Nekad neesmu sapratis iemeslus, kas Saeimām, valdībām un pieciem prezidentiem traucēja panākt lustrācijas likuma pieņemšanu
lvportals.lv12.12.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Neziņa un neizpratne veicina dažādus pieņēmumus,” par Valsts drošības komitejas dokumentu atslepenošanu un īpaša lustrācijas likuma nepieciešamību Latvijā saka Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Georgs Andrejevs, kurš savulaik, iemantodams sabiedrības cieņu, atkāpās no ārlietu ministra posteņa, atzīdams atskaišu rakstīšanu čekai par saviem zinātniskajiem ārvalstu komandējumiem.
- Par VDK dokumentu nodošanu atklātībai domas dalās – vieni uzskata, ka tas beidzot jāizdara, bet citi – ka tas jau nokavēts. Kāds ir jūsu viedoklis par to? Kas un kā ar šo informāciju būtu jādara, lai sabiedrība no tās gūtu maksimālu labumu?
- Pamatā pievienojos uzskatam, ka VDK dokumentu, kas attiecas uz tā sauktajiem ziņotājiem, nodošana atklātībai ir nokavēta. Tas gan neattiecas uz citiem VDK dokumentiem. Ziņotāju vārdu publicēšana būtu attaisnojama gadījumā, ja Latvijā būtu notikusi lustrācija, tādā gadījumā tā attiektos uz personām, kuru vārdi atrodami VDK dokumentos, bet kuri ne pēc uzaicinājuma, ne labprātīgi nebūtu snieguši ziņas par sadarbību.
- 2015. gadā virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku, tostarp disidente Lidija Doroņina-Lasmane, nāca klajā ar aicinājumu pieņemt lustrācijas likumu, kas varētu arī izbeigt manipulācijas ar tā dēvētajiem čekas maisiem. Proti, šo Pandoras lādi varētu neitralizēt, likumiski nostiprinot citur Austrumeiropā jau īstenoto principu: vai nu cilvēks brīvprātīgi atzīstas sadarbībā ar VDK, liecina par apstākļiem, kādos sadarbība notikusi, un tādējādi pasargā savu vārdu no publiskas izpaušanas un morāli attīrās, vai pretējā gadījumā sadarbība tiek dokumentāli pierādīta un publiskota. Vadošie politiķi un arī vairāki redzami vēsturnieki joprojām norāda, ka lustrācijas process Latvijā ir nokavēts.
- Nekad neesmu sapratis iemeslus, kas Latvijas Republikas pieciem prezidentiem, Saeimām un neskaitāmām valdībām traucēja veicināt un panākt šāda lustrācijas likuma pieņemšanu. Kādēļ valsts, kurā konsekventi pastāvēja viszemākais līdzekļu piešķīrums sabiedrības fiziskajai veselībai, vēl konsekventāk pretojās un turpina pretoties sabiedrības morālajai atveseļošanai? Neziņa un neizpratne veicina dažādus pieņēmumus. Piemēram, kādas no valsts augstākajām amatpersonām ir personiski ieinteresētas VDK dokumentu publiskošanas novilcināšanā, ietekmīgi cilvēki vēl nav panākuši sev vai savējiem vēlamo dokumentu revidēšanu, izņemšanu, pazaudēšanu utt.
- Padomju totalitārisma uzturēšanā, līdzcilvēku izspiegošanā bez VDK un kompartijas vadības iesaistījās arī LPSR Ministru Padome, nozaru ministrijas, sevišķi Iekšlietu ministrija, tiesas, prokuratūra, tautas deputātu padomju izpildu komitejas. Arī dalība komjaunatnē zināmā mērā bija konformisms. Vai un kā, jūsuprāt, sabiedrībai būtu iespējams noslēgt rēķinus ar komunistisko pagātni, lai varētu turpināt attīstīties bez tās rēgiem? Savulaik postkomunisma valstīs runāja par plašāku procesu – dekomunizāciju, līdzīgu denacifikācijai pēckara Vācijā.
- Diemžēl esmu skeptiķis jautājumā par dekomunizācijas iespējamību Latvijā. Tā dēvētās valsts nozagšanas mēģinājumu piemēri, izplatītā korupcija, Latvijai nelojālo iedzīvotāju skaits un bijušo komunistu ietekme liek man šaubīties par tāda procesa iespējamību tuvāko paaudžu laikā.
- Kā kopš neatkarības atjaunošanas ir mainījusies cilvēku domāšana Latvijā? Cik lielā mērā tā ir evolucionējusi brīvas, pilsoniskas sabiedrības virzienā?
- Nešaubos, ka kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā cilvēku domāšana ir mainījusies. Tā ir evolucionējusi brīvas, pilsoniskas sabiedrības virzienā. Īpaši tas attiecas uz paaudzi, kurai nenācās dzīvot, mācīties un strādāt Latvijas okupācijas apstākļos. Vienlaikus tas saistās arī ar zināmām briesmām, ka brīvajā sabiedrībā tiek ignorētas vēstures mācības.
- Vēstures mācības vienmēr jāpatur sabiedrības atmiņā, lai nepieļautu vecās kļūdas. Tas lielā mērā attiecas arī uz Eiropas Savienību, kura patlaban, riskējot sašķelties, nomokās ar jaunas identitātes meklējumiem. Kāds, jūsuprāt, būtu labākais Eiropas Savienības nākotnes modelis un Latvijas vieta tajā?
- Eiropas Savienības nākotnes modelis tika visai veiksmīgi iezīmēts Lisabonas vienošanās dokumentos. To vajadzēja pakāpeniski realizēt, taču vairāku dalībvalstu vadītāju kļūdainā rīcība, ko vairākos gadījumos sev raksturīgā veidā veicināja arī Krievija, noveda pie situācijas, kāda ir šodien. Par laimi, nākotnes Eiropas Savienība joprojām ir pašas Savienības, ieskaitot Latviju, "gudro galvu" ziņā. Atliek cerēt, ka dažu vietējo un kaimiņvalsts "skaldi un valdi" politika negūs virsroku.
- Jau ilgāku laiku strādājat pie memuāru rakstīšanas. Kādi būs memuāru galvenie akcenti, un kad šis darbs varētu būt pabeigts?
- Memuāri beidzot ir pabeigti, un esmu pateicīgs izdevniecībai "Zvaigzne ABC" par atbalstu un jau veikto darbu grāmatas tapšanā. Savos memuāros necentos sniegt pamācības nākamajām paaudzēm. Mana iecere bija pēc iespējas objektīvi atainot man atvēlēto laika sprīdi, sākot ar Latvijas brīvvalsts trīsdesmitajiem gadiem līdz manai aiziešanai pensijā. Esmu tikai 14 gadus jaunāks par Latviju, tādēļ personīgi piedzīvotais un pārdzīvotais var izrādīties noderīgs arī maniem maz- un mazmazbērniem nākotnē.
Pārpublicēts no lvportals.lv
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
