Iesaki rakstu: 
Iepriekšējais premjers, tagadējais Latvijas ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš vēsturē paliks nedz kā krīzes menedžeris Covid-19 pandēmijas laikā, nedz arī ar kādiem sabiedrībai būtiskiem valdības lēmumiem, bet gan kā valsts budžeta naudas šķērdētājs, izvēloties, salīdzinot ar regulārajiem reisiem, ārkārtīgi dārgos privāto aviokompāniju pakalpojumus. Triju gadu laikā par lidmašīnu īrēšanu 32 viņa lidojumiem no valsts budžeta samaksāti aptuveni 613 000 eiro.
Piemēram, viens šāds Kariņa lidojums no Rīgas uz Briseli un atpakaļ valstij izmaksājis 49 950 eiro kamēr, pat pēdējā brīdī un bez kādām atlaidēm pērkot turp un atpakaļ biļeti airBaltic, cena būtu aptuveni 460 eiro, tātad vairāk nekā simt (!) reižu lētāk. Tas, ka kopā ar premjeru uz Briseli un atpakaļ lidojuši vēl kādi cilvēki, vairs neko nemaina, šos ciparus salīdzinot.
Redzot sabiedrības sašutumu par šiem klajā nākušajiem faktiem un vienlaikus atklāti bezatbildīgu, faktus ignorējošu attieksmi varas gaiteņos, ir pamats bažām, ka Latvijas politiķi savā attieksmē pret savu statusu un publiskajiem līdzekļiem aizvien vairāk sāk kopēt savus Krievijas kolēģus. Starp tiem un vietējo sabiedrību arī ir milzu plaisa, tāpat viņu lepnā dzīve par budžeta naudu tiek slēpta, un tāpat neviens korupcijas apkarotājs neliekas ne zinis, pat ja atklātībā nonāk ziņas par nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu. Piemēram, pavisam nesen izskanēja, ka kāda augsta amatpersona gandrīz bez soda bija izsprukusi par daudzu miljonu izšķērdēšanu vai nozagšanu. Tikmēr krievu māksliniecei, kas veikalā uz cenu zīmēm bija uzlīmējusi pret karu vērstus plakātiņus, piespriesti septiņi cietuma gadi.
Tā politiķu nesodamība un arī bezatbildība sabiedrības priekšā, ko redzam Krievijā, un tāda varas resursu izmantošana savā labā, kādu no Kariņa rīcības tagad redzam Latvijā, ir kas radikāli pretējs tam, kā politiķi uzvedas, piemēram, Skandināvijas valstīs. Ja atceramies, savulaik nedēļu pēc stāšanās amatā no amata atkāpās Zviedrijas tirdzniecības ministre, kad atklājās, ka savu bērnu auklītei maksājusi atalgojumu skaidrā naudā. Savukārt latviešu izcelsmes Zviedrijas tieslietu ministre Laila Freivalde no amata atkāpās, kad vēlētāji bija sašutuši par viņas lēmumu iegādāties pašvaldības dzīvokli.
Vai kas tāds piedzīvots Latvijā? Šķiet, tikai vienreiz. Veselības ministrs Guntis Belēvičs pameta darbu valdībā, kad atklājās, ka valsts slimnīcā nav maksājis par sīku ambulatoro manipulāciju – divu dzimumzīmju izgriešanu. Toreizējā skandālā galvenais uzsvars bija: ja ministra statusu savās interesēs izmanto pat sīkumos, tad kā tādam cilvēkam var uzticēt valsts miljonus?! Paralēles velkot, – ja tagad zinām, ka Kariņš atļāvās dārgos privāto aviokompāniju pakalpojumus, vai pēc gadiem par viņa valdības laiku neaklāsies kas vēl vairāk šokējošs?…
Protams, tagadējais ārlietu ministrs un it kā pretendents uz NATO ģenerālsekretāra amatu var atrunāties, ka nav pat interesējies par lidojumu izmaksām, vairāk fokusējies uz darāmajiem darbiem, – to viņš var stāstīt juristiem, bet ne sabiedrībai. Formālā atbildība nav gluži tas pats, kas politiskā. Laila Freivalde taču arī formāli drīkstēja pirkt dzīvokli – juridiski vērtējot, tur nebija pārkāpuma -, taču amatu viņa zaudēja tāpēc, ka šāda rīcība bija pretrunā Zviedrijā būtiskām politiskām vērtībām.
Un arī teikt, ka, lidojot ar īrētu lidmašīnu, Kariņš labumu nekādu nav guvis, ir lieki – par valsts budžeta naudu faktiski tika pirkts paaugstināts komforts, lidojot nošķirti, savējo lokā nevis kopā ar citiem pasažieriem regulārajā reisā. Un, protams, pagaidām neatbildēts jautājums par to, vai starp pārvadātājiem ir bijis sludināts atklāts konkurss par šādu ekskluzīvu pakalpojumu sniegšanu – ja nebija konkursa, var rasties pamats aizdomām par korupciju, vai ne?
Dīvainākais, ka, nerimstot skandālam par budžeta naudas izšķērdēšanu privāto aviokompāniju pakalpojumiem, pats Krišjānis Kariņš aizvien biežāk runā par savu vēlmi nokļūt NATO ģenerālsekretāra amatā. Vai lidojumu skandāls var būt par šķērsli nokļūšanai augstākā amatā? Formāli gan jau nē, jo pretendenta atlasē izšķiroši visdrīzāk būs citi kritēriji, tostarp ekspremjera dubultpilsonība var viņam nākt gan par labu, gan par sliktu.
Taču skaidrs ir viens: tiklīdz starptautiskajos medijos tiks raksturoti pretendenti, pie Latvijas pārstāvja plusiem tiks minēts arī lielais mīnuss – izšķērdīgie lidojumi uz valsts rēķina un izvairīšanās no atbildības par to. Līdz ar to nodarītais ne tikai ir radījis zaudējumus valsts budžetam un vairojis sabiedrības neuzticēšanos politiķiem, bet arī būs radījis pamatīgu traipu mūsu valsts reputācijai.
Seko mums 
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
