parādība nekā, piemēram, rūpnīcu strādnieku rindās. Pieķertam homoseksuālistam čekisti tad lika izvēlēties – vai nu kļūsi par stukaču, vai arī iesi sēdēt pēc 124. panta. Loģiski, ka vairākums izvēlējas stukača karjeru.

Ja čekistiem geji bija vērtīgs informācijas avots, tad miličiem viņi bieži vien radīja pamatīgas galvassāpes. „Homoseksuālistu vidū nereti notika slepkavības greizsirdības dēļ. Precīzi nepateikšu, taču salīdzinoši diezgan liels slepkavību procents bija saistīts tieši ar viņiem. Un gadījās, ka šajās lietās bija iesaistīti pat diezgan augsta ranga cilvēki – piemēram, šādas greizsirdības dēļ tika noslepkavots Rīgas HES partijas sekretārs. Bija arī pāris armijas virsnieku slepkavības. Kādas trīs četras tādas lietas gadā gadījās. Parasti tie bija grūti atklājami noziegumi, jo homoseksuālistu vide bija ļoti noslēgta – kā nekā par to taču bija pants Kriminālkodeksā,” atceras kādreizējais Kriminālpolicijas šefs Aloizs Blonskis.

Lai, tā teikt, turētu roku uz pulsa, vairāki milicijas darbinieki iespēju robežās veica homoseksuālistu uzskaiti un padomju varas beigu posmā šajā kartotēkā bija ziņas par vairākiem simtiem cilvēku. Kartotēkas tālākais liktenis gan ir miglā tīts: kad 1992. gadā no Kriminālkodeksa izņēma pantu par homoseksuālismu, tā zaudēja savu vērtību. Vēl pēc laiciņa policijas darbinieks, kurš to agrāk bija veidojis un kārtojis, no iekšlietu struktūrām atvaļinājās, aizgāja strādāt privātdetektīvu kantorī, bet par piemiņu līdzi paķēra arī kartotēku. Tagad gan šis cilvēks jau ir miris, un varam vien minēt, kur palikuši vecie padomjlaiku homoseksuālistu saraksti.

Savukārt pēc brīvības atnākšanas visās dzīves jomās lielākā daļa Latvijas valsts augstāko amatpersonu jau kopš deviņdesmito gadu sākuma no seksuālās orientācijas jautājuma publiskas apspriešanas sekmīgi izvairījās un vismaz izskatījās pēc absolūti politkorektiem ļaudīm. Taču bija viens izņēmums – premjeram Andrim Šķēlem nepietika ar publiskiem apliecinājumiem par „līkdeguņu” neesamību Ave Lat grupā, un 1996. gadā intervijā žurnālam Rīgas Laiks viņš pievērsās arī homoseksuālisma „slimībai”. Pirmām kārtām ko vērti bija jau viņa vēlēšanu ieteikumi: „Ja man par kādu būtu jābalso vēlēšanās, es gribētu, lai viņa paša bildei blakus ir arī viņa sievas bilde, lai es būtu drošs, ka viņš ir pareizi orientēts. Lai būtu viņa mājas bilde, mašīnas bilde, tad man rastos pārliecība, ka viņš kaut ko ir darījis un sasniedzis.”

Turklāt sveci zem pūra Latvijas valdības vadītājs neturēja arī saistībā ar saviem uzskatiem par „citādas orientācijas” ļaudīm un valsts nākotni: „Es netaisos kaut kādā veidā iejaukties cilvēku intīmajā dzīvē, jo manā uztverē tā ir vairāk slimība, tā ir nelaime, kas vienkārši kaut kā ģenētiski ir sakritusi ar audzināšanu vai citām problēmām. Bet es domāju, ka, vadot valsti vai atrodoties atbildīgos valsts ierēdņu, politiķu amatos, pareiza dzimumu orientācija ir obligāti nepieciešama. Galu galā valsts veidojas no pareizi orientētiem cilvēkiem ģimenē, bērni un viss pārējais. Pasarg Dievs, ka tā sagadīsies un mums tās proporcijas izjuks...”

Taču... deviņdesmito gadu vidū šādi vārdi nebūt nelika to autoram nekavējoties izlidot no amata un politiskās dzīves vispār. Vēl vairāk – vienīgais, kas šajā laikā kaut jel kā reaģēja uz premjera skarbi ģimeniskajiem uzskatiem, bija nākamās joku grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori, kuri šo atgadījumu atainoja šādiem vārdiem: „Pa to laiku pamodās Šķēle un paziņoja, ka homoseksuālisms ir slimība. „Es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es tādās pozīcijās arī palieku. Es atzīstu tikai tādu pozīciju, kur vecis ir virsū un vecene apakšā un kur darīšana notiek zem deķa un tumsā,” sacīja Šķēle savā vēsturiskajā runā.”

Un kāpēc gan būtu citādi, ja ko līdzīgu šajā laikā regulāri varēja dzirdēt no padaudzu politiķu un citu sabiedrībā redzamu ļaužu – turklāt nebūt ne uzskatītu par baisiem ekstrēmistiem – mutes? „Tā ir traģēdija. (..) Man šo cilvēku ir žēl, jo uzskatu, ka homoseksuālisms ir audzināšanas trūkums. Nesaprotu, kā var nepatikt sieviete, viņas figūra? Tas ir pretdabiski,” presē deklarēja deputāts Oskars Grīgs, un viņam piebalsoja kolēģis Alfrēds Žīgurs: „Viņi neiederas mūsu sabiedrībā. (..) Slims cilvēks nav noziedznieks. Ja viņi tādi ir un netraucē sabiedrībai, tad man tas ir pieņemami - katrā ziņā, lai viņi neuzbāžas citiem cilvēkiem.” Interesanti, ka pat Antonam Seikstam, kurš ieņēma Saeimas Cilvēktiesību komisijas sekretāra posteni, izrādījās gan oficiālais, gan personiskais viedoklis: „Kā Cilvēktiesību komisijas sekretāram mana attieksme ir juridiski korekta. Kā cilvēks es pret to izturos krasi negatīvi. Es homoseksuālismu uzskatu par anomāliju. Vienīgais, tāpēc nevajag sist homoseksuālistus.”

Deviņdesmito gadu vidū homoseksuālisms – un pat aizdomas par to – bija pat gana labs arguments, ko izmantot pat publiskās diskusijās. Tā, piemēram, 1995. gada rudenī saķērās populistiskais politiķis Joahims Zīgerists un vēlāk bankrotējušā izdevuma Atmoda Atpūtai galvenā redaktore Elita Veidemane: pēc tam, kad politiķis impulsīvo žurnālisti kādā preses konferencē bija nosaucis par „tikpat stulbu, cik viņas avīze”, kā arī ieteicis doties pamēģināt kāda vācu pornožurnāla redaktores darbu, viņš „norāvās” īsti kārtīgi – avīzes publikācijā, atsaucoties uz „ļaudis melš” avotiem, bija pieminēta pat oponenta homoseksuālā orientācija. Turklāt interesanti, ka tieši tādus pašus argumentus sava oponenta iznīcināšanai tolaik minēja arī Demokrātiskās darba partijas vadītājs Juris Bojārs, kura skatījumā vācu-latviešu politiķis bija rasists un latviešu valodu iemācīties nevīžojis homoseksuālists, kas uzstājas par latviešu tautas glābēju.

Silarozes piemērs

Tiesa, kaut kādu robežu ievērot vajadzēja jau tolaik – un par to uz savas ādas pārliecinājās Latvijas Pretalkohola biedrības vadītājs Atis Silaroze (iepriekš zināms kā Ignats Kujalovs), kad viņam 1996. gada rudenī ienāca prātā publiski paziņot, ka 17 Saeimas deputāti un divi Ministru prezidenta A. Šķēles padomnieki esot pedofili un homoseksuālisti (šie jēdzieni nozīmējot vienu un to pašu un atšķirību varot noteikt vienīgi tiesas ceļā). Vēl vairāk, zaļā pūķa apkarotājs izziņoja arī trīs deputātus, kas jau iepriekš esot nodarbojušies ar „pedofiliju jeb homoseksuālismu”, - Modris Lujāns, Andrejs Požarnovs un Pēteris Apinis, savukārt Valsts prezidents Guntis Ulmanis esot „vienkāršs dzērājs”. Te nu tiesībsargi sarosījās un, drošs paliek drošs, krimināllietu ierosināja ne tikai pēc panta par goda aizskaršanu, bet arī pēc panta par aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu. Izmeklēšana un tiesu darbi turpinājās labu laiku, bet beigu beigās A. Silarozem tomēr tika piespriests 190 latu naudas sods, un tāpat viņam nācās šķirties arī no Olaines pilsētas domes deputāta mandāta.

Šis notikums, lai cik komisks, tomēr lika aizdomāties visskaļākajiem „nepareizi orientēto” lādētājiem – un viņi tiešām nedaudz pieklusa. Pat A. Šķēle 2000. gadā, trešo un pēdējo reizi sēžot Ministru prezidenta krēslā un uzstājoties Latvijas Radio, par slimībām vairs nerunāja: „Protams, ir jāsaprot, ka Eiropas Savienības kultūra, tradīcijas, šodienas izpratne uzskata, ka ir nepieklājīgi jautāt kādam: „Kādā veidā tu savu intīmo dzīvi pavadi?” Ja cilvēks pats to nedeklarē, tad to tiešām uzskata par nepieklājīgu jautāt.” Tiesa, no premjera atbildēm gan varēja noprast, ka latviešu tautas teiciens par vilku, kas met spalvu, ne tikumu, joprojām ir aktuāls. „Jā, es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es arī tādās pozīcijās palieku...” – šāda bija premjera atbilde uz jautājumu par viņa Rīgas Laikā paustajām principiālajām nostādnēm par „slimajiem” un „veselajiem”.

Tieši A. Šķēles pieminētā Eiropas Savienība gan izrādījās pamatiemesls, kura dēļ Latvijas sabiedrībai (kurai gan orientācijas jautājumi līdz pat 2005. gadam nekad nebija aktuālāko jomā) un politiķiem vismaz formāli un oficiāli nācās kļūt iecietīgākiem. Ap 2000. gadu presē jau parādījās termins „homofobija”, turklāt interesanti, ka to pieminēja to pašu mediju pārstāvji, kas dažus gadus vēlāk satraucās par „agresīvajām minoritātēm”. Tā, piemēram, toreizējā Rīgas Balss žurnāliste, vēlākā Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenā redaktore Anita Daukšte publikācijā Populistiskā homofobija visā nopietnībā pieļāva, ka A. Šķēles, J. Bojāra un Jāņa Ādamsona vēršanās pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem esot vienkārši populistisks gājiens. (Starp citu, paradoksāli, ka tieši A. Šķēle bija viens no pedofilijas skandāla galvenajiem „varoņiem”, kuram nopietni tika „šūta” arī homoseksualitāte – tik nopietni, ka zviedru žurnāliste un sabiedrisko attiecību speciāliste Sandra Veinberga pat metās viņu aizstāvēt: „Gan Šķēlem, gan [tieslietu ministram Valdim] Birkavam, gan [Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram Andrejam] Sončikam ir tiesības būt arī homoseksuāliem, un viņus par to nedrīkst vajāt. Tā ir viņu privātā lieta, un viņiem par to nav publiski jāatskaitās!”)

Formālās iecietības vingrinājumi

Ap 2002. gadu gan izskatījās, ka gaidāmā iestāšanās Eiropas Savienībā ir uzspiedusi vismaz formālu iecietību gandrīz visiem – nu, izņemot atsevišķus dīvaiņus, kuri par tādiem arī tika uzskatīti. Tie tad arī turpināja izteikties uz nebēdu. Piemēram, eseju konkursu Latvija bez homoseksuālisma izsludinājušā apgāda Vieda direktors, Nacionālās frontes priekšsēdētājs Aivars Garda, kurš teicās esam pārliecināts, ka „ir jāatjauno Krimināllikuma pants, kas aizliedz homoseksuālas darbības. Tas ļoti veiksmīgi darbojās Padomju Savienības laikā, paredzot piecus gadus cietumsoda par pederastiju. Pasaulē tikai baltā rase ir tik deģenerējusies ar homoseksuālismu. Baltā rase ir tikai viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju. Tātad pārējās divas trešdaļas ir atradušas veidus, kā iztikt bez homoseksuālisma. Un tīri labi! Irānā, piemēram, draud nāvessods par homoseksuālismu. Un kas tur būtu slikts? Tā ir patiešām ļoti bīstama parādība. Ļoti bīstama! Mēs uzskatām, ka ir jāmaina sabiedrības attieksme uz negatīvo pret homoseksuālismu, ir jāaizliedz homoseksuālisma propaganda. Ja Eiropas Savienība mums pieprasa kļūt par homoseksuālu sabiedrību tikai tādēļ, lai mēs tur tiktu iekšā, tāda Eiropas Savienībā ir jāpasūta. Jūs teicāt: nevar viņus geto sadzīt. Ja lepras slimniekiem ir leprozoriji, es ierosinu izveidot „pidarolesbozorijus” (..) Viņi mēģina slavenām vēsturiskām personām „pierakstīt” homoseksuālismu, piemēram, Leonardo da Vinči. Viņš nekad nav bijis homoseksuālists. Ja viņš tāds būtu, viņam nekad nevarētu būt tik skaista māksla. Jo homoseksuālisti neko skaistu radīt nevar.”

Tomēr Latvijas valsts pretēji A. Gardas un viņa domubiedru pārliecībai tomēr izlēma Eiropas Savienību nepasūtīt un cītīgi strādāja pie iecietības veicināšanas pasākumiem. 2004. gadā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts paziņoja, ka ir izstrādāta speciāla Nacionālā programma pret neiecietību. Šis dokuments ne tikai noteica galvenās grupas, pret kurām pastāv vai var attīstīties neiecietība (etniskās grupas, seksuālās minoritātes un reliģiskās minoritātes), bet arī sīki un smalki aprakstīja, kā katra veida neiecietību paredzēts iznīdēt. Tā attiecībā uz etnisko neiecietību Latvijas valsts apņēmās pilnveidot normatīvos aktus, kas nodrošinātu efektīvus tiesiskus instrumentus neiecietības un rasu diskriminācijas izskaušanai, veidot izpratni par daudzkultūru sabiedrību nacionālajā demokrātiskajā valstī, veicināt iecietību pret etnisko kultūru dažādības izpausmēm Latvijā. Tieši tāpat bija paredzēts arī īstenot likumdošanā izmaiņas, lai efektīvi izskaustu neiecietību un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas, mazinātu Latvijas sabiedrībā neizpratni un neiecietību pret seksuālajām minoritātēm, nodrošinātu tiesiskus instrumentus efektīvai neiecietības un diskriminācijas izskaušanai attiecībā uz reliģiskajām minoritātēm.

Ar brīnumaino dokumentu tā galvenais veidotājs – īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks iepazīstināja arī Ministru prezidentu Induli Emsi, šis tas no tā tika iekļauts arī valdības rīcības plānā. Un, protams, tika gaidīti arī iespaidīgi rezultāti – programmas autori visā nopietnībā plānoja, ka nu tik sabiedrībā mazināsies neiecietība pret cilvēkiem ar atšķirīgu ādas krasu un atšķirīgu etnisko piederību, pret jaunām etniskajām minoritātēm, kā arī pret seksuālām un reliģiskām minoritātēm. Un, lai tas tā notiktu, tika plānots sabiedrību gan izglītot, informēt un visādi iesaistīt neiecietības izskaušanā un iecietības veicināšanā, gan veikt speciālu neiecietības izskaušanas monitoringu, gan organizēt izglītojošus pasākumus, gan īstenot dažādus pareizus projektus un publiskot Latvijas un ES dalībvalstu un ES institūciju pozitīvo pieredzi neiecietības izskaušanas jomā. Par 10 tūkstošiem latu Sergejam Krukam un kolēģiem tika pasūtīts arī īpašs mediju monitorings, lai „noteiktu neiecietības līmeni un izpausmes formas Latvijas plašsaziņas līdzekļos”.

Nauda sekmīgi tika notērēta, savukārt par pretneiecietības programmas efektivitāti un to, kā Latvijas sabiedrība apguvusi „starpkultūru saskarsmes pamatprincipus un attīstīs iespējamo etnisko, sociālo un kultūru konfliktu risināšanas iemaņas”, bija iespējams pārliecināties jau pēc gada, kad atsevišķu seksuālo minoritāšu organizāciju pārstāvji nodomāja sarīkot savu pirmo publisko akciju – Rīgas praidu 2005.

Un tad pienāca praids

Patiesībā gan tā nebija pirmā seksuālo minoritāšu publiskā akcija – kā nekā jau 1995. gadā 21 gadu vecā latviete Astra Astrīda Indričāne un vāciete Birgita Būvingere Brīvības pieminekļa pakājē (starp citu, arī valstiskā Cilvēktiesību biroja vadītāja vietas izpildītājas Kaijas Gertneres pēc būtības atbalstītas) reģistrēja savas partnerattiecības. Nekāda oficiāla spēka šādai reģistrēšanai gan nebija ne tad, ne vēlāk – četrus gadus vēlāk likumprojekts Par viena dzimuma persona partnerattiecību reģistrāciju Saeimā paklusām nogrima. Taču nekādu īpašu publicitāti šis pasākums neradīja, „jaunlaulātā” nekādu plašāku publicitāti nevēlējās un pazuda no mediju redzesloka. „Diemžēl cilvēki bija tik neizglītoti, ka vienā katlā meta homoseksuālismu un pedofiliju, kura, protams, ir krimināli sodāma. Es varēju neņemt vērā, ka trešā stāva kaimiņi izber virs manis savu atkritumu spaini, bet nedēļu pēc mūsu kāzām parkā noslepkavoja paziņu, kurš bija gejs. Sapratām, ka Latvijā uzturēties ilgāk ir bīstami. Abas atgriezāmies Vācijā,” desmit gadus vēlāk A. Indričāne – tobrīd jau šķīrusies no dzīvesbiedres Birgitas, ar ko bija iepazinusies Štutgartē, strādājot par auklīti,- atklāja Latvijas Avīzei (vienlaikus piebilstot, ka celibātā nedzīvojot, jau bērnībā mātei paziņojusi, ka „gribu būt katoļu baznīcas priestere un precēties ar sievieti”, bet studiju laikā Rīgas Katehēzes institūtā viņai orientācijas dēļ „mīļi ieteikts” šo mācību iestādi atstāt).

2004. gada oktobrī kompānijas SKDS sabiedriskās domas aptauja gan parādīja, ka tikai četri procenti Latvijas iedzīvotāju homoseksuālismu uzskata par normālu parādību, bet 51% tam pilnīgi nepiekrīt, - taču šīs iedzīvotāju puses pārstāvji ar savu viedokli nekur nebāzās, līdz desmit gadus pēc lesbiešu kāzām parādījās „nepareizās orientācijas” cilvēki, kurus publicitāte interesēja – un pat ļoti. Sabiedriskā organizācija ar nosaukumu Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa uz 2005. gada 23. jūliju pieteica līdz 250 cilvēku plašu seksuālo minoritāšu pasākumu Rīgas praids 2005, kurš, lūk, „veicināšot toleranci pret seksuālajām minoritātēm”, - plašu gājienu, kas virzīšoties no Anglikāņu ielas cauri Doma laukumam atpakaļ uz Anglikāņu baznīcu (kaut sākotnēji bija paredzēts aizsoļot pat līdz Saeimas ēkai un krastmalai). Pilsētas izpilddirektors Ēriks Škapars sākotnēji pasākumu atļāva („Cilvēcīgi izpilddirektors negribētu to ļaut, taču kā amatpersonai viņam nebija iemesla atteikt saskaņojumu šim gājienam,” skaidroja viņa preses pārstāvis), tad, aizbildinoties ar drošības apsvērumiem, aizliedza, bet vēl pēc tam tomēr atļāva – pēc tam, kad aizliegumu par prettiesisku atzina tiesa (kurā, starp citu, tika pieminēta valdības vadītāja Aigara Kalvīša nepatika pret Rīgas domes atļauju rīkot gājienu, kas tad arī esot bijusi pamatā Ē. Škapara mainītajam lēmumam).

Pasākuma organizētāji savos skaidrojumos bija ļoti vienoti: viņi šādā publiskā, jā, varbūt pat izaicinošā veidā vienkārši gribot paust savus uzskatus, - un viss; skaidra atbilde uz bērnu un ģimenes lietu ministra Aināra Baštika ierosinājumu – „lai iet uz Salaspils memoriālu un pulcējas tur!” – tā arī netika sniegta. Toties jo daudzveidīgāki bija praida pretinieki – gan atklātie, gan slēptie. Par „mākslīgu dzimumorgānu izstādīšanu” bažījās iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons, „deģenerātu lepošanos ar savām perversajām atziņām” minoritāšu pasākumā saskatīja Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Leopolds Ozoliņš, bet tas pats A. Baštiks bija pārliecināts, ka nu tik „nenormālība tiek sludināta par normālu parādību” un ka „Latvija, kura izmirst, kur būtu jāuzsver ģimenes vērtības, tādējādi tiek apkaunota”. „Mēs nevaram reklamēt lielākajai sabiedrības daļai nepieņemamas lietas,” publiski paziņoja valdības vadītājs A. Kalvītis (kas gan viņam pēcāk netraucēja vietējiem un ārvalstu geju un lesbiešu organizāciju pārstāvjiem apgalvot, ka „bija mēģinājumi saistīt manis teikto ar homofobijas un neiecietības izpausmēm sabiedrībā. Tas ir nepareizi. (..) Latvija ir demokrātiska valsts, kas vēlas un spēj nodrošināt ikviena tās iedzīvotāja cilvēktiesības. Demokrātiskā valstī tiek uzklausīti visdažādākie viedokļi, un Latvijas valdība stingri iestājas pret jebkādu diskrimināciju”).

„Tradicionālo vērtību aizstāvji neiestājas pret seksuālo minoritāšu tiesībām netraucēti piekopt savu dzīvesveidu, bet pret tā propagandu, kas nemaz nav tik nevainīga un nekaitīga: pēc pāris gadiem karstas mīlestības pasīvā homoseksuālista taisnā zarna vairs neder nedz saviem tiešajiem uzdevumiem, nedz izpriecām, turklāt sperma kā kancerogēna viela, nonākot uz taisnās zarnas gļotādām, paaugstina risku saslimt ar vēzi,” sabiedrību izglītoja Žurnālistu savienības biedre Māra Saturiņa. Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps, kardināls Jānis Pujats izdomāja, ka pie reizes varētu nosodīt arī pārāk plašu informāciju par seksu jauniešu žurnālos („Sekss ir Dieva dāvana, bet tā lietošanas atļauja tiek dota precoties pie altāra. Priekšlaicīga informācija izsit jauniešus no sliedēm!”), savukārt kādreizējais mūziķis Kaspars Dimiters un vēl virkne domātāju runāja par „bīstamās dzimumsatiksmes pārkāpējiem” un čakli sekoja A. Silarozes pēdās, faktiski liekot vienlīdzības zīmi starp homoseksuālismu un pedofiliju: „Homoseksuālistu ideoloģija un viņu vēlmju legalizācija nozīmē pedofilijas legalizāciju, kas ir mūsu bērnu apgrēcināšana. (..) Jau iztēlojos nākotnes „inteliģences” vēstuli, kas aizstāv zoofiliju un krematorijās pakalpojumus nekrofiliem.” (Starp citu, interesanti, ka šajā laikā gandrīz neviena partija šim, kā izrādās, svarīgajam jautājumam savās programmās vispār nebija pievērsusi nekādu uzmanību; tikai tēvzemieši bija apsolījuši nepieļaut viendzimuma laulību izplatīšanos.)

Pats 2005. gada praids – atšķirībā no pasākuma gadu vēlāk, kad pa gaisu jau lidoja ar mēsliem pildīti maisiņi, - noritēja salīdzinoši mierīgi. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka efekts no tā ir bijis pilnīgi pretējs oficiāli deklarētajai tolerances veicināšanai pret seksuālajām minoritātēm. Tieši „pēcpraida” noskaņās Saeima tā paša 2005. gada beigās nobalsoja par Satversmes 110. panta grozīšanu, nosakot, ka turpmāk valsts aizsargās nevis vienkārši laulību, bet gan „laulību - savienību starp vīrieti un sievieti”, turklāt balsojums notika ar īpašu aizrautību: kad pēc tā tika izlemts skaļi nolasīt katra deputāta balsojumu un izrādījās, ka trīs tautas kalpi balsojuši pret un vēl divpadsmit atturējušies, „par” balsotāji korī skandēja: „Kauns, kauns, kauns!” Šos Satversmes grozījumus eiropeiskā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga arī tiešām izsludināja, un tāpat tieši „pēcpraida” noskaņās praidu īpaši nikni apkarojušās Latvijas Pirmās partijas pārstāvis N. Muižnieks – kurš pats šajā jautājumā bija ieņēmis diezgan rezervētu nostāju – netika apstiprināts par Valsts cilvēktiesību biroja direktoru, par ko, kā zināja vēstīt informēti ļaudis, apskaities tik ļoti, ka telefoniski nikni lādējis pats savas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Šmitu, apgalvojot: „Jūs tīšām ļāvāt mani izgāzt šajā balsojumā, jo Pirmajai partijai neesmu pietiekami homofobisks.”

Visbeidzot, tā paša gada novembrī no amata tika atbrīvots mācītājs Juris Cālītis: saskaņā ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas oficiālo skaidrojumu viņš „vadīja geju un lesbiešu pasākuma Rīgas praids 2005 ietvaros organizēto dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā, tādējādi pārkāpjot baznīcas 18. Sinodē 1996. gadā pieņemto rezolūciju Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu”. (Nepilnus trīs gadus iepriekš oficiāli par homoseksuālisma propagandēšanu, taču dīvainā kārtā tieši pēc savas homoseksualitātes atzīšanas tika atbrīvots Rīgas Kristus draudzes līdzšinējais mācītājs Māris Sants.)

Zināmas atskaņas gan varēja saklausīt Strasbūrā, kur Eiropas Parlamenta deputāti noklausījās paziņojumu par homofobiju Eiropā, tostarp Latvijā. Taču pašmāju karojošie „pareizās orientācijas” politiskie pārstāvji palika pie sava. „Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!” paziņoja Saeimas deputāts Dainis Turlais. „Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru,” piebilda Ventspils mērs Aivars Lembergs. „Varētu teikt, ka Latvijā ir izveidojusies pret homoseksuālismu vērsta „līga”, kuras redzamākie pārstāvji ir reliģiskās organizācijas, Latvijas Pirmā partija, eiroskeptiķi un latviešu ultranacionālisti, Sorosa fonda oponenti, gandrīz visi Saeimas deputāti (jo pieņēma juridiski apšaubāmos Satversmes grozījumus „laulības aizsardzībai”) un ministri, un citi,” tai pašā Rīgas Laikā mierīgi varēja secināt kultūras ministres padomnieks Mārtiņš Vanags.

Pielikums: Latvijas politiķu spožākie izteikumi par citādajiem

„Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā – lai viņi tur darbojas viens ar otru.”

Ventspils mērs Aivars Lembergs

 

„Valdībā ir 15 ministri, tajā skaitā divas sievietes. Tātad paliek 13. Sevi es izslēdzu, tātad paliek 12. Esmu pārdomājis katru un domāju, ka te nav vīru ar tādām nosliecēm.”

Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš – par pedofilijas skandālu

„Mūsu partija ir heteroseksuāla!”

Bijušais Latvijas Nacionāldemokrātiskās partijas līderis Armands Māliņš

„Vajag pateikt skaidru "nē" visiem tiem Rietumu gudrajiem, kas mūsu tautai grib ieteikt doties brīvprātīgā pašnāvībā, jo, kā jūs zināt, no homoseksuālistiem bērni nerodas.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Es ieteiktu katram deputātam, kurš balsos par homoseksuālisma legalizāciju, vairs neiet un nelikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, jo ar savu balsojumu viņš būs līdzdalīgs tiem, kas savulaik centās iznīcināt mūsu tautu.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

„Ekshibicionisti jeb tautā saukti par „mētelīšu virinātājiem” varētu strādāt par satiksmes regulētājiem, un Rīgas Domei nebūtu nekāda pamata viņiem neizsniegt darba atļauju. Tad, kad cilvēki iet mājās gar Brīvības pieminekli, teiksim, laikā no 17.00 – 19.00, viņi varētu īstenot savas cilvēktiesības.”

Bijušais Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins

„Kas mums ir jādara? Jāiet uz kompromisiem, lai visādi neģēļi, narkomāni, salašņas un pidari staigā pa ielām? Un mēs slēpsimies krūmos? Otrādi! Mēs iesim ielās, jo mums ir taisnība, mēs nesam gaismu!”

Saeimas deputāts Dainis Turlais

„TB/LNNK priekšlikuma būtība ir nekrofiliju padarīt par mūsu valsts ideoloģiju.”

Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs

„Es gribu Sinkas kungu nomierināt, ka arī attiecībā uz pederastiju brīvprātīgā pederastija netiek sodīta, Sinkas kungs var būt mierīgs.”

Bijušais Saeimas deputāts Andrejs Panteļējevs

„Valsts smird pēc korupcijas, pedofilijas un pederastijas.”

Bijušais LSDSP priekšsēdētājs Juris Bojārs

„Zi­lie aiz­stāv zi­los, pe­do­fi­li – pe­do­fi­lus, nar­ko­mā­ni – nar­ko­mā­nus. Bet kas aiz­stā­vēs tau­tu?”

Saeimas deputāts Dai­nis Tur­lais

„Pro­sti­tū­tai jā­da­ra viss, lai klients bū­tu ap­mie­ri­nāts, ci­tā­di nākam­reiz viņš ne­at­nāks. Bet es ne­es­mu pro­sti­tū­ta. Es es­mu profesors, pirm­kārt, un par­ti­jas va­dī­tājs. Man jāpanāk, lai par­ti­jas ma­sa ir ap­mie­ri­nā­ta.”

Bijušais LSDSP priekšsē­dē­tājs Ju­ris Bo­jārs

„Šodienas balsojums ir būtisks un vēsturisks, jo tas var atvērt slūžas pederastijas, lesbiānisma, pedofilijas, zoofilijas un citu patoloģiju legalizācijai un nostiprināšanai likumdošanā.”

Saeimas deputāts Jānis Šmits

Novērtē šo rakstu:

29
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Jautājumi satiksmes ministram Augulim par plānoto dzelzceļa elektrifikācijas projektu

FotoNo Satiksmes ministrijas (turpmāk - ministrija) šā gada 2. septembrī sagatavotajiem priekšlikumiem izriet, ka ir veikts dzelzceļa elektrifikācijas projekta vērtējums saskaņā ar daudzu kritēriju analīzes rezultātiem, kur alternatīva par tīkla izbūvi uz Rīgu saņēmusi 86 punktus, bet uz Ventspili - 88 punktus. Līdz ar to formāli, atsaucoties uz šīs analīzes rezultātiem, varētu tikt piedāvāts elektrifikācijas projektu īstenot uz Ventspili.
Lasīt visu...

6

Par Ekonomikas ministrijas nespēju iesniegt aprēķinus saistībā ar priekšlikumu diferencēt OIK maksājumu apmēru

FotoŠī gada 8. septembrī Jums, ekonomikas ministr Ašeradena kungs, tika iesniegti Saeimas deputātu jautājumi ar lūgumu iesniegt Jūsu veiktos aprēķinus, balstoties uz kuriem, tika sagatavots Ekonomikas ministrijas priekšlikums par obligātās iepirkuma komponentes (OIK) diferencēšanu un tā sagaidāmo ietekmi uz lietotāju grupām.
Lasīt visu...

21

Tautas ieguvums

FotoLatviešu „Delfos” 2016.gada 25.septembrī ievietoja materiālu par V.Putina attieksmi pret PSRS sabrukumu: viņaprāt, PSRS vajadzēja reformēt, bet nevis sagraut.
Lasīt visu...

6

Deputātu jautājumi ministram Augulim par dīzeļvilcienu modernizācijas projektu

FotoNoslēdzoties dīzeļvilcienu modernizācijas projektam, tā kopējās izmaksas sasniedza nepilnus 22 miljonus eiro, no kuriem gandrīz 9 miljoni ir Eiropas Kohēzijas fonda programmas „Infrastruktūra un pakalpojumi”, aktivitātes „Ilgtspējīga sabiedriskā transporta sistēmas attīstība” līdzfinansējums un 1,5 miljoni eiro - valsts līdzfinansējums. AS „Pasažieru vilciens” ieguldījums modernizācijas projektā pārsniedza 11,6 miljonus eiro. Modernizāciju veikušajiem ražotājiem par termiņu kavējumiem piemēroti līgumsodi 2,2 miljonu eiro apmērā, attiecīgi samazinot AS „Pasažieru vilciens” ieguldījumus.
Lasīt visu...

21

Ogļūdeņražu asociācija stingri iebilst pret jauna nodokļa ieviešanu

FotoBaltijas ogļūdeņražu izpētes un ieguves asociācija (Asociācija) ir iepazinusies ar likumprojektu “Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā” un kategoriski iebilst pret Dabas resursu nodokļa ieviešanu Latvijas teritorijā iegūstamajiem ogļūdeņražiem.
Lasīt visu...

21

Etniskā ataraksija jeb ķīvēšanās ap tautību

FotoPar ataraksiju dēvē pilnīgu dvēseles mieru. To cilvēks sasniedz izziņas rezultātā, iegūstot zināšanas par pasauli. Cilvēkā ataraksija iestājās tad, kad viņš ir pilnīgi pārliecināts par savu zināšanu pareizību. Viņam nav nekādas bailes par zināšanu nepilnību, aizspriedumainību, tendenciozitāti, kroplību, nepareizību. Ataraksija ir maksimāla morālā labsajūta. Var teikt - izziņas labsajūta, kognitīvais komforts.
Lasīt visu...

21

Rasnačs stīvējās trīs gadus, līdz samaksāja sodu par iepriekšējo likumpārkāpumu

FotoEs gribētu atgādināt, ka tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam, kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) nule sodījis ar 250 eiro soda naudu, šis nav pirmais likumpārkāpums, kurā viņš pieķerts. Nē, kungs jau ir recidīvists - pēc iepriekšējā likumpārkāpuma fiksēšanas pagāja trīs gadi, līdz „valstsvīrs” beidza stīvēties un samaksāja valstij 110 latu soda naudu.
Lasīt visu...

21

Sejas aizsegšanas ierobežojuma likumprojekts – kas, ko, kā, kāpēc?

FotoŅemot vērā lasītāju interesei, šodien pilnā apmērā publicējam Tieslietu ministrijas izstrādātā likumprojekta "Sejas aizsegšanas ierobežojuma likums" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu – anotāciju.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Dzelzceļš nonācis krustcelēs

Šā gada 14. septembrī Rīgā notika svinīgs pasākums – 155 gadi kopš pirmās dzelzceļa līnijas Latvijā, kas tika atzīmēts ar vērienīgu konferenci par...

Foto

Par Muri, beigto peli un piedošanu

Padzēris tēju un nokārtojis kaimiņu lietas, Džonis jau taisījās aut kājas, kad konstatēja, ka kurpes ir pieķēzītas. Raksturīgā smaka un...

Foto

Pēdējā cilvēka pakļaušanās (pārdomas par A. Hermaņa izrādi „Pakļaušanās”)

Kad Frīdrihs Nīče pasludināja „Dieva nāvi”, viņš to nedarīja kā ateistisks, materiālistisks intelektuālis, bet gan kā pareģis,...

Foto

Interneta trolliene Austra Muižniece, kas jūs esat patiesībā?

Pēdējo mēnešu laikā vispirms sociālajā čivināšanas vietnē Tviterī, pēcāk arī TV3 ziņās tika pārraidīta informācija, ka Latvijā izgudroto...

Foto

Inteliģences saskābušais potenciāls

Bez pierādījumiem var pieņemt par patiesību vairākus atzinumus. Pirmkārt, nav vajadzīgi pierādījumi atzinumam par inteliģences fundamentālo lomu tautas liktenī. Tautas liktenis ir atkarīgs...

Foto

Ieraksimies Zemessardzē: kāpēc mūsējiem laba ekipējuma vietā ir jāpietiek ar patriotismu (vai jāiegulda sava nauda)

“25 gadu laikā Latvijas Zemessardze ir kļuvusi labākā Baltijā” – viena...

Foto

Kā interesēs notiek Latvijas valsts pārvaldība - politiķu vai tautas?

Man tā vien šķiet, jo tālāk, jo bezjēdzīgāk runāt par to, kas notiek Latvijas valstī un...

Foto

Ārprāta anatomija 2 jeb tiesu terors

Šis ir raksta “Ārprāta anatomija jeb Kā Latvijā darbojas importētie likumi” turpinājums. Silti iesaku lasītājiem izlasīt sākumu, bet tiem, kuri...

Foto

Uzņemot bēgļus, Latvija atkārtos Zviedrijas politisko pašnāvību

Šobrīd Zviedrijā valda situācija, kuru nekad negribētu novēlēt savai dzimtenei Latvijai – īsā laikā krasi mainījies valsts etniskais sastāvs,...

Foto

Jūsu šlāgeraptaujai atjauninājumi nav iespējami

Pēc lielām investīcijām studijā, vadītājas nomaiņas un vizuālās identitātes uzlabojumiem, jaunais LTV šlāgermūzikas raidījums līdzi paņēmis agrākās satura kvalitātes problēmas. “Latvijas...

Foto

Nils Arvīds Janovičs Muižnieks

Aptuveni pirms pusgada, niekojoties sociālajos tīklos, saliku kopā Eiropas Padomes (EP) cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka un bēdīgi slavenā latviešu izcelsmes komunistu funkcionāra...

Foto

Leksiskais pūrisms jeb noziegumu brīvības valodiskais noformējums

Valodas tīrības (leksiskā pūrisma) problēma vienmēr ir bijusi aktuāla. Latviešu valodā tā arī pašlaik ir aktuāla problēma. Ne tikai...

Foto

Neizmantotās iespējas

Ir noslēdzies Rīgas galvenās – Brīvības ielas – remonts. Neraugoties uz haotisko satiksmes plānošanu remontdarbu laikā, darbi tomēr noslēgušies veiksmīgi, un brauktuvi nu klāj...

Foto

Jautājumi aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim par Latvijas armijas mehanizācijas projektu

Ņemot vērā pamatotas bažas par Latvijas armijas mehanizācijas projekta īstenošanas gaitu un Valsts kontroles ieteikumus, lūdzam...

Foto

Ja tavs advokāts piestrādā par narkokurjeru, ko tas liecina par tevi?

Man šķiet, ka jaukā izdevuma LOSIS autori ir palaiduši garām nepamanītu kādu interesantu un, manuprāt, zīmīgu faktu...

Foto

Grēku subkultūra. 4. Kolektīvā lepnība

Lepnība, viens no septiņiem nāves grēkiem, var izpausties ne tikai individuāli, bet arī kolektīvi. Mēdz būt kolektīvā lepnība. Sastopami ne tikai...

Foto

Jautājumi ekonomikas ministram Ašeradenam par viņa ministrijas priekšlikumu diferencēt OIK maksājumu dažādām lietotāju grupām

Lai pārstrukturētu elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) nelabvēlīgo ietekmi uz Latvijas ražojošo...

Foto

Priekšlikums Saeimai par OCTA ieviešanu valsts iestāžu (uzņēmumu) atbildīgajām amatpersonām

Vairākus gadus gandrīz visu partiju programmās tiek deklarēts – mēs cīnīsimies ar korupciju un ieviesīsim amatpersonu...

Foto

Par tieslietu ministra Dzintara Rasnača paziņojumu saistībā ar izdevumu „LOSIS”

Saistībā ar tieslietu ministra Dzintara Rasnača paziņojumu, ka viņš par „neslavas celšanu” izdevumā „LOSIS” esot vērsies...

Foto

Par to, kā Latvijā jaunu dzīvi var uzsākt tikai pēc nāves

Kad esi karalis – visi ir ar Tevi, kad grimsti – tad grimsti viens, un...

Foto

LTV prasību pēc papildu naudas atbalstījām, bet, kā tieši to tērēs - neiedziļinājāmies

Šā gada 21. jūlijā Finanšu ministrijā (FM) tika saņemta LTV 2016.gada 20.jūlija...

Foto

Cik tiešām un no sirds žēl, ka jūsu diktators nomira, cerams, dabūsiet vietā citu…

Ir divas valstis – viena liela, otra maziņa. Pirmā – Amerikas Savienotās...

Foto

Kādus vajadzīgus darbus Finanšu ministrijā dara labi apmaksātā konsultante ar 3800 eiro mēnešalgu

Publikācijā minētā Finanšu ministrijas darbiniece D.Robežniece ministrijā strādā no 1993.gada 15.septembra, un viņas...

Foto

KNAB futbola čempionāts jeb Saspringtāki par Merkeli

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšniekam Jaroslavam Streļčenokam tuvojas pilnvaru termiņa beigas. Viņš solījis noteikti kandidēt arī uz...

Foto

Kā tiek (un netiek) pārbaudītas valsts amatpersonu deklarācijas

Deklarācijas ik gadu iesniedz apmēram 56 000 amatpersonu: valsts augstākās varas pārstāvji – Saeimas deputāti, ministri, iestāžu...

Foto

Idiotiskās nelietības ķēdes reakcija

Vienotās vienotības tautas kalpi šogad Zinību dienā 1.septembrī Latvijas nāciju apsveica sev ierastā manierē – ar savas idiotiskās nelietības nadzīgu pašslavējumu, kas...

Foto

Kāpēc valsts slimnīcām nav naudas? Tāpēc, ka tās pietiek tikai "īpašajiem"

Sabiedrība jau neskaitāmas reizes ir dzirdējusi par bēdīgi slaveno SIA “Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca”...

Foto

Īpatna tiesas rīcība liek domāt par dokumentu viltošanu - turpinājums

05.06.2016.g. Pietiek bija publicēts raksts par iespējamo civillietas dokumentu viltošanu Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā, par ko KNAB...

Foto

Krāpis valsti vai apzadzis būvniekus? Bet varbūt tomēr ne viens, ne otrs?

Izmantojot demokrātiskā sabiedrībā nostiprinātās tiesības brīvi paust savu viedokli (arī viedokli par personu, kura,...

Foto

Zagšanas habilitācija

Vai tas ir iespējams? Vai ir iespējama zagšanas derīguma atzīšana? No latīņu vārda „habilitare” atvasinātais svešvārds „habilitācija” nozīmē derīguma atzīšanu. Ja esejas virsrakstā pieteikta...

Foto

Esam trausli un viegli aizvainojami, kāpēc?

Dārgie svētceļnieki, vai jūs esat uzdevuši sev jautājumu – kāpēc es esmu atnācis uz Aglonu? Kāpēc mēs esam šeit sapulcējušies?...

Foto

Piekritu dīvainas izcelsmes reklāmas projektam par bēgļu jautājumu...

Esmu saslimusi, tik smagi kā nekad dzīvē. Ārsti saka, ka man ir vispārējs bakteriāls iekaisums. Realitātē, pēc visām...

Foto

Atceroties 1991. gada augusta „varoņus”

Tie, kas ir lasījuši pazīstamo J.Hašeka ironisko romānu par krietnā kareivja Šveika piedzīvojumiem, iespējams, atceras epizodi, kad Šveikam tika pavēlēts trīs...

Foto

Lietuvas gambīts Latvijā: dūriens mugurā, nevis pliķis sejā

Reti kad Latviju pāršalkusi skandaloza ziņa paliek bez vadošo amatpersonu, nozares pārstāvju vai sociālo partneru komentāriem. Tomēr viens...

Foto

Ko rāda lielāko pelnītāju, zaudētāju, dividenžu saņēmēju TOPi

Gads aizritējis, un lasītāji atkal tiek iepazīstināti ar Latvijas TOP 100 lielākajiem pelnītājiem, zaudētājiem un dividenžu saņēmējiem, ko...

Foto

„Zem Muhameda bārdas” nav mūsdienīgi gļēva jeb, kā mēdz teikt, politkorekta grāmata

Zem Muhameda bārdas ir grāmata par islamu un vairākām valstīm, kuras šī reliģija tieši ietekmē....

Foto

Ābols no zirga tālu nekrīt, un lielas ziepes parasti briest no sīkumiem

Izlasīju rakstu par RBSSKALS praksi attiecībās ar apakšuzņēmējiem. Līdzīgs stils vērojams dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā attiecībās...

Foto

Vai Dūklava darīšanām ir alternatīva?

1991. gadā, de facto atjaunojoties Latvijas neatkarībai, lauksaimniecības politika netika veidota, kā pieklātos normālai, demokrātiskai valstij mūsu klimatiskajos apstākļos, un joprojām gan Latvijas...

Foto

Biķernieku sporta trases ”spožums” rada un radīs neatgriezenisku kaitējumu iedzīvotāju dzīves kvalitātei

Kandavā 2008.gada jūnijā savu uzņēmējdarbību uzsāka kartinga trase, kura bija uzbūvēta bez trokšņa sienas....

Foto

Grēku subkultūra. 3. Lepnības burbuļi

Viens no septiņiem t.s. nāves grēkiem ir lepnība. Pie mums šis nāves grēks izpaužas negaidītā veidā – grēku publiskās nožēlošanas procesā....

Foto

Latvijas radio valdes priekšsēdim „per procura” Aldim Pauliņam

Pateicos par Jūsu sniegto atbildi un izsaku nožēlu, ka tās saņemšanai bija nepieciešams pusotrs gads un tiesu instanču...

Foto

Par putnu medībām, piebarotiem kaķiem – putnu slepkavām un mežstrādnieku vēlmi kokus zāģēt ar putnēniem ligzdās

Neesmu ne mednieks, ne makšķernieks, taču jau kopš bērnības mežā...

Foto

Zemessargi stāv sardzē – īsi un kodolīgi. Bet ko tas nozīmē?

Šajās dienās aprit 25 gadi kopš Zemessardzes izveidošanas. Divdesmit piecus gadus Latvija ir formāli brīva...

Foto

Pārdomas, noklausoties Anitras Toomas raidījumu „Zaļais vilnis”

Šajā raidījumā tā vadītāja Anitra Tooma, jau piesakot tēmu, informēja, ka viņa kopā ar zoologu Vilni Skuju šausmināsies par...

Foto

Par likumprojektu "Grozījumi Veterinārmedicīnas likumā"

Ņemot vērā sacelto ažiotāžu ap nepieciešamajiem grozījumiem valstī obligāti noteiktajā visu suņu apzīmēšanas un reģistrēšanas kārtībā ar vairāku interešu grupu nepamatotām...