Nevari atļauties biļetes uz Noslēguma koncertu? Es gan varu!

Nav iespējams izskraidīt visus koncertus

Nupat tviterī atskanēja vaimanas par kārtējo koncertu, uz kuru nepērkot biļetes un kurš tādēļ draudot palikt maz apmeklēts – Ukrainas zēnu kora koncerts Doma baznīcā. Tiesa, tas gan nav Dziesmu svētku programmā; tajā ir cits bērnu un jauniešu koncerts "Hanzas peronā", arī par maksu. Ņemot vērā, cik daudz ir svētku programmā, bija visai pārgalvīgi paralēli rīkot ko citu.

Notiekošā kara un mūsu līdzjūtības kontekstā tukšas rindas tādā koncertā draudēja izskatīties pavisam nelāgi (pēc tvitera vētras biļetes gan tika izpirktas). Bet paliksim malā to, ka tie ir zēni no Ukrainas. Nav jau runas par viņiem. Un nav šaubu, ka tas ir lielisks koncerts. Vienkārši mēs paši savos Dziesmu svētkos esam sasnieguši un pārkāpuši jebkādu loģisko robežu tam, cik pasākumus var satilpināt izstieptā desmit dienu periodā un vienlaikus cerēt, ka tie visi būs kupli apmeklēti un augstā līmenī (iepriekšējās dienās sūkstījās pat par to, ka negrib uz koru koncerta "Tīrums" ģenerālmēģinājumu biļetes pirkt; dārgākās ģenerālmeģinājumu biļetes bija par 40 eiro, kas tā arī palika pieejamas līdz pat pasākuma beigām). Bet, ja reiz tā, varbūt laiks apstāties, pārvērtēt un atteikties no tā, kas daudz par daudz...

Nav iespējams izskraidīt visus koncertus. Turklāt Dziesmu svētki gan pulcē visu Latviju, taču tieši visi pasākumi notiek tikai Rīgā. Pat tiem, kam Dziesmu svētki ir svarīgākais gada un piecgades notikums, ir gan jāstrādā, gan ar ģimeni jātiek galā, gan vēl citas gluži ikdienišķas rūpes veicamas. Var noteikt, cik vien vēlas svētku un brīvās dienas dalībniekiem, tas jau neatceļ nepieciešamību pelnīt naudu, lai savilktu galus kopā, nedz arī atceļ ikdienas rūpes pat tiem, kam naudas citādi pietiktu.

Varbūt nekaitētu parunāt par tēriņiem

Patiešām prieks par tiem, kas var nomest visas rūpes malā un nodoties tikai svētkiem, taču liela, visticamāk, pat lielākā daļa to nevarēs vis. 

Latvietis tomēr ir darba cilvēks. Vispirms apkopa lopus un tikai tad devās svinēt. Jaunajiem svētki varēja turpināties pat vēl divas vai trīs dienas, bet vidējā un vecākā paaudze pa tam jau turpināja arī dienišķos darbus un svinētājiem pieslēdzās visai epizodiski. Ja kāds vēlas, var atrast šādu svētku aprakstus mūsu 19. un 20. gs. pirmās puses literatūrā.

Protams, latviešu strādāto darbu raksturs mainās, bet būtība nemainās gan. Kas salīdzis saprogrammēt noteiktu programmas daļu, tam tas būs jāpadara, kaut pa vidam nāksies koncertu izdejot vai izdziedāt. Cits vēl pagūst aizskriet darba braucienā līdz Briselei, lai laikus atsteigtos ieņemt vietu Sidraba birzs estrādē starp pārējiem koristiem. To nevar ignorēt, un lieki tādēļ pārspīlēt ar svētku programmu.

Dziesmu svētku jubilejas gada mājaslapas piecās lappusēs kārtojas daždažādi pasākumi. Ja runa par izstādēm – visai praktiski tās rīkot šajā laikā, kad cilvēki dabiski vēlas vairāk informācijas par etnogrāfisko materiālu un tautas kultūru. Taču cerēt uz kuplu apmeklējumu koncertos, kuros ieeja par maksu, – par daudz prasīts. Starp citu, tieši par maksu publika internetā piktojās bieži.

Varbūt pat nekaitētu vērt vaļā svētku grāmatvedības uzskaites grāmatas un tā kārtīgi paskaidrot, cik daudz naudas samaksā pašvaldības un valsts parastā kārtībā, cik īpašo piešķīrumu, cik svētku ieņēmumu un kā tad tas viss tiek tērēts. Pašos pirmajos dziedāšanas svētkos tieši tā bija. Visai detalizēti prese minēja ieņēmumus un izdevumus. Turas prātā, ka no svētku kases atlikuma pēc pirmajiem svētkiem izdevās rast līdzekļus zinību biedrības darbam un stipendijām.

Mūsdienās laikam gan tieši otrādi. Pa kādam miljonam zaudē te viena, te otra nozare. Taču svētkiem, it sevišķi tādiem, kuru nozīme pasaules nemateriālajā kultūrā atzīta arī UNESCO reģistros, jābūt. Arī svinēt ir jāprot. Un zināmai dižmanībai ir vieta – esam to pratuši noturēt un pat pavairot 150 gadu garumā. Taču pat tad vietā vecais, labais un trāpīgais – kas par daudz, tas par skādi.

Lūk, arī visa svētku esence!

Nevajag arī kaunināt publiku, ka nevēlas apmeklēt ģenerālmēģinājumus, bet gaužas, ka netiek pie lielo koncertu biļetēm. Neviens jau te nav mazais bērns. Visi lieliski zina, kas ir tie pasākumi, kuros ir jābūt, un kas ir tie... visi citi. Kādēļ liekuļot, sakot, ka programma taču ģenerālmēģinājumā tāda pati. Ja jau tikai tās faktiskais saturs no svara, tad to var arī televizorā noskatīties. Pat redzams būs labāk, uz labierīcībām nav rindu, un var vēl nopētīt arī labākajās vietās sēdošo kultūras un varas eliti tuvplānos.

Atvērsim vēlreiz svētku mājaslapu. Ko mēs tur redzam? Skaidri un gaiši uzrakstīti galvenie pasākumi (sniedzu saīsinātā veidā): "Viens no gaidītākajiem pasākumiem svētkos ir deju lieluzvedums "Mūžīgais dzinējs". (..) Koru lielkoncerts "Tīrums. Dziesmas ceļš". (..) Svētku nedēļas kulminācija ir Noslēguma koncerts "Kopā augšup". (..) Trīs stundu garumā kā vienā elpā izskanēs arī pašu koristu izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas, tajā iemirdzēsies latviešu kormūzikas dimanti plašā vēsturiskā spektrā – no Dziesmu svētku zelta fonda līdz mūsdienām."

Lūk, arī visa svētku esence! Protams, tai klāt nāk tradīcijas daļa, kuras spilgtākais elements ir svētku gājiens, arī garīgās mūzikas koncerts (kas savulaik bija obligāta nodeva muižniecības vēlmei turēt latviešus īsā pavadā ar reliģijas palīdzību, bet atradusi turpinājumu jau gluži citā kontekstā).

Vai klājas pēc tam vainot cilvēkus ažiotāžā pēc lielkoncertu biļetēm? Apelēt pie apziņas un emocijas – tā gatavojušies, tālu braukuši, tā vilsies, ja nebūs publikas utt., runājot par visu pārējo koncertu un vēl ģenerālmēģinājumu neapmeklēšanu? Nav cilvēkiem ne tādas naudas, ne tik daudz laika. Mēs visi dzīvojam mūsdienās, un laiks patiešām ir nauda; pat vēl dārgāks par to.

Izdarīt tiešām svarīgo

Nepieciešams arī kliedēt vēl kādu mītu – ko tur cilvēki sūdzas, ka nav naudas, ja Noslēguma koncerta biļetes gatavi pirkt par jebkādu naudu un tāpat nepietiek! Tas nu gan cinisms! Tieši tādēļ, ka šie svētki daudziem kļuvuši par teju sakrālu latviešu kultūras daļu, tam naudu atrod uz daudzu citu dienišķo izdevumu rēķina. Tāpat kā atrod naudu kristībām un kāzām. Turklāt vienai daļai iedzīvotāju ienākumi ir augsti un turpina augt kopsolī ar inflāciju. Bet tas, ka šī daļa var nopirkt biļetes par jebkuru cenu, nekādi nenozīmē, ka otra daļa, varbūt pat lielākā daļa, var to pašu.

Sanāk bēdīgi – nosaukumā tie arvien ir "vispārējie", bet patiesībā "vispārēji" ir tikai tie pasākumi, kas salikti programmas biezumam un noder mutes aizvēršanai, sakot – redz kur ir desmitiem pasākumu bez maksas. Kādēļ tad tur neviens neiet? Ejiet tur!

Ja šādi turpinās, tad svētki var nevienot, bet šķelt. Tie vairs nenojauks ikdienā redzamās statusu un ienākumu atšķirības, bet tieši paspilgtinās tās – tu nevari atļauties biļetes uz Noslēguma koncertu? Es gan varu! 

Tu kunksti par paplāno dalībnieka maltīti (kaut gan koncertu nebūtu, ja dalībnieki tajos par baltu velti nedziedātu un nedejotu!), es ēdu restorānā par savu naudu un nemaz nesūdzos! Tu nevari atļauties ņemt atvaļinājumu uz desmit dienām? Man gan viens pīpis! Izdancošu un izdziedāšu svētkus, bet pēc tam aizlaidīšu uz kūrortu ar ģimeni.

No iepriekšējām latviešu un latvietības ideju virzītāju paaudzēm esam saņēmuši vērtīgu lietu. Taču tā nepieder šaurai, kaut vislabāko nodomu vadītai rīkotāju un naudas turētāju grupai. Tā ir visas tautas mantojums. Tādēļ nepieciešams arī liels apdoms un spēja sadzirdēt visdažādākos tautas slāņus, atrast tādus kopsaucējus, kas neiznieko saņemto un nesarīda savā starpā mantiniekus.

Teju visās dzīves jomās apdoms un sāts nes labu rezultātu. Gadā ir daudz dienu. Ļoti daudziem koncertiem ir vieta un laiks arī ārpus Dziesmu svētkiem. Un pašiem svētkiem arī nevajag desmit dienas. Varbūt pietiek ar piecām. Arī programma tad labi satilptu vienā lapā normāla lieluma burtiem. Nevajag aptvert neaptveramo, bet gan labi izdarīt tiešām svarīgo.

Pārpublicēts no lasi.lv

Novērtē šo rakstu: