Iesaki rakstu: 
Ja man nevis Sandra Toča personība, bet politiskā loma būtu jāapraksta ar sakāmvārdu, tad teiktu, ka viņš nav tas asākais instruments kastē. Teiktu tieši tā, jo Sandris gan intervijās, gan savās publikācijās sociālajos tīklos jau vairākkārt ir pierādījis, ka it kā ne visai labi saprot, kad viņam vajag izmantot muti un kad galvu.
Kārtējo šķietami nepārdomāto stulbumu Sandris svētdien uzrakstījis savā Facebookā, kur pasīvi agresīvā formā kritizē Rīgas domes vadību par varavīksnes karogu, kas kopš jūnija sākuma atrodas uz domes ēkas. Taču galvenais, ka šajā pašā publikācijā Sandris netieši atsaucas uz jaunievēlētā prezidenta Edgara Rinkēviča dzimumorientāciju un saista to ar Rīgas domes vēlmi parādīt, ka jaunajā prezidentā vissvarīgākais ir viņa seksuālā dzīve.
Par laimi vai diemžēl Sandris it kā nejauši kļūdās, jo karogs domē būtu karājies pat tad, ja jaunais prezidents būtu pareizticīgais priesteris ar 12 bērnu ģimeni. Būtu tieši tā, jo civilizētā pasaule nesen nolēmusi ik gadu svinēt visu jūniju ka lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) lepnuma svinēšanas mēnesi. Tā sauktais pride mēnesis.
Pride mēneša ietvaros varavīksne, kas tik stipri krīt Sandrim uz nerviem, kļūs par daļu no lielo korporāciju mārketinga kampaņām, skatlogu un ēku rotājumiem, kā arī par parastu cilvēku apģērbu elementu. Kulminēsies pride mēnesis, kā daudzi no mums jau zin, ar tāda paša nosaukuma parādi, kuras laikā miljoni cilvēku visā pasaulē izmantos varavīksnes simboliku.
Tas viss nozīmē, ka varavīksnes karogi jūnijā nav tieši saistīti ar Rinkēviča personīgo dzīvi un pie Rīgas domes varavīksnes karogs karājas ne jau Rinkēviča dēļ, neskatoties uz Sandra izmisīgajiem mēģinājumiem pārliecināt mūs par pretējo.
Interesanti, ka savā Facebook profilā Sandris par sevi norāda, ka viņš ir žurnālists, redaktors, PR un mārketinga speciālists, filmu autors, blogeris un mentors. Un no pirmā acu uzmetiena var šķist, ka Toča kungs pārāk daudz laika velta jaunu titulu izgudrošanai un pārāk maz laika velta sava politiskā redzesloka paplašināšanai.
Tiesa, pastāv lielas aizdomas, ka Točs ar primitīvām provokācijām nenodarbojas nejauši, zinot, cik ļoti tādi uzbraucieni patīk lētticīgiem/gados veciem vēlētājiem, kuri bija absolūtais vairums no tiem, kas lika biļetenos krustiņu pretī uzvārdam – Šlesers, zinot, cik ļoti primitīvas provokācijas mīl Toča šefs, jau pats Šlesera kungs, aizdomas, ka Sandris lohu vienkārši atdarina, tikai stiprinās.
Nobeigumā teikšu, ka pats pieturos pie konservatīvajiem uzskatiem, man ir tradicionāla ģimene un visatļautības propagandu uzskatu par vienu no galvenām parādībām, kas novedīs mūsu civilizāciju līdz neatgriezeniskai morālai degradācijai.
No kā izriet loģisks jautājums - kāpēc man ir pretenzijas pret Sandri/Šleseru sakarā ar publikāciju par varavīksnes karogu? Es taču piekrītu viņu it kā konservatīvajiem uzskatiem?
Atbilde ir ļoti vienkārša - jo politiskie čigāni ar šādām idiotiskām provokācijam konservatīvi domājošus pilsoņus informācijas telpā parāda kā garīgi atpalikušus idiotus un dod iespēju varavīksnes mīļotājiem publiski par sevi pasmieties. Ar ko, paldies Sandrim un Šleseram, dabiski, nodarbosies visādi lūši, kašeri un viņiem lidzīgie.
P.S. Rakstot tekstu, uzzināju, ka it kā šaurredzīgo kretīnu sarakstam ir pievienojies arī ārkārtīgi lokanais politiskais akrobāts Oļegs Burovs, kurš tāpat kā Točs ir gatavs izpildīt neiedomājamus numurus buldozera aizmugurējā sēdeklī.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
