Iesaki rakstu: 
Iekšlietu ministri Lindu Mūrnieci piemeklējis jauns atmiņas zudums: ne otrdien, ne trešdien viņa nevēlējās atcerēties ne to, vai tiešām pirms gada „lūgusi” ministrijas vadību „atrisināt” uzņēmuma Vitronic Baltica problēmas, nekvalificējoties ministrijas izsludinātajā vērienīgajā konkursā par fotoradaru piegādi un uzstādīšanu, ne to, kāds bijis viņas pamatojums šādai rīcībai.
Kā ziņots, jau pirms diviem gadiem valdība pēc Iekšlietu ministrijas ierosinājuma bija lēmusi, kā bez konkursa noslēgt līgumu ar uzņēmumu Vitronic un tā kompanjoniem, ar kuriem, kā tagad noskaidrots, cieši saistīts gan Mūrnieces partijas biedrs Valdis Lokenbahs, gan Rīgas mēra Nila Ušakova ārštata padomnieks ekonomikas un attīstības jautājumos Ēriks Teilāns.
Šis nodoms tomēr neizdevās, un pagājušā gada pavasarī izrādījās, ka ministrijai pietuvinātais uzņēmums var nemaz nekvalificēties radaru piegādes konkursam. Taču Mūrniece, kā liecina Pietiek trešdien publicētais dokuments, ārkārtīgi operatīvi un vēlīgi atsaucās AS Vitronic Baltica padomes locekļa Sergeja Borisova vēstulei, kurā viņš pagājušā gada aprīlī norādīja: tā kā viņa pārstāvētā uzņēmuma piedāvātās tehnoloģijas Latvijā vairāku gadu laikā tā arī nav sertificētas, esot vēlams būtiski pagarināt fotoradaru konkursa piedāvājumu iesniegšanas termiņu.
Tāpat firmas pārstāvis Mūrniecei lūdza „veikt grozījumus spēkā esošo normatīvo aktu redakcijās un ieviest tehniskos standartus, kas nepieciešami PoliScan produktu saimes iekārtu tipa apstiprināšanai Latvijā”, kā arī, „lai neaizkavētu iepirkuma procedūru pārāk ilgi, nodrošināt atbalstu un maksimālu labvēlības režīmu uz jaunākajām tehnoloģijām balstīto inovatīvo un izcili kvalitatīvo PoliScan iekārtu tipa apstiprinājuma sertifikāta (-u) saņemšanas procesā”.
No Mūrnieces rezolūcijas, kas uz vēstules bija uzlikta jau dienu pēc tās parakstīšanas, izriet, ka ministre, kuras vadītā ministrija iepriekš bija lobējusi līguma noslēgšanu ar minēto kompāniju vispār bez konkursa, atbalstījusi faktiski visus Vitronic lūgumus un „lūgusi”. Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietniekam Viktoram Elksnim tos „atrisināt”. Savukārt Elksnis nekavējoties „lūdzis” sagatavot atbildi uz šo Vitronic lūgumu „vistuvākajā (rītdiena) iepirkuma komisijā”, un rezultātā konkursa nosacījumi tika mainīti tā, lai Vitronic tajā tomēr varētu piedalīties.
Kad Pietiek otrdien vēlējās noskaidrot, vai publiskotā dokumenta rezolūcija tiešām ir iekšlietu ministres likta un, ja jā, ar kādu pamatojumu, izrādījās, ka ne ministrija, ne Mūrniece šos notikumus atcerēties nespēj vai nevēlas, - oficiālā atbilde bija, ka atbildēt uz šiem jautājumiem būšot iespējams tikai likumā noteiktajā termiņā (t.i. mēneša laikā).
Tāpat izrādījās, ka Mūrnieces atmiņas zudums skāris vēl virkni jautājumu saistībā ar radaru konkursu un ministrijai pietuvinātās firmas izvēli, - Pietiek šodien publicē šos jautājumus, uz kuriem Iekšlietu ministrija tāpat solās sameklēt atbildi mēneša laikā:
„1) vai iekšlietu ministre Linda Mūrniece uzskata par tiesisku un pamatotu savu 2010. gada 21. aprīļa rezolūciju AS Vitronic Baltica padomes locekļa Sergeja Borisova vēstulei?
2) vai iekšlietu ministre Linda Mūrniece uzskata, ka šāda viņas rezolūcija Iekšlietu ministrijas vadībai uzskatāma par „lūgumu” vai skaidru norādījumu?
3) ar ko izskaidrojama iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces acīmredzamā ieinteresētība AS Vitronic Baltica līdzdalībā fotoradaru piegādes un uzstādīšanas konkursā?
4) kāpēc iekšlietu ministre Linda Mūrniece līdz šim nav publiski atklājusi šo savu ieinteresētību un nav publiski paziņojusi par savu iejaukšanos minētā konkursa norisē?
5) kādu vēl Iekšlietu ministrijas rīkotu konkursu norisē un kādā tieši veidā iekšlietu ministre Linda Mūrniece ir iejaukusies pēdējā gada laikā?
6) vai minētā konkursa laikā arī no citiem uzņēmumiem tika saņemtas vēstules saistībā ar konkursa nosacījumiem? Kādas rezolūcijas ministre sniedza saistībā ar tām?
7) vēlos arī saņemt pilnu pārskatu par Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieka Viktora Elkšņa un citu ministrijas darbinieku viesošanos Vācijā, kompānijā Vitronic – kādu summu šis brauciens izmaksāja, pēc kā iniciatīvas un rīkojuma notika, kāda bija tā atdeve?”
Kā jau ziņots, nākamgad skandalozā fotoradaru konkursa uzvarētājiem tiks izmaksāti vairāk nekā 4,2 miljoni latu, nākamajos divos gados viņi atpelnīs radaru iegādē un uzstādīšanā iztērētos 11,25 miljonus latu, bet vēl divos nākamajos nopelnīs vairāk nekā 3,3 miljonus latu, - to rāda iepriekš Pietiek rīcībā nonākušie Iekšlietu ministrijas un Ministru kabineta dokumenti.
Uzņēmumu apvienība konkursā oficiāli uzvarēja, jo spējusi piedāvāt viszemāko līgumcenu saviem pakalpojumiem, - 35% no naudas sodiem, kas nākamajos piecos gados tiks iekasēti, izmantojot šos fotoradarus.
Kā rāda Ministru kabineta dokumenti, patiesībā konkursa uzvarētājiem ir nodrošināta ievērojama peļņa: saskaņā ar šiem aprēķiniem jau šā gada pēdējos divos mēnešos viņi samaksā par saviem pakalpojumiem saņems 228 tūkstošus latu, nākamgad – 4,26 miljonus latu, 2013. gadā – 4,45 miljonus latu, bet 2014. gadā – 2,46 miljonus latu.
Jau 2014. gadā uzņēmumu apvienības izdevumi radaru iegādei, uzstādīšanai un apkalpošanai būs pilnībā apmaksājušies, savukārt nākamie būs tīrās peļņas gadi: paredzams, ka 2015. gadā uzņēmumu apvienība saņems 2,03 miljonus latu, bet 2016. gadā – 1,27 miljonus latu.
Valdības dokumentos arī atzīts – gaidāms, ka „palielināsies komersanta ieņēmumi no sniegtā pakalpojuma, kas būs tieši atkarīgi no faktiskajiem valsts pamatbudžeta ieņēmumiem no naudas sodiem, un kas tiks izlietoti izdevumu segšanai”.
Presē iepriekš minēts, ka tieši ar vēlmi nokārtot šī finansiāli apjomīgā konkursa rezultātus formāli demisionējusī iekšlietu ministre Mūrniece no amata aizies tikai jūnija sākumā, kad konkursa rezultātiem jākļūst neatgriezeniskiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
