Iesaki rakstu: 
Man ir daži vārdi sakāmi par Dziesmu svētkiem. Par kungiem, kuriem arī tajos par katru cenu gribas paņemt to, kas viņiem pienākas. Par viņu iztapīgajiem kalpiem, kas ir gatavi uz visu, lai kungiem to nodrošinātu. Un par pārējiem.
Neliela līdz šim zināmo notikumu hronoloģija.
Pagājušā gada 19. decembris – Nacionālais kultūras centrs Dziesmu un deju svētku padomei prezentē biļešu un ielūgumu politikas pamatprincipus. Visādi "savējiem" nepiederošie lumpeņi, protams, par tiem netiek informēti - kāda viņiem, atvainošanu, tur daļa.
Šā gada 22. februāris - Nacionālais kultūras centrs tikpat paklusām apstiprina iekšējos noteikumus "XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku biļešu rezervēšanas un ielūgumu izsniegšanas noteikumi". Lumpeņi atkal netiek pārslogoti ar nevajadzīgu informāciju.
18. marts – Nacionālais kultūras cents apstiprina uz Dziesmu un deju svētku noslēguma pasākumiem ielūdzamo personu sarakstu. Protams, lumpeņiem gar to nav nekādas daļas - neba nu viņus aicinās.
2. aprīlis - publiski tiek paziņots, ka pēc četrām dienām sāksies biļešu iepriekšpārdošana "tautai" uz Dziesmu svētku pasākumiem. Vārds "atlikušo" saistībā ar biļetēm vēl netiek lietots, publiski tiek apgalvots, ka visiem viss būšot ļoti jauki un ērti.
6. aprīlis - kļūst skaidrs, ka, protams, nekas nav ne jauki, ne ērti. Pat pusi nakts nostāvējuši, cilvēki pie kārotajām biļetēm netiek, - jo to kaut kā ir palicis ļoti un ļoti maz.
9. aprīlis - atklātībā beidzot nonāk Nacionālā kultūras centra apstiprinātie un Dziesmu svētku padomes atbalstītie speciālo ielūdzamo personu saraksti. Kaut kādi neizprotoši lumpeņi kaut ko sāk iebilst, ka milzīga daļa biļešu paklusām aizšķūrēta savējiem.
Tas, ka Daces Melbārdes (attēlā) vadītā iestāde un padomes locekļi tur iekļāvuši (vai nav iebilduši pret iekļaušanu) paši sevi, vēl būtu tīrais sīkums, - kā tad nu pie mums citādi. Kamēr KNABs to izmeklēs, paies vēl pāris Dziesmu svētki.
Taču, kā izrādās, "par ieguldījumu un īpašiem nopelniem kultūrā" pie bezmaksas ielūgumiem uz nodokļu maksātāju rēķina tiek vēl neskaitāmi interesanti kungi un dāmas, kuri esot "Kultūras ministrijas sadarbības partneri".
Kultūrā īpaši ieguldījušo un nopelniem bagāto vidū - KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, valsts kontroliere Elita Kļaviņa, tiesībsargs Juris Jansons, savulaik par nolaidību notiesātā Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Laila Medina un tā tālāk.
Tad izrādās, ka ir vēl cits "savējo" saraksts - "Latvijas Nacionālā kultūras centra sadarbības partneri", kuriem saskaņā ar pieņemto lēmumu tāpat pienākas bezmaksas ielūgumi uz Dziesmu un deju svētku "svarīgākajiem" pasākumiem.
Kulturālo partneru vidu atrodas arī tādas personas kā "Pasažieru vilciena" valdes loceklis Aigars Štokenbergs, bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, "Vienotības" iepriekšējās vēlēšanu kampaņas vadītājs, kas sarakstā minēts kā "Ainārs Šipšķinskis", Drošības policija un tās priekšnieks Jānis Reiniks, pat kāda tirdzniecības tīkla darbiniece un tā tālāk, un tā tālāk.
Saņēmis lūgumu paskaidrot par katru no sarakstā minētajiem kalnmeieriem, reinikiem un štokenbergiem - ko tieši katrs no viņiem ieguldījis kultūrā un kāpēc mēs, plebeji, to kaut savā aprobežotībā kā neesam pamanījuši, - Nacionālais kultūras centrs sākotnēji to vienkārši ignorē.
Savukārt pēc tam, kad jau saņemts arī atkārtots oficiāls pieprasījums reizē ar brīdinājumu par vēršanos administratīvajā tiesā, centra vadītāja Melbārde satrūkstas un pamēģina tēlot muļķīti - neko tādu jautātu viņa vispār neesot sapratusi, nu vajadzēšot vēl vienu mēnesi laika.
Šī "muļķa mētāšanas" lieta jau ir administratīvajā tiesā, bet pa to laiku Nacionālajam kultūras centram tiek nosūtīts vēl viens oficiāls pieprasījums - nosaukt tās īpaši vienlīdzīgās personas, kuras šos bezmaksas ielūgumus patiešām ir ar šmakstienu pieņēmušas.
Un te sākas tas, ko mēs līdz šim nenojautām un nezinājām - lai cik maz ilūziju arī iepriekš būtu bijis par kulturālajiem augsto kungu apkalpotājiem. Lūk, daži sīki, bet izteiksmīgi fragmenti no tās pašas Melbārdes parakstīta oficiāla dokumenta:
"Sarakstam ar personām, kuras apstiprinājušas ielūgumu saņemšanu, turpmāk - saraksts, ar Centra 2013.gada 3.aprīļa rīkojumu Nr.85 „Par ierobežotas pieejamības informāciju'' ir noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss."
"Ierobežotas pieejamības statuss sarakstam tika noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem, ka saraksts paredzēts Centra iekšējai lietošanai."
"Saraksts ir nepilnīgs un var maldināt sabiedrību par atsevišķu ielūdzamo personu gatavību apmeklēt pasākumus."
"Saraksta publiska pieejamība nav pieļaujama, jo tā tiktu aizskarta fizisko personu privātās dzīves neaizskaramība, jo tiktu izpausta informāciju par pasākumiem, kurus persona apmeklēs."
"Sarakstam ir noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss arī drošības apsvērumu dēļ, lai nodrošinātu, ka nav pieejama informācija par fiziskās personas atrašanās vietu."
"Pamatojoties uz Informācijas atklātības likums 5.panta ceturto daļu, sarakstam ierobežotas pieejamības informācijas statuss ir noteikts līdz 2013.gada 1. septembrim."
Ko tas nozīmē? To, ka Latvijas Nacionālais kultūras centrs izpildās kā tāds nacionālais kungu servisa centrs, kura vadība sakumpušu muguriņu gatava darīt visu iespējamo, lai tikai "tiem, kam pienākas", nesanāktu kāds nevajadzīgs kreņķis.
Protams, protams, noslepenosim sarakstu, kaut vai ar atpakaļejošu datumu, lai bīstamie lumpeņi neuzzina, kur tieši savu valstisko pēcpusi Dziesmu svētku noslēguma koncerta laikā uz viņu nodokļu rēķina novietos kultūrā tik daudz ieguldījušais Kalnmeiers, kur - Reiniks un kur - visa pārējā varza.
Tā varza, kura uzskata, ka viņiem taču pienākas - jo kā gan viņi iztiks bez atzīmēšanās? Un vai tiešām stāvēs rindās pēc biļetēm tāpat kā tie tur lumpeņi? Un vēl par tām maksās? Nu, nē, tā nebūs - un nacionālais kungu servisa centrs, kā redzams, ir bijis gatavs izdarīt no tiesas visu, lai šīs vēlmes piepildītu.
Protams, var jautāt - kāpēc lai būtu citādi? Kāpēc lai Dziesmu svētkos, ko atklāj viens izbijis kompartijas funkcionārs, prihvatizators un Eiropas fondu apguvējs un viena Krievijas vēstnieka ikrumaizes saēdusies aktīva ekskomjauniete, goda vietās par "ieguldījumu kultūrā" uz nodokļu maksātāju rēķina nesēdētu reiniki, medinas un kalnmeieri?
Tā, protams, tāda slikta doma.
Bet ir arī labā - ja paraudzīties atpakaļ, arī pirms piecdesmit, simt un vairāk gadiem Dziesmu svētkos vienmēr ir bijis tāpat. Saistībā ar tiem nekad nav trūcis to, kas vēlējušies šos visu latviešu svētkus kaut kādā veidā izmantot - gan savai atzīmēšanās un izrādīšanās kārei, gan savu vairāk vai mazāk kroplo ideju slavēšanai utml.
Viņi tad arī attiecīgi gan svempušies tribīnēs, gan ar apmierinātiem, starojošiem viepļiem līduši labākajās vietās un tad tur snauduši un sūrojušies par koka solu nospiestajām valstiskajām pakaļām. Viss kā tautasdziesmā: "Grib kundziņis tā sēdēt,/Kā saulīte debesīs./Kur kungam zelta krēslis,/Kur sudraba sēdeklīte?"
Tieši tāpat nav trūcis arī to kalpa dvēseļu, kas darījušas visu, lai tikai kungiem, tad biedriem, tad atkal kungiem viss būtu labi, lai viņiem tiktu viss tas, kas viņiem kā kungiem pienākas, un lai tikai kādi lumpeņi nepatraucētu kungu sēžu un rumpju, un pauru labsajūtu.
Taču, rau, viņi visi ir izgaisuši pīšļos, bet piemiņa ir palikusi par citiem - par tautu, kas nāk un dzied un kurai vismaz šajā laikā ir nospļauties kā par kungiem, tā par viņu piķieriem, sulaiņiem un melbārdēm ar visiem viņu nacionālajiem kungu servisa centriem. Nu akurāt tā kā Ziedonim:
nav kunga man, ir tikai Pērkons augšā,
tie, varas vīri, tie nav kungi man.
ne viņu kādu es par kungu saukšu,
ne viņu pavēle man kāda skan.
Man Saule kungs! Kungs tas, kas gaismu dod.
kungs tas, kas zaļu uztur manu pļavu.
un, kad es redzu gaismu uzlecot,
to gaismu saucu es par kungu savu.
man gaisma kungs! Tā gaisma, kas visapkārt
no ezeriem un ozoliem, un bitēm.
var tā, kā brāļus muižā mani pakārt
un rīkstē kopā sakapāt ar citiem.
bet man nav bail. Zem egles avots svēts,
svēts - čiekurs galotnē un svēta- aka.
pat naktīs pūce rijā svētki brēc,
un svētā kalnā manu brāli raka,
un balti balta mežābele zied,
mēs visi esam balti – tēvi, mātes,
un manā sievā balti bērni dzied,
lai piedzimst tie - ar kungu nerunāties!
ar kungu ne. Es turu sirdi nost
no viņa vārdiem un no vārtiem viņa,
kā vilkupūka purva tālumos
es esmu brīvs uz līgojoša ciņa.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
