Nešaubos, ka Lembergu notiesās un arestēs tiesas zālē. Būtiskāks jautājums ir: ko tas nozīmēs mums pārējiem?

Prokuratūras meli par „saplēsto” Krievijas karogu

2014. gada pavasarī vietējie prokremliskie “vatņiki” rīkoja Krimas okupāciju un aneksiju slavinošu demonstrāciju Vecrīgā. Kāds no darba mājās ejošs pavārs, kuram ir arī liela zemnieku saimniecība Dobeles pusē, izgāja caur ietvi aizšķērsojušo piketētāju pulciņu kā gulbis cauri zosu baram un nolocīja slotaskātu, pie kā bija piesiets Krievijas karogs.

Prokuratūra Daini Rūtenbergu sauca pie kriminālatbildības, pamatojoties uz 1944. gadā dzimušā, Latvijā visu mūžu dzīvojošā, latviski neprotošā Staņislava Razumovska izteikumiem, tam apgalvojot, ka viņa atnestais Krievijas karogs esot saplēsts un sabojāts, jāpērk jauns, ko Latvijā nevarot izdarīt (izrādījās meli — Krievijas karogu varēja nopirkt turpat ap stūri suvenīru veikalā, kur to pērk Latvijā uz mačiem iebraukuši Krievijas sporta komandu fani), ka būšot materiāli zaudējumi utt.

Tiesā izrādījās, ka prokurore visu apsūdzību izdomājusi no viena gala līdz otram. Karogs (lietiskais pierādījums) nemaz nebija saplēsts — Dainim Rūtenbergam izbrienot cauri “kremlinu” pulciņam, karogs bija nosmērēts gar zemi, taču sabojāts netika. Uz vietas nofilmētajā video bija redzams, ka Krievijas karogam patiesībā uzkāpis kāds policists, ātrumā metoties izšķirt iespējamos strīdniekus.

Viss apsūdzības raksts izrādījās safabricēts tikai uz Staņislava Razumovska — Kremļa režīma kolaboranta vēl no dziļiem okupācijas laikiem — izteikumiem, viņam nepatiesi uzdodoties par “cietušo”, kam esot nodarīti “zaudējumi”. Taču prokurori, kas uzraudzīja lietu un sastādīja apsūdzības rakstu, nesodīja.

Izolēts gadījums? Nē, viens no daudziem!

Citā gadījumā prokurors Andrejs Meļņikovs apsūdzēja Latvijas armijas karavīru, kurš atgriezās mājās no miera uzturēšanas misijas Afganistānā un kādā taktiskās vestes kabatā bija aizmirsis izņemt četras šautenes patronas un tukšu Glock aptveri. Viņu sauca pie kriminālatbildības, apgalvojot, ka viņš apzināti vedis kontrabandas munīciju pāri robežai. (Tiesa viņu attaisnoja.)

Nākamais gadījums: Jelgavas policists Sandis Dorbe iegāja pie kādas juvelieres, iedeva zelta plāksni (!) un pasūtīja zelta monētu, izgatavotu īpaši viņam vienā eksemplārā. Pēc tam viņš no kādas nezināmas personas Rīgā (vai varbūt tomēr Jelgavā — zināms īsti nav) dabūja nezināma sastāva ķīmisku “reaģentu”, no kā secināja, ka viņš esot ticis “apblēdīts” ar zelta provi.

Uz šī policista izteikumu pamata viņa paša kolēģi, neizdarot monētas ekspertīzi, arestēja juvelieri. Policists no aizturētās vēlāk pieprasīja piedzīt 800 latus. Pirmstiesas izmeklēšanā atklājās: monēta tiešām ir no zelta, tikai citas proves, tāpēc policistam nodarītais zaudējums ir veseli 75 santīmi. Neraugoties uz to, lieta tika virzīta uz tiesu — tikai tāpēc, ka Dorbe bija atzīts par cietušo un sniedza pretrunīgas “liecības”.

Nevis “iestāžu darba brāķis”, bet sistēma

Pirms 10 gadiem Ilmārs Poikāns, tobrīd vēl tikai nezināmais anonīmais “hakeris Neo”, izgaismoja milzīgu drošības caurumu VID EDS, demonstratīvi nolādējot datus, taču tos nepubliskojot. Lai nodemonstrētu datubāzes caurumu, viņš uzrādīja tikai tos datus, kuri gada beigās būtu jāpublicē šā kā tā — lielākoties valsts amatpersonu deklarāciju datus, kopējo atalgojuma līmeni dažādos pašvaldību uzņēmumos utt.

Taču AB LV banka, kura tobrīd vēl nebija aizvērta par naudas mazgāšanu un Ziemeļkorejas ballistisko kodolraķešu programmas finansēšanu (!), griezās policijā pret Neo, kaut arī tas nebija publicējis nevienu ciparu no AB LV un (kā vēlāk noskaidrojās) pat pats nebija tos apskatījis, jo kopējais informācijas blāķis bija tāds, ka to nevarētu izlasīt pat robots.

Ilmārs Poikāns toties apskatījās izdevniecības Jumava datus, par ko tās vadītājam Jurim Visockim vēlāk bija kas sakāms: “Būtu ne tikai skatījies, bet arī publicējis. Aiziet! Tad būtu visiem redzams, ka literatūras izdošana latviski nenes nekādu bagātību, un visai kultūrai finansējumu vajag palielināt!”

Tomēr par cietušo sevi nosauca kredītiestāde, kuras darījumu dati nebija ne publicēti, ne apskatīti (retrospektīvā skatoties — varbūt vajadzēja gan, ja reiz ASV uzraugi tur atrada apiešanu globālajām sankcijām pret Ziemeļkorejas totalitāro režīmu), un beigu galā viena no izmeklētājām, kas virzīja attiecīgo procesu, pēc apsūdzības celšanas “pilnīgi nejauši” izrādījās kļuvusi par... “cietušās” kredītiestādes darbinieci ar attiecīgu algu. Ilmāru Poikānu visās instancēs notiesāja par AB LV datu iegūšanu, ko viņš nebija ne izlasījis, ne publicējis, ne pārdevis kādam, un tikai toreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis apžēloja Neo.

Krimināllietas pret medijiem un žurnālistiem

Ogres TV studijas vadītājam Artūram Robežniekam un pilsētas mēram Egilam Helmanim celtā patoloģiskā apsūdzība jau bijusi aprakstīta atsevišķā lielā rakstā, tālab te būtība: 2009. gadā Helmaņa politiskais konkurents, vietējais Ogres multimiljonārs Kārkliņš apgalvoja, ka Helmanis ar Robežnieku esot gribējuši no viņa izspiest Ls 6000 (kam nav neviens pierādījums, tāpēc Ogres policisti tam neticēja — nācās izsaukt vienību no Rīgas), tad pats nosvieda uz galda naudu (kam neviens nepieskārās) un pieteicās par cietušo.

Lieta tika skatīta rajona tiesā, apgabaltiesā, Augstākajā tiesā, atkal apgabaltiesā un tagad vēlreiz nosūtīta Augstākajai. Neviens pierādījums vai liecinieks neapstiprināja Kārkliņa teikto, bet prokuratūra virzīja Kārkliņa izteikumus kā “pierādījumus” un “cietušā liecības”. Ar to ir pieticis, lai jau divreiz taisītu notiesājošus spriedumus, vēlāk attaisnotu, taču prokurori mēģinās vēl, jo pārsūdzējuši atkal.

Citā situācijā Ludzas Zemes redaktori sauca pie kriminālatbildības par publicētu viedokli — viņa bija aprakstījusi kādu vietējo juristi, kuru bija ieraudzījusi tiesas zālē divdomīgā situācijā. Ne bez Latvijas Žurnālistu savienības uzmanības redaktore tika attaisnota, taču nekavējoties ierosināja nākamo krimināllietu — pret šīs pašas avīzes žurnālisti, kas aizgāja no žurnālistikas, un viņu pirmajā instancē jau notiesājuši.

Valsts pretējā galā savulaik pie kriminālatbildības sauca kādas Kurzemes avīzes redaktori, kura bija publicējusi acīmredzamu faktu — paziņojumu, ka sulu terminālam Ventspilī nomainījies direktors: Ivanova vietā nācis Petrovs. Tiesvedība tika ierosināta tikai uz atlaistā Ivanova privātas vēlmes pamata, un redaktore pirmajā instancē tika notiesāta par... patiesas informācijas publicēšanu. Apgabaltiesa vēlāk to atcēla, taču nevienam pat ar pirkstu nepakratīja.

Tiesnese Aija Orniņa atsaucās Latvijas Avīzes žurnālistam Artim Drēziņam un kāda raksta gatavošanas sakarā sniedza pilnīgi pareizu informāciju, ka iepriekš tiesāts blēdis, kas uzdevās par “uzņēmēju” un atkal centās izmānīt naudu no iedzīvotājiem, jau iepriekš ticis sodīts par naudas izkrāpšanu.

Informācija par noziedznieku notiesāšanu un tiem piespriestajiem sodiem Latvijā ir publiska, nevis slēpjama. Neraugoties uz to, prokurors Māris Leja sauca tiesnesi Orniņu pie kriminālatbildības par (uzmanību!) par tādu ziņu izpaušanu, kas... NAV valsts noslēpums! Orniņa tika notiesāta visās instancēs par patiesas, neklasificētas, faktam atbilstošas, publiskas informācijas apstiprināšanu.

Materiālu zaudējumu nodarīšana... uzbļaujot?

Bet laikā, kamēr visi augšminētie “briesmīgi šausmīgie noziedzīgie nodarījumi”, kas “pelna atbilstošu sodu”, tika pastrādāti un izskatīti tiesās, apgabaltiesā jau atradās apsūdzība Aivaram Lembergam, kur pirmdien gaidāms pirmās instances spriedums. Diez vai atrodas kāds, kurš šaubās, ka spriedums būs notiesājošs, jo A. Lembergs trīsdesdmit gadu gaitā saražojis sev pietiekami daudzus biznesa un politiskos oponentus, kas dara visu, lai Ventspils mērs no tiesas zāles tiks aizvests rokudzelžos. Bet kāds tad ir šīs tiesvedības “sausais atlikums”?

Tā kā 240+ sējumus nevar pārstāstīt, tad kā piemēru paņemsim t.s. “sešu prokuroru epizodi”. Tās būtība ir šāda: toreizējā valsts uzņēmuma VAS Ventspils Nafta valdes priekšsēdētājs Jānis Blažēvičs un valdes loceklis, galvenais jurists un eksprokurors Valentīns Kokalis, iepriekšēji vienojoties, organizētā grupā, iepriekš sadalot lomas, vēl 1992. gadā nolēma izveidot starpniekfirmu, kas saņems naftas un tās produktu pārkraušanas 20% atlaides no pašu vadītā valsts uzņēmuma, lai pēc tam pārdotu šos pakalpojumus NVS valstu klientiem dārgāk, bet starpību paturēs.

Lai abu vārdi neparādītos firmas dibinātājos vai īpašniekos, viens paprasīja starpniekfirmā par formālo īpašnieku skaitīties savam brālim, bet otrs — sievai. Savukārt pilsētas mērs, pēc izglītības ekonomists, no valsts puses tika iecelts par Ventspils Naftas valsts pilnvarnieku (pēc Rietumu biznesa terminoloģijas — uzraudzības padomes locekli). Kad pēc gandrīz gada darbošanās šo shēmu beidzot uzgājis neviens cits kā Lembergs, viņš kā valsts pilnvarnieks esot Kokali izlamājis “aizskarošos vārdos”, bet tas arī viss — Kokalis jau esot paspējis savas daļas pārrakstīt vēl tālāk uz kāda kandavnieka vārda.

Izrādījās, ka gan likums, gan Ventspils Naftas statūti specifiski aizlieguši valdes locekļiem (vai jebkādiem viņu radiem) būt dalībniekiem biznesā, kas sadarbojas ar to pašu valsts uzņēmumu. Par atbildi Kokalis & Co nevis izbeidza shēmu, bet tajā iesaistīja vēl arī Panamas ofšoru — kur nu kārtīgā shēmā bez tāda!

Padsmit gadus vēlāk Kokalis beidzot “atcerējās”, ka viņam esot piederējusi ceturtdaļa no šī te Panamas ofšora (ko viņš nebija deklarējis), kam savukārt piederējusi piektdaļa no starpniekfirmas (kas viņam nedrīkstēja piederēt pat teorētiski). Tā vietā, lai atzītos shēmošanā, Kokalis uzrakstīja lūgumu atzīt viņu par cietušo, un prokurore Ilga Paegle viņu atzina par cietušo.

Lembergs esot pieprasījis, lai Kokalis samazina savu līdzdalību Panamas ofšorā no ceturtdaļas uz piektdaļu, tādā veidā izspiežot no Kokaļa 500 ASV dolārus. Tas viss noticis 1994. — 1995. gadā. Gan liecinieki, gan dokumenti pilnībā noliedz un neatbalsta to, ka šādi notikumi kādreiz būtu bijuši notikuši. Tomēr Kokalis ir un paliek cietušais saistībā ar paša veiktām shēmām, kamēr pret tām skaļi iebildušais Ventspils mērs ir apsūdzētais.

Kas kopīgs visām šīm patoloģiskajām krimināllietām?

Lielākajai daļai no šiem absurdiem ir kopīgs viens elements: krimināllietas ir uzsāktas uz tādu personu izteikumu pamata, kas ir kaut kādā ziņā ieinteresētas vērsties pret attiecīgo “aizdomās turamo”.

Kriminālprocesi tiek ierosināti uz nepārbaudītu izteikumu pamata, un šos sev par labu izdarītos izteikumus pēc tam izmanto, lai nosauktu attiecīgās personas par “cietušajiem”. Un tālāk visa pirmstiesas izmeklēšana tiek veltīta, lai no cietušajiem saņemtu papildus paskaidrojumus, ar kuriem pietiek, lai virzītu lietu uz tiesu, pat ja lietiskie pierādījumi brēc pretējo.

Ja Krievijas karogs nav saplēsts, bet tikai nosmērēts gar zemi no policista zābaka, tad prokuratūrā automātiski ticēs Krimas aneksijas slavinātājam, ja tikai viņš sevi uzdos par cietušo.

Ja viens policists gribēs iesēdināt juvelieri, tad ne tikai pārējie policisti, bet arī prokuratūra automātiski uzskatīs visu viņa teikto par patiesību, ja vien viņš sevi uzdos par cietušo — prokuratūra cels apsūdzību juvelierei par 75 santīmu kļūdu. Par zaptes burku aiznešanu no pagraba. Par informatīvas vēstules pieņemšanu zināšanai. Par “neslavas celšanu interneta portālā” ar izteikumiem, kas tur vispār nav atrodami un izlasāmi.

Aizvadītajā desmitgadē ir pieaudzis gan publiski apspriesto patoloģiju daudzums dažādās tiesvedībās, gan atklāta kritika no vēlēto amatpersonu puses — vislabāk to rezumējis neviens cits kā Valsts prezidents Egils Levits: “Tev ir jāredz prokuratūras loma valstī. [Līdz ar to] ir jāsaredz arī problēmas. Kāpēc prokuratūra ir darbojusies līdz šim, es teiktu, viduvējā līmenī. Vai pat nesasniedzot labākā gadījumā viduvējo līmeni. Vai ir pat zem viduvējā līmeņa.”

Sabiedrība teiks: “Idiotiskas krimināllietas? Priekš tam ir tiesa. Tak jau trīs instancēs patiesību noskaidros!”

Tā arī ir. Tiesas izskata visas šīs lietas, dažkārt pat diezgan rūpīgi. Pārbauda pierādījumus, pratina lieciniekus un tiesājamos. Dažreiz nozīmē kādu papildu ekspertīzi. Galu galā noskaidro patiesību, arī visos tajos 75 santīmu kriminālprocesos un neesošo, nenofilmēto Ogres reģionālo TV sižetu gadījumos. Un pēc pilnas patiesības noskaidrošanas vienalga spriedumos pārraksta prokuroru tekstus, atzīstot cilvēkus par vainīgiem dīvainos noziedzīgos nodarījumos, kam runā pretī visi pierādījumi, visi liecinieki un kur bieži vien nav konstatējama paša nodarījuma eksistence. Un brīnās par tiem nedaudzajiem gadījumiem kā Magoņa un Osinovska lietā, kur tiesai ir bijusi pietiekoši liela profesionalitāte nepārrakstīt prokuroru versiju spriedumā.

Kā tas var būt, ka “zem viduvējā līmeņa” strādājošajai prokuratūrai izdodas gandrīz stabili vienmēr panākt notiesājošus spriedumus, pat visdīvainākajās krimināllietās, kamēr pat augstākās raudzes advokāti arvien biežāk ziņo par procesuālajiem pārkāpumiem, kas neļauj īstenot aizstāvības puses tiesības? Ja tomēr principu, ka šaubu gadījumā jāspriež par labu apsūdzētajam, neviens nav mēģinājis atcelt?

Tieslietu sētā kretīni dejo

Atbilde slēpjas iepriekšminētā Māra Lejas rakstā “Princips "šaubu gadījumā par labu personai" kriminālprocesā”, kas publicēts Jurista Vārdā pirms nepilna gada. Autors, tolaik būdams Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurora pienākumu izpildītājs, pauž šādas idejas: “Gadījumos, kad galvenais pierādījums ir vienīgā liecinieka (cietušā) liecība, pamatojoties uz principu “in dubio pro reo”, tiesai nav šķēršļi notiesāšanai, ja [...], neskaitot vienīgā apsūdzošā liecinieka liecību, nav citu apsūdzošu netiešo pierādījumu (indikāciju). Ja noziedzīgo nodarījumu apraksta pats cietušais, uz šī pamata apsūdzēto var notiesāt [...]”

Tātad pēdējos gados prokurori paši apzināti veido shēmu, kurā jāiesaista tiesneši: neņemt vērā dokumentus, pierādījumus, lieciniekus, ekspertīžu rezultātus un neko citu — pietiek ar liecību no personas, kura iepriekš atzīta par cietušo, un cilvēks ir apsūdzams un notiesājams uz vienas personas izteikumu pamata. Ja vien šī persona formāli atzīta par “cietušo”.

Droši vien jāpiekrīt, ka taisnprātīgi strādāt būtu grūti. Dokumenti jāizlasa un jāpārbauda, vai tie vispār ir parakstīti, vai kopijas ir apstiprinātas un apliecinātas, vai eksistē oriģināli (Lemberga lietā, piemēram, nav neviens pats viņam piedēvēto uzņēmumu īpašumtiesību dokumentu oriģināls), ir jāpārbauda lietiskie pierādījumi, ir liecinieki jāpratina, ir jānosaka un jāveic ekspertīzes. Savukārt, piešķirot cietušā statusu personai gadījumos, kad tā ir personiski vai materiāli ieinteresēta vērsties pret apsūdzēto, prokuroram atliek vienīgi apsūdzībā pārrakstīt par cietušo atzītās personas izteikumus, jo ir droši, ka arī tiesneši varēs darīt to pašu, un viņiem nevienam par to nekas nebūs.

Šis izskaidro, kāpēc pieaug patoloģisko krimināllietu (un līdz ar to idiotisko spriedumu) skaits. Ogres multimiljonāram pietiek apgalvot, ka Helmanis — pat vēl nebūdams ievēlēts domē — esot gribējis vērsties pret viņu, un miljonāru atzīst par cietušo, kas nozīmē, ka prokuratūrai un tiesām vajagot viņa izteikumiem ticēt.

Ventspils multimiljonārs Kokalis savulaik neatļauti smēlis miljonus no paša vadīta valsts uzņēmuma caur starpniekfirmu, guvums pēc tam legalizēts, bet miljonārs atzīts par cietušo no Lemberga veselu 500 dolāru apjomā: tāpēc, ka Kokalim uz paša izteikumu pamata senāk piešķirts cietušā statuss, viņa izteikumi vispirms jāieraksta apsūdzībā, bet pēc tam gan jau arī spriedumā. Ziņas par to, ka kādam advokātam, savulaik PSRS varas aktīvam balstam, piešķirts cietušā statuss par apzīmējumu “kolaborants”, šajā slimīgi kroplajā statistikā nav izlēciens, bet rūpīgi bīdītas sistēmas kārtējā pazīme — iegūsti cietušā statusu, un automātiski viss virzīsies tālāk!

Salīdzinot dažādus t.s. “pierādīšanas standartus” (izmantosim šo apzīmējumu) dažādās profesijās, žurnālistikā ir vispārzināms kritērijs: ja viens avots kaut ko apgalvo, tas vēl maz ko nozīmē. Žurnālistiem jāsameklē pilnīgi nesaistīts otrs avots, kas saka to pašu, un mūsdienās vēlams vēl arī trešais — ja nu gadījumā tie pirmie divi negribot paši ieguvuši neprecīzu informāciju no kāda kopēja izejas punkta.

Ja ieinteresētā persona (piemēram, kāds miljonārs) žurnālistiem apgalvo briesmu lietas par savu vietējo pilsētas mēru, ka tas neļaujot miljonāram aizbūvēt represēto piemiņas vietu ar lielveikalu un kļūt par vēl lielāku miljonāru, tad jebkuram žurnālistam vai lasītājam ir skaidrs — miljonārs ir personiski ieinteresēts šādā tekstā, tāpēc tā izsakās. Turpetī krimināllietas ietvaros (pie kam tieši krimināllietā, ne civiltiesiskā strīdā vai administratīvā lietā) par cietušo atzītas personas liecība, pat ja tā ir diametrālā pretrunā ar visu pārējo liecinieku sacīto un lietas dokumentiem, var būt par vienīgo apsūdzētā vainas pierādījumu, un tiesa var taisīt notiesājošu spriedumu, pat ja cietušajam ir konstatējama tieša, personīga ieinteresētība vērsties pret apsūdzēto, un visi pierādījumi līdz ar lieciniekiem neapstiprina ieinteresētās puses izteikumus. Krimināllietā cietušā liecības var kalpot par vienīgo vainas pierādījumu jo īpaši tajos gadījumos, kad saskatāms par cietušo atzītā personīgs “zobs” uz apsūdzēto, materiālas intereses, politiski virsmotīvi utt., pie kam cietušais to nemaz neslēpj.

Līdz ar to varam izteikt gandrīz drošu prognozi, ka Lembergam pirmdien piespriedīs notiesājošu sodu un viņš tiks arestēts tiesas zālē. Katrā epizodē notiesāšanai pietiks ar vienas ieinteresētās personas liecību, ja vien šī persona pirms tam formāli atzīta par cietušo. Vairs nav vajadzīgi ne kaut cik objektīvi liecinieki, ne pierādījumi, ne ekspertīzes.

Krimināllietu izskatīšanā mums iestājusies pat ne Baltkrievija, bet kaut kas vēl grūtāk izprotams un akceptējams. Jo Baltkrievijas gadījumā vismaz ir saskatāms režīma motīvs — mocīt un represēt tautu, lai noturētos pie varas. Tikmēr pie mums patoloģiskās krimināllietas var apdraudēt ikvienu no mums — nav jābūt kandidātam uz Ogres domi vai žurnālistam jebkurā Latvijas malā.

Tāpēc, ka ne Jelgavas juveliere, ne karavīrs miera uzturēšanas misijā, ne zemnieks no Dobeles — neviens no viņiem nav Lembergs. 

Tālāka lasāmviela:

https://nra.lv/latvija/158733-salauztais-slotaskats-piketa-vai-tiks-prasita-prokuraturas-atbildiba.htm

https://jauns.lv/raksts/zinas/210437-par-cetru-patronu-ievesanu-apsudzetais-karavirs-attaisnots

https://jauns.lv/raksts/zinas/175322-jelgava-tiesajas-par-75-santimu-izkrapsanu

https://juristavards.lv/doc/276427-princips-saubu-gadijuma-par-labu-personai-kriminalprocesa/

https://www.pietiek.com/raksti/ludzu_tiesu_pienemt_blakus_lemumu_par_prokurora_jura_jurisa_iespejamo_noziedzigo_ricibu_anrija_lemberga_pedejais_vards_tiesas_prava

Novērtē šo rakstu: