Mums ir problēmas? Nieki! Tās atrisinās ārvalstu studentu mērķtiecīga piesaiste, noturēšana un integrācija pēc studijām
Vjačeslavs Dombrovskis24.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien tāpat kā liktenīgajā 24. februārī gandrīz visa mūsu uzmanība ir pievērsta notiekošajam Ukrainā, un mūsu domas ir ar šīs valsts drosmīgajiem aizstāvjiem. Un tomēr, lai arī cik grūti būtu, mums jāpievērš uzmanība arī tam, kas jau tuvākajā nākotnē notiks ar Latvijas tautsaimniecību.
Šodien daudzi norāda uz to, ka karš Ukrainā varētu būt uz ilgu laiku. Ir pilnīgi skaidrs – kamēr pie varas ir Putins un Lukašenko, Krievijas (un Baltkrievijas) ekonomikas no rietumvalstu puses tiks pilnībā izolētas. Iespējams, arī uz ilgāku laiku, ja šo vadoņu izveidotie režīmi turpinās pastāvēt arī pēc tam, kad Putina un Lukašenko valdīšana beigsies. Visticamāk, runa ir par vairākiem gadiem. Varbūt pat vairākiem desmitiem gadu.
Lai gan, salīdzinot ar 2014. gadu, mūsu ekonomiskā atkarība no biznesa ar šīm divām valstīm ir daudz mazāka, to izolēšanas cena būs nozīmīga tautsaimniecībai un postoša dažiem sektoriem un konkrētiem uzņēmumiem. Tam visam klāt nāk aizvien sarežģītāka situācija pasaules ekonomikā un mūsu pašu ieilgušās strukturālās problēmas. Kā dzīvosim tālāk? Ar ko pelnīsim? Vai šis jaunais laikmets atnesīs vien problēmas vai arī iespējas? Kādas tās būs, un kā tās izmantot?
Situācija pasaules ekonomikā kļūst aizvien sarežģītāka
Aizvien biežāk tiek runāts par stagflāciju – fenomenu, kas pēdējo reizi tika piedzīvots 70. gados, kad augsta inflācija ilgu laiku pastāvēja līdz ar lēnu ekonomikas izaugsmi. Arī Latvijā šogad ir spilgts stagflācijas gads – divu ciparu inflācija un ļoti lēna ekonomikas prognozētā reālā izaugsme (iespējams, pat recesija).
Tātad ir skaidrs, ka vidusmēra iedzīvotāja reālā pirktspēja šogad samazināsies. Lai cīnītos ar inflācijas spiedienu, centrālās bankas cels procentu likmes, kas nozīmē, ka zemo procentu ēra tuvojas beigām un valsts parāda, kas šodien ir ap 15 miljardiem eiro, apkalpošana vairs nebūs bezmaksas.
Trieciens tranzīta un pārvadājumu sektoram varētu būt ļoti smags. Ražojošie uzņēmumi var pārorientēt savu eksportu uz citu valstu tirgiem, var nomainīt piegādātājus. Var piesaistīt tūristus no citām valstīm, bet mainīt ģeogrāfisko atrašanās vietu nav iespējams.
Krievijas un Baltkrievijas ekonomiskās izolācijas apstākļos Latvijas tranzīta modelis beigs pastāvēt. Gandrīz pilnībā. Kravu pārvadājumu apjoms pa dzelzceļu samazināsies par apmēram 82%, un kravu apjomi lielākajās ostās varētu samazināties uz pusi. Vairāki tūkstoši cilvēku zaudēs darbu.
Sen ielaistas strukturālās problēmas
Jau daudzus gadus esam baudījuši ļoti mērenas, bet tomēr izaugsmes augļus. Algu un labklājības līmenis ir pieaudzis, Eiropas fondu līdzekļi tiek apgūti. Aiz šī mērenā ikgadējā labklājības pieauguma bija viegli neredzēt vairākas sen ielaistas strukturālās problēmas, kuras ar katru gadu kļūst par aizvien smagāku slogu tautsaimniecības izaugsmei.
Latvijas pati galvenā problēma ir depopulācija un demogrāfiskā situācija, kuras dēļ nodokļu maksātāju skaits uz vienu publiskās infrastruktūras (ceļi, skolas, slimnīcas utt.) kvadrātkilometru kļūst aizvien mazāks – un tagad jau pavisam noteikti ir pārāk zems. Salīdzinājumam – mūsu valsts platība ir divreiz lielāka nekā Beļģijas, bet iedzīvotāju skaits – piecas reizes mazāks. Turklāt iedzīvotāju novecošanās noved pie milzu sociālo nodokļu sloga darbspējīgajiem iedzīvotājiem.
Vairākas ielaistas problēmas veselības aprūpē, nabadzības un ienākumu nevienlīdzības jomā, kā arī izglītībā lielā mērā ir ilgstošās depopulācijas un iedzīvotāju novecošanās sekas. Situācijā, kad veselības aprūpes finansējums ir hroniski neadekvāts, gandrīz katrs ceturtais iedzīvotājs (un katrs trešais pensionārs!) ir uz nabadzības sliekšņa, atvēlēt resursus investīcijām ekonomikas izaugsmes fundamentālajās lietās ir ārkārtīgi grūti.
Mūsu investīcijas pētniecībā un attīstībā ir ilgstoši nepietiekamas, mūsu izglītības sistēma ir modernai tautsaimniecībai neatbilstoša, mūsu eksportspēja ir vāja, un ekonomikas attīstības rādītājos Latvija ar katru gadu aizvien vairāk atpaliek no saviem kaimiņiem.
Nemitīga depopulācija ir nāvējoša attīstībai
Pēc OECD aprēķiniem, darbspējīgo iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās ar ātrumu mīnus 1% gadā, un šis samazinājums paredzamā nākotnē turpināsies. Šī tendence ir nāvējoša ekonomikas attīstībai. Laikā, kad tiek prognozēts nemitīgs un nozīmīgs darbaroku samazinājums, ir ārkārtīgi grūti Latvijas ekonomikai piesaistīt tik ļoti nepieciešamās ārvalstu investīcijas. Pastāv risks, ka tik liels darbaspēka trūkums var novest pie produktivitātei neatbilstoša atalgojuma, kas mazinās mūsu eksporta konkurētspēju. OECD eksperti uzskata, ka tas jau ir noticis.
Nemitīgs darbspējīgo iedzīvotāju skaita sarukums sašaurina iespējas politiski veikt jebkādas investīcijas tautsaimniecības izaugsmē, cilvēkkapitālā un izglītībā, jo pārāk mazs darbspējīgo iedzīvotāju skaits uz vienu kvadrātkilometru nozīmē nepieciešamību visu laiku dzēst politiskos ugunsgrēkus publiskās infrastruktūras (īpaši reģionos), veselības aprūpes, pensiju un sociālo pabalstu jomās. Izglītībai, inovācijām, eksporta veicināšanai nepietiek ne laika, ne resursu.
Tomēr gribu uzsvērt, ka es neaicinu atvērt durvis plašai migrācijai no valstīm ārpus Eiropas Savienības. Ar tik lielu (40% no iedzīvotāju skaita) nelatviešu īpatsvaru politisks konsenss jebkādai masveidīgai darba migrācijai nav panākams. Tomēr, neapturot depopulāciju, nekāda nopietna ekonomikas attīstība arī nav iespējama. Ir tikai viens drošs veids, kā apturēt depopulāciju bez migrācijas, – veicinot dzimstību un novēršot emigrāciju, kas savukārt prasa strauju izaugsmi. Apburtais loks! Kā no tā izrauties?
Gudra migrācijas politika
Vienīgais ceļš, kā apturēt depopulāciju un veidot pamatu straujai ekonomikas attīstībai, ir caur ārvalstu studentu mērķtiecīgu piesaisti, noturēšanu un integrāciju pēc studijām. Putins ar Lukašenko tikko ir ļoti atvieglojuši šo ceļu – tagad daudzi talantīgi un domājoši jaunieši būs gatavi aizbēgt no Krievijas un Baltkrievijas, lai uzsāktu jaunu dzīvi Rietumu pasaulē.
17–18 gadus veci jaunieši ir daudz vieglāk integrējami Latvijas sabiedrībā, un 3–5 gadu studijas mūsu augstskolās ieliks tam labus pamatus. Bet galvenais, protams, ir ārvalstu studentu piesaistes ekonomiskie ieguvumi. Pieņemsim, ka mums izdodas piesaistīt vienu tūkstoti talantīgo ārvalstu studentu un pēc studijām sniegt viņiem nodarbinātības iespējas tepat Latvijā. Svarīgi norādīt, ka no jauna izveidotās darbvietas būtu ar ārvalstu kompāniju piesaisti (piemēram, tā sauktie globālie pakalpojumu centri vai IT kompāniju filiāles), līdz ar to šīs darbvietas nebūs uz Latvijas jauniešu rēķina. Ko Latvijas valstij atnesīs tūkstotis darbinieku ar 3000 eiro bruto algu?
Vienkārši aprēķini liecina, ka 1000 šādu jauno darbinieku palielinās Latvija iekšzemes kopproduktu par 44,5 miljoniem eiro (pieņemot, ka darbinieku atalgojums veidos 2/3 no kopējās pievienotās vērtības). Valsts un pašvaldību budžetos ik gadu nāks klāt 13,7 miljoni eiro (9,3 miljoni eiro no PVN un 4,4 miljoni eiro no IIN). Ar to ir pietiekami, lai katru gadu uzbūvētu apmēram 14 kilometrus jaunu ceļu vai septiņus jaunus bērnudārzus.
Turklāt šis tūkstotis darbinieku veiks regulārās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas 8,1 miljona eiro apmērā, kas nodrošinās ne tikai viņu sociālo apdrošināšanu, bet arī 400 eiro lielu mēneša pensiju tūkstotim Latvijas pensionāru!
Lūk, šādi ieguvumi no tikai 1000 ārvalstu studentu piesaistes, integrācijas un nodarbinātības. Un – ja šādu studentu ir 5000, 10 000 vai pat 50 tūkstoši?
Ekonomikas attīstībai nepieciešama misijas domāšana
Bez mērķtiecīgas valsts politikas daudz ārvalstu studentu piesaistīt neizdosies. Un, ja augstskolas tos piesaistīs, tad daudzi no viņiem Latvijā nepaliks. Pieeja tautsaimniecības attīstībai, kuras centrā ir process, jāaizstāj ar pieeju, kuras centrā ir konkrēta misija, stratēģiskais mērķis. Šīs misijas realizācija prasa koordinētu stratēģiju vismaz trīs jomās: (i) talantīgo ārvalstu studentu piesaistē jomās, kurās ir iespējams veidot darbvietas ar augstu pievienoto vērtību, (ii) ārvalstu kompāniju un investīciju piesaiste, lai veidotu darbvietas, un (iii) ārvalstu studentu integrācija Latvijas sabiedrībā.
Šie ir jautājumi, kuriem jābūt politiķu dienaskārtībā un jāmeklē risinājumi, un lieki cerēt, ka laiks visu noliks savās vietās. Šie ir politiski lēmumi, kas, gudri īstenoti, ļaus Latvijai izkļūt no ļoti problemātiskas ekonomiskās situācijas. Desmit gadu laikā panākot būtiskus ekonomikas ieguvumus, pastāv iespēja transformēt Latviju, kļūstot par dinamisku un strauji augošu ekonomiku.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
