Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nule izdotā Indriķa Latvieša jaunā romāna “Nāve 2” lappusēs atgriezušies daudzi lasītāju iecienīti “varoņi”, taču viņu vidū vairs nav bijušās veselības aizsardzības ministres Ilzes Piņķeles, par kuru grāmatas ievadā norādīts: „Nabaga Ilze Piņķele ar visiem saviem čurikiem tomēr ir tikusi pie kriminālprocesa, un viņas gaitas uz apsūdzēto sola vairs nav necik interesantas.” Šodien, kad izdevums „Neatkarīgā” ziņo par to, ka uz ģenerālprokuroru Juri Stukānu varētu būt izdarīts spiediens par labu apsūdzības celšanai pret iesniedzēju – partijas „Konservatīvie” pārstāvju politisko konkurenti, bijušo veselības ministri Ilzi Viņķeli, Pietiek publicē trīs nodaļas no „Nāves” pirmās daļas, kuri sniedz diezgan skaidru priekšstatu par to, kādu iemeslu dēļ „caurcaurēm izdomātā” Ilze Piņķele ir nonākusi uz apsūdzēto sola. 

XV nodaļa. Ilze Piņķele

– Ilze, tu taču saproti, ka šī valsts drīz beigsies? Nu, pašreizējā formā. Beigsies, un cauri. Vismaz to taču tu saproti?

Bijušajai veselības aizsardzības ministrei šķita, ka viņa sapņo īpaši murgainu un neiespējamu sapni. Nebija iespējams, ka šādu jautājumu viņai, sēžot apmeklētāju krēslā pašas kādreiz ieņemtajā kabinetā, no galda otras puses ikdienišķā un lietišķā tonī ar mazmazītiņu iejūtības noti uzdotu viņas pēcnācējs šajā amatā. Bet tieši tā tas arī bija.

Līdz šim brīdim saruna ilga jau minūtes pārdesmit un lielos vilcienos bija ne par ko. Kā viņai klājas, kā iet partijā, kā koalīcijā, kā ar reitingiem, kā ar epidēmiju. Piņķele ļoti centās ne par ko nežēloties un izlikties iespējami mundra, ar jaunām aktivitātēm un jaunām idejām aizrāvusies. Taču joku laiks beidzās, un bija vien nācies ķerties vērsim pie ragiem.

Visu ko viņa bija gaidījusi kā atbildi uz savu jautājumu par turpmākajām iespējām un izredzēm – gan tuvākajos mēnešos, gan sakarā ar parlamenta vēlēšanām nākamā gada rudenī un to iespējamo iznākumu, ņemot vērā viņas un jaunā ministra Daniela Pāvuta kopīgās partiju apvienības, maigi izsakoties, pietiekami smago situāciju. Visu ko – bet tikai ne ko tādu.

Laikam no viņas sejas izskata to varēja nolasīt. Nezinātājiem tik brīnišķu un cilvēcīgu priekšstatu radošais gludi skūtais kungs viņas kabineta – jā, viņas, viņas un tikai viņas! – krēslā atmaiga kā maija saulīte. Gandrīz vai varētu noticēt.

– Bet, Ilzīt… Vai dieniņ, Ilzīt… No kāda Mēness tu mums esi nokritusi… Tiešām divus mēnešus malku skaldīji laukos, ko? Oi, nu tāda mēnessmeitiņa tu mums esi un vienmēr esi bijusi, par to jau mēs tevi arī mīlam un cienām, un vienmēr tā būs… Bet drīkst, es tev mazu politinformāciju nolasīšu, Ilzīt, ja? Nu tā, lai tu nedaudz sāktu saprast, kā ir ar visām lietām.

Piņķele mēmi māja ar galvu. Laikam vajadzēja gan sākt saprast.

– Tu jau mums, Ilzīt, nekad ar skaitļiem draudzējusies neesi, vai ne? Ko tur katrs sanes uz valdības sēdi un samet e-portfelī, tas arī ir. Ko vajag nobalsot, tur rokas paceļam, un vilcieniņš iet uz priekšu. Atšķirība tik tā, ka visādiem ļenganiem un petrovičām vispār viss vienalga, kas viņus pašus neskar, bet citi velk uz savu pusi un uz pārējiem uzspļauj. Bet patiesībā, Ilzīt, ar skaitļiem vajag draudzēties, tieši tur ir īstais spēks.

Es tev, Ilzīt, pastāstīšu, ko mums visādi nepatīkami skaitļi rāda par mūsu mīļo Latvijas valsti. Varbūt atceries, kā premjers Podmanis jau sen, sen atpakaļ lēkāja kā puņķis uz drāts “Šmarex bankas” krīzes laikā un kā neviens nesaprata – kas tam nabagam kaiš? Atceries, ja? Viņš gan bija tas, kas tiem žīdiņiem atļāva sūdus sataisīt, bet viņš arī bija vienīgais, kurš budžeta skaitļos izlasīja, ka vēl dažas dienas – un defolts ir klāt. Un defolts ir tas pats, kas bankrats, Ilzīt. Bankrats. Kad nekā vairs nav.

Piņķele atkal pamāja. To viņa saprata. Vairāk vai mazāk, bet saprata.

– Tas bija toreiz, Ilzīt, bet tagad mums Knariņa kungs saka, ka naudas ir tik daudz kā nekad agrāk un ka ne par ko nevajag uztraukties, vajag tikai sildīt ekonomiku un viss būs labi. Un tā nu muļķadesa arī jau otro gadu silda – ne viņam programmas, ne mērķu, ne vispār kaut kā. Kurš viņam pietiekami uzstājīgi kaut ko paprasa, tam viņš arī iedod. Komjaunietis virpotājs Meirs no Budžeta ministrijas, kurš pats nekā nejēdz, pabāž viņam zem deguna ekseli, kur apakšā ir milzīgi plusi un mazi mīnusi, turklāt tie paši kaut kad tālā nākotnē, un Knariņš ir laimīgs.

– Bet vai tad tā arī nav? Ir taču aizdevumi un vēl tā nauda no Eiropas, kas nemaz nav jāatdod… Viss taču ir labi… – Piņķele juta, ka viņa kaut ko galīgi nesaprot.

– Ilzīt, Ilzīt, kāda tu mums esi forša! – Nu gan Pāvuts labsirdīgi ņirgājās, tas bija skaidrs. – Tu mums kādreiz kādu sarežģītāku mantiņu esi pirkusi vai varbūt kādu līgumu slēgusi? Zini, ka tur vienmēr ir daudz, daudz teksta ar sīkiem, sīkiem burtiņiem? Zini, ja? Un kā tu domā – Eiropas naudiņai šādu mazo burtiņu nav? Pareizi domā – ir gan! Nu tad es tev pastāstīšu par dažiem mazajiem burtiņiem.

Zini, Ilzīt, cik no tās naudiņas, ko mūsu mīļajai valstij un tēvzemei izsniedz kā neatmaksājamu palīdzību un ko Knariņš tērē jau divus gadus, kad vien kāds viņam paprasa, patiešām nebūs jāatdod? Es tev pateikšu. Man ir cilvēki, kas mazos burtiņus ir izlasījuši. Es pat pieļauju, ka tie ir vienīgie cilvēki Latvijā, kuri to ir izdarījuši. Jo, ja to būtu izdarījuši tie, kuri līgumus parakstīja, tad viņi nav vienkārši idioti. Viņi ir idioti un noziedznieki.

Jāatdod, Ilzīt, būs viss, pilnīgi viss. Un ar procentiem. Viss tas, kas te pagājušogad tika tērēts kaut kādiem idiotiskiem zinātniekiem, kuri pēta ēdienkartes un iesaka brokoļus pusdienās, un visi tie tava idiota Nabasvīra masku un respiratoru iepirkumi, un visa nevajadzīgā testēšana un viss pārējais. Jaunsociālista Puškaiša ceļu remonti, kas jau šogad ir lupatās, un pusmiljards AirLatvia, un kas tik vēl ne. Viss būs jāatdod ar procentiem. Viss, kas apēsts un vienkārši izklekarēts. Viss. Un patiesībā dubultā!

– Bet kā… – Piņķele patiešām bija neizpratnē. Viņa gana labi atcerējās visu to, ko premjers Knariņš un budžeta ministrs Meirs bija stāstījuši valdības sēdēs. “Cipari” patiešām nebija viņas stiprā puse, bet to viņa atminējās lieliski – naudas daudz, ļoti daudz, Eiropa palīdz un palīdzēs, krīzei pietiks, liela daļa nav jāatdod vispār, pārējā bez procentiem, un gan jau ar laiku Eiropa norakstīs arī to.

– Lūk, tā, Ilzīt. Tu tagad lasi, ka Eiropa mums tagad dos gandrīz divus miljardus eiro, lai Latvija, lūk, kļūtu zaļāka, digitālāka un labāk sagatavota nākotnes izaicinājumiem. Atvaino, Ilzīt, bet hujuški, vienkārši hujuški. Pienāks 2028. gads, un šo naudiņu jau pilnīgi oficiāli būs jāsāk atdot. Un tas, Ilzīt, vēl ir tas mazākais…

Nu Piņķele vairs vispār neko nesaprata.

– Ilzīt, ja tu paskatītos, kādas tik visādas saistības Knariņš ar visiem pārējiem idiotiem ir uzņēmies, lai vispār uz šo naudiņu varētu pretendēt… Mēs jau tagad dažādos veidos uzreiz atdodam atpakaļ apmēram pusi, bet par pārējo esam apsolījuši… tu pat iedomāties nevari, ko mēs esam apsolījuši. Neviens nevar iedomāties. Izņemot tos, kuri to visu ir izplānojuši.

– Bet tie taču… tā ir bezatlīdzības palīdzība… un bezprocentu kredīti.

– Jā, Ilzīt, tā tas tiek paziņots. Bet tur nāk klāt vēl viss kas, par ko skaļi nerunā. Un vispār nerunā. Tu zini, ka Latvija ir uzņēmusies saistības ar tā saukto zaļo kursu, vai ne? Emisijas, elektroauto, zaļā enerģija, ilgtspēja… Bet tu zini, cik tas mums kopā izmaksās? Cik tur kopā sanāk, kad izlasa visus mazos burtiņus. Vismaz divpadsmit miljardi eiro tur kopā sanāk.

Un mēs esam uzņēmušies vēl papildu saistības! Sabiedriskā transporta pāreja uz zaļumu vien prasīs virs miljarda! Un tagad tas mūsu mazgadīgais duraciņš sēž Reģionālās attīstības ministrijā un bola acis! Sagribēja kļūt par ministru! Kļuva – un ko tagad? Un nekas nebūs labāk, ja mēs mēģināsim atteikties! Būs soda naudas, gāze jau šoziem būs uz pusi dārgāka, elektrība kļūs vēl dārgāka, ekonomika vēl nekonkurētspējīgāka, un viņi šos divpadsmit miljardus dabūs ar uzviju un vēl vairāk.

Un tā, Ilzīt, ir ne jau tikai ar zaļo kursu! Tā ir pilnīgi ar visu! AirLatvia mēs jau esam ielikuši pusmiljardu, bet dažos gados vajadzēs vēl vismaz tikpat – pat ja epidēmija beigsies. Tu zini, cik reāli mums vajadzēs pielikt klāt Rail Latvia? Jauno sociālistu Tālis Puškaits var melot, cik grib, bet Eiropas naudas nepietiks, un mēs esam apņēmušies visu izdarīt, un tie būs vēl vismaz trīs četri miljardi un tad uzturēšanai pusmiljards gadā noteikti…

Piņķelei no visiem šiem miljardiem lēnām sāka griezties galva, viņa nudien nebija skaitļu cilvēks. Bet Pāvuts acīmredzami bija iededzies.

– Atceries, Ilzīt, brīdi, kad Eiropa mums iedeva divus miljardus kanalizācijas tīklu sakārtošanai. Ministri bļaustījās, ka nu tagad katram šinderim vajadzēs sertifikātu un darba uzskaites žurnālu… un apklusa. Jo abus miljardus veiksmīgi iztērēja, tīkli tā arī nav sakārtojušies, bet naudiņu atdot vajadzēs. Tāpat kā visu citu.

Un varbūt tu, Ilzīt, esi dzirdējusi par tādu “Trīs jūru iniciatīvu”, ko mums pat prezidents Melits slavē. Tur ir tādi projekti, nu tāāāādi projekti. Cits par citu smalkāki – vēja elektrostacijas projekta izstrāde, viedu āra apgaismojuma tehnoloģiju ieviešana, mobilitātes risinājumu izstrāde un īstenošana, pārrobežu optisko šķiedru tīkla attīstība, pārrobežu datu centru tīkla izveide… un tie atkal būs miljardi, Ilzīt, kurus mēs paņemsim un kurus vajadzēs atdot dubultā… vismaz dubultā. Vieni iztērēs, citiem būs jāatdod.

– Bet tu nepārspīlē, Daniel? Tas… tas taču vienkārši tā nevar būt… Cik tad tie mūsu iekšzemes kopprodukti tur sanāk, ko? – Piņķelei kaut kas negāja kopā.

– Tur jau tā lieta, Ilzīt. Tur jau tā lieta. Neviens nav kopā saskaitījis. Nekad. Vismaz šeit noteikti ne. Ne muļķis Knariņš, ne komjaunietis Meirs, ne mūsu valstgribis ar visiem saviem padomniekiem, kurus viņš tīšām izvēlējies tādus, lai tikai kāds nebūtu gudrāks par viņu – nu un nav jau arī… Vispār neviens nav saskaitījis. Bet maksāt vajadzēs sākt jau aiznākamgad. Tas ir gandrīz tūlīt.

Tāpēc arī es tev saku, Ilzīt, šī valsts drīz beigsies. Nē, formāli jau paliks, bet neko vairs savā teritorijā nenoteiks. Pilnīgi neko. Tas ir vienkārši nenovēršami. Bet tā patiesībā ir laba ziņa…

Piņķele mēmā izbrīnā raudzījās savā ministra amata pēctecī. Pat ja tas viss bija taisnība, nu gan viņš murgoja…

– Redzi, Ilzīt, tu skaties tādā mazā, mazā mērogā. Nu, palīdzēji tu tur saviem “Receptes” puišiem uzvārīties, tikt pie dažiem desmitiem papildu miljonu, pati sev ziepes savārīji un…

Piņķele sajuta, ka zem kājām atveras zeme.

– Tak neuztraucies, Ilzīt, kas nu tur īpašs. Tu ko domā – ka tad, ja kādi veikli vīri uztaisa biznesa vertikāli, kas aptver visu zāļu tirgu no augšas līdz apakšai, un vēl šķin no bezjēdzīgas testēšanas, neviens nesaprot, kāpēc tas tā var notikt? Saprot, Ilzīt, saprot. Un tagad veiklie vīri ir ātri pārorientējušies un strādā ar mums, ar Edgaru, ar Juri – ar drusku citiem noteikumiem, bet visiem viss kārtībā.

Kur ir labā ziņa, Ilzīt? Es tev pastāstīšu. Vajag redzēt mērogu un saskatīt perspektīvu, Ilzīt, un orientēties laikā un telpā. Ja tu skaidri zini, ka te pēc pāris gadiem viss, kas pašlaik ir, sabruks, tad tev nevajag uztraukties par to, ko tu dari šajos pāris gados. Tev jāizmanto situācija, jāpaņem viss, ko var paņemt, jo atdot to visu tāpat nevarēs, un ne jau tev to vajadzēs atdot. Tu jau sen būsi Maldivās vai kur nu tur un varēsi palmu malku skaldīt, ja vēlēsies… un visu atlikušo dzīvi tev viss būs kārtībā. Tev un ģimenei, un tuviniekiem, un…

– Man? – Aizsmakušā balsī izstostīja Piņķele.

– Es tā vispārīgi, Ilzīt, vispārīgi. Es par to, ka izmainīt situāciju mēs nevaram. Tas ir tāpat kā mainīt gravitāciju vai, vēl labāk, ziemas iestāšanos. Nē, tu to nevari, un neviens to nevar, un mēs arī to nevaram, kaut arī esam gudrāki nekā citi. Bet zināšanās ir spēks, un mēs varam izmantot savas zināšanas. Mēs esam vieni no retajiem šajā valstī, kuri zina, ka nāk ziema. Nu kā “Troņu spēlēs”.

Tāpēc mēs pašlaik varam ar ministrijas naudu, ar visiem līdzekļiem neparedzētajiem gadījumiem rīkoties diezgan droši, jo zinām, ka neviens mums par to nepajautās. Tikai Pabirikam pašlaik ir lielāka nauda, un arī viņš to tērē, un arī viņam neviens neuzdrīkstēsies un pat neiedomāsies paprasīt par lietderīgumu. Kad atnāks krievi, Pabirikam nevajadzēs nevienam atskaitīties par to, kas tur notika ar bruņumašīnām un kas ar haubicēm. Viss pats par sevi norakstīsies.

Un mums tāpat, tieši tāpat. Kamēr ir epidēmija un kamēr ir, ha-ha, nacionālās drošības apdraudējumi, neviens nepajautās, bet pēc tam, pēc gada vai diviem… pēc tam nepajautās, jo īsti nebūs neviena, kas var un grib pajautāt… Tu saprati, Ilzīt?…

Nē, Ilzīte nesaprata. Ilzītei šī saruna joprojām šķita neiespējama, neiedomājama, fantasmagoriska. Viena lieta bija kaut kādas sīkas nebūšanas, bet šitā… šitā…

– Eh, Ilzīt, nu tu dod… Tiešām malkas skaldīšanai laukos ir tādas sekas? Nu, nu, nekas. Tas patiesībā ir pat labi, ka visiem šķiet – tu mums pašlaik esi tāda visu pamesta, atstumta, satriekta un atraidīta, un vēl tas kriminālprocess piedevām. Es taču zinu, ka tu esi cīnītāja. Mēs visi to zinām.

Viss ir pavisam vienkārši, Ilzīt. Mums vajag vēl pāris gadus, un tas nozīmē, ka mums vajag izlēmīgi tērēt tagad un mums vajag nākamo vēlēšanu rezultātu. Visi pārējie baidās darīt to, ko darām mēs, jo viņi baidās no sekām. Mēs nebaidāmies, jo zinām, ka seku nebūs. Tā ir mūsu priekšrocība. Unikāla priekšrocība!

Mēs varēsim nopirkt visu un visus, bet ar to ir par maz. Mums vajag vēlēšanu rezultātu. Un tur, Ilzīt, mums vajadzēs Piņķeļu klana slavenos kontaktus… Tu taču saproti, Ilzīt, par ko runa?

Tagad viņa beidzot sāka saprast. Vismaz nedaudz.

XXII nodaļa. Ilze Piņķele

Bijušās Drošuma policijas, tagadējā Valsts drošuma dienesta priekšnieks Normunds Mežmiets bija viens no nepatīkamākajiem cilvēkiem, kādus Ilze Piņķele jebkad bija satikusi. Bija redzams, ka briļļainais cilvēks ar izsitumiem klāto fizionomiju, dzeltenajiem zobiem un stiklainajām acīm cenšas izsaukt draudzīgumu un uzticību, un tas derdzīgo iespaidu padarīja vēl pārliecinošāku.

Arī izbijušas ministres un pazīstamas, populāras politiķes – kas viņa taču bija joprojām, neraugoties ne uz ko! – statuss daudzās vietās un lietās nodrošināja īpašu attieksmi, un ar vienu telefona zvanu un norādi, ka runa ir par potenciālu valsts drošības apdraudējumu, pietika, lai Drošuma dienesta priekšnieks viņu pieņemtu jau nākamajā dienā, turklāt nevis visiem uz delnas esošajā objektā pie “Lielupes” sporta nama, bet pilnīgi citā galvaspilsētas vietā. Varēja noprast, ka šī ir, tā sacīt, viesistaba VIP viesiem. Dārgi, labi aprīkota – viņas statusam atbilstoša.

Nē, Piņķelei nenāca ne prātā izklāstīt drošībniekam visu, ko viņai gandrīz stundu ilgajā sarunā bija stāstījis Pāvuts. Ne tas bija viņas interesēs, ne galu galā Valsts drošuma dienests spēja kaut ko sajēgt no ekonomikas, lai kas būtu sarakstīts tā funkciju uzskaitījumā. Piņķele miglaini atcerējās – savulaik Drošuma policija bija izlikusies, ka izmeklē AirLatvia un Rīgas lidostas finansējuma jautājumus, un pēc ilgiem pūliņiem atzinusi, ka viss esot ekonomiski trakoti pamatoti un mērķtiecīgi.

Piņķele nekad nebija īpaši iedziļinājusies tajā, ar ko īsti nodarbojās katra no neskaitāmajām policijas struktūrām, bet to, ka Drošuma policija tagad bija nevis policija, bet gan Valsts drošuma dienests, kuru tikai viens nosaukuma vārds šķīra no atmiņā joprojām labi sēdošās abreviatūras VDK, – jā, to gan viņa bija pamanījusi. Pilnvaras viņiem noteikti bija milzīgas, par valsts drošību atbildēja tieši viņi – tātad tieši tas, kas bija vajadzīgs.

Kas tieši viņai bija vajadzīgs, Piņķele stādījās priekšā diezgan miglaini. Viņai ļoti gribējās, lai atkal viss būtu labi, lai viņai būtu savs kabinets, savi padomnieki, galu galā savi stabili mēneša ienākumi. Jā, un vēl līdzcilvēku cieņa, respekts, gatavība pieklust, kad viņa izteicās, un vēl lielāka gatavība viņas teikto izpildīt. Vārdu sakot, lai viss būtu tā, kā tas bija vienā un pēc tam otrā ministra amatā. Bet, ja gluži tā nevarētu, lai vismaz viss būtu tā, kā bija pirms Ģenerālās prokuratūras paziņojuma par kriminālprocesa sākšanu vakcīnu iepirkuma lietā. Lai viņai visapkārt nebūtu tukšums. Lai neklusētu telefons. Lai nebūtu nepārtrauktas trauksmes sajūtas.

Nelaime bija tā, ka, neraugoties uz visiem paziņojumiem, Piņķele gana labi zināja, ko varēja atklāt izmeklēšana – jā, jā, tā pati izmeklēšana, par kuru viņai bija dotas visstingrākās garantijas, ka tādas nemaz nebūs, bet kura, redz, tomēr bija sākta, un kriminālprocess arī bija sākts!

Un vēl labāk bijusī ministre zināja, kādi glumiķi un gļēvuļi bija savākušies viņas apkārtnē. No šīs kompānijas neviens ij negrasīsies klusēt, tieši otrādi – vels viens uz otru, bet vēl labāk – uz viņu, uz viņu bijušo labvēli, kura tagad bija prom un nevarēja sekmīgi aizstāvēties un atgādināt visiem šiem agrāk tik pieglaimīgajiem ģīmjiem, kam un par ko viņi bija pateicību parādā.

Tur neko nevarēja darīt – tomēr varēja mēģināt ko citu. Ne jau tikai no kino vien Piņķele zināja, ka eksistē tāda lieta kā tiesiskā imunitāte. Ja pavisam vienkārši – tu kādai ietekmīgai izmeklēšanas iestādei sniedz tik svarīgu informāciju, ka šī iestāde, vienkārši sakot, tevi piesedz visur, kur vien vajadzīgs. Ja reiz kriminālprocesu par vakcīnu iepirkumu bija sākusi Ģenerālā prokuratūra, tad ļoti nopietnā valsts drošības iestāde bija vienīgā, kas Piņķelei varēja palīdzēt. Par to viņa bija pārliecināta.

– Jūs, Piņķeles kundze, telefoniski informējāt, ka jums ir informācija, kas var skart nacionālo drošību. – Ļoti nepatīkamais cilvēks ierunājās tonī, ko viņš pats droši vien uzskatīja par uzmundrinošu un iedrošinošu. – Lūdzu, esmu jūsu rīcībā. Mūsu dienests tieši ar to arī nodarbojas… kā jūs, protams, lieliski zināt…

Ek, ja viss būtu tik vienkārši. Piņķelei stāvēja priekšā sarežģīts dubults, nē, pat trīskāršs uzdevums. Vispirms viņai vajadzēja šo Mežmietu pārliecināt, ka viņai tiešām ir ļoti nozīmīga informācija, kuras iegūšana nodrošinās Mežmieta vadītajai iestādei panākumus un atzinību. Taču vienlaikus viņa šo savu trumpi nedrīkstēja izlaist no rokām, kamēr nebija saņēmusi stingras garantijas attiecībā uz savu mazo vajadzību, un visbeidzot viņai arī vajadzēja šo vajadzību izklāstīt tā, lai Mežmiets vēlīgi mātu ar galvu.

Nebija viegli, bet ar kaut ko vajadzēja sākt.

– Mežmieta kungs, lieta tāda, ka pirms dažām dienām man bija saruna ar pašreizējo veselības aizsardzības ministru Pāvuta kungu, un šajā sarunā viņš man atklāti izteica piedāvājumu, kas, manuprāt, skar valsts drošības jautājumus… Ļoti nozīmīgi skar, manuprāt. Tāpēc es kā apzinīga pilsone esmu šeit, lai… Nu, jūs saprotat.

Pie vārdiem “valsts drošības jautājumus” Mežmiets acīmredzami ieinteresējās. Laikam tas tāds profesionāls reflekss fizioloģijas līmenī, pie sevis nosprieda Piņķele. Jo labāk.

– Lai taupītu jūsu laiku, Mežmieta kungs, esmu sagatavojusi sarunas atšifrējumu. Ne visu sarunu, protams, bet tikai to daļu, kas, manuprāt, varētu attiekties uz valsts drošības jautājumiem…

Drošuma dienesta priekšnieks, cenšoties ievērot labas manieres, tomēr kamptin pakampa Piņķeles uz galda noliktās papīra lapas. Interesēja, ai, kā interesēja ļoti slepeno kungu, to viņš nespēja noslēpt. Lai tik bauda Piņķeles sūrā darba augli – sarunas daļas uzlikšana uz papīra bija prasījusi vairākas stundas, bet citam nevienam to, kā labi saprotams, viņa uzticēt nevarēja.

Redzi, Ilzīt, par tiem taviem radiniekiem. Tu, protams, zini, ko par viņiem raksta un runā. Nav mana darīšana, galīgi nav mana darīšana, bet tajā kontekstā, par ko mēs nupat runājām, man tev būtu viens konkrēts uzdevums. Maksimāli konkrēts.”

Ko tad jūs tādu pirms tam runājāt? – Mežmiets atrāvās no lasīšanas. Protams, nevarēja cerēt, ka Drošuma dienesta priekšnieks neuzdos šādu jautājumu, tāpēc par to Piņķele jau laikus bija padomājusi un sacerējusi ticamu atbildi.

– Mums… mums bija saruna par to, kā es varētu atgriezties politikā un kādi tur varētu būt nosacījumi!

– Mhm, mhm… – Mežmiets nomurmināja un atsāka lasīšanu.

“– Jā, Daniel? Es gan ne īsti saprotu…

– Tūlīt sapratīsi, Ilzīt. Bet šis gan ir ļoti nopietni. Tātad situācija ir sekojoša. Mums vajag labus rezultātus vēlēšanās. Ļoti labus. Ar naudu mums viss ir kārtībā, ar cilvēkiem arī. Bet var nepietikt. Un tāpēc mums vajag drošību par vēlēšanu rezultātiem. Nē, nekādu pārspīlējumu, bet divdesmit piecus procentus mums kopā vajadzēs! Tad viss būs kārtībā.

– Jā, labi… Bet ko es tur varu palīdzēt? Ir taču Galvenā vēlēšanu komisija, viņi tur visu procesu …

– Ilzīt, Ilzīt. Tu neatceries, kas notika vispirms ar vienu Galvenās vēlēšanu komisijas priekšnieku, tad otru? Pašnāvība, tad vēl kaut kas… Vienkārši toreiz cilvēki risināja problēmas vienkāršāk. Laiki tādi bija, tur neko. Tagad laiki ir citi, vajag citu risinājumu. Civilizētu. Jo tu taču zini – kas pareizi skaita balsis, tas… nu tā arī ir.

– Bet, Daniel, ko tur es? Ko?”

Mežmiets atrāvās no lasīšanas. Nu viņš izskatījās vienkārši supernopietns, koncentrējies un sasprindzis kā bulterjers lielo darīšanu laikā.

– Vai kaut ko sīkāk par šiem abiem notikumiem stāstīja? Jebko? Pilnīgi jebko?

Piņķele purināja galvu. Mežmiets acīmredzami vīlies atsāka lasīt.

“– Es tev tūlīt izstāstīšu. Nu tā, ļoti vispārīgi. Bet tu sapratīsi, Ilzīt, tu esi gudra!

– Nu…

– Redzi, ir ļoti iespējams, ka mēs jau uz nākamajām vēlēšanām dabūsim cauri elektronisko balsošanu.

– Tiešām? Tik ātri? Tā taču nebija runāts… Izgāza taču, noraidīja.

– Daudz ko noraidīja, Ilzīt. No Veselības aizsardzības ministrijas labāk redzams. Viss būs. Ziema, pavasaris. Viedoklis mainīsies. Epidēmijas jaunais vilnis. Visjaunākais, vislielākais. Atkal būs doma par visu attālināti. Pilnīgi visu. Ja nekas nepatraucēs, būs jau uz nākamajām vēlēšanām.

– Nu labi. Un?

– Un, un… tur ir viena interesanta lieta. Būs elektroniskā balsošanas sistēma. Attālināta, maksimāli. Fizisko balsošanas iecirkņu vispār nebūs. Laika, protams, nebūs. Sistēmu būvēs uz tā, kas jau ir. Zini tādu integrēto informācijas sistēmu? Nezini? Nu, nav svarīgi. Ir tāda, mēs visi tur esam iekšā. Uz tās pamata arī būs elektroniskā balsošana. Nav citu variantu, tā mūsu speciālisti saka. Tā ka droši.

– Vienalga nesaprotu, Daniel.

– Tūlīt, Ilzīt, tūlīt. Cilvēki runā, ka tava draudzene Sviķe… nu, tava un pārējo Piņķeļu draudzene… ka viņa ir par šo tēmu sameklējusi kaut ko interesantu… kaut ko par to, kā var šo sistēmu… nu, tu saproti.

– Ko tieši, Daniel?

– Nu, Ilzīt… Es nevaru tiešāk. Vārdu sakot, Sviķe kaut ko ir noskaidrojusi, kaut kam kaut ko sūtījusi. Es nezinu – kam. Varbūt savam Durašam vai Mordānam. Varbūt… nezinu, varbūt kādam savam draugam. Draugam, Ilze, draugam. Varbūt draugi zina. Varbūt kāds no Piņķeļu ģimenes kaut ko var noskaidrot no tiem saviem kontaktiem, par kuriem presē rakstīja. Nu, tu saproti…

– Pieņemsim… Bet vienalga. Ko man tieši prasīt? Kam prasīt? Kas vajadzīgs?

– Nu, Ilze… Tu tā kā galīgi tāda… Labi, bet to es tev neesmu teicis. Ja būs elektroniskā balsošana, tad teorētiski pastāv iespēja palabot rezultātus. Sviķe ir atradusi kaut ko vai kādus, kas to teorētiski varētu izdarīt. Tu saproti, cik tas ir svarīgi, ja? Ja Sviķe tiešām strādāja ar krieviem, tad taviem piņķeļiem vajadzētu to zināt, vai ne? Mums ir vienalga, ar ko strādāt un kam samaksāt, mums vajag tikai rezultātu. Un, ja tu atceries, par ko mēs runājām, samaksāt mēs varēsim visvairāk. Mums ir resursi! Un mums vajag rezultātu!

– Mhm…”

Mežmiets pacēla galvu, lēni atbīdīja malā papīra lapas un vērās Piņķelē ar neizprotamu sejas izteiksmi. Teicienu par lielā aktiera lielo pauzi viņš acīmredzami bija labi apguvis. Bet arī Piņķele nebija ar pliku roku ņemama, viņa varēja pagaidīt. Pagaidīja – un sagaidīja.

– Nu labi, ļoti cienījamā Piņķeles kundze, ko jūs ar šo gribat teikt? Un kas tas vispār tāds ir? Papīrs – tas ir labi, bet tas tomēr ir tikai papīrs. Saruna, protams, interesanta, bet… Jūs to no galvas pierakstījāt vai tomēr kā citādi?

Ahā, saprata Piņķele. Interese ir, treknā, pumpainā valstiskā zivs ēsmu ja ne ierija, tad vismaz kārtīgi apostīja – tātad lietišķa saruna būs.

Viņa pati nespētu paskaidrot, kāpēc uz sarunu ar Pāvutu bija paķērusi diktofonu, kas bija savācies līdzi, promiešanas laikā tīrot savu ministrijas kabineta galdu, – to pašu, aiz kura tagad bija ērti iekārtojies viņas pēctecis, lielo plānu kalējs un nākotnes pareģis. Par tālāko nākotni varbūt viņam arī bija taisnība, taču Piņķeli interesēja pašreizējās nepatikšanas – un te nu drošā vietā noglabātais audioieraksts varēja būt labs palīgs.

XXIX nodaļa. Ilze Piņķele

To, ka dzīvē viss nenotiek kā kino, bijusī veselības aizsardzības ministre zināja gana labi. Tomēr saruna ar viņas ieskatā gandrīz vai visvareno Valsts drošuma dienesta priekšnieku vienalga bija izrādījusies, maigi izsakoties, sarūgtinoša.

Viss Ilzei Piņkelei galvā bija tik glīti un loģiski izkārtojies, ka viņa gaidāmajai notikumu secībai jau bija faktiski noticējusi. Viņa izstāstīs sev zināmos faktus, dos mājienu, ka ir pieejams arī audioieraksts, cienījamās drošības iestādes vadītājs, protams, valstiski ieinteresēsies, viņi ātri noslēgs vienošanos par to, ka eksministre nekādā gadījumā nefigurēs prokuratūras sāktajā kriminālprocesā vakcīnu iepirkumu sakarā, un tālāk jau viss vienkārši būs ļoti labi.

Nekas no tā nepiepildījās. Vispār nekas. Šobrīd viņa labi saprata, kā jutās Puškina pasakas vecītis, pēc pēdējās tikšanās ar zelta zivtiņu stāvot pie sasistās siles. Viss kas varēja būt, bet šis viss kas bija izrādījies pilnīgi iluzors un nereāls. Stulbas, nepamatotas cerības – un nekas cits. Kā viss pēdējā laikā…

– Jūs, Piņķeles kundze, nojaušat, cik bieži pie mums ierodas cilvēki ar šādiem un vēl pasakainākiem stāstiem? – Viņai ausīs vēl tagad skanēja drošuma dienesta priekšnieka Normunda Mežmieta it kā pat iejūtīgā balss. – Viņi visi grib mums kaut ko pastāstīt, viņiem visiem ir rūpes par nacionālo drošību un valsts interesēm… jā, viņiem visiem parasti ir arī kaut kāda sava maza rūpīte, un, godīgi sakot, tie, kuriem savas rūpītes nav, gandrīz vienmēr izrādās, ēēē, psihiski ne visai līdzsvaroti cilvēki. Jums, Piņķeles kundze, cik es saprotu, šāda rūpīte laikam ir.

Ja Piņķelei pasaulē kaut kas tiešām riebās, tad tie bija vienas noteiktas kategorijas vīrieši – neatkarīgi no vecuma, izskata, manierēm un tamlīdzīgām treššķirīgām pazīmēm viņus vienoja augstprātība, iedomība un pārliecība par to, ka viņi sarunu biedram vai drīzāk biedrei vienkārši redz cauri. Un vēl vairāk viņai riebās tas, ka reizēm viņiem diemžēl bija taisnība. Tieši tā bija arī ar šo nepatīkamo Mežmietu.

Burtiski dažās minūtēs viņš nesaprotamā veidā bija panācis, ka Piņķele kā pie bikts izliek visu. Nu labi, ne jau pilnīgi visu – tik dumja, lai sāktu stāstīt par savām mazajām attiecībām ar nekrietnajiem blēžiem no “Receptes” grupas, viņa nebija vis. Vai Mežmiets ar savām blāvajām cūkas ačtelēm neko nenolasīja no bijušās ministres un pieredzējušās politiķes mīmikas vai balss intonācijām – tas bija cits jautājums, bet ieminēties par to viņai pašai nenāca ne prātā. Vismaz pagaidām ne.

– Tātad jūs, Piņķeles kundze, mums varētu oficiāli apliecināt, ka ministrs, partijas vadītājs un deputāts jūs mudina… jā, uz ko tad viņš jūs mudina… Vākt informāciju no saviem, ēēē, bijušajiem radiniekiem un citur par iespējamu tehnisku iejaukšanos parlamenta vēlēšanu norisē, ja? Un papildus tam izsaka pieņēmumus par to, kā tas viss varētu tikt izmantots, pareizi? Vēl kaut kas? Laikam nekā, ja?

Tas bija vienkārši šokējoši – paraudzīties uz viņas sarunu, uz viņas audioierakstu, uz viņas sniegto izcili vērtīgo informāciju tādā veidā, ka, redz, ir viens ministrs, kurš vienkārši aicina vākt ziņas un izsaka kaut kādus pieņēmumus, un tas arī viss.

Bet, jo vairāk Piņķele par to domāja, jo skaidrāk viņa apjauta, ka šim Mežmietam ir taisnība. Neko skaidru un nepārprotamu slīpētais Pāvuts nebija pateicis. Viss no sērijas – kā būtu, ja būtu. Un nekādu mudinājumu uz kaut ko noziedzīgu. Lai kā arī šķistu pirmajā brīdī.

– Jā, jā, redzu, Piņķeles kundze, ka jūs pati visu labi saprotat, ja paraugāmies uz lietām no racionālāka skatu punkta. Jūs taču mums esat politiķe. Nu, iedomājieties, mēs pasauksim Pāvuta kungu parunāties, pat kādu procesu varam sākt… un kāds tur būs rezultāts? Pāvuta kungs mums pastāstīs, ka viss tas, kas dzirdams audioierakstā… jums taču ir audio, vai ne, Piņķeles kundze? To vajadzēs mums iesniegt. Nebūs taču problēmu, vai ne?

Piņķele labi atminējās, kā galva bija pilnīgi automātiski pamājusi. Nez, šāds reflekss iestājās visiem latviešiem, nonākot kontaktā ar valsts drošības dienestiem?

– Nu, redziet… Pāvuta kungs mums pastāstīs, ka kaut kur kaut ko tādu dzirdējis, iedomājies pārbaudīt un noskaidrot, lai nepieļautu brīvu vēlēšanu principa pārkāpšanu, tad vēl visu ko sarunās, un beigās mēs vēl izrādīsimies vainīgi. Jūs taču saprotat, Piņķeles kundze, ka tieši tā arī būs?

Jā, viņa to bija lieliski sapratusi tobrīd un saprata arī tagad. Izlocīsies, protams, izlocīsies. Daniels Pāvuts bija viena no glumākajām radībām Latvijas politikā, ko viņa jebkad bija sastapusi. Visu izteica tikai viens fakts. Tieši Pāvuts savulaik bija tas, kura ministrēšanas laikā bija izsniegts rekordskaits atļauju “zaļajiem” enerģijas ražotājiem. Viss šis pasākums bija izrādījies viena liela, miljardus izmaksājusi un vēl izmaksājoša blēdība, bet Pāvutam vienalga bija izdevies izvairīties no jebkādas atbildības. Protams, ka tieši tāpat būtu arī šoreiz, tur nu šim nepatīkamajam Mežmietam bija taisnība, to Piņķele nevarēja noliegt.

Viss bija slikti, bezgala slikti – bet ne velti šiem dienestu priekšniekiem mācīja kaut kādu īpaši perversu un cinisku psiholoģijas paveidu. Izspiest no “sarunas” biedra visu, kas tam zināms, paskaidrot, ka viņam jau ir slikti un būs vēl sliktāk, un beigās tomēr pamest cerības salmiņu – Mežmiets bija rādījis augstāko pilotāžu.

Drošuma dienesta priekšnieks droši vien domāja, ka viņam darīšana ar kārtējo muļķīti, taču ne velti Piņķele bija tik aktīvi kārtojusi valsts finansējumu dažādām psihiskās veselības programmām – šo to viņa šajā jomā zināja gan un pilnīga naivule nudien nebija.

– Jūs esat ļoti izdevīgā situācijā, Piņķeles kundze. Jums uzticas, jūs uzskata par personu ar vērtīgiem kontaktiem, ar jums konsultējas. To noteikti vajadzētu izmantot valsts interesēs… nacionālās drošības interesēs, tiesiskuma un likumības interesēs. Vajadzētu… un, ja būs labi rezultāti, tad mēs noteikti varēsim atgriezties arī pie jūsu pašas privātās intereses… jums taču tāda ir, vai ne?…

Piņķele vēl un vēlreiz atspēlēja atpakaļ šos Valsts drošuma dienesta priekšnieka vārdus, lai būtu pārliecināta, ka iztulko tos pareizi un precīzi. Jā, šaubu nebija: viņai tika piedāvāts mēģināt no Pāvuta izzināt kaut ko vairāk, nostiprināt pierādījumus – tā laikam to sauca –, lai beigu beigās…

Patiesībā, skaties, kā gribi, tas bija aicinājums izspiegot un ziņot par savu kolēģi un politisko partneri… bet nu nekāds oficiālais uzaicinājums tas gan nebija. Piņķelei nebija piedāvāts ne kaut ko parakstīt, ne par kaut ko vienoties – vienkārši parunāties, paklausīties un pēc tam par dzirdēto, ja nu tur tiešām būtu kas no valstiskā viedokļa vērtīgs, arī noziņot.

– Es tā saprotu, ka diktofons jums ir pašai un jūs ar to mākat apieties, Piņķeles kundze… – Jā, pieklājību un taktu gan drošībniekiem nemācīja, tas nu arī bija fakts. Droši vien nevienam tur nešķita, ka kaut kas tāds būtu vajadzīgs un noderīgs.

Pie tā viņi arī bija palikuši – Piņķele turpina ar Pāvutu neuzbāzīgu dialogu, vairāk gaida kādus signālus no viņa un papildus tam ik pa laikam pamet ēsmu – kādu faktu vai baumu par viņu tik interesējošo tēmu.

Tēma gan neapšaubāmi interesēja ne tikai Pāvutu vien. Arī Piņķele nebija gluži ar pliku roku ņemama, un vienu gan viņa varēja teikt pilnīgi droši – viss Pāvuta teiktais par iespējamo elektroniskās balsošanas sistēmas ietekmēšanu Mežmietu vairāk nekā interesēja. Viņa bija pārliecināta, ka viszinošajam Valsts drošuma dienesta priekšniekam konkrēti par šo tēmu tā bija pirmā dzirdēšana.

Ja būs elektroniskā balsošana, tad teorētiski pastāv iespēja palabot rezultātus. Sviķe ir atradusi kaut ko vai kādus, kas to teorētiski varētu izdarīt. Tu saproti, cik tas ir svarīgi, ja?” – nevarēja nepamanīt, kā bija sažņaugušies Mežmieta pirksti, tiekot līdz šai vietai viņas sagatavotajā sarunas atšifrējumā.

– Jā, un tad vēl, Piņķeles kundze… Ja mēs runājam ne tikai par Pāvuta kunga un viņa kolēģu kungu nodomiem vien… Par lietu… protams, ka Pāvuta kunga fantāzijas ir, ēēē, visticamāk, tikai fantāzijas. Nav mums tādas operatīvās informācijas, to es jums pilnīgi droši varu atklāt. Bet… ēēē… Es domāju… es domāju, būs lietderīgi jums tīri no komunikācijas viedokļa ar Pāvuta kungu… nu, tiešām painteresēties par to, ko tur visi pieminētie figuranti…

Vienu mirkli Piņķelei bija ienācis prātā, ka Drošuma dienesta priekšnieks pilnā nopietnībā norāda uz viņas nu jau bijušo radinieku Pēteri Piņķeli un viņa “kontaktiem ar Kremli”, kas savulaik bija plaši apspēlēti naidīgajos nomelnotāju medijos. Viņa labi zināja, kādos apstākļos šis gudrais un inteliģentais cilvēks, kas tagad bija kļuvis par vienu no viņas partijas galvenajiem stratēģiem, bija zaudējis Eināra Epšes uzticību, – pienāks laiks, un to uzzinās visi.

Bet nē, viņa bija kļūdījusies. Mežmiets bija domājis kaut ko pavisam citu.

– Jums taču, Piņķeles kundze, nelaiķe Sviķes kundze un viņas vīra kungs tiešām bija tīri labi draugi, vai ne? Nu vismaz no publiskās informācijas spriežot… Es domāju – nu, tīri, lai Pāvuta kungu iekārdinātu un pamudinātu uz atklātību, jums varbūt tiešām vajadzētu mēģināt padomāt – vai Sviķes kundze kaut ko tādu nerunāja. Var taču gadīties. Vai varbūt kaut ko atrakstīja. Vai arī viņai bija kādi īpaši kontakti, kādas jaunas tēmas, par ko viņa pēdējā laikā pirms nāves runāja.

Ar ko runāja, kad, varbūt vēl kādi interesanti fakti… nē, mums tie nevarēs noderēt, bet Pāvuta kungs varētu atraisīties un kļūt vēl ieinteresētāks, vai ne, Piņķeles kundze? Tā, vienkārši sīks ieteikums, nekas vairāk… Nedomāju, ka Pāvuta kunga fantāzijas mums būtu jāuztver īpaši nopietni, bet nu… labāk viņa vēlmēm šajā situācijā nākt pretī, tāds būtu mans profesionālais ieteikums.

Kā tad, tas nu bija “sīkais ieteikums”, atminoties sarunu, pavīpsnāja Piņķele. Viss kas tas varēja būt, tikai ne sīks ieteikums. Godīgi sakot, viņa pati daudz nopietnāk uztvēra Pāvuta apokaliptiskās finanšu prognozes nekā šīs te dīvainās teorijas. Jā, neapšaubāmi, Juta pēdējos mēnešus bija uzvedusies diezgan jokaini, patiesībā pat ne mēnešus, bet gadus. Taču, ja reiz šai tēmai uzmanību pievērsa pats Valsts drošuma dienesta priekšnieks – un vēl mēģināja savu interesi neizrādīt…

Ja tā padomā, tāda jau Juta bija vienmēr – nedaudz noslēpumaina, nedaudz traka, nedaudz… Politika un visi šie duraši bija viņu pamatīgi pabojājuši, bet vienalga kaut kam viņa vienmēr dzinās pakaļ, kaut ko mēģināja notvert, kaut ko atklāt, un, kad lielākajā daļā gadījumu izrādījās, ka nekā atklājama un notverama nemaz nav bijis, viņai tas iemācīja… nē, neko tas viņai neiemācīja. Ļoti varēja būt, ka arī šis gadījums, kas bija tā sakārdinājis citādi prātīgo Pāvutu, bija no tās pašas sērijas.

Bet lai nu būtu. Ja šī tēma bija tik ļoti sakārdinājusi pilsoni Mežmietu, varbūt vēl bija iespēja likt dzīvei kaut nedaudz tomēr līdzināties kino. Tas, ka savulaik atklātībā bija nonākušas fotogrāfijas no ģimeniska pasākuma, kurā klāt bija gan Piņķeļu, gan Sviķu ģimenes, vēl nenozīmēja ka viņa un Juta būtu bijušas draudzenes. Patiesībā Jutai bija tikai viens īsti tuvs cilvēks – un tā nu tas bija sagadījies, ka Piņķele šim cilvēkam mierīgi varēja piezvanīt. Ieganstu varēja piemeklēt.

Romāna „Nāve” pirmās daļas audiogrāmata iegādājama ŠEIT.

Romāna „Nāve” pirmās daļas e-grāmata iegādājama ŠEIT.

Romāna „Nāve 2” e-grāmata iegādājama ŠEIT.

Novērtē šo rakstu:

43
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...