Neoliberālisma dizaina izčākstēšana

Dinamisms saglabājās arī kvalitātes ziņā; proti, dibināto partiju politiskās kompetences un politiski konceptuālās platformas vērtības ziņā. Kvalitātes ziņā katra jaunā partija demonstrē noteiktu dinamismu. Latviešu politiskā lietpratība, izpratne, zināšanas nestāv uz vietas. Dinamisms nav apsīcis. Dinamismam (kustīgumam, mainīgumam) ir regresīvs raksturs – kvalitāte kļūst arvien politiski (arī intelektuāli un morāli) neadekvātāka. Katra jaunā partija apliecina politiskās (arī intelektuālās un morālās) degradācijas dinamismu. Jauno politisko partiju kustīgums, mainīgums (dinamisms) ir ar treknu mīnusa zīmi. Dinamisms ir tendēts uz pagrimumu un nolaišanos politiskajā marasmā.

Abas 2014.gada maijā dibinātās partijas ir visnelietīgākās politiskās organizācijas latviešu tautas politiskajā vēsturē. Tās dibināja cilvēki, kuri pret LR ir pastrādājuši ļoti smagus kriminālos pārkāpumus, ar savu bezdarbību valsts augstos amatos atbalstot krimināli oligarhisko valsts iekārtu un tās noziedzniekus. Partijas dibināja cilvēki, kuri par saviem noziegumiem mēreni tiesiskā valstī jau sen sēdētu cietumā līdz mūža beigām, bet stingrā tiesiskā valstī jau sen būtu sodīti ar nāves sodu. Bijušās Valsts kontrolieres Sudrabas un bordāniešu, jurašu, strīķenu bandas politiskās aktivitātes ir ļoti drūma liecība iespējai LR politikā darboties visriebīgākajiem neliešiem.

2016.gada 3.maijā dibinātā partija ir saistīta ar radikālām antropoloģiskajām izmaiņām - t.s. postcilvēku ģenēzi un postcilvēku iespējām mūsdienu sabiedrībā. Savukārt 2017.gada 26.augustā pietaisītā partija „Kustība „Par!” ir visdebilākā politiskā organizācija latviešu tautas politiskajā vēsturē. Tai ir debils nosaukums un debila programma. Pats par sevi ir saprotams, kāda ir šī pietaisījuma dibinātāju cilvēciskā kvalitāte.

Jauno partiju nosaukumi nepalīdz uztvert politisko orientāciju. Tas attiecās arī uz JKP. Jēdziens „konservatīvā” neko nedod, jo ir epitets „jaunā”, kas visu saputro. Nav skaidrs, vai runa ir par „jaunu konservatīvismu” jeb par „jauno” konservatīvo partiju pretstatā „vecajai” konservatīvajai partijai.

Politisko orientāciju nedaudz palīdz uztvert partiju programmas. Taču arī šajā segmentā aina ir neskaidra. Piemēram, JKP programmā konservatīvisma politiski konceptuālā platforma (tāda, kāda tā ir sastopama citās zemēs un atbilst konservatīvisma filosofijai) neeksistē.

Jauno politisko partiju programmās visskaidrāk ir uztverama Rietumu neoliberālisma ietekme. Taču neoliberālisma filosofiskās, ekonomiskās, sociālās, ideoloģiskās nostādnes jauno politisko partiju programmās tiek akceptētas, izmantotas, popularizētas tikpat nekritiski un bezjēdzīgi kā savā laikā tika akceptētas, izmantotas, popularizētas sociālisma nostādnes, nespējot uztvert un ņemt vērā konkrētās vēsturiskās izmaiņas sabiedrībā, kā arī sabiedrības reālo reakciju saskarsmē ar sociālisma nostādnēm. Respektīvi, jauno partiju programmās neoliberālisms ir tikpat stagnatīvs un demagoģisks, cik padomju valstī stagnatīvs un demagoģisks bija sociālisms. Tāds stāvoklis atbaidīja no sociālisma katru saprātīgi domājošo cilvēku. Tas pats tagad notiek Latvijā ar Rietumu neoliberālismu, kuram nevar būt nekādas autoritātes saprātīgās smadzenēs.

Protams, protams! Neoliberālismam vispār nevar būt nekādas autoritātes saprātīgās smadzenēs ne tikai Latvijā. Rietumu neoliberālisma politiskā, ekonomiskā filosofija un ideoloģija tika noformēta aizvadītā gadsimta 80.-90.gados kā t.s. finansu kapitālisma, praktiski – globālo finansu spekulantu - idejiskais izskaidrojums un teorētiskais pamatojums. Rietumu neoliberālismam bija gudri jāiedveš pasaules sabiedrībai, ka finansu kapitālam ir jābūt galvenajam kapitāla veidam, valstis un tautas ir pasaules tirgus dalībnieces, tirgus likumi nosaka morāli utt. Neoliberālisma antihumānā, merkantilistiskā, sociālā darvinisma būtība ir vispārzināms fakts.

Rietumu neoliberālisma lielākais nopelns ir drausmīgas sociālās un materiālās nevienlīdzības nostiprināšana un palielināšana, kad planētas bagātības pieder apmēram tikai 1% no planētas iedzīvotājiem. Neoliberālisma funkcija ir aizstāvēt 1% intereses, pārējiem atļaujot tikt pašiem ar sevi galā bez jebkādas sociālās politikas un jebkādām sociālajām programmām.

Rietumu finansu spekulantu neoliberālisms nevēršas pret kriminālajām iniciatīvām. Ja vērstos, tad LR krimināli oligarhiskā politiskā iekārta sen būtu aizslaucīta. Rietumu neoliberālisms patiesībā ir dizainiski smalki noformēts kriminālās iniciatīvas aizstāvis, novedot cilvēci līdz finansu krīzei un joprojām saglabājot finansiālās katastrofas draudus.

Jauno politisko partiju programmās neoliberālisms visšķebīgākais kļūst tad, kad programmu autori sāk bubināt par „cilvēku” un „izglītību”. Neoliberālisma retoriskais dizains visvairāk ir izčākstējis tik tikko minētajos aspektos. Tam, ko neoliberālisms sola cilvēka un izglītības labā neviens sen vairs netic. Rietumos faktiski neticēja jau tolaik, kad pie mums sociālisma retoriku nomainīja neoliberālisma retorika (90.g. sākumā). Pie mums „perestroikas” posmā un pēcpadomju dzīves pirmajā laikā zināma ticība varēja būt tiem iedzīvotājiem, kuri tolaik vēl nesaskatīja krimināli oligarhiskās iekārtas veidošanos un „prihvatizācijas” laupīšanas drausmīgās sekas. Ticība bija tiem, kuri cerēja turpmāk dzīvot patiesi neatkarīgā, brīvā, demokrātiskā LR, bet nevis bijušo PSKP un VDK darbinieku pārvaldītās Lielās Bandas „valstī” bez nacionālās suverenitātes, bez savas naudas sistēmas, bez savas politiski patstāvīgās valdības. Saprotams, tagad visi ir apjēguši, pie kā noveda it kā cerīgā un gaišā „perestroika”. Bet cilvēki nevēlas izskatīties muļķi. Cilvēkiem piemīt instinkts neatzīties savā naivitātē, iluzoriskumā, pašapmanā. Tāpēc liela daļa no viņiem turpina atbalstīt krimināli oligarhisko iekārtu, Lielo Bandu. Tie, kuri nevēlas dzīvot valstiskā mēslu bedrē, aizbrauc no Latvijas.

Rietumu neoliberālismā tiek zombējoši sludināts, ka katrs cilvēks ir vērtība un var būt maksimāli brīvs. Viņš var brīvi veidot savu dzīvi, bet tikai apjēdzot, ka dzīvē vienmēr būs konkurence, kas ir „liberāli demokrātiskas” sabiedrības dārgums – milzīga vērtība. Cilvēka attiecības ar pārējo sabiedrību realizējas kontrakta veidā: kā nolīgums, kas nosaka pušu tiesības un pienākumus. Cilvēks konkurences kārtībā sniedz pakalpojumus citiem cilvēkiem; citi cilvēki konkurences kārtībā viņam sniedz pakalpojumus.

Izglītība arī ir pakalpojums, kuru cilvēks pērk priekš sevis. Izglītības iestādes cilvēkam pārdod pakalpojumu. Rietumu liberālismā izglītības funkcija ir palīdzēt cilvēkam vienmēr saglabāt formu konkurencē. Tāpēc ir mūžizglība. Tāpēc izglītība māca pelnīt naudu, būt kreatīvam, piesaistīt investīcijas, taisīt karjeru. Neoliberālisma izglītības pamatmērķis ir izaudzināt kvalificētu patērētāju.

Bet tagad, lūdzu, padomāsim! Kurš šodienas Latvijā tic tādiem neoliberālistiskajiem apgalvojumiem jauno partiju programmās kā „Katrs Latvijas iedzīvotājs ir vērtība”, „Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem”, „Mēs esam par brīvu cilvēku”?

Kurš nesmejas par neoliberālisma izcilo viltību „Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai par paša lēmumiem”? Tā ir tipiska neoliberālisma viltība, visu atbildību uzveļot cilvēkam, atstājot viņu vienatnē ar sevi un no cilvēka dzīves izstumjot valsts palīdzīgo lomu, sabiedrības palīdzīgo lomu, kultūras palīdzīgo lomu.

Kurš gribēs ticēt šādai neoliberālistiskajai (turklāt vēl stilistiski kroplai) demagoģijai „Visplašākie sabiedrības slāņi ir jāpārorientē no darba ņēmēju filozofijas uz uzņēmējdarbības un vērtību, kā arī darbavietu radīšanas, tas ir, proaktīvas ekonomiskas darbības filozofiju”?

Pie mums (bijušajās sociālisma zemēs) nevar būt nekādas ticības neoliberālisma tēzēm viena pasvītroti nopietna iemesla dēļ. Rietumu valstīs tāds iemesls neeksistē.

Padomju iekārtā necienīja cilvēka izglītotību. Cilvēka izglītotībai principā nebija nekādas vērtības. Ne morālās, ne materiālās. Masu komunikācijā visaugstākās cilvēciskās kvalitātes etalons bija proletārietis ar septiņām klasēm. Padomju iekārtā akadēmiķa alga nedrīkstēja būt lielāka par augstākās kategorijas atslēdznieka, virpotāja algu. Droši var uzskatīt, ka padomju iekārtas sabrukuma viens no latentajiem galvenajiem iemesliem bija plebejiski necienīgā attieksme pret izglītotību. Padomju iekārtas stratēģiskais mērķis bija sociālisms un sociālismam adekvāta cilvēka radīšana. Taču praktiski tika radīts cilvēks bez izglītotības, cilvēks bez ticības izglītotības morālajai un materiālajai vērtībai. Tika radīts cilvēks, kurš neticēja viņa izglītotības perspektīvām dzīvē. Kā labi zināms, valstij bez izglītotības cieņas nevar būt nekādas nākotnes. ASV ir varena valsts tāpēc, ka šajā valstī ļoti ciena izglītotību.

Un, lūk, pēcpadomju Latvijā nekas nav mainījies. Izglītota cilvēka sociālā vērtība nav mainījusies, bet gan pasliktinājusies. Pēcpadomju politiskajā iekārtā nāca klāt jauns „aspekts”; proti, dzīves varoņi kļuva parvēniji un krimināli tipi ar dažām ziemām skolā. Pēcpadomju politiskajā iekārtā fiziskais darbs atkal tiek dāsnāk atalgots nekā garīgais darbs ar augstu izglītotību. Profesora alga LR privātajās izglītības biznesa firmās ir krietni mazāka nekā šofera, celtnieka alga. Skaidrs, kāpēc LR jau ir piedzīvojusi PSRS likteni – valsts krahu. Krimināli oligarhiskā iekārtā neoliberālisma skaistie apvārdojumi par „cilvēku” un „izglītību” ir ļoti smieklīgi.

Novērtē šo rakstu: